***
kad vanags
kad vanags augstu
kad vanags augstu sašauts
kad vanags augstu sašauts kristu
kad vanags
kad vanags zemāk
kad vanags zemāk nolaižas
kad vanags zemāk laidīsies par vistu
ar spārniem
ar spārniem salauztiem
ar spārniem salauztiem pa zemi
ar spārniem salauztiem pa zemi velsies
par viņu augstāk vista nepacelsies. [Kazāks 1977 : 13]
***
Vistu vanags.
Zvirbuļvanags –
Man jau kopā
Divi sanāk.
Peļu vanags.
Mušu vanags –
Nu jau visi
Četri sanāk.
Kam vēl vairāk
Skaitot sanāks –
Melošanā
Mani panāks. [Goba 1983 : 4]
Vanags
Vai redzi vanagu, kas augstu gaisā griežas,
Ar rīta spožumu viss karaliski vīts.
Te slīd pa vējam tas, te pēkšņi apkārt sviežas
Un spārniem izplestiem uz vietas ilgi trīc.
Tam blāzmains mākonis kāds mirdzot paiet garām,
Un asāk uztverams tad kļūst uz brīdi tas –
Nu skaidrāk redzēt var, ka – it kā zūdot svaram –
Tas pamazām arvien vēl augstāk paceļas.
Gaiss spožās dzirkstīs zib zem zilā debess juma,
Pa brīžam noglāsta to saules spožums dzīvs,
Un cilvēks vēro to no krietna attāluma,
Cik tomēr tas ir cēls, cik nesaistīts un brīvs –
Viņš slīd tik mierīgi pa gaisa āri plašo,
It visam – visam pār šai brīdī pacēlies;
Zem viņa meži šalc, zem viņa zeme dvašo,
Bet tagad viņš no tās ir it kā atrāvies.
Un zilgmes mirdzumā viņš lidinās tik augstu,
Ka dažu brīdi to pat grūti ieraudzīt,
Un mēs – mēs paceļam virs acīm cieši plaukstu,
Lai saviem skatieniem to varam pavadīt.
Un, kaut viņš projām slīd pār pļavām, mežu jomām,
Pār zaļiem tīrumiem, kas maigu vilni veļ,
Tas tomēr saskaras kaut kā ar manām domām
Un, saviļņojot tās, ir mani augšup ceļ. [Bārda 1976 : 84–85]
Vanags
Zildziļā debess dzīlē vanags dus,
Dus spārniem izplestiem virs vieglā vēja.
Neviena acs to kāpjam neredzēja,
Ne spārnu gali skrejot nezibēja,
Ne ēna neaizkāra mākoņus.
Nu lēnos lokos šūpodamies slīd
Caur karstiem stariem, saltu debess sniegu,
Kā sapņotājs ar nebeidzamu miegu,
Un rotādams ar debess dvašu liegu,
Viņš pašā gaismas klēpi mierīgs spīd.
Bet bīstiet vanagu! Tā skaudrā acs
No augstumiem uz zemi raugās spoža,
Jums nezinot un neredzot tā moža,
Un viņa gaita ir kā šautra droša,
Kad krīt no padebešiem vanags pats.
Kā zibens ass un bargs mans vanags krīt
Un nežēlo, un dziļi cērt un sīvi.
Kas vieni iet – tie mūžam grib būt brīvi.
Kaut liekas jums, tie sapņos vada dzīvi,
Kāpj augstu gars, to nevar sasaistīt. [Dagda 1943 : 13]
Nebēdne meitene
[..]
Es esmu nebēdne meitene!
Ja mani ar labot sāks,
Tikpat nekas tur neiznāks.
Pa laukiem un grāvjiem tik mīlu skriet,
Mati juku jukām ap galvu man iet!
Diezin – vai kāds mani noķertu?
E, niekus! – Es to neticu!
Es palieku nebēdne meitene,
Kā meža vanags man dvēsele!
Lalala! Lalala! [Aspazija 1959 : 73]
●
Vārds vanags izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Leona Paegles dzejas krājumā Jauno vanagu sasaukšanās (1921);
Velgas Kriles dzejas izlasē Vanagi (1995).
Nu mēs kļuvām pavisam droši. Mēs atstājām savu paslēptuvi un iznācām laukmalē. Jānis nāca, lepni kūpinādams savu papirosu. Arī mēs dabūjām pa dūmam, un Rudis saņēma priecīgs savu cepuri.
„Pušu!” viņš ar asarām iesaucās, ieraudzījis, ka cepures nags pārlauzts. „Nudien pušu!”
Nu Rudis steigšus vien kāpa uz kārtīm un pilnā kaklā kliedza aizgājējam pakaļ:
„Peļu Vanags! Ei! Peļu Vanags!”
Vanags atgriezās un kratīja dūri.
Rudis kratīja pretim.
„Peļu Vanags! Vai tev nav peļu, ko rīt, ka plēsi cilvēkiem cepures!”
Nu „peļu Vanags” sitās atpakaļ.
Mēs uzreiz bijām skujās kā zaķi. [Jaunsudrabiņš 2007 : 200–201]
●
Dižbites, kā jau meža māju, it bieži piemeklēja vanagi, tāpēc vistas turēja zem tīkla. Torīt viena bija no tīkla apakšas izkārpījusies un staigāja pa sētsvidu. Zibsnis, un vanags virsū! Mīļotante iebrēcās, savicinājās, vanagam izkrita aizplēstā vista. Vanags aizlaidās. Vista palika maurā.
No vanaga aso nagu uzšķērstās guzas vēlās sīki akmentiņi un dzeltena putra. Vista vārgi ķērca un raudzīja celties, bet nevarēja. [Belševica 1996 : 209–210]
●
Vārds vanags izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Viļa Lāča stāstā Vanadziņš (1936);
Aīdas Niedras stāstu krājumā Vanagu ligzda (1937);
Teodora Zeltiņa romānā Vētras vanags (1943);
Jāņa Dimanta stāstu un humoresku krājumā Vanaga acs (1963);
Andra Kolberga stāstu krājumā Vanags (1974);
Dagnijas Zigmontes romānā Vanags pār Zāģeriešiem (1979).
