Varde un gailis
Varde sveicina gaili: „Labrīt, augsti dziedātājs!”
Gailis tai atbild: „Labrīt, augstu lēkātāja!”
Varde gailim: „Redz, kur goda vīrs; godā dzimis, godā audzis, prot otram godu dot!”
[LTP 1988 : 47]
Varde par palīgu
Kādam tēvam ir trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Gudrajiem dēliem tēvs iedod zirgu, ko žagarus vest, bet muļķītim tie jānes nešus mājās. Reiz gudrie ierauga vardi uz ceļa kunkstam. Varde lūdz, lai pārceļot pār grāvi, bet gudrie neceļ un uzsit vēl ar pātagu. Muļķītis nāk ar žagaru nastu, tas paklausa vardes lūgumam. Varde apsolās par to viņam visur palīdzēt. Lai muļķītim nebūtu vairs žagari uz muguras jānes, varde dāvina tam baltu zirgu.
Reiz muļķītis brauc ar savu žagaru vezumu gar ķēniņa pili. Ķēniņa jaunākā princese ierauga muļķīti reizē ar zirgu un smejas: „Redz, kur ērmi, muļķītim baltiņš gadījies!”
Muļķītim princeses apsmiekls iet pie sirds. Viņš saka: „Kad tevi nelabais rautu! Visi mani tur par muļķi.”
Nelabais arī tūdaļ klāt un aizrauj princesi diezin kur. Ķēniņš nu meklē to rokā, kas princesi nolādēja. Viņš tur plinti rokā un liek visiem plintei garām iet. Tiklīdz vainīgais iešot garām, tad plinte sprāgšot. Un tā arī bija: kā muļķītis iet, tā sprāgst.
Ķēniņš liek muļķīti ezerā iemest. Bet ūdenī tas atminas vardi un lūdz: „Vardīte, vardīte! Palīdzi malā tikt.”
Varde izvelk muļķīti malā un prasa, ko vēl vajagot.
„Gribu pie tās princeses tikt, kuru nolādēju.” Viens divi – klāt. Princese ir bēdīga, sēž dziļā mežā un raud. Varde nu prasa, ko vēl vēloties. „Atpestī princesi no nelabā un aiznes mūs abus tai ezera malā, kur slīku. Tur tad uzcel pili, lai varam dzīvot.”
Varde to izdara un tad ielec ūdenī. Ķēniņš drīz ierauga pili un arī izdzird, ka pilī muļķītis ar viņa jaunāko princesi dzīvo. Viņš saskaistas un sūta karaspēku uz pili. Bet varde pārvērš karavīrus par ciņiem. Nu brauc ķēniņiene pēc princeses, bet varde to padara par zirgu. Beidzot brauc pats ķēniņš pēc princeses. Viņš prasa:
„Kādēļ mans karaspēks pārvērties par ciņiem?”
„Tādēļ, ka gribēja manu pili izpostīt.”
„Kādēļ ķēniņiene par zirgu?”
„Tādēļ, ka nāca ar bargumu.”
„Nu, vai ciņi un zirgs arī var par cilvēkiem tikt?”
„Var gan, ja atdosi jaunāko princesi man par sievu.”
Ķēniņš to apsola, un tūdaļ ciņi tiek par karavīriem un zirgs par ķēniņieni. Nu dzēra muļķītim ar princesi kāzas.
[LTP 1988 : 241–242]
Zelta zivtiņa un zaļā varde
Vienā ezerā dzīvoja dzelmes ķēniņš, kuram bija ļoti skaista meita, kas reiz piepēži pazuda. Ķēniņš domājis, ka viņa būšot mežā apmaldījusies, bet cielaviņa viņam izstāstījusi, ka tur viņa nāras neesot. Ķēniņš nu gribējis izsūtīt savas zivis, lai izmeklē visus ūdeņus, bet no krasta viņš dzirdējis vienu balsi saucam: „Pagaidi, pagaidi, nesteidzies tik ātri, gan jau iztiksim!” Runātājs bija kurmis, un ķēniņš tam uzsauca, it kā sadusmojies: „Ko tu gribi?” Kurmis stāstīja: „Tava meita ir aiz deviņiem kalniem apakšzemes pie rūķu ķēniņa.” Šo dzirdot, dzelmes ķēniņš tapa bēdīgs, jo rūķu ķēniņš bija viņa ienaidnieks, kas nu gribēja ar varu viņa meitu par sievu dabūt. Dzelmes ķēniņš griezās atkal pie savām zivīm un vaicāja, kas gribētu viņa meitu glābt. Neviena zivs neuzdrošinājās to darīt, tikai beidzot pieteicās viena maza zivtiņa. Ķēniņš bija arī ar mieru, lai viņa iet. Tai pašā laikā nāra atradās rūķu ķēniņa pilī un bija ļoti nelaimīga. Viņa apmierinājās tikai tad, kad viens rūķu pareģis apsolīja, ka viņa drīzi tikšot mājā. Nu sāka taisīties uz kāzām un gribēja tīrīt un mazgāt rūķa pili, bet apakšzemes rūķiem jau nebija ūdens. Tai pašā laikā atpeldēja dzelmes ķēniņa zivtiņa ar ūdeni un rūķu ķēniņš to arī ielaida savā pilī. Nāra, ieraudzījusi ūdeni, metās tur tūliņ iekšā un aizbēga pie sava tēva. Arī pareģim viņa uzmeta zivs apģērbu, un tas peldēja viņai līdz ar dzelmes zivtiņu pakaļ. Rūķu ķēniņš gan vēl svieda smagus zelta putekļus zivtiņai pakaļ, lai aizkavētu un noķertu, bet tas viņam neizdevās. No tā laika mazai zivtiņai, kura dzīvo arī dīķos, ir zelta zvīņas. Bet pareģis, nonācis virspasaulē, nometa zivs apģērbu, pārvērtās par zaļo vardi un zīlē tagad laiku.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Vardes novēlējums
Rudeni, jau sniegam nākot, gadījies zemniekam uz lauka atrast pusnosalušu vardi. Nabaga vardīte gauži lūdzās, lai zemnieks to glābtu no aukstuma nāves un aiznestu savā mājā. Papriekšu zemnieks gan neparko negribēja klausīties, bet pēcāk, kad varde apsolījās viņam par to dārgi atmaksāt, zemnieks arī paklausīja. Viņš to rūpīgi aiznesa mājā un ielika kaktā samazgu baļļā. Tur nu varde sabija visu ziemu. Kad jau pavasars atnāca un visi citi kustoņi un tārpi ar pavasara sauli tika modināti, tad arī zemnieks piegāja pie ūdens baļļas un sacīja, ka vardei esot jāiet laukā, lai nu tikai dodot solīto atmaksu. Te nu varde pacēlās uz pakaļas kājām un sacīja: „Līka liepa, taisns lūks, vīzīte kā kurpīte.” Ar to varde novēlējusi, lai no liepām varētu plēst lūkus un taisīt vīzes. Zemnieks vardei pateicās par tādu vēlēšanu un izlaida to pie citām māsām. Varde pielūgusi Dievu, un Dievs nu arī devis liepai stipru un mīkstu lūku, kādu var plēst arī no līka koka. No tā laika tad nu arī ļaudis sākuši plēst lūkus un darīt vīzes.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Ķēniņa dēls vardes veidā
Vienai ķēniņa meitai aplam skaista zelta bumba, ko pati Laimas māte tai dāvinājusi. Reiz ķēniņa meita pagalmā rotā ar bumbu, un bumba iekrīt akā. Tīri nomirt vai gribēja aiz žēlabām ķēniņa meita, ka tādu dāvanu uz visiem laikiem pazaudējusi. Šī aiziet pie akas un raud. Te viena varde ietikusies akā: „Neraudi vis, ķēniņa meita, es bumbu tev izvilkšu no akas, ja solies to izpildīt, ko nule pat vēlēšos.”
„Ko laba tad nu vēlies?”
„Lūk, ko vēlos! Gribu zem vienas apsegas ar tevi gulēt, no viena šķīvja ēst, no viena kausa dzert, vienā istabā dzīvot.”
Ķēniņa meita bija mierā, varde tūdaļ izmeta bumbu no akas. Ķēniņa meita paķēra bumbu, projām uz māju, nelikdamās par vardi vairs ne zinot. Bet varde tik ļik, ik, ik! pakaļ. Iesteidzās savā istabā ķēniņa meita, aizslēdza durvis, bet varde sagaida ķēniņu, izstāsta visu. Ieiet ķēniņš pie meitas un saka: „Ķēniņa meitai pieklājas vārdu turēt. Izpildi, ko solījusies!”
Nu ielaida vardi istabā. Ēda vakariņas, ķēniņa meita liek atnest divi šķīvjus: vienu sev, otru vardei, bet varde neparko. Ko darīsi? Bija jāēd no viena. Sirds aptecēja ķēniņa meitai, bija jāatstāj no galda. Pienāca nakts, vajadzēja kopā gulēt. Gan ķēniņa meita negribēja vardi laist gultā, bet pats ķēniņš piespieda pieņemt. Šī ietinās apsegā, varde žēlojās, ka auksti esot. Šī sākumā likās to nedzirdam, bet, kad varde neļāva aizmigt, tad cirta vardi gar sienu, ka nočinkstējās vien.
Bet varde bijusi apburts ķēniņa dēls. Tiklīdz nu varde atsprāga no sienas, te gadījās no viņas skaists ķēniņa dēls. Tagad viņš gan patika ķēniņa meitai. Drīzi pēc tam atbrauca ķēniņa dēla vecāki, tie maz dzīvi bija nobēdājušies. Pat kučiers sastīpojies dzelzs stīpām, lai nobēdājies nepārlūztu. Prieks nu bija lielisks, ka savu dēlu atkal atdabūjuši. Ķēniņa dēls nu apņēma ķēniņa meitu un sarīkoja plašas kāzas.
[http://valoda.ailab.lv/]
