vesels, -ais; s -a, -ā
1. Tāds, kas nav slims, ievainots. Tāds, kam ir laba veselība (par cilvēkiem vai dzīvniekiem).
Vesels kā rutks (arī kā ābols) – pilnīgi vesels.
Veselais cilvēks daudz nedomā par savu ķermeni, viņš nepazīst to, bet, tikko saslimst, ķermenis kļūst viņa ienaidnieks .. Mauriņa 2, 227.
„Es nekad neslimoju, esmu vesels kā rutks!” Zigmonte 10, 301.
// Tāds, kurā nav slimības procesu, ievainojumu, bojājumu (par organismu, ķermeni, tā daļām).
Kalps pamīņājās no klibās kājas uz veselo. Viņam laikam bija apnicis te stāvēt. Zigmonte 16, 145.
// Par augiem, to daļām.
Veseli stādi. Veseli ziedi.
// nom. formā Lieto, novēlot ko labu. Lieto, novēlot kādas darbības, rīcības labu izdošanos.
Staigā (arī dzīvo) vesels (arī laimīgs)! – saka atvadoties.
„Ardievu, dēls, ardievu! nezin vai šai pasaulē vairs redzamies?!...staigā vesels!...” abi man nosauca pakaļ. Apsīšu J. 3, 49.
// pārn. Tāds, kas atbilst noteiktām (parasti domāšanas, izturēšanās) normām (par psihisku stāvokli, psihes, rakstura, personības īpašībām).
Līdz šim Maldups vienmēr bija rīkojies tā, kā to prasīja veselais saprāts. Meldere 1, 81.
Nikerbokere: Un ir veca patiesība, ka tikai veselā miesā var mājot vesels gars. Zīverts 1, 166.
2. Tāds, kas nav dalīts atsevišķās daļās, gabalos. Arī tāds, kura uzbūvē nav dalījuma atsevišķās vienībās.
Medījumu [odzes], kā jau visas indīgās čūskas, vispirms nogalina ar indīgu kodienu, pēc tam aprij veselu. Kļava 3, 23.
// Tāds, kas pastāv, ir saglabājies neskarts, nebojāts.
.. zem pērnām lapām viens otrs vesels rieksts .. Brigadere 2, 40.
3. savienojumos „vienots vesels” „viens vesels”; lietv. nozīmē Noteikta (cieši savstarpēji saistītu sastāvdaļu, elementu) sistēma, kopa, grupa. Veselums.
Dārza skaistums bija salējies vienā veselā ar šo neizsakāmi glezno kalnu panorāmu .. Grīva 12, 35.
Katram ir tādi brīži, Kad liekas, viņš sabirs un putekļos putēs, Bet nav cilvēka, kam nav bijis brīža, Kad viņš viens vesels sevī nebūtu juties. Ziedonis 4, 9.
4. Tāds, kas pēc apjoma, sastāva u. tml. atbilst lielam daudzumam, arī priekšstatiem (par kā lielu kopumu).
Vesela kaudze (arī nasta, kalns, lauza) – liels (kā) daudzums.
Mārtiņš grib protestēt. Bet vesela vārdu plūsma saspriežas, viņš nevar parunāt. Upīts 6, 139.
Uz galda gozējas mīksti, brūni pīrāgi. Vesels kalns pīrāgu. Avotiņa 3, 9.
// Tāds, kura skaitliskā vērtība pilnīgi atbilst attiecīgās mērvienības, vērtības mēra u. tml. skaitliskajai vērtībai.
Vesels kilograms konfekšu. Gaidīt veselu stundu.
Ar Liepu Jāni mēs bijām nosēdējuši kopā vienā klasē jau veselu gadu .. J. Kalniņš 10, 358.
// pārn. Ļoti ietekmīgs, nozīmīgs (parasti pēc vēriena, apjoma) – par parādībām sabiedrībā.
Kaut ko tādu par pulksteņiem Krists dzirdēja pirmo reizi, un viņš sāka saprast, ka te runā par veselu zinātni. A. Grigulis 9, 118.
Vesels skaitlis mat. – skaitlis, kas nav izteikts daļskaitļa veidā.
Vesela nots mūz. – nots, kas apzīmē relatīvi visilgāko skaņu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
v¥sàls, arī v¥s¥ls – v¥sàls, arī v¥s¥ls
Tāds, kas nav slims; tāds, kas ir izārstējies vai izārstēts. ĩsti slìms nàu, bet v¥sàls a nàu.
v¥sàls kâ ruks (arī zixgs) – ļoti vesels, stiprs. viņa i v¥sala kâ zixks.
Tāds, kas nav caurs, bojāts, nolietots (par priekšmetiem). tĩri v¥sala zeķe.
Tāds, kas nav sadalīts (gabalos, daļās). v¥salu vistu a vàr c¥pinât.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 704–705]
●
v¥sa`s; v¥s¥`s
v¥sali ¥duši! – saka, atbildot uz pateicību par maltīti.
v¥s¥`s kâbuxka – pilnīgi vesels.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine N–Ž 2000 : 512]