Tradicionālā transkripcija

[zâle]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[zɑːˀlĕ]

[z] – balsīgais troksnenis

[ā] – garais patskanis

[l] – skanenis

[e] – īsais patskanis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.

zāl- – sakne, vārda celms

-e – galotne

zāl-es+pļāv-ēj-s

zāl+ēd-āj-i

asin-s+zāl-e

diev-a+zāl-e

dzelz-s+zāl-e

jāņ-u+zāl-e

jūr-as+zāl-es

med-us+zāl-e

sāl-s+zāl-e

ūden-s+zāl-e

zāle – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

N. Jānis Zāle – D. Jānim Zālem

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Zāle izaugusi ļoti gara.

2) izteicēja daļa – Raudene ir tā pati desu zāle.

3) galvenais loceklis – Zāle pļavā.

4) papildinātājs – Tētis pļāva pāraugušo zāli.

5) vietas apstāklis – Zālē mirdzēja rasas pilieni.

6) apzīmētājs – Zāles pļaujmašīna atradās pie mājas.

Zāļu diena, zāles griezumi, zāļu maisījums, zāles milti, zāles pļaujmašīna, zāļu purvs, zāļu sega, zāles stiebri, Zāļu vakars, zāles velēna

zāle dīgst, zāle vīst

asins zāle, ciņu zāle, maura zāle, pļavu zāle, purva zāle, sāls zāle, ūdens zāle, vārpu zāle, zīda zāle

blīvceru zāles, Jāņu zāles, jūras zāles, lopbarības zāle, smaržu zāles

daudzgadīga zāle, īsa zāle, lekna zāle, liela zāle, sausa zāle, smaržīga zāle, svaiga zāle, zaļa zāle

iesēta zāle, iet pa zāli, nopļauta zāle, pāraugusi zāle, rasota zāle, sakaltusi zāle, sasēsties zālē, staigāt pa zāli

zāle, dsk. ģen. zāļu, s.

1. Zālaugu kopums, šāda kopuma izveidota zemsedze, zālājs, maurs. 

Zaļa, sulīga zāle. Pļaut zāli. Skraidīt pa zāli. Atgulties zālē.

2. Zālaugi. 

Pļavas, purva, maura zāle. Sēt zāli. 

Zāļu tēja – izžāvēti ārstniecības augi tējai.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1190]

zāle, -es, dsk. ģen. -ļu, s.

1. parasti vsk. Zālaugu kopums.

Par zāli pļavā īstenībā var spriest tikai tad, kad sāk pļaut. Dažreiz smilga un lapainie kāti ir izstiepušies gari, šķiet, šogad būs siena bagātība. Bet zemāk izrādās tukšs .. Upīts 4, 201.

.. bariņš netīru aitu plūc zāli ar lielu cītību. Gans basām, saulē iedegušām kājām. Kurcijs 4, 285.

.. es biju atgriezies pie sava ganāmpulka, pie mūsu mūžīgi izsalkušajām govīm, kam ganībās nebija zāles un kas tāpēc bija ātras, saniknotas un zaglīgas. J. Kalniņš 10, 367.

Aizverot acis un izrunājot vārdu „Latvija”, es tūdaļ jūtu zaļu zāli pavasarī dīgstam, to pašu zaļo zāli, pēc kuras es vienādi esmu ilgojusies kā Itālijā, tā arī Somijā. Mauriņa 1, 52.

Pār zemi spēji dvesma iet, Zem dvesmas puķes un zāle zied .. Rainis I b, 136.

sal. Viņa piegāja pie avota, kura ūdens atkal bij maigs un zaļš kā zāle .. K. Skalbe 1, 71.

pārn. Agrās zāles pirmais zaļums Runā klusus, klusus vārdus, Klusi apklāj miklo zemi. Lazda 1, 45.

pārn. „Man .. šķiet, ka patecējis jau diezgan ilgs laiks, kas visam liek apaugt ar zāli ..” A. Deglavs 1, 885.

// Šādu augu kopuma izveidota zemsedze, arī zālājs, maurs.

Kājas šļūca pa zāli .. Upīts 4, 210.

Pēc brītiņa zālē nočabēja Vijas soļi... Dripe 2, 108.

Zāle no rasas bija gluži palsa, un soļu sliede tajā šķita tumši lakota. Ezera 17, 138.

2. arī dsk. Zālaugi.

Nest zāļu nastas. Zāļu kūdra. Zāļu sēklas. Zāļu maisījums. Kapāt cūkām zāles.

Desu zāle sar. – raudene, dārza majorāns.

Krusttēvs parādīja man vecāsmātes kapu, apaugušu zālēm un smilgām. Austriņš 1, 91.

Skolotājs Baltiņš nopurina ar siena zālēm aplipušo mēteli .. Indrāne 2, 51.

.. brūnās, zaļās un baltās sūnas un visas mežu zāles klausījās pavasara skaņās, un viņās lodājošie kukaiņi kļuva mundrāki .. Niedra 3, 3.

.. viņa skatījās projām, pļavā, kur krāšņā juceklī ziedēja sārtie puplakši, dzeltenīgi baltās vīgriezes, āboliņš un vēl simtiem citu, viņai nezināmu ziediņu un zāļu. Meldere 1, 103.

Nekad nedrīkst piemirst, ka lopbarības zāļu uzdevums laukā ir ne vien dot lopbarību, bet arī .. celt augsnes auglību. Apsīts 1, 298.

Uz cinīm [ciņiem] auga brūkleņu .. mētras un sūna, purviņos dzelzs zāle .. Blaumanis III a, 79.

Cilvēku, kurš nolaidies jūrā, pārsteidz neparastās zemūdens ainavas. Visapkārt viņam ir aļģu un jūras zāļu mežs .. Zinātne un Tehnika 63, 5, 37.

Lūk, majorāns. Viena tā forma Latvijā sastopama savvaļā... To sauc arī par raudeni jeb

desu zāli, tādēļ, ka tā jau izsenis lietota kā garšviela desām un gaļas ēdieniem. Lauku

Dzīve 75, 9, 17.

Lielā pļavā dzīvoja sienāzis. Tajā pļavā auga samtenes, kumelītes, .. Jāņu zāles un smilgas. Birznieks-Upītis IV, 9.

Naktī mazliet rasināja, un šķita, no rīta mākoņi paplēnēs un pārstās bojāt vasaras saulgriežus – Zāļu dienu. Purs 8, 116.

Pēc dažām dienām Zāļu vakars. Līgo. Un daudzi šai naktī papardes ziedu meklēs .. Salnāja 3, 141.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

zāle – zuole; īsa zāle – eisa zuole; sēta zāle – pasāta zuole; nopļaut zāli – nūpļaut zuoli; zāle dīgst – zuole deigst; sasēsties zālē – sasēst iz zuolis; gulēt zālē – gulēt iz zuolis; zāles pļāvējs (pļaujmašīna) tehn. – zuolis pļautivs; zāļu tēja – zuoleišu čajs 
[Sagatavots pēc: http://www.vuordineica.lv/]

zâle – (zeļ, zaļo u. tml.) k^oâ zâle ‘brīvi, netraucēti, sekmīgi (attīstās, pārveidojas)’: zaļùo dzîve t^oâ k^oâ z^oâle; kâ (viêna) ûdèns zâle – saka par ļoti kustīgu, nemierīgu, rosīgu, darbīgu cilvēku: tas jòu k^oâ odata iêt, k^oâ ûdèns z^oâle. b*rnis kustâs k^oâ ûdèns z^oâle. tik kustìks gòn esùot pùika, k^oâ viêna ûdèns z^oâle kustùotiês. tu [bērns] esi namiêra putnis – kustâs k^oâ ûdèns z^oâle. 
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 279]

Kā ūdens zāle (arī ūdenszāle) – saka par ļoti kustīgu cilvēku. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

Apaugt (pāraugt, aizaugt) ar zāli – tikt aizmirstam.

Tur zāle neaug – saka, ja tiek nodarīts liels posts.

Zemāks par zāli – ļoti padevīgs, pazemīgs.

[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 1381–1382]

Tekstilrūpniecībā – jūras zāle, zīda zāle.

Agronomijā – zāles milti, blīvceru zāles, lopbarības zāles.

Uzvārdi – Zāle; Zālītis, Zālīte.

Vietvārdi – Zālīte, vidējciems Iecavas pagastā.

zāle; lš. žol ‘t. p.’, pr. sālin [zālin] (ak.) ‘lakstus, zāli’, narev. zil. ‘zāle’ (*zēl-e), kr. apv. зéлье ‘zāle; nāves zāles’, bkr. зéлле, ukr. зiлля ‘zāle’, bulg. зéле, č. zelí ‘kāposti’, p. ziele ‘zāle, ārstnieciskās zāles’, daku -zila ‘zāle’, frīģiešu zelkia ‘dārzeņi’. Ar saknes patskaņa miju atv. no verba zelt.

Pārn. ‘augs’ → ‘ārstniecības līdzeklis’ jau senatnē. Vārds (dsk.) 17. gs. šajā nozīmē plaši minēts avotos.

Vārds zāle līdz 19. gs. vidum lietots arī nozīmē ‘augs’ (šajā nozīmē paralēli vārdam stāds).

Pēc cita uzskata (Endzelīns) vārds zāle atvasināts no adj. zaļš.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 547]

angļu – grass

baltkrievu – трава

franču – herbe

grieķu – γρασίδι

igauņu – muru

ivritā – ירוק

krievu – трава

latīņu – grāmen

lietuviešu – žolė

poļu – trawa

somu – ruoh

ukraiņu – трава

vācu – das Gras

zviedru – gräs

Kad suns ēd zāli, tad lietus būs. 

Lai ād kot suņs zoļu zoli. 

Zāle, kas noganīta priekš pilna mēneša, drīz ataug; bet, kas tiek noēsta pēc pilna mēneša, tā ataug gausāki.

Ar izkapti pirmā pļautā zāle, govīm donot, ar sāli jāapkaisa.

Kad bagātīgi zāle augusi, tad būs slikts siena laiks.

Ja pa sapņiem pļauj lielu zāli, tad paliks bagāts.

Augstāks kā zirgs,

Zemāks kā zāle. – Segli uz zirga. 

Ēdat, govis, zaļu zāli,
Minat kūlu kājiņām;
Zaļa zāle gauži raud,
Kūla gauži neraudāja. [LD 28995]

Santenītes, magonītes
Jaunu meitu Jāņa zāles,
Asi dadži, sīkas nātres
Jaunu zēnu Jāņa zāles,
Papvardītes, vībotnītes
Vecu ļaužu Jāņa zāles. [LD 32367-5]

Visa laba Jāņa zāle,
Ko plūc Jāņa vakarā;
Nolauž bērza žagariņu,
Pat’ labā Jāņa zāle. [LD 32404-1]

Visa bija Jāņu zāle,
Ko rauj Jāņu vakariņu;
Ko rauj rītu saulitē,
Ta nebija Jāņu zāle. [LD 32401-6]

Ēdat, govis, baltābolu,
Lai kūlēja pura zāle,
Lai kūlēja pura zāle
Tautu dēla kumeļam. [LD 28987-0]

Tumša nakts, zaļa zāle,
Laukā laidu kumeliņu.
Kumeļam zaļa zāle,
Man pašam ciema meitas. [LD 30145-4]

No zemītes zāle auga,
No zālītes āboliņis;
No meitiņas sieva tapu,
No sieviņas māmuļīte. [LD 17792-1]

Gribēj’ augt pura zāle
Baltamola kalniņā;
Audz purā, pura zāle,
Ne amola kalniņā!
Gribēj’ iet bārga mārša
Lēnajos bāliņos;
Ej ellē, bārga mārša,
Ne lēnajos bāliņos! [LD 21720-2]

Ēdat, govis, zaļu zāli,
Neminat kājiņām;
Zaļa zāle gauži raud,
Kājiņām nominama. [LD 28998-0]

Aiz Daugavas dzelzu zāle
Zied ar zelta ziediņiem,
Tur jāj mani bāleliņi
Jāņu nakti pieguļā. [LD 32503-1]

Peldi, peldi, meldu zāle,
Dziļajā ūdenī;
Tā peldēja bārenīte
Pa tām ļaužu valodām. [LD 4828-0]

Zaļa zāle gauži raud,
Kājiņām nominama;
Gauži raud bārenīte
Svešu ļaužu rociņā. [LD 4211-0]

Atcel vārtus, Jāņa māte,
Nu nes zāles Jāņa bērni,
Jāņa bērni nokusuši,
Jāņa zāles lasīdami. [LD 32604-0]

Jānīts brēca, Jānīts sauca,
Jānim sieva pazuduse,
Jānim sieva pazuduse,
Jāņa zāles lasīdama,
Jāņa zāles lasīdama
Pa sīkiem krūmiņiem. [LD 33004-0]

Mājlopu sarunas

Senajos laikos mājlopi savā starpā bieži sarunājušies. To apliecina kāds saimnieks, kas lopu sarunas noklausījies pat treji lāgi. Pirmo reizi pašā pavasarī viņam gadījies dzirdēt, kā runā govs un vepris. Rīta agrumā, kad lopi ganos dzenami, vepris izlēcis no aizgalda un uzsaucis:

– Saimniek, ubags, ver vārtus vaļā!

Vakarā, kad lopi jau dzīti mājās, kāda govs teikusi pārējām:

– Iesim nu mājās, cilposim aši! Rītu būs jaukāka dieniņa, zaļāka zālīte!

Otrreiz saimnieks lopu sarunu noklausījies rudenī. Vepris staigājis pa aploku un bēdīgi kviecis:

– Drīz nīkšu! Drīz nīkšu! ...

Bet govs atālā ēdusi pilnu muti, piebilzdama:

– Ēdīsim veicīgi, ēdīsim veicīgi! Kas zina, vai rītu vairs tiksim laukā!

Trešo reizi saimnieks noklausījies lopu sarunu Jaungada naktī. Viņam gribējies dzirdēt, kādu lopi pareģo nākamo gadu. Tāpēc paslepus ielavījies kūtī un palīdis zem siles. Pirmā runājusi aita. Tā teikusi:

– Šogad man klājas pavisam plāni. Es salstu vai nost. Grieta nocirpa visu manu vilnu saviem pūra cimdiem un zeķēm, bet mani pameta gluži pliku.

Govs sacījusi:

– Manu raibo teļu arī laikam taisās kaut... Sāk jau barot.

Otra govs piebildusi:

– Lai baro, lai baro, ka tikai nenobaro bērēm.

Zirgs pakratījis galvu un bubinājis:

– Tā jau laikam būs. Eku tas pats, kas te guļ zem siles, svētdien man būs jāved uz kapsētu.

Saimnieks, to dzirdēdams, tik ļoti sabijies, ka patiešām saslimis un nomiris. 
[http://www.pasakas.net/]

Zāļu diena

Diena pirms Jāņiem jau no veciem laikiem ir turēta īpašā ievērībā, saukta par Zāļu dienu, kad mājas ārstniecībai ievāca tējas, raka saknītes, kā arī saplūca, pat sapļāva zāles lopu kaitēm. Šajā dienā ievāktām zālēm un saknēm piedēvēja sevišķi dziedniecībai noderīgas īpašības.

Zāļu dienā plūkto zāļu vērtība tika saistīta ar saulgriežiem, kad saule, uzkāpusi zenītā visaugstāk, sāka atkal slīdēt zemāk. Līdz ar to ziedi bija padoti vītumam, bet tēju un zāļu ievākšanai bija jānotiek, iekams iestājās vītuma laiks.

Zāļu dienā ziedi bijuši plūcami pašas plūkšanas dēļ, jo pašai plūkšanai ir maģiska nozīme. Saplūktos ārstniecībai noderīgos ziedus nolika ēnā žāvēt. Jāņu zāles otrā dienā salika uz kārtīm ēku paspārnēs, nesa istabas augšā, gan arī salika klētspriekšā, bet Jāņu vainagus pakāra pie sienas.

Ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām deva Jāņu zāles tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Tāpat, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un līdz ar vārdiem „Aizeji, kaite, rūkdama, dūkdama, atnāc, veselība, dziedādama!” dota slimajai govij iedzert.

Arī bērnus ieteic mazgāt Jāņu zāļu sulā, tad tie būs vienmēr veseli, sevišķi izlasītas puķes glabā ziemai – tējai.

Bija jāzina arī zāļu plūcamais laiks, kas atsevišķiem augiem bija dažāds: dažas plūcamas pusdienā, citas Jāņu vakarā, vēl citas Jāņu rītā – rasā. Jāņu dienā plūktās vairs nav ar ārstniecisko spēku.

Lai arī tautas ārstniecības līdzekļa – Jāņu zāļu – galvenais iedarbības spēks slēpjas cilvēku pašsuģestijā, tad tomēr šo zāļu starpā bija arī tādas, kurās atrodamas aktīvas dziednieciskas vielas – buldurenes (baldriāns), rubatenes, deviņvīru spēks, retējumi u. c. No rokamām ārstniecības saknēm vēl atzīmējamas: cūkastes, aunradziņi, ētersakne, dzeguzītes, govju zobi, kalves u. c.

Tautasdziesmās bieži pieminētās papardes un vībotnes kā augi ar maģisku spēku pazīstami arī citu tautu ticējumos. Viena no iecienītākajām Jāņu zālēm ir zilgalvītes jeb nērbuļi. Arī pats Jānis reizēm dēvēts par zilgalvīti, zilzobīti, viņam zili svārki utt. Citas plūcamās Jāņu zāles ir āboliņš, debestiņas, suņuburkšķi, pupulakši, dadži, nātres, rozes, magones, samtenītes, zirgu stobri jeb zirdzenāji, purva grīslis, biškrēsliņi, dievkociņš, krinģelītes, pumpatenes, vībotnes, staipeknīši, balandas, lupstāji, kalvas, mētras u. c.

Jāņu dienā un pievakarē ļaudis nāca mājā ar puķu un zāļu nešļavām – gan kaltēšanai un glabāšanai vēlākām ārstniecības vajadzībām, gan mājas greznošanai, gan ganāmpulka apveltīšanai.
[Sagatavots pēc: Senkēviča 1969 : 23–26]

Zāle

Zaļš paliek kalns, un arī lietiņš zaļš,

Kā tekošs šķidrauts mirdz pār modro tāli –

Es visur, visur jūtu zāli.

Tā aug pār pļavām, aug pār veciem kapiem.

Smej zeme asarās ar vaigiem slapiem. [Skalbe 1953 : 268]

Zāles dvaša

Cik maigi zāles dvaša

Man karstos vaigus glauž:

Tik klusu, labdarīgu

Sirds zemes glāstu jauž.

Es dzirdu, zāle skan:

„Klau, tevi mīlē kāds.

Šai vecai, labai zemei

Uz tevi draudzīgs prāts.” [Skalbe 1953 :  359]

Zāļu diena Rīgā

Es šorīt skatījos Daugavā,

Kā Saule peldina zirgus,

Klausījos saldā dūkšanā:

Tur dziedāja zāles uz tirgus.

Kam Saule šodien kumeļus jūgs,

Kas puķēm balsis ir devis?

Tas dievišķais Jānīt’s, kas šovakar lūgs

Mūs, ugunīm mirdzot, pie sevis.

Ak, skumjas! cik ilgi lai dvēsele rūs?

Bez mēra jūs sirdis spiedāt.

Pirms rieta šīs mājas atstāt jums būs –

Man krūtīs balsis sāk dziedāt.

Tās pļavas ziedošās pļautas reiz bij,

Kur puķes uz dziesmiņas stīgo.

Iet kailās dienas, un apgriežas gads,

Un sirdī ieskanas: līgo!

Ak, puķes! Līdzeni izkaptis griež,

Bet zeme saknes jums saudzē.

Cik ilgi lai bēdas dvēseli spiež?

Vēl priekus vasara audzē.

Jums, zāles, pieder šī diena, šī nakts.

Ap kapiem vijat jūs prieku.

Jums sirdi, kas vaidā gurusi bij,

Es rokās smaržīgās lieku.

Aug zāle pār dzimtenes pagalmiem,

Pār sliekšņiem un gruvušām mājām,

Uz takiem, cilvēku atstātiem,

Tik puķes glaužas pie kājām.

Ak, draugi! Zālei pieder šis laiks.

Lai ziedus uz galvas sev kaisām.

Zūd ātri saldais vasaras tvaiks,

Uz zālēm sev vietas lai taisām.

Un kam vēl mīļā mirusi nav,

Ar puķēm lai sveicina viņu.

Lai āboliņš saldais un paparde iet

Pie viņas ar vasaras ziņu. [Skalbe 1953 : 320]

***

Vai tu vēl dzirdi, kā zāle dīgst, –
Tikai to es tev gribēju jautāt,
Kad apbļauts un aprunāts
Pārspēru kāju pār tavējo slieksni.

Tev kustas lūpas,
Un es vēl nemāku nolasīt.
Es tikai redzu,
Ka tas nav „jā”.

Cik tas ir labi,
Ka mēs vēl redzam...
Un lai parauj velns, ja arī jāsaskata,
Cik esam kontuzēti.

Dod man papīru,
Un es tev rakstīšu
Ar asiņojošiem, kliedzošiem burtiem:
– Ieliec drošinātāju ausīs.
Izņem radioaparātam, televizoram,
Velns zin kam izoperē
Un ieliec sev ausīs.

... ja tu vēl dzirdi, kā zāle dīgst. [Vācietis 1983 : 219]

***

Naktī izauga zāle un tikko

nomira balodis vecais.

Puikas iznāk šai pagalmā

un piedzīvojumus meklē. [Ramba 1996 : 56]

***

Zāle auga cauri manām pēdām.

Varbūt pārāk ilgi te stāvu?

Tiem kokiem es pateicu: „Pagaidiet!”

Koki saprata. Koki neprasīja: „Kāpēc?”

Gaisma aizgāja neatskatījusies.

Kāds jocīgs gājējs man prašņāja ceļu.

Vispirms pateicu, lai viņš pagaida ceļu,

un ceļš atnāks pie viņa.

Pēc tam ar pirkstu norādīju uz augšu,

un viņš aizlidoja.

Zāle mazliet kutina pēdas,

dadži un nātres riebīgi dzeļ.

Vakar uz pleca apsēdās

nezināms un noguris putns,

kas nedaudz atgādināja

to jocīgo gājēju. [Godiņš 2008 : 108]

Ģederts Eliass Pavasaris Zīlēnos.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

Autore Dz. Knohenfelde.

Autore M. Purviņa.

Dziesma Tumša nakte, zaļa zāle. Latviešu tautasdziesma.

Dziesma Sanāciet, sadziediet. Jāņa Petera vārdi, Raimonda Paula mūzika.