Vēzītis
Vēzīti, vēzīti,
Ko tu darījis?
Ko tik bailīgi
Atpakaļ rāpies?
Seši simti
Sīko putniņu
Vēzītis norējis
Upes malā.
Ak tu nekauņa!
Gan tu sarksi,
Kad tevi katlā
Vēžinieks vārīs. [Rainis 1978 : 15]
Par to, kas ir kāpju galā, un vai tā ir
Es lēni kāpju lielas kāpes,
Un kāpju galā liels NEKAS.
Arvienu retāk uznāk sāpes,
Arvienu retāk – asaras.
Un es jau nemāku vairs smaidīt,
Kaut kur ir pazudis mans prieks,
Un kaut kur tumšā sakņu alā
Guļ lielais Vēzis Vientuļnieks. [Ziedonis 1968 : 47]
Kas to bij redzējis, ka vēzis ir melns! Kad Šukavs gāja vēžot, tad aizvien, no rīta uzcēlies, es atradu lielus traukus vēžu pilnus, un tad tie bija gaiši sarkani. Bet tagad, kad es pats aizgāju vēžotājiem līdz, es ieraudzīju brīnumus. [..]
Līdzko ugunis tika uzrīkotas, tūlīt vēži nāca kulēs cits pēc cita. Es tikai redzēju, kā vectēvs pieliecas, iebāž roku ūdenī, izvelk un iebāž atkal kulē. Tāpat locījās arī saimniece un citi gabaliņu tālāk. Es skrēju ar tāsīm padusē no viena uz otru un lūdzos, lai parāda man kādu vēzi, bet nebij jau nevienam vaļas ar mani varzoties. Nu, kad ne, ne, es bridu ūdenī vecaimātei pakaļ un skatījos pats uz savu roku. Un es varēju tik labi ieraudzīt, ka vēlāk vecāmāte manis nost nelaida. Man esot gaišas acis, lai tikai skatoties. Kā tad arī ne: viņa aizbrien jau, bet es redzu, kā liels, melns vēzis guļ dīgstošā zālē un kustina kājas. Es tā kā satrūkstos un čukstu, lai vēzis neizbītos manas balss un lai neizbēgtu:
„Raug še viens! Bet melns!” [Jaunsudrabiņš 1971 : 96–97]
●
Māra, kas urbās tikai stāstu grāmatās un tamborēja, lai ietu vēžot, bradātu pa upi, mītu un meņģētu? Tik bieži bija dzirdēts sakāmvārds, kādu Neretā nebija trūkums: „Min kā Joza vēžus,” – un vēžošana man likās saistīta ar briesmīgu mīdīšanos. Bet varbūt nemaz nevajadzēja upē brist. Ļūnejas piekrastes varēja mīt no augšas, lai vēži mūk tieši no alām tīklā. [..]
„Man domāt, vēžot vajadzētu iet sestdien pēc pusdienas.”
Turpat bija saimniece, un Māra to teica vairāk viņai nekā man.
„Kāpēc tad taisni sestdien? Sestdienās ir tik daudz kopšanās, ka es viena netikšu galā.”
„Kopšanās tad kopšanās,” Māra ņēmās savu taisnību aizstāvēt, „bet kam tad darba dienā atliek vaļa vēžus ēst? Tas ir tikai svētdienas ēdamais, tāpat kā rieksti vai taukšķēti zirņi. Tad laika diezgan izsūkāt visas kājiņas. Citādi mūsu Janks pat izrauj tikai ļipu un visu aizmet čaulās. Tīrais grēks, kad apdomā.”
[Jaunsudrabiņš 1959 : 149–150]
●
Pie mūsmājas atnākušiem, domāju, ka ņemsim katrs savu vēžu kulīti un šķirsimies. Bet Kārlēns bija punktīgāks. Viņš ienāca līdzi mūsu sētā un izbēra abas kules zālē. Tad sākām lasīt vēžus no jauna un likt katrs savā kulē, viņš lielu – es lielu, viņš vidējāku – es vidējāku, viņš mazu – es mazu.
Tā būšot pareizi un uz pusgraudiem.
Pienāca māte un Māre:
„Ūja, cik vēžu! Jums šodien varen ķēries, tik daudz savēžojuši!”
„Vai tad kāda vēžošana!” Kārlēns lielīgi atteica. „Tā tik bija tāda vēžu lasīšana. Jaunnedēļ no mūsmājām gan brauksim vēžot uz Ģeidas mežu. Tēvs arī no jūsmājām aizņemsies ķeseles.”
Vakarā pēc vakariņām visi mūsmājās sūkājām vēžu ļipas un kājas. Kaimiņos, domājams, tāpat.
[Birznieks-Upītis 1984 : 76–77]
●
Un Knābene nu iet pret Bungatiņu gan no labās puses, gan no kreisās, gan ar vienu savu roku, gan ar abām, bet Bungatiņu pakustināt nevar. Visi smejas, kliedz, plaukšķina. Sievas turas Knābenes pusē, bet vīri vairāk Bungatiņa, un tāpat vienas, kā otri uzmudina savu cīkstoni saucieniem, smiekliem, uzslavām, bet pretinieku nežēlīgi zobo un tītina. Sevišķi tas sakāms par Skriemeltiņu pāri. Jo Knābene niknāki uzbruka, jo Bungatiņš turējās pietvīcis kā vēzis un nežēlīgi lielījās: „Ko tu tam padarīsi, kas turku zemi izstaigājis.” [Brigadere 2007 : 98]
Peld ar pakaļu pa priekšu
Savu peldētspēju vēzis neizmanto vaļaspriekam. Šis ūdensdzīvnieks peld pirmkārt un galvenokārt tad, kad viņam, atrodoties klajā vietā, jābēg – kad nav kur nolīst, bet ir jāglābjas. Bēgot viņš peld ātri un ar pakaļgalu pa priekšu, lai spīles būtu vērstas pret uzbrucēju. Atpakaļgaitā, lai spīles būtu vērstas pret uzbrucēju, vēzis arī iet pa grunti – tad, kad atkāpjas ienaidnieka priekšā. Tad, kad nekas nedraud, viņš staigā tāpat kā lielākā daļa dzīvo radību – ar priekšu pa priekšu, tiesa, ieslīpi. Tātad, pretstatā izplatītajam uzskatam, vēzis nav konsekvents atpakaļrāpulis. [Tīrmanis : http://www.videsvestis.lv/]
