Tradicionālā transkripcija

[z¥ns]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[zæːːns]

[z] – balsīgais troksnenis

[¥] – garais, platais patskanis

[n] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ē.

zēn- – sakne, vārda celms

-s – galotne

zēn+galv-iņ-a

zēn+istab-a

zēns – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Zēns ieradās pie vecākiem.

2) izteicēja daļa – Jānis ir akurāts zēns.

3) galvenais loceklis – Zēns laivā.

4) papildinātājs – Zēnu gaidīja daudzas veiksmes un neveiksmes.

5) vietas apstāklis – Mazajā zēnā radās liela drosme.

6) apzīmētājs – Zēna vārdi bija skarbi, bet patiesi.

zēnu apģērbi, zēna brālis, zēnu istaba, zēnu klase, zēnu koris, zēna māsa, zēna māte, zēnu nedarbi, zēnu rotaļas, zēnu skola, zēna tēvs, zēna vārds, zēna vecāki, zēna vecvecāki
 

ganu zēns, kalpa zēns, skolas zēns
 

izsūtāmais zēns

zēns, -a, v.

1. Vīriešu dzimuma bērns (aptuveni līdz 11 gadiem). Arī pusaudzis.

„Haris ir zēns, viņam vēl tālu līdz lielam cilvēkam, viņš daudz nesaprot.” Zigmonte 1, 281.

Pamanījis koridorā klases audzinātāju stūrējam uz viņa pusi, Ralfs mēģināja paglābties zēnu istabā .. Draugs 84, 8, 20.

2. Jaunietis, jauneklis.

Sanāca vairāk nekā divdesmit vīriešu, visvairāk jauni zēni, bet arī pusmūža vīri un pat pāris sirmgalvju. Birznieks-Upītis 6, 116.

// parasti savienojumā ar pieder. vietn. Jaunietis, kas ir tuvs, mīļš kādai jaunietei, sievietei.

Meitenei bija savs zēns.

No tās reizes, kad Jautrīte Raiņa vidusskolas sarīkojumā iepazinās ar Guntaru, daži sāka sačukstēties, ka Guntars esot Jautrītes zēns. Kļava 1, 24.

3. savienojumā ar apzīmētāju; sar. Vīrietis, pret kuru kāds pauž labvēlīgu, draudzīgu attieksmi.

„Kas tad varēja iedomāties, ka viņš tik naivs?” – „Naivs gan, jā, bet labs mehāniķis un lāga zēns.” Talcis 7, 268.

Tēvocis patiešām bija zelta zēns. Kas citam būtu par prieku ņemties ar tādu nemākuli! Dripe 2, 57.

Ielas zēns (arī puika) – pusaudzis vai jaunietis, kura uzvedība neatbilst sabiedriskās dzīves normām.

Ielas zēnu un klaidoņu bezkaunīgi uzraksti [uz nama] .. bija lietū pa pusei nodzisusi .. Austriņš 2, 104. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

zēns – puiškyns; puikeļs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

z¥ns – z¥nc, -a, -àm, -u, dsk. ģen. -u; lit. – mùms jàu vaĩrâk saka – puĩka, z¥nu jàu mazâk saka.  
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 756]

zēns – puisēns, puišelis, puika, zeņķis sar., zeperis sar., puiškans apv., (mazs) knauķis sar., knēvelis sar., knīveris sar., knislis sar., kverpis vienk. 

Vecais zēns (arī puika) sar. – lieto vīrieši, familiāri, arī sirsnīgi uzrunājot citu vīrieti vai runājot par viņu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

Tūrismā – izsūtāmais zēns.

zēns, aizguvums; no vlv. söhn ‘dēls’ (v. Sohn). Pamatā ģerm. *sunu- < ide. *sūnús ‘t. p.’ (lš. sūnùs, kr. cын) no saknes *seu- : *sE ar nozīmi ‘dzemdēt’. Aizg. minēts 17.–18. gs. vārdnīcās; G. Mancelim šajā nozīmē puisis. J. Lange norāda, ka vārdu zēns lieto reti, tikai Rīgas apkārtnē un Kurzemē, un ka tā pamatā ir lejasvācu vārds zēns lietots g. k. Kurzemē, Vidzemē šajā nozīmē aizg. puika. Liter. valodā abi vārdi ieplūduši kā sinonīmi.

La. zeņķis, apv. zenka no lv. sönke, sänke (dem.) ‘dēliņš’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 555]

angļu – boy

baltkrievu – хлопчык

franču – garçon

grieķu – αγόρι

igauņu – poiss

ivritā – ילד

krievu – мальчик

latīņu – puer

lietuviešu – berniukas

poļu – chłopiec

somu – poika

ukraiņu – хлопчик

vācu – der Junge

zviedru – pojke

Zēns kā skriemelis. 
 

Zēns kā smilga. 
 

Zēns vesels kā rutks.
 

Zēns apaļš kā piliens. 
 

Zēns rāda, kāds vīram tikums. 
 

Zēns kā ābols. 
 

Zēns kā nagla. 
 

Lai velns par mazu zēnu paliek. 

Uzdevumu mīkla

Divi zēni ganīja aitas. Pirmais zēns teica: „Dod man vienu aitu no savām, tad man būs divreiz tik daudz kā tev.” Bet otrs atbild: „Dod man vienu no savām, tad mums būs vienādi.” Cik aitu bija katram zēnam? – Septiņas un piecas. 

Redz kur zēns, kam ir vara,
Kas varēja lielīties:
Pašam bēris kumeliņš,
Pašam tēva padomiņš. [LD 29911-0]

Kas celiņu norakstīja
Sīkajiem rakstiņiem?
Jaunu zēnu kumeliņi
Kaustītām kājiņām. [LD 14191-6]

Zēns ar skuķi ķīvējās,
Kalniņā stāvēdami:
Zēnam nava lini sēti,
Skuķam tukša staņģeniece. [LD 7807-5]

Es šito zēnu dēļ
Baltu kāju neapāvu:
Man brāliņis saderēja
Aiz Daugavas arājiņu. [LD 9861-0]

Sniegi sniga, putinēja,
Balti jāja kara vīri:
Tie nebija kara vīri,
Tās bij zēnu dvēselītes. [LD 32171-0]

Kad redzēju skaistu zēnu,
Tad no prieka noraudāju;
Kad tas mani bildināja,
Tad no prieka gavilēju. [LD 10003-0]

Pasasmēju smiekliņam,
Kā smieklam nesasmiet:
Jaunu zēnu cepurīte
Iekrīt cūku silītē. [LD 12899-0]

Zēns mucā

Nabaga algādža zēnam, kartupeļus rokot, bija vīzītes noplīsušas un kājiņas gauži sala. Kad saulīte jau taisījās uz noiešanu, tad viņš lūdza saimnieku, lai palaižot tuvējā mežā iet lūkus noplēst, ko arī saimnieks atvēlēja. Kamēr zēns ar lūku plēšanu pūlējās, tikmēr saulīte bija nogājusi un metās krēsla. Nu zēns taisījās iet malā, bet ar lūku plēšanu bija tā apstulbis, ka nevarēja un nevarēja malu atrast. Ilgāku laiku pa mežu maldījies, viņš pamanīja pa koku starpām uguni, uz kurieni arī čakli steidzās. Tik tuvu pienācis, ka tikai kāds krūms viņu šķīra no trim tēviņiem, kas pie uguns sēdēja, viņš tos jau no izskata vien pazina par laupītājiem. Viņi bija pašulaik jēra gaļu izvārījuši un nu taisījās pie vakariņām. Zēns, baidīdamies no nikniem zvēriem, kas šai mežā pulkiem piemita, negribēja nakts laikā tālāk pa mežu maldīties, bet pie laupītājiem iet un ar tiem kopā mist arī neiedrošinājās, tādēļ nodomāja turpat aiz krūma nogulties un tā rītu sagaidīt. Kad laupītāji sāka ēst vakariņas, tad zēnam arī gan sliekas tecēja, un, kā jau kartupeļu noracies, lūku noplēsies un turklāt krietni pamaldījies, būtu arī labprāt un ar lielu garšu ēdis vakariņas. Bet šī gavēšana arī nekas nebūtu bijusi, ja laupītāji nebūtu apkrimstas kaulus sākuši aiz muguras pār krūmu sviest, kuri, krizdami uz zēna stīvā kažociņa, taisīja it savādu troksni. Laupītāji, par šo savādo troksni iztrūkušies, steidzās apskatīt, kas tur gan esot, un zēnu atraduši, to veda negribot pie gaismas un krietni nopratināja, kā un kādēļ šis te atnācis un apgulies. Kaut gan zēns visu vientiesīgi izstāstīja, tomēr viņu vaļā nelaida, laikam baidīdamies, ka viņus nodos. Tādēļ uz laupīšanu iedami, tie nodzina tukšai mucai no viena gala stīpas, izņēma dibenu, ielika tad mucā zēnu un turklāt krietnu gabalu no nupat vārītās gaļas viņa pārtikai, un ielikuši mucai atkal dibenu, to sastīpoja ar stīpām. Zēnam, šādā cietumā esot, pārgāja visa ēstgriba, tā ka viņš pameta līdziedoto gaļas gabalu pavisam neaiztiktu. Tā laiciņu gulēdams un domādams, kā no mucas ārā tikt, viņš izdzirda kaut ko ap laupītāju apkrimstiem kauliem gramstāmies. Pa spundas caurumu lūrēdams, viņš redz lielu vilku, kas, kaulus sakrimtis, nu dodas uz mucas pusi, laikam saozdams zēna neēsto gaļas gabalu. Vairāk reizes ap mucu staigājis, viņš ož pie spundas cauruma un akurāt noģied, ka iekš mucas ir gaļa. Šā un tā ap mucu izgrabinājies un gaļas nevarēdams dabūt, viņš beigās bāž asti pa spundas caurumu mucā un sāk iekš mucas vēdīnāt, laikam domādams, ka gaļa pieķersies, bet nepieķērās vis gaļa, bet zēns sagrāba dūšīgi aiz astes un uzsauca: „Nu tad reizē!”

Un vilks arī stiepa, ko jaudāja, zēnu ar visu mucu uz priekšu, ka ģeņģeriem vien gāja, un muca ap kokiem neganti dauzījās. Pēc laba laika raušanas tikpat mucai stīpas bija apdauzītas un tā izjuka. Nu zēns arī vilka asti palaida, un tas aizskrēja, atpakaļ neskatīdamies. Kad zēns no mucas izlīda, tad pašu laiku gaisma ausa, un, kad labi apskatījās, tad nojēdza, ka netālu no rokamā kartupeļu gabala mežmalā bija izrauts. Nu viņš gāja, par spīti visām nakts briesmām, priecīgs mājā, bet citā reizā vairs nekad nedomāja vakarā iet mežā lūkus plēst.
[http://valoda.ailab.lv/]

Par Aizputes pilskalnu

Aizputes skolnieki nākuši mājās no skolas. Viņi bija dabūjuši zināt, ka apakš pilskalna ir nogrimusi pils un ka tur esot caurums. Sarunājuši, ka laidīsies iekšā un apskatīsies, kas tur ir. Norunājuši, ka vienu iesies virvē un nolaidīs lejā. Kad viņš gribēs tikt augšā, ka paliks bail vai kaut ko ieraudzīs, tad kustinās virvi un lai tad velk ārā. Iesējuši arī vienu un laiduši pa caurumu iekšā. Kādu laiciņu gaidījuši. Kad sāka apakšā kustināt, zēni vilkuši ārā. Beidzot izrādījies, ka izvilkuši melnu suni. Suns tūlīt pazudis. Zēni šausmīgi nobaidījušies un laiduši virvi atkal iekšā, bet nolaisto zēnu ārā nav nekad izvilkuši, tikai vecus celmus un saknes. Zēni šausmīgi bijuši nobaidījušies, visi palikuši slimi, un viens pat nomiris.
[Sagatavots pēc: LTT 1988 : 22]

Kāds labi audzināts zēns reiz saticis ielas puiku. Ielas puika zēnam jautājis: „Vai tu gribi dabūt vienu pļauku?” – „Paldies,” atbildējis zēns, „tad man jāiet un jāpaprasa mātei. Viņa man ir aizliegusi kaut ko no svešiem pieņemt.”

●

Ārsts, iziedams no mājām, pateicis zēnam, lai tas nevienu soli nesperot pa durvju slieksni pāri. Ārsts, mājā pārnācis, redz, ka zēns skraida pa pagalmu. Viņš tūlīt prasījis: „Ko es tev teicu aiziedams?”

Zēns atbildējis: „Es negāju pa durvīm, bet pa logu.”

Bērnu apģērbs tika darināts no tāda paša materiāla kā pieaugušo apģērbs. Līdz skolas vecumam (8–10 gadiem) bērni staigāja vienā krekliņā vai kleitiņā, vienīgi godos iešanai lielākiem zēniem uzšuva pa pārim pakulu bikšu. Arī ziemā bērni pa istabu nereti staigāja vienā kreklā. Par virsdrēbēm noderēja veci tēva svārki vai kažoki. Vasaru bērni staigāja kailām kājām, bet ziemā tiem iedeva kādas vīzītes vai pastaliņas. Lielās un trūcīgās ģimenēs vairākiem bērniem bija pa vienam vīžu vai pastalu pārim, lai uz maiņām varētu izskriet ārā, bet vēl daudzi gados vecāki teicēji atceras, ka viņi savās bērnu dienās arī ziemā dažkārt ar kailām kājām izskrējuši ārā, lai paskatītos, kāds laiks. Pirmās kurpes vai zābakus dabūja tikai jau pieauguši jaunieši; ejot skolā, tos valkāja tikai pašu turīgāko saimnieku bērni, bet trūcīgie bērni arī skolā gāja ar vīzēm vai pastaliņām.

Skolas vecuma bērniem speciālus skolēnu apģērbus nešuva. Meitenes skolā gāja ar pašaustiem brunčiem, zēni – ar vilnas vai linu biksēm un svārciņiem, vienīgi godiem meitenēm nopirka kādu katūna jaciņu, bet zēniem – cepuri.
[Slava 1973 : 168–169]

Bērni zemenēs

Saulgozī pie mežmaliņas

Dzirkst jau zemenītes;

Iesim, skriesim lasīt viņas,

Zēni, meitenītes:

Prāvākās kārbiņā!

Sīkākās guziņā!

Bālās lai paliekas,

Kamēr ietekas! [..] [Plūdonis 1981: 23]

Bērza asaras

Pie bērza pieskrēja zēns,

dūra ar dūci

un iešķēla tāsī

brūci.

Pa stumbru, kur brūce iecirsta bija,

bērza asaras lija.

Zēns piekļāva lūpas pie tāss,

padzērās

un projām bija...

Visu aprīli skumīgs un sērs

raudāja bērzs,

raudāja asaru rēnu

par zēnu. [Vāczemnieks 1987 : 40]

Kambarī, kurā uzglabājas skolnieku lādītes un maizes kulītes, pašā dibenā sēž veselīga, paresna māmiņa brūnu sagšu ap pleciem, vilnainu pirktu lakatu ap galvu un skatās, kā viņas dēlēns strebj zīdeni. Pie loga, kura rūtis ir neskaidras, apputējušas, stāv zēns pelēkos vadmalas svārkos, ceļgalos salāpītās biksās, lielās, nošķiebtās pastalās. Viņš skatās pa logu uz pagalmu, kur drūzmējas zēnu bars, un reizēm pašķielē uz kubuliņu, iz kura viņa tuklais biedrs strebj zīdeni.

„Vai tēvs man no Rīgas ko atveda?” zēns, kubuliņā pupas zvejodams, māti jautā.

„Te jau ir... gandrīz vai aizmirstos...” Māmiņa izvelk iz kabatas nazi.

Zēns nosviež karoti pie malas, noslauka rokas drāniņas stūrī, uz kura atrodas maizes kulīte, un ķer pēc naža.[..]

„Ir gan piskars... Vajag tik labi iztecināt, uz galodiņas patrīt... Cibiņ, palūk, kas par varenu...”

Bālais zēns domīgi pienāk, paskatās ar vienu aci uz nazi, bet liekas, ka zīdenis tam vairāk patīk.

„Vai tu esi tā jumiķa Cibiņa dēls?” māmiņa jautā.

Bālais zēns klusē; lūpas tam nodreb. Viņš grib aiziet.

„Nāc nu tu ar pastrebies! Ko tu tāds bailīgs...”

Bālais zēns pienāk, apsēžas un nedroši tver pēc karotes. Roka dreb...

„Ko tu!... Manu karoti... es pats vēl gribu strēbt!...” [..]

Bālais zēns pieceļas un domīgs aizvelkas.

„Kam tad tu, dēliņ, viņu tā?...” māmiņa nogauž.

„Ē, ko tas lempis!...” [Poruks 1984 : 218–219]

●

Zēni un meitenes! Klausieties! Mēs izbraucām pasauli un redzējām daudz ko. [..] Laime ir tepat Sūnu Ciemā, zem šīm kupenām un mēslu gubām, tikai tās jāattīra nost. To mēs redzējām Baltajās mājās.
[Upīts 1980: 158–159]

●

Zēnam atmiņā atausa vēl kāda spilgta aina.

Ezerā bradādams, viņš ir uzkāpis uz zaļa, bieza pudeles stikla un, briesmīgu baiļu pārņemts, skatās, kā visas asinis tūlīt izpilēs ezerā, izkusdamas lielajā ūdens masā, pazuzdamas bez ziņas, bez miņas.

Un tad viņu pārņem milzīga laimes izjūta par to, ka viņš pasaulē nav tāpat vien – kā akmens, kā alksnis ūdens malā, ka viņam ir dārgas, vērtīgas asinis un – Māte, kura tās tūlīt savāks, nežēlodama itin neko no tā, kas viņai pieder.

Un Zēns bija gatavs ziedot savus pirkstus, lai viņa un Mātes Laiks neaizplūstu un neizkustu Lielajā Laikā bez ziņas, bez miņas. [Cielēna 2001 : 165]

Johans Valters Pavasara ūdeņi.

Johans Valters Peldētāji zēni.

Oto Bērtiņš Zēna akts.

Laima Eglīte Zēns ar balonu.

Ģederts Eliass Zēna portrets.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

Dziesma Gājējs. Mārtiņa Freimaņa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Putnu balle”.
 

Dziesma Dziesma par Džimiju. Viktora Kalniņa vārdi, Imanta Kalniņa mūzika, izpilda Austra Pumpure.
 

Dziesma Sapņi. Ainara Mielava vārdi un mūzika, izpilda grupa „Jauns Mēness”.

Afgāņu zēns, kurš iemācījies runāt latviešu valodā

13 gadus vecais Ali mitinās Afganistānas ziemeļos, Meimanas pilsētā, kur starptautisko operāciju laikā uzturas arī Latvijas karavīri. Tā kā mazais zēns labprāt dzīvo pie latviešu karavīru bāzes vārtiem un ik dienas dzird latviešu valodu, viņš visnotaļ raiti un ar zināmu lepnumu demonstrē savas valodu zināšanas.

Stāstot par sevi, pusaudzis atklāj, ka skolu viņš neapmeklē un nemāk ne lasīt, ne rakstīt, bet naudu pelna, veicot dažādus palīgdarbus, un vislabprātāk dienas pavada, braukājot ar skrejriteni. Afgāņu puisēns sarunā ar Latvijas televīzijas žurnālisti atzina, ka viņš labprāt nākotnē strādātu par tulku, jo tas ir labi apmaksāts darbs. Par zēna talantu valodu apguvē liecina fakts, ka viņš ne tikai ielauzījies latviešu valodas pamatos, bet pat iemācījies pantiņu no Latvijas himnas.
[Sagatavots pēc: http://www.ltvzinas.lv]

Izsūtāmais zēns

Izsūtāmais zēns ir viesnīcas darbinieks, kura darba vieta ir centrālais vestibils un kura pienākumos ietilpst dažādu uzdevumu izpildīšana un operatīva klientu apkalpošana viesnīcas telpās un ārpus tām. Izsūtāmais zēns ir pakļauts uzņemšanas daļas darbiniekiem, kuri ar viesnīcas uzņemšanas letes zvana skaņām viņu pieaicina, lai dotu uzdevumu. Uzņemšanas zvana nozīme mūsdienās ir simboliska, jo uzdevumi izsūtamajam zēnam tiek nodoti, izmantojot modernos sakaru līdzekļus.
[Sagatavots pēc: http://termini.lza.lv/]

●

Latvijas Nacionālā teātra izrāde „Princis un ubaga zēns”. Pirmizrāde 2007. gadā. Režisors Edmunds Freibergs.
[Sagatavots pēc: http://www.teatris.lv/]