Bārenīte un mātes meita pie briesmoņa
Vienam vīram nomira sieva, un viņš apprecēja citu sievu. No pirmās sievas viņam bija viena meita, un pamātei arī bija meita. Pamāte savu meitu ļoti lutināja, bet bārenītei lika strādāt visus grūtus darbus. Vienreiz pamāte ļoti sasirdījās uz pameitu un pavēlēja viņu vest mežā. Tēvs nogāja uz mežu un uztaisīja mazu istabiņu, kur meitenei dzīvot. Pamāte nu salika pameitai pārtiku: gaļas vietā koka sakni, speķa vietā akmeni, un miltu vietā piebēra pelnus kulītē. [..]
Kad putra bija uz galda, meitiņa sadzirda troksni pie durvīm; domādama, ka tēvs atnācis, viņa droši atvēra durvis. Bet istabiņā ienāca liels, pelēks vilks. Meitene ļoti nobaidījās un gribēja bēgt, bet vilks viņu noķēra un prasīja ēst. Meitene uzlika uz gaida putru un sāka abi ēst.
Te no žagaru čupas izlīda pelīte. Vilks teica: „Dod tai pelei pa galvu.”
Bet meitene paņēma karotē putras un atdeva to pelītei. Kad putra bija apēsta, vilks gribēja arī pašu meiteni apēst, bet meitene palika par pelīti un abas salīda žagaru kaudzē.
[http://valoda.ailab.lv/]
Ar zivs spēku!
Vienreiz viens bārenītis bija nodots par cūkganu pie niknas, niknas saimnieces. Gatava pūce tā bijusi, ne cilvēks. Bārenītim klājās ļoti nelabi: viņam bija jānogana cūkas un tad vēl jāaptek gandrīz visi sētas soļi; saimniece ar meitām tikai šā tā nolocījās. [..]
„Paldies!” zivtiņa dīķī ieteicas, „tu palīdzēji man, es tev. No šīs dienas tev klāsies citādāki. Pasaki tik tos vārdus: „Zivs spēks – Dieva palīgs!” tūliņ visi darbi padarīsies!”
„Labi! tad lai ar zivs spēku – Dieva palīgu šī vecā nepiekurināmā pirts nodeg!”
Un skat, acumirklī pirts deg brīkšķēdama. Saimniece, to redzēdama, izskrien ar žagaru un tā bārenītim virsū: „Še tev, kūrēj! aplams kūrējs, kāds nav – pirti dedzināt! še tev!”
„Zivs spēks – Dieva palīgs! kad tevi suņi apstātu, ko peri!” kūrējs iesaucās, un tūliņ suņi plucina saimnieci, cik ieiet. Saimniece kliedz, suņi rej, troksnis bez gala.
„Zivs spēks – Dieva palīgs! lai suņi nozūd, lai jauna pirts gadās ar siltu ūdeni, ar aukstu ūdeni, ar stipru, bet mīlīgu garu!”
Tūliņ suņi nozūd, pirts gatava, ūdens sasildīts, auksts ūdens arī ienests un gars, nemaz saprast, cik mīlīgs.
Nu ies visi pērties. Noperas sievietes, noperas vīrieši – jau nokrēsla; bet ganiņa neviens nesauc ar cūkām mājā. Uz vienu reizi uhū! lai dzenot mājā. Pārdzen cūkas, ganiņam jāiet vienam pašam pērties. Noperas – sen jau zvaigznes, vakariņas atdzisušas, citi jau taisās pie miera, tik ganiņam jāēd tumsā aukstas atliekas un tad vēl pie tam mudīgi, jo vēl jāienesot žagari citrīt brokastu vārīt. Bet bārenītis šoreiz ēzdams nesteidzas, viņš iesakās tik: „Zivs spēks – Dieva palīgs!” Tūliņ žagari paši ienesas.
No rīta priekš saulītes saimniece modina bārenīti: „Vai vēl neesi izgulējies? Tūliņ augšā brokastu sildīt, lai meitas svētrīt dabū pagulēt!”
[LTP 1988 : 287–291]
