vārds, -a, v.
1. Mazākā patstāvīgā strukturāli semantiska valodas pamatvienība, kas apzīmē kādu priekšmetu, parādību, norisi, pazīmi, attieksmi starp tiem.
Dalīt vārdu zilbēs.
Vārda leksiskā nozīme val. – nozīme, kas piemīt vārdam visās tā gramatiskajās formās.
Aktīvais vārdu krājums val. – vārdu krājums, kuru runātājs brīvi lieto.
Pasīvais vārdu krājums val. – vārdu krājums, kuru runātājs zina un saprot, bet brīvi nelieto.
Valodas vārdu (arī vārdu krājuma, leksikas) pamatfonds val. – valodas vārdu krājuma daļa, ko izmanto, lai apzīmētu ar valodas lietotāju dzīvi visciešāk saistītos priekšmetus un parādības.
Vārda (arī vārdu savienojuma) tiešā nozīme val. – vārda (vārdu savienojuma) nozīme, kurai nav pārnesuma pazīmju.
Vārda (arī vārdu savienojuma) pārnestā nozīme val., literat. – vārdam (arī vārdu savienojumam) izveidojusies cita nozīme, kas izriet no priekšmetu un parādību sakara, līdzības.
Vārda (arī vārdu savienojuma) burtiskā nozīmē – vārda, arī vārdu savienojuma tiešā nozīme.
Nekārtns (arī neregulārs) darbības vārds (arī verbs) val. – darbības vārds, kura formas neveido pēc vispārējiem likumiem.
Vārdu pa vārdam, arī vārds vārdā – precīzi, pilnīgi atkārtojot, arī tulkojot (kādu izteikumu, tekstu).
(Ar vienu, arī ar) vārdu sakot (arī īsi sakot) – lieto, lai norādītu uz izteikuma precizējumu, konkretizējumu, arī uz iepriekš teiktā kopsavilkumu.
Citiem vārdiem (arī pareizāk, labāk) sakot – lieto, lai norādītu uz iepriekš teiktā citādu, parasti tiešāku, skaidrāku, formulējumu.
Ne vārda – nekā (neteikt, neziņot u. tml.).
Saukt lietas īstajos vārdos – runāt tieši, atklāti, bez aplinkiem.
Mūsu pasaule ir tāda, kādu mēs to redzam. Vārdi ir šīs redzamības projekcija; vārdu pasaulē mēs dzīvojam vismaz tikpat lielā mērā, cik redzamajā. Karogs 91, 3/4, 53.
2. Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu personu. Arī uzvārds, parasti kopā ar šādu valodas vienību. Personvārds.
Uz (kāda) vārda – tā, ka (kā) īpašuma, lietošanas u. tml. tiesības ir saistītas ar noteiktu (vārdā un uzvārdā nosaukto) personu.
„Mans vārds ir Ģirts, un es dzīvoju šajā mājā.” Dripe 2, 79.
// Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu dzīvnieku, parasti mājdzīvnieku, dresētu dzīvnieku.
Kucēns auga, un tam bija savs vārds – Mauze. J. Kalniņš 10, 205.
// Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu teritorijas, vides u. tml. objektu.
No tām [priedēm] ir kapi, ir mājas dabūja savus vārdus. Birznieks-Upītis 6, 156.
// Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu mitoloģisku, reliģisku būtni, arī mākslas tēlu.
Lugas varoņa vārds.
// lok.: vārdā, apst. nozīmē Pārstāvot ko, aizstāvot kā intereses (runāt, darboties). Pamatojoties (uz ko), izmantojot (kāda, kā) pilnvarojumu.
Visu vārdā – pārstāvot visu kādu personu loku, paužot to viedokli.
Ierēdnis: Vilni Baldon, likuma vārdā es jūs apcietinu! Paegle 2, 513.
// vsk.; pārn. Spēja rīkoties, lemt. Arī ietekme.
„Jaunība, dēls, jaunība. Jums tagad vārds, ja jūs kaut ko izdarīsiet, tad būs ..”Jansons 4, 454.
3. Attiecīgs valodas vienību savienojums, kopums, kas ir izmantots kāda satura izpausmei. Izteikums, teksts, kura saturs ir pausts ar šādām valodas vienībām.
Uzrakstīt kādu mīļu vārdu.
Dieva vārdi novec. – dievvārdi.
Bērēs sabrauca visi mātes radi, raudzījās uz mums, bērniem, šūpoja galvas un sacīja mierināšanas vārdus: „Jums, bērniņi, tagad būs visgrūtāk.” J. Kalniņš 10, 373.
// parasti dsk. Runas valoda. Mutvārdi.
Pāriet no vārdiem pie darbiem – sākt darīt ko (pēc runāšanas, pārrunām u. tml.).
Meitenes sabira ap Ansonu Mildu, vārdos žēloja viņu, bet īstenībā bija priecīgas, ka tā reiz dabūjusi pa degunu. Zālīte 5, 60.
// parasti dsk. Teksts (vokālam skaņdarbam, parasti dziesmai).
Dziesma ar Raiņa vārdiem.
Dziesma bez vārdiem mūz. – neliels instrumentāls skaņdarbs, kas pēc struktūras un rakstura ir līdzīgs dziesmai.
.. skrien vējš pār Daugavu un atnes dziesmas skaņas. .. Andrejs klausās. Tās ir savādas skaņas, tie ir savādi vārdi, ko atnes vējš .. J. Kalniņš 3, 20.
// vsk. Valodiskais izteiksmes līdzeklis (parasti teātra mākslā, daiļliteratūrā).
Indrānu mātes lomā spilgtāk nekā jebkad pierādījās Mirdzas Šmithenes traģiskās dotības, aktrisei saglabājot lielu atturību ārējā darbībā un par galveno izteiksmes līdzekli lietojot iedarbīgo, izjusto vārdu. Latvijas padomju teātra vēsture I, 131.
// parasti dsk. Izteikums, teksts, arī šādām valodas vienībām līdzīgi skaņu savienojumi, ar kuriem maģiskos rituālos ietekmē, piemēram, cilvēkus, dzīvniekus, garus, parādības apkārtējā vidē.
Ka pasaulē ir cilvēki, kam zināmi stipri vārdi, par to mūsu mājās nevienam nebija nekādu šaubu. .. šos vārdus tāds cilvēks var izmantot citiem par labu vai ļaunu. J. Kalniņš 2, 56.
Vārda brīvība jur. – tiesības brīvi paust savus.
Sacīt (arī teikt) savu vārdu – paust savus uzskatus, domas.
Vārda pēc – tā, ka (kas) ir zināms pēc nosaukuma, arī virspusīgi, pēc nepilnīgas informācijas, nevis iepazīts tiešā uztverē.
Dziesmu ģimeni viņa zināja vārda pēc, zināja kā krietnu, godīgu, stingru. Zigmonte 2, 200.
Pārmīt (arī pārmainīt, retāk apmīt) dažus vārdus – mazliet parunāties.
Pārmijuši savā starpā vēl dažus vārdus, .. visi četri mūki aizgāja. Purs 8, 79.
Bez vārda runas sar. – neko neiebilstot.
.. viņš bez vārda runas jāuzskata par mierīgāko cilvēku visos Skanuļos. Austriņš 1, 276.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Meklēt vārdus – censties izvēlēties atbilstošu satura izpausmi (runā, rakstos).
Vārdi krīt auglīgā zemē poēt. – saka, ja teiktais dziļi ietekmē klausītājus, rod atsaucību.
Tērēt (arī šķiest) vārdus – runāt, rakstīt (parasti veltīgi).
Kaisīt (arī laist, šķiest, mētāt, svaidīt) vārdus pa vējam (arī vējos, vējā) – runāt veltīgi.
Neviens vārds (arī vārdi, arī neviena skaņa) nenāk pār lūpām – saka par stāvokli, kad nespēj runāt (piemēram, aiz satraukuma).
Trūkst vārdu – saka, apliecinot, ka attieksme, emocionālais stāvoklis ir tik spēcīgs, ka to grūti paust vārdos.
Ne pušplēsta vārda (arī vārdiņa), arī ne ar pušplēstu vārdu (arī vārdiņu) – nevienu vārdu, ne ar vienu vārdu.
Nav vārdam vietas – saka, ja nekas nav iebilstams.
Katra vārda galā – ļoti bieži (teikt).
Vārds pa vārdam (arī vārds aiz vārda, arī vārds pakaļ vārdam) – saka, ja saruna kļūst dzīvāka, dedzīgāka.
Pēc vārda kabatā nemeklēt sar. – būt (sarunā) atjautīgam, bez grūtībām atrast vārdus atbildei.
Ticēt uz vārda – pilnīgi ticēt kāda teiktajam.
Vīrs un vārds – saka, apliecinot, ka solījums tiks izpildīts.
Dot goda vārdu (arī godavārdu) – apsolīt ar godavārdu.
Uz goda vārda – bez lietiskiem pierādījumiem vai nodrošinājumiem (dot, uzticēt kādam ko).
Turēt (doto, arī savu) vārdu – darīt, rīkoties tā, kā solīts.
Turēt pie (dotā) vārda – sekot, lai kāds izpilda solījumu.
Ņemt atpakaļ doto (arī savu) vārdu – atteikties no dotā solījuma.
Lauzt (doto, arī savu) vārdu – nepildīt solījumu.
Ņemt atpakaļ savus vārdus – atzīt par nepareizu savu iepriekš teikto, arī atvainoties par izteiktu apvainojumu.
Turēties (arī stāvēt) uz goda vārda sar. – būt tādam, kura izturība, derīgums lietošanai izraisa šaubas.
Dot vārdu – solīt, apsolīt.
Piešķirt vārdu – atļaut, dot tiesības uzstāties, izteikties (sanāksmē, sēdē u. tml.).
Laist pie vārda (arī pie runāšanas) sar. – ļaut runāt, izteikties.
Pieteikt savu vārdu – kļūt pazīstamam (piemēram, mākslā, sportā).
Aizlikt (arī aizmest) kādu (labu) vārdu – teikt ko kāda labā.
Likt vārdus (kāda, arī kādam) mutē – teikt priekšā (ko), lai (kāds) atkārto.
Izņemt vārdus no mutes – pateikt tieši to, ko gribējis teikt kāds cits.
Nolasīt vārdus no lūpām – saprast (izteikumu) pēc runas orgānu redzamajām kustībām.
Ķert uz (arī pie) vārda (arī vārdiem) sar. – atklāt ko pretrunīgu, arī nepatiesu kāda izteikumā.
Vārdu ar knīpstangām no mutes izvilkt (arī dabūt laukā) sar. – censties panākt, ka nerunīgs cilvēks ko saka, runā.
Vārdi (arī padoms) atlec kā no sienas – saka, ja kāds neuzklausa cita teikto.
Likt vārdu, arī likt (ko) vārdā – piešķirt vārdu, nosaukt (kādā) vārdā.
Valkāt (kāda, kā) vārdu – būt nosauktam (kāda, kā) vārdā. Minēt, nosaukt (ko, parasti nevajadzīgi bieži).
Zelta vārdi – ļoti pareizs, ļoti labs izteikums, ļoti pareiza, ļoti laba doma.
Dieva vārds – saka, ja grib pārliecināt kādu par teiktā patiesīgumu.
Lamāties (arī lamāt) pēdējiem vārdiem – stipri lamāties, arī lamāt.
Biezs (arī apaļš, trekns) vārds sar. – lamu vārds.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
