Zalktis par precinieku
Kādā karstā vasaras dienā, pašā dienasvidū, trīs meitas gājušas uz jūru mazgāties. Mazgājoties viena tikusi: „Nu, redzēs gan, kura no mums pirmā apprecēsies!”
Otra atbildējusi: „Pirmā apprecēsies tā, kura visskaistākā!” Trešā neteikusi nekā. Pēc kāda brīža trešā meita izkāpusi pirmā no ūdens un taisījusies ģērbties. Bet līdzko ņēmusi balto linu kreklu, tā sarāvusies: uz krekla gulējis zalktis. Meita lūgusi zalkti, lai ejot nost, bet zalktis atbildējis: „Apsolies man par līgavu, tad iešu!”
„Kālab ne?” meita smējusies. „Atstāj tik manu kreklu!” Bet zalktis vēl negājis: lai dodot viņam savu gredzenu. Meita novilkusi gredzenu un iedevusi to zalktim. Acumirklī zalktis pazudis ar visu gredzenu jūras dziļumos. Mājā ejot, trešā meita raudājusi, bet tās divas mierinājušas: „Ko zalktis zin par līgavu?”
Pēc trim nedēļām zalktis nācis savai līgavai pakaļ. Viņš iznācis no jūras ar lielu godu, pats sēdējis zelta karietē, zelta kronis galvā. Iejūgs laistījies tīrā dimantā, gara rinda to pavadījuši koklēdami, spēlēdami.
Līgava, to redzēdama, prasījusi saviem vecākiem: „Tēt, māmiņ, ko nu darīšu? Redz, kur zalktis nāk man pakaļ.”
Vecāki pārbijušies, nezinājuši, ko atteikt, ko iesākt. Bet kāda vecenīte tos pamācījusi: „Ko zalktis zin par līgavu? Iedodiet tam kādu zosi, gan paliks mierā un aizies atpakaļ.”
Vecāki iedevuši meitas vietā zosi. Zalktis priecīgs paņēmis zosi un braucis atpakaļ, bet ceļa malā zīle dziedājusi: „Zalktis, vīriņš, zostiņu ved!” Zalktis apmanījis, ka piekrāpts.
Pēc trim nedēļām zalktis otrreiz braucis līgavai pakaļ. Šoreiz tas bijis sapīcis un itin dusmīgi uzprasījis, lai atdodot līgavu. Bet tā pati vecenīte pamācījusi: „Ko zalktis zin par līgavu? Iedodiet tam kādu kazu, gan paliks mierā un aizies atpakaļ.”
Vecāki iedevuši meitas vietā kazu. Zalktis priecīgs paņēmis kazu un braucis atpakaļ, bet ceļa malā zīle dziedājusi: „Zalktis, vīriņš, kaziņu ved, kaziņu ved!” Zalktis apmanījis, ka piekrāpts.
Pēc trim nedēļām zalktis trešo reiz braucis līgavai pakaļ. Šoreiz tas bijis ļoti dusmīgs, viņš nikni uzsaucis, lai nu vairs nejokojoties, citādi klāšoties ļoti slikti.
Neko darīt, bijusi jādod īstā. Zalktis priecīgs paņēmis savu līgavu un braucis atpakaļ. Ceļa malā zīle dziedājusi: „Zalktis, vīriņš, līgavu ved, līgavu ved!”
Viss garais trācis nozudis ar līgavu jūras ūdeņos.
Pirmā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūru prasīt: „Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele, kā tev klājas?”
Iznākusi varde no jūras, sacīdama: „Tavai meitai klājas labi; viņa dzīvo skaistā pilī un auklē savu mazo dēliņu!”
Māte priecājusies par tādu vēsti un gājusi uz māju.
Otrā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūru prasīt: „Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele, kā tev klājas?”
Iznācis vēzis no jūras, sacīdams: „Tavai meitai klājas labi; viņa dzīvo skaistā pilī un auklē savu mazo meitiņu.”
Trešā gadā līgavas māmuliņa gājusi uz jūru prasīt: „Meitiņ mīļā, saki jele, teici jele, kā tev klājas?”
To dzirdēdama, zalkša līgava apkampusi savu zalkti un lūgusi, lai laižot viņu ar saviem diviem bērniņiem pie mātes paciemoties. Zalktis gan negribējis, negribējis, bet beigās atlaidis ar uz trim nedēļām.
Zalkša līgava nu paņēmusi savus divus bērniņus klēpī un izbraukusi pie māmuliņas. Divas vardes vilkušas ratus un līdaka bijusi par kučieri. Māmuliņa sagaidījusi meitu abām rokām un priecājusies par viņas abiem bērniņiem.
Trīs nedēļas zalkša līgava paciemojusies un tad gājusi atpakaļ uz jūru.
[LTP 1988 : 162–163]
