zēns, -a, v.
1. Vīriešu dzimuma bērns (aptuveni līdz 11 gadiem). Arī pusaudzis.
„Haris ir zēns, viņam vēl tālu līdz lielam cilvēkam, viņš daudz nesaprot.” Zigmonte 1, 281.
Pamanījis koridorā klases audzinātāju stūrējam uz viņa pusi, Ralfs mēģināja paglābties zēnu istabā .. Draugs 84, 8, 20.
2. Jaunietis, jauneklis.
Sanāca vairāk nekā divdesmit vīriešu, visvairāk jauni zēni, bet arī pusmūža vīri un pat pāris sirmgalvju. Birznieks-Upītis 6, 116.
// parasti savienojumā ar pieder. vietn. Jaunietis, kas ir tuvs, mīļš kādai jaunietei, sievietei.
Meitenei bija savs zēns.
No tās reizes, kad Jautrīte Raiņa vidusskolas sarīkojumā iepazinās ar Guntaru, daži sāka sačukstēties, ka Guntars esot Jautrītes zēns. Kļava 1, 24.
3. savienojumā ar apzīmētāju; sar. Vīrietis, pret kuru kāds pauž labvēlīgu, draudzīgu attieksmi.
„Kas tad varēja iedomāties, ka viņš tik naivs?” – „Naivs gan, jā, bet labs mehāniķis un lāga zēns.” Talcis 7, 268.
Tēvocis patiešām bija zelta zēns. Kas citam būtu par prieku ņemties ar tādu nemākuli! Dripe 2, 57.
Ielas zēns (arī puika) – pusaudzis vai jaunietis, kura uzvedība neatbilst sabiedriskās dzīves normām.
Ielas zēnu un klaidoņu bezkaunīgi uzraksti [uz nama] .. bija lietū pa pusei nodzisusi .. Austriņš 2, 104.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
zēns – puisēns, puišelis, puika, zeņķis sar., zeperis sar., puiškans apv., (mazs) knauķis sar., knēvelis sar., knīveris sar., knislis sar., kverpis vienk.
zēns, aizguvums; no vlv. söhn ‘dēls’ (v. Sohn). Pamatā ģerm. *sunu- < ide. *sūnús ‘t. p.’ (lš. sūnùs, kr. cын) no saknes *seu- : *sE ar nozīmi ‘dzemdēt’. Aizg. minēts 17.–18. gs. vārdnīcās; G. Mancelim šajā nozīmē puisis. J. Lange norāda, ka vārdu zēns lieto reti, tikai Rīgas apkārtnē un Kurzemē, un ka tā pamatā ir lejasvācu vārds zēns lietots g. k. Kurzemē, Vidzemē šajā nozīmē aizg. puika. Liter. valodā abi vārdi ieplūduši kā sinonīmi.
La. zeņķis, apv. zenka no lv. sönke, sänke (dem.) ‘dēliņš’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 555]