zināt, zinu, zini, zina, pag. zināju; trans.
1. Būt tādam, kam ir, parasti pietiekamas, zināšanas.
Zināt jaunā kaimiņa vārdu. Šo to zināt par citiem. Zināt dziesmas vārdus. Zināt savu darbu. Ja es to būtu zinājis! Kā lai es to zinu? Nezināt neko.
Es zinu, cik bezdelīdziņu perē uz kūtsaugšas, cik uz klētsvirsus .. Zinu, cik kurā perēklī bērnu .. Plūdonis 3, 49.
„Es kaut ko zinu, bet es tev neteikšu,” viņa beidzot iesāka. – „Nesaki vis,” es atteicu un izlikos vienaldzīgs. Janovskis 1, 176.
„Otra vēlēšanās,” Jancis turpināja, „lai es zinātu un mācētu visu, kas tik vien pasaulē: rēķinus, stāstus, burvības vārdus, klavieres spēlēt .., visu un tik labi kā neviens cits.” Valdis 1, 265.
Annele neraud. Vai neesot žēl šķirties, – viņai jautā. Viņa purina galvu. Viņa nezina, kas ir: šķirties. Brigadere 2, 38.
Meitenes soļi ir klusi, sadzirdēt tos nevar, bet viņš zina, ka pašlaik Malda uz pirkstgaliem zogas tuvāk. Dripe 5, 242.
Un zinu un jūtu: kāds nāk man līdz, Kad sirds kā putns nošķirta trīc. Lazda 1, 169.
pārn. Melnis [zirgs] savu zināja, gāja taisni kā pa stīgu .. Upīts 4, 211.
pārn. Līkst, rasas sargāts, pumpurotais zars un zina – košums plauks, un augļi briedīs. Brutāne 10, 8.
// intrans.: savienojumā ar nenoteiksmi. Būt tādam, kam ir tādas zināšanas, ka spēj (ko vēstīt, par ko spriest u. tml.).
Annele par to [Aņus vecumu] ir apjautājusies ir šim, ir tam. Bet kas to zina pateikt? Tik atsaka: Aņus dzīvojot jau šais mājās no mūžības. Brigadere 2, 145.
Mātei viņš liek priekšā jautājumus, uz kuriem tā nezina ne atbildēt. Birznieks-Upītis 1, 35.
// intrans.; savienojumā ar nenoteiksmi. Būt tādam, kas spēj, arī mēdz (piemēram, ko veikt, darīt).
Zināt tikai visu nopelt. Zināt stāvēt dīkā.
.. Andra māte zināja mani arvienu aizstāvēt un aizbildināt .. Apsīšu J. 3, 8.
Targals: Bet tu, kas esi citiem priekšgalā, Uz kura visu acis lūkojas, Tu tik ar jautriem biedriem plītēt zini, Valsts labklājība tev gan maz ko rūp! Aspazija 3, 325.
// Pazīt (parasti cilvēku), arī būt tādam, kas ir iepazinis (piemēram, kādu faktu, parādību).
.. zināja [Mārtiņš] katru garāmbraucēju uz lielceļa, nekļūdīgi pateica, vai tur rej Kalnazarēnu suns .. Upīts 4, 116.
„Bet mums ir kopīga paziņa. Jūs taču zināt Ilgu?” Vilks 5, 85.
Andrejs varētu neskatīties – arī tāpat viņš zina katru Zandas kustību, katru soli. Daudzus rītus viņš tā ir gulējis un skatījies .. Līvs 2, 124.
2. Saprast, apjēgt, būt pārliecinātam (par ko), arī būt tādam, kam ir skaidrība (par ko). Arī apzināties (ko).
Dari, kā zini!
Nezināt (retāk zināt), kur grūst sar. – nezināt (zināt), kur likt, kā iztērēt (pārāk lielu daudzumu).
Nezināt, kur dēties sar. – nezināt, kur palikt, patverties.
Viņš gluži labi zināja, ka viņš nesapņoja. Šis ledus, šis sāļais jūras vējš, šī rūkoņa, viss, viss bij patiesība .. Blaumanis 5, 36.
Viņš to zināja, Sen jau zināja: Viņam bij jāmirst Šinī sērgā ... Rainis I b, 58.
Milzis vairs nezināja, kur likt savas lielās rokas. Tās bij tik stipras un smagas, radītas lieliem un grūtiem darbiem, bet te [virs zemes] bij tik viegls un gaišs, ka bij tīri vai jāizkust. K. Skalbe 1, 111.
Baronlielskungs pieiet pie loga un skatās laukā. Bet, kāpēc viņš iet pie loga un ko skatās, to viņš pats nezin. Viņa kustēšanās ir pilnīgi neapzinīga. Upīts 18, 37.
Visas dienas būs vieglas, visi grūtumi panesami, kad viņa zinās sevi saistītu ar šo cilvēku. Veselis 1, 327.
Viņi nebūt necenšas pazust krūmos, bet izturas uzsvērti mierīgi, kā cilvēki, kas zina savu vērtību .. Gulbis 3, 150.
pārn. Govis jau ieraudzīja ganu. Jau zināja savu nedarbu. Atsperdamās lēca atpakaļ, nenogaidījušas barga soda. Brigadere 2, 305.
pārn. Egle zina savu vietu – meža vērī, dumbrājā, kur maize neaug. Ziedonis 18, 31.
3. intrans. Rūpēties, gādāt (par kādu, par ko).
Ieva ir tikai meitene, pa pusei bērns, viņš – vīrs, un viņam jāzina par abiem. Zigmonte 2, 28.
4. parasti pavēles formā. Lieto, lai pievērstu pastiprinātu sarunas biedra, klausītāja uzmanību.
Nu, (vai) zini – saka, lai paustu savu attieksmi (parasti negatīvu) pret sarunas biedra teikto, arī lai pievērstu pastiprinātu sarunas biedra uzmanību kādam faktam (parasti negatīvam).
.. es vakar iepazinos ar mākslinieku. .. Visās gleznās, zini, jūra un laivas. Bet man jau nu jūra vienreizēji ir patikusi. Zemzaris 1, 71.
„Tev dusmas, ka neesi ielūgta pie Mariannas. Zini, mīļā, tās viesības nav domātas zīdaiņiem.” Grebzde 1, 51.
„Ziniet ko, padomus dodiet tiem, kas tos lūdz. Kā redzat, mēs to netaisāmies darīt.” Krūmiņš 1, 28.
Kādu rītu .. Roze vislielākajā satraukumā paziņoja savai draudzenei Verai: „Zini ko! Mārtiņš cehā vairs nestrādās, viņu aicina par meistaru arodskolā!” Skujiņš 5, 33.
„Nu zini, šotēv, kad tev tik slikti iet, – mainīsimies.” Sakse 2, 36.
Kas (to, arī to lai) zina, arī kas (nu) var zināt, arī ko (tur) var zināt – saka, ja nav droši zināms, ja šaubās.
Nevar zināt – saka, ja par ko nav zināms, arī ja nav skaidrības (piemēram, ko darīt, kā izturēties).
Miroņa raugos pirmā atsteidzās Preimaniete tepat no Mežavilkiem. Tikko dabūjusi zināt, kā no dārza cēlusies .. Upīts 4, 221.
Sekretārs : „Man tikai lūgums, lai neviens nedabū tālāk zināt, ko te runājam.” Zīverts 1, 58.
Šīs bailes tad arī bija cēlonis, kādēļ tēvs, pārbraucis mājā, nekā nedabūja zināt par Krustiņa satikšanos ar Paulu. Māte par to cieta pavisam klusu .. Blaumanis 6, 175.
„Vecā saimniece – kas zina! – varbūt nodomājusi pasacīt, ka ar Juri kāzas tev nemaz nevarēs notikt.” J. Kalniņš 11, 136.
Nazis tomēr pazuda. Pļavā, tīrumā vai uz ceļa – kas to zina. Nebija vairs – un viss. Purs 4, 44.
„Laikam manis vairs nepazīstat?” es atkal jautāju. – „Kas nu var zināt ... nevaram izprast ...” Andra tēvs teica. Apsīšu J. 3, 38.
Visu sprediķa laiku viņš sajuta tādu kā nemieru: ko tur varēja zināt, dažreiz [mācītājs] netaupīja nevienu .. Upīts 4, 268.
Nemaz jau nevarēja zināt, cik tur [vecajam Brīviņam] tās īstās slimības, cik izlikšanas. Upīts 4, 164.
„Vai tu vēl ilgi te domā palikt?” es jautāju. Nikolajs paraustīja plecus. – „Nevar zināt. No šejienes vēl gribu aizbraukt uz Mangišlakas pussalu.” Grīva 8, 33.
Negribēt (ne, arī nekā) zināt – neinteresēties (par ko), arī būt pret (ko).
Kaut (arī ja) tu zinātu – saka, ja grib pievērst sarunas biedra uzmanību teiktā svarīgumam.
Ko tu zini! sar. – saka, norādot uz sarunas biedra neinformētību, arī neizpratni (par ko).
Zināt (savu) ceļu – zināt iešanas, braukšanas virzienu (uz kurieni, kādu vietu).
Tad stāsta, ka šā tēvs un citi Andra tēva saimnieku radi norunājuši visi braukt Jēča bērēs, lai nesacītu, ka šie lepni un negribot no [par] zemākiem vairs nekā zināt. Apsīšu J 3, 32.
Saimniece iegrūda viņam dunku. „Nemaisies tu! Ko tu zini!” Upīts 4, 211.
„Kāpēc man viņš jāgaida? It kā es ceļu uz ezeru nezinātu!” Vija strupi izmeta un novērsās. Dripe 2, 80.
Zināt, kā rīkoties, arī būt skaidrībā par (savu) mērķi, uzdevumu u. tml.
Zināt mēru – apzināties savas rīcības, izturēšanās atbilstību kādām normām.
Viņa zināja tagad savu ceļu. Tas bija dieva ceļš, pa kuru viņa tagad staigās. Sakse 1, 17.
Vīru daļa ir pierunāt, sieviešu – zināt mēru. Zigmonte 2, 82.
.. ūdensrozes tik baltas, ka sirds vairs nezina mēra un grib tās ezeram atņemt visas, visas. Kaldupe 8, 137.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
