Tradicionālā transkripcija

[vàlsc]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vɑlsʦ]

[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[l] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[c] – nebalsīgais troksnenis

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ts.

valst- – vārda sakne, celms

-s – galotne

valst-s+pie-der-īb-a

valst-s+pie-der-īg-ais, valst-s+pie-der-īg-ā

valst-s+ties-īb-as

valst-s+vīr-s

ār+valst-s

kaimiņ+valst-s

liel+valst-s

raž-o-tāj+valst-s

ār+valst+niek-s, ār+valst+niec-e

valsts – lietvārds, lokāms vārds, patstāvīgs vārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, sestā deklinācija

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Valsts rūpējas par saviem iedzīvotājiem.

2) izteicēja daļa – Latvija ir maza valsts.

3) galvenais loceklis – Valsts Āfrikā.

4) papildinātājs – Valstij nepieciešami stingri un taisnīgi vadītāji.

5) vietas apstāklis – Mūsu valstī dzīvo dažādu tautību cilvēki.

6) apzīmētājs – Valsts svētki ir noteikti ar likumu.

valsts administrācija, valsts aģentūra, valsts aizņēmums, valsts aizstāvis, valsts aktīvs, valsts akts, valsts aparāts, valsts apvērsums, valsts arbitrāža, valsts arhīvs, valsts atbalsts, valsts atzīšana, valsts banka, valsts bibliotēka, valsts budžets, valsts čempionāts, valsts darbinieki, valsts deficīts, valsts departaments, valsts dibināšana, valsts dienests, valsts dome, valsts dotācija, valsts drošība, valsts eksāmens, valsts emblēma, valsts finansējums, valsts fonds, valsts forma, valsts funkcija, valsts galva, valsts ģerbonis, valsts himna, valsts iekārta, valsts ieņēmumi, valsts ierēdnis, valsts iestāde, valsts institūcija, valsts īpašums, valsts izdevumi, valsts kanclers, valsts kods, valsts konsolidācija, valsts kontrole, valsts kontrolieris, valsts kopprodukts, valsts kredītiestāde, valsts kredīts, valsts līdzekļi, valsts likumi, valsts manta, valsts mežs, valsts ministrs, valsts monopols, valsts noslēpums, valsts noziegums, valsts pārvalde, valsts prezidents, valsts sekretārs, valsts teritorija, valsts valoda

aizrobežu valsts, attīstības valsts, augu valsts, dzīvnieku valsts, galamērķa valsts, izcelsmes valsts, karoga valsts, koloniju valsts, ostas valsts, piekrastes valsts, ražotāja valsts, rūpniecības valsts, veļu valsts

agrāra valsts, autoritāra valsts, daudznacionāla valsts, daudznāciju valsts, demokrātiska valsts, federāla valsts, federatīva valsts, feodāla valsts, iekškontinentāla valsts, imperiālistiska valsts, industriāla valsts, jaunattīstības valsts, koloniāla valsts, konstitucionāla valsts, korporatīva valsts, laicīga valsts, monarhiska valsts, neatkarīga valsts, neitrāla valsts, suverēna valsts, unitāra valsts

trešās valstis

akreditējoša valsts, attīstīta valsts, eksportējošā valsts, mazattīstītās valstis, pārstāvamā valsts, sadrumstalota valsts, savienota valsts, savienotās valstis

valsts, -ts, dsk. ģen. -tu, s.

1. Politiska organizācija, ar kuru tiek realizēta sabiedrības vadīšana un pastāvošās iekārtas saglabāšana; teritorija, zeme, kurā pastāv šāda politiska organizācija. 

Demokrātiska valsts. Valsts pārvalde, drošība. Valsts iestādes.

2. Dzīvās dabas atsevišķa nozare, sfēra. 

Augu valsts. Dzīvnieku valsts.

3. pārn. Valstība.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1148]

valsts, valsts, dsk. ģen. valstu, s.

1. Politiska organizācija, ar kuru tiek realizēta sabiedrības vispārobligāta vadīšana, pastāvošās iekārtas saglabāšana. Zeme, teritorija, kurā pastāv šāda organizācija.

Valsts iekšējās lietas. Valsts standarts. Valstu ekonomiskie sakari.

Valsts valoda – valoda, kas valstī ar likumu pasludināta par īpašā valsts aizsardzībā esošu un tiek izmantota likumdošanā, lietvedībā, tiesvedībā u. tml.

// pārn. Telpa, vieta, apvidus, arī cilvēka dzīves joma, kam raksturīgs kādu parādību kopums.

Pārlaižu acis tīri izkoptajam dārzam, un ir tā, it kā es būtu ienācis bērnībā dzirdēto pasaku valstī. Preilis 1, 18.

Fantāzija mūs aiznes tai skaistuma un sāpju valstī, kurp mūsu kājas nekad nevar aizstaigāt. Mauriņa 1, 49.

2. Augstākā sistemātikas vienība bioloģijā. Augstākā rajonēšanas vienība floristikā.

Augi un dzīvnieki ir divas .. patstāvīgas organismu valstis. Kopīgs abām šīm lielajām organismu grupām ir tas, ka gan augi, gan dzīvnieki sastāv no šūnām, kuru uzbūve principā ir līdzīga .. Bioloģijas rokasgrāmata 224.

Mūsu planētas daudzu miljonu gadu attīstības gaitā atbilstoši ārējās vides maiņām pakāpeniski ir veidojusies, attīstījusies un izmainījusies arī tās augu valsts. Birkmane 1, 3.

Homeopātijā lieto augu un dzīvnieku valsts ārstniecības līdzekļus, kā arī minerālus ļoti mazās devās .. Veselība 75, 3, 29.

3. novec. Pagasts.

Valsts (arī pagasta) māja – pagastmāja.  
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

valsts – 1. vaļsteiba; valsts; Eiropas valstis – Europys vaļsteibys; valsts prezidents – vaļsteibys prezidents; valsts vara – vaļsteibys vaļde; valsts īpašums – vaļsteibys sovums (vaļsteibys monts); valsts valoda – vaļstiskuo volūda; valsts karogs – vaļsteibys karūgs; valsts ģerbonis – vaļsteibys gerbs; valsts himna — vaļsteibys himna; 2. (pasakās u. tml.) kieneste; 3. (augu, dzīvnieku u. tml.) pasauļs; augu valsts – auguoju pasauļs (flora); dzīvnieku valsts – dzeivinīku pasauļs (fauna) 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

vàlsts – vàlsc, vàlsc, vàlstij, vàlsti, dsk. ģen. vàlstu; arī vàlste vàlst, -es, -èi, -i, dsk. ģen. -u.

1. Valsts. valsc svki. nuõd¥vas – tãs i tãs, kas i jàduô vàlstij.

2. novec. Pagasts. tā bi Tunas vàlste, te vìņč i dzimis. viņa tak ne∙kùr citùr nàu bìsi kâ Tunas vàlst¡ viê.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 668]

valsts – kronis novec., valstība

Tārpu valsts sar. – kapsēta.  
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

Kroņa (valsts, brīvā, drošā) maizē – ieslodzījumā, cietumā, valsts uzturā.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 557]

Ģeogrāfijā, ģeoloģijā – augu valsts.

Zooloģijā – dzīvnieku valsts.

Sportā – valsts čempionāts, valsts čempions.

Juridiskajās zinātnēs – absolūta valsts, aizrobežas valsts, akreditējoša valsts, attīstības valsts, autoritāra valsts, buržuāziska valsts, dzimtbūtnieciska valsts, federāla valsts, federatīva valsts, feodāla valsts, laicīga valsts, suverēna valsts.

Ekonomikā – agrāra valsts, ārpuskopienas valsts, daudznacionāla valsts, daudznāciju valsts, tiesiska valsts.

valsts, apv. valste; lš. valsčius (< *vald-tius), apv. valstis ’novads, pagasts, draudze’, valstýbė ‘valsts’, kr. власть ‘vara; (dsk.) varas iestādes’ (ssl. vlastь ‘neierobežota vara’; psl. *volstь ‘valdījums’ no *volsti ‘valdīt’), skr. власть ‘vara, valdība; pārvaldāmais novads; pagasts un tā iedzīvotāji’.

K. Fīrekers šķir vārdus valsts ‘vara, kundzība’ un valsta ‘valsts, karaļvalsts’.

Vārda nozīme ir vēsturiski mainījusies, pie tam daļēji attiecīgo krievu valodas vārdu ietekmē. G. Manceļa rakstos atspoguļojas valsts noz. ‘vara, kundzība’.

18. gs. izzudusi vārda noz. ‘vara, kundzība’. Lai atšķirtu dažāda rakstura novadus, kas apzīmēti ar vārdu valsts, lietoja attiecīgus apzīmētājus: „ķēniņa valsts”, „lielkunga valsts” (hercogiste), „baznīcas valsts” (draudze), „muižas valsts”. 19. gs. atšķīrās vārdu nozīme un lietojums Kurzemē un pārējos Latvijas apgabalos: Kurzemē ar šo vārdu apzīmēja vairs tikai lielos novadus, valstis mūsdienu izpratnē, bet Vidzemē un Latgalē arī pagastus. Vārda mūsdienu nozīme nostabilizējusies 20. gs. sākumā.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 479–480]

angļu – state

baltkrievu – стан

franču – Etat

grieķu – κατάσταση

igauņu – riik

ivritā – מדינה

krievu – государство

latīņu – cīvitās

lietuviešu – valstybė; šalis

poļu – państwo

somu – valtio

ukraiņu – стан

vācu – der Staat

zviedru – staten

Ko ģeld manim balti pieši,
Ko mellie zābaciņi?
Šī devītā kunga valsts –
Līgaviņu nedabīju. [LD 15264-0]

Bite savus ziedus nesa
Pār deviņi ezeriem;
Māmiņ’ savu meitu deva
Aiz deviņu kungu valsts.
Devītāi gadiņāi
Pie māmiņas sērstu brauca.
Viens bāliņis vārtus vēra,
Otris jūdza kumeliņu;
Viena māsa durvis vēra,
Otra māsa sagšu ņēma;
Māte pate krēslu cēla,
Labumiņu vaicādama.
Vaj māmiņa nezināja
Svešas mātes labumiņu?
Piestā grūzta pelu maize,
To paš’ deva nododama. [LD 26551-1]

Lūgtin lūdzu bitītei, 
Lai noraksta pūra vāku, 
Lai varēju cauri vest 
Caur deviņu kungu valsti, 
Caur deviņu kungu valsti
Stārastiņa dēliņam. [LD 16627-0]

Izstaigāju Leimaņ' valsti,
Vienas vardes neredzēju:
Leimaņ' muižas veci puiši
Visas vardes apēduši. [LD 12883-1]

Ķuņķu valsti cauri gāju,
Lāga puiša neatradu,
Čīkst tiem kauli, staigājot,
Klab tiem zobi, runājot. [LD 20278-1]

Bitīt' savu ziedu nesa
Pār deviņi ezeriņi;
Māmiņ' savu meitu deva
Pār deviņi kungu valsti. [LD 18095-0]

Spīdēj' mans vainadziņš
Caur deviņi glāžu logi;
Vedīs manu augumiņu
Caur deviņi kungu valsti. [LD 6136-0]

Cauri gāju bērzu birzi,
Lāga bērza neatradu,
Tādi vien saauguši
Līki, greizi, krustu, šķērsu.
Cauri gāju mūsu valsti,
Lāga puiša neredzēju,
Visi tādi saauguši
Sila peku lauzējiņi. [LD 20151-3]

Triju kungu valstis jāja
Mani vienu lūkoties;
To man dara daiļa rota,
Iznesīga valodiņa. [LD 10861-0]

Trīsdeviņas valstis jāja
Jānīts Jāņu vakarā
Jāņa bērnus aplūkot, 
Vaj tiem ēsti, vaj tiem dzerti, 
Vaj tiem ēsti, vaj tiem dzerti
Jāņa dienas vakarā. [LD 32937-2]

Ķēniņa dēls čūskas veidā

Kādam nabaga malkas cirtējam bija astoņi bērni, un viņam bija daudz jāstrādā, lai visiem nopelnītu maizi. Kad bērni paaugās, viņus atdeva pie saimniekiem, lai paši pelnās.

Pēc neilga laika malkas cirtējam ieradās atkal jauns bērns, puisēns. Par šo jauno iemītnieku malkas cirtējam lieli prieki nebija, jo nu bija jārīko kristības un mājā nebija ne sausas garoziņas. Arī bērna krusttēvu nekur nevarēja dabūt, jo pie nabaga bērna kūmās neviens negribēja stāvēt.

Malkas cirtējs nobēdājies izgāja no mājas un ceļā satika ubagu. Malkas cirtējs nu lūdz viņu kūmās, šis arī apņemas un visu izdara, kas vajadzīgs. Nesdams bērnu no baznīcas mājā, ubags aizsteidzas citiem pa priekšu. Mājā nokļuvuši, viņi atrod priekšā pilnu galdu ar ēdieniem un dzērieniem. Malkas cirtējs ļoti priecīgs un ēd, Dievu slavēdams.

Puisēns auga ļoti ātri, un viņu nodeva pie nāburga par ganu. Ganos viņam bija iemīļota vieta zem vienas vecas liepas, uz akmeņa sēdēt.

Jāņu sestdienas vakarā puisēns sēd atkal zem liepas un dzied. Te no akmeņapakšas izlien čūska, bet, ieraudzījusi puisēnu, tā atkal ātri aizskrien. Puika dzied vēl, lai čūska atgrieztos, bet tā neatgriežas.

Kādu dienu čūska atkal tāpat izlien no akmeņa apakšas un vairs nebēg projām. Ap pusdienas laiku čūska pārvēršas par daiļu jaunavu un stāsta, ka viņa esot apburta ķēniņa meita un ka pa divdesmit pieciem gadiem Jāņu naktī viņu varot atpestīt. Ja puisis gribot viņu glābt, lai tad to darot nākošu gadu Jāņu vakarā, tad būšot taisni divdesmit pieci gadi pagājuši. Puisis jautā, kas viņam jādarot? Ķēniņa meita nu stāsta, ka pusnaktī viņa kā čūska izlīdīšot un aptīšoties viņam ap kaklu un šim jāļaujoties trīs reizes nobučoties. Tai laikā viņš nedrīkstot ne sarauties, ne no bailēm iekliegties. Ja to izpildīšot, tad viss būšot labi.

Pēc gada puisis bija izaudzis par staltu, daiļu jaunekli. Nosacītā Jāņu vakara naktī viņš noiet vecā vietā un gaida. Kad pulkstens nosit divpadsmit, no akmeņa apakšas patiešām izlien čūska un aptinas viņam ap kaklu. Viņš grib kliegt un mest čūsku projām, bet iedomājās ķēniņa meitu un noturējās mierīgi. Kad čūska viņu trīs reizes nobučoja, tad norībēja briesmīgs pērkons, no kura jauneklis paģība.

Kad tas atmodās, viņš atradās ķēniņa pils zālē, uz skaista, dārga dīvāna guļot. Gultas galvgalī stāvēja skaistā ķēniņa meita. Viņa pateicās par glābšanu un atdeva tam visu valsti, jo viņas tēvs jau bija miris. Jauneklis apprecēja ķēniņa meitu un aicināja arī savus vecākus un brāļus un māsas uz pili. Vecāki bija veci un negribēja šķirties no savas būdiņas, jo viņi tagad bija pārtikuši. Brāļi un māsas arī bija izprecēti un dzīvoja pārticībā. Tā jauneklis ar savu daiļo sievu nodzīvoja ilgu mūžu savā valstībā. 
[http://valoda.ailab.lv/]

Trīs vēja mezgli

[..] Vecais vīriņš aizgāja, un jaunais kapteinis sāka braukāt ar savu kuģi pa jūru. Citi jūrnieki par viņu brīnījās: visur, kur tik viņš brauca, viņam pūta labs ceļa vējš; ne viņam kādreiz uzbruka vētra, ne arī cita kāda nelaime gadījās ceļā.

Reiz viņš nobrauca ķēniņa galvas pilsētā. Daudz kuģu stāvēja ostā gatavi aiziet; bet tikko mūsu kapteinis iebrauca un nosēja visus mezglus, palika viss tik rāms, ka jūrā ne ūdens pilīte nepakustējās un uz sausuma ne apses lapiņa nedrebēja. Kuģiem bija gribot negribot jāpaliek ostā. Nogulēja vienu dienu, otru, bet vējš kā necēlās, tā necēlās. Visi par to bija ļoti sapīkuši, bet pavisam vairāk bija pats ķēniņa dēls. Viņam vēl tai pašā dienā vajadzēja notikt aiz jūras pie savas brūtes, otras zemes princeses; ja viņš šodien tur nenobrauc, tad viņa ietu pie cita. Ķēniņa dēls solīja nezin ko tam maksāt, kas viņu pārvestu pāri, pat visu savu tēva valsti, ja tikai tiktu laikā pie savas brūtes. Mūsu kapteinis pieteicās viņu aizvest. Princis prieka pilns iekāpa viņa kuģī. Kapteinis nu pataisīja pirmo mezglu vaļā: sacēlās tāds ceļa vējš, ka kuģis zibeņa ātrumā aizšāvās par jūru projām. Jau otrā rītā princis ieraudzīja no tālienes savas brūtes tēva pili. Princis tikko vēl laikā nonāca pilī – viņa brūti patlaban kā gribēja salaulāt ar citu. Tagad nu viss vēl izgāja labi un princis pēc kāzām tur palika par ķēniņu. Kapteinis brauca atpakaļ uz savu nopelnīto valsti. Braucot viņš domāja: „Kam man tādas valsts vajaga, lai viņu ņem kāds cits, kas grib, – kas man te nekait manā kuģī; bet apskatīties gan jau apskatīšos, kā viņi tur dzīvo.”

Viņš nobrauca pie vecā ķēniņa un arī tam izstāstīja savu nodomu, ka negribot viņa valsti par prinča aizvešanu – tik jauka dzīve nevienam ķēniņam nevarot būt kā viņam kuģī. Vecais ķēniņš viņu uzaicināja, lai taču viņš kādu laiciņu paciemojoties pie šā. Kapteinis palika no iesākuma tik uz kādām dienām, bet vēlāki vairs nemaz negribēja braukt projām: vecajam ķēniņam bija skaista princese un tā viņam ļoti patika. [..]  
[http://valoda.ailab.lv/]

***

Es sveicinu tevi, tēvzeme, nelaimju dienā,

Sašķeltu dvēseli, pastarā baigu –

Degot ar upuru liesmaino vaigu.

Es sveicinu tevi, tēvzeme, pusnakšu vidū –

Vidzemi, Zemgali, asinis dzerot,

Varoņus, Kurzemi dvēselēm sverot.

Es sveicinu tevi, tēvzeme, austošā blāzmā.

Valsti, kas iekalta liesmās un ledos –

Izraus to vīri, ja liktenis nedos! [Eglītis 1993 : 246]

Bet aiz darbnīcas jau stūris un Tallinas iela uguntiņās, uguntiņās, uguntiņās...

– Kāpēc šodien tā? – ievaicājās Bille, aizmirsusi, ka viņa te nav prašņāšanai.

– Valsts svētki, – vacāmāte strupi atbildēja.

Prasīt, kas ir valsts svētki? Vecāmāte sacīs: tad jau redzēs. Pagaidām valsts svētki bija uguntiņas, karogi, Ulmanis. Un cilvēki staigāja ne kā citiem vakariem, bet klusi un svinīgi. Kā uguntiņas. [..]

Nu Bille redzēja valsts svētkus. Pils zvēroja vienās ugunīs, un no lielā balkona līdz pašai zemei Latvijas karogs visa balkona platumā. Uz balkona stāvēja kungi tumšās drēbēs un tumšām galvām. Vidū pats Ulmanis, īsts un dzīvs. Ulmanim galva bija gaiša, sirmie mati spīdēja ugunīs, viņš bija lielāks, skaistāks un cienīgāks par citiem kungiem.

Ulmanis runāja, rokas cilādams, pūlis reizēm atzinīgi nošalcās, bet, par ko, nevarēja zināt. Redzams bija, ka Ulmanis runā, dzirdams arī, tikai atsevišķus vārdus atšķirt nevarēja. Cilvēki šajā galā ap Billi arī staipīja kaklus un grieza ausis, pūlējās saklausīt. [Belševica 1995 : 98–101]

KANGARS. Nu zinu, kā uzveicams Lāčplēsis.

SPĪDOLA. Kas kait? Manā valstī viņš iegājis.

Hē, hē, hē!

Manas ir pasaules,

Gaviles, gaviles!

KANGARS. Klau, Spīdola, uzklausi,

Vēl laiks ir, ar labu izlīgsti:

Ļauj tam tur gulēt uz mūžību,

Necer’ uz sapņu valstību, –

Ar mani dalies valdībā

Rīgā un visā Latvijā.

SPĪDOLA. Pār latvjiem ir kungi.

KANGARS. Tos piekrāpsim,

Tik kungu vārdu tiem atstāsim,

Bet meslus visus ņemsim sev,

lai ļaudis kalpo man un tev.

SPĪDOLA. Ej projām, tu dari man garlaiku.

KANGARS. Tev bail? Mans nodoms par lielisku?

SPĪDOLA. Ha, ha, tu vergs!

Pats zems, ar zemiem nodomiem,

Man valsts būs pa pasaules visumiem.

KANGARS. Ha, ha, kā tas skan!

Pagaid’ tu man!

Tavu valsti iz rokām tev izraušu,

Zem papēža tevi samīšu!

SPĪDOLA. Tu, zemais, kur tev to spēt?

Pats liktens liek man uzvarēt:

Viņš veikts caur mani: es pēdējais spēks,

Viņš atmeta sevi – tas lielākais grēks! [Rainis 1980 : 271–272]

Tiem, kas 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latviju, tā vēl bija tikai sapņu pils. Zemē vēl valdīja vācu okupācijas vara, kurai bija pašai savi nodomi. Jaunajai valstij nebija ne karaspēka, ne ieroču, ne naudas. Pirmos ienākumus deva trīs rudzu vārpas uz pastmarkas. Arī atbalss tautā vēl bija vāja. Kad pagaidu valdība uzaicināja ziedot savai valstij, sanāca tikai daži tūkstoši cara rubļu – gandrīz nekas pret tiem lielajiem mērķiem, kas stāvēja priekšā. Sabiedrība kara laikā bija izklīdināta. Mazi inteliģences pulciņi kā pa tumsu meklējās kopā, lai radītu sabiedrisku pamatu neatkarīgai Latvijai.

Visapkārt bija rudens dienu pelēkums, kas izplatīja smagu gurdenību. Pasaules karš bija beidzies. Vīri steidzās uz mājām, lai pie ģimenes pavarda novilktu smagos kara zābakus. Visiem likās, ka nu ir pienācis laiks uzsākt miera dzīvi. Neviens vēl nedomāja, ka no jauna būs jāgrābj ieroči rokā, lai izcīnītu mieru un brīvību, ko mums varēja dot tikai neatkarīga latvju valsts. Vēlā rudens dienas brida arvienu dziļāk tumsā. Bet tiem, kas bija solījušies Latvijai, likās, ka viņi iet pretī uzlecošai sauli. Uzlecoša saule tad arī kļuva par jaunās Latvijas simbolu. Tā bija valsts zīmogā, latvju kareivji sprauda to pie savām cepurēm.

Gaišs ir bijis Latvijas sapnis, gaišs ir viņa ietekmējums. Latvju zeme ir atdota latvju kultūrai, kura ir iezīmējusies ar dziļiem, gaišiem humānisma vilcieniem. Tā ir devusi jaunu taisnīgu agrāro iekārtu, plašas sociālās reformas un pilīm līdzīgas skolu celtnes vistālākos novados. Latvija ir kļuvusi par skolu zemi. Ir atdzīvojusies leģenda par nogrimušo gaismas pili, kura pacēlusies balta no Burtnieku ezera.

Valoda un kultūra ir tā, kas velk nepārkāpjamu burvja loku ap kādu tautu un darina viņas robežas. Mums nenoliedzami ir cita gaišāka kultūras izjūta nekā tiem, kas še kādreiz valdījuši. Savai zemei esam devuši savu krāsu. Mēs mīlam ģērbties gaišās drēbēs.

Viss, kas mums ir, tas ir izplaucis zem jaunās latviskās saules, viņas rosināts un atmodināts.
[Skalbe 1999 : 341–342]

●

16. martā [1995. gads] pirmo reizi atjaunotajā Latvijas valstī pienācīgā veidā tika atzīmēta visu laiku izcilākās latviešu dzejnieces Aspazijas 130. gadadiena. Grūti īsos vārdos aprakstīt šo mūsu kultūrai tik svarīgo notikumu. Jau no paša rīta tūlīt pēc valsts himnas atskaņošanas, Latvijas radio pārraidīja skaistākās kora un solo dziesmas ar Aspazijas vārdiem un informēja par jubilejas norisi Rīgā, Latvijā un arī aiz tās robežām. Aspazija [..] ietverta Pasaules izcilāko sieviešu enciklopēdijā. Ieejot Eiropā kā kultūras tautai, vislabāk durvis palīdz atvērt tādas Eiropas līmeņa personības kā Aspazija. [Zālīte 1997 : 301]

Valsts simbolika

Latvijas Republikas lielais valsts ģerbonis.  

Latvijas Republikas lielais valsts ģerbonis ir apstiprināts 1921. gadā, atjaunots 1993. gadā. Lielā valsts ģerboņa vairogs ir dalīts un pusskaldīts: 1. – zilā laukā uzlecošas zelta saules puse, 2. – sudraba laukā pretēji pagriezts sarkans lauva (simbolizē Kurzemi un Zemgali), 3. – sarkanā laukā sudraba grifs ar zelta mēli un sudraba zobenu labajā ķetnā (simbolizē Vidzemi un Latgali). Virs vairoga puslokā ir izkārtotas trīs zelta zvaigznes. Vairoga turētāji – labajā pusē sarkans lauva ar zelta mēli, kreisajā pusē sudraba grifs ar zelta mēli – balstās uz diviem zaļiem ozola zariem, kas saņemti ar sarkansudrabsarkanu lenti valsts karoga krāsu samēros. Šo lielo valsts ģerboni ir tiesīgi lietot Valsts prezidents, Saeima, tās komisijas un deputāti, Ministru kabinets, ministrijas un īpašo uzdevumu ministri, Valsts kontrole, Satversmes tiesa, Augstākā tiesa, ģenerālprokuratūra, Satversmes aizsardzības birojs, Latvijas Banka, Latvijas Republikas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības.

Latvijas Republikas papildinātais mazais valsts ģerbonis.  

Papildinātais mazais valsts ģerbonis ir mazais valsts ģerbonis, kas sānos apņemts ar diviem zaļiem ozola zariem, kas krustojas zem vairoga. Papildināto mazo valsts ģerboni ir tiesīgi lietot Saeimas Kanceleja, Valsts prezidenta Kanceleja un Valsts kanceleja,  Saeimas ievēlētas vai apstiprinātas institūcijas vai amatpersonas, iestādes, kuras atrodas Ministru kabineta un ministriju tiešā pakļautībā vai pārraudzībā, ministriju, Valsts kontroles, Augstākās tiesas, ģenerālprokuratūras un Latvijas Bankas struktūrvienības, apgabaltiesas, rajonu (pilsētu) tiesas, apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļas, dzimtsarakstu iestādes, prokuratūras iestādes, zvērināti notāri, vēlēšanu komisijas, publisko tiesību pašpārvaldes autonomie subjekti, bāriņtiesas, izdarot apliecinājumus. Papildināto mazo valsts ģerboni drīkst lietot uz diplomiem, apliecībām, atestātiem, kurus izdevušas izglītības iestādes, izņemot augstskolas, un kuri apliecina izglītības vai kvalifikācijas ieguvi pēc akreditētas izglītības programmas.

Latvijas Republikas mazais valsts ģerbonis.  

Mazais valsts ģerbonis ir lielā valsts ģerboņa vairogs, virs kura puslokā ir izkārtotas trīs zelta zvaigznes. Mazo valsts ģerboni ir tiesīgas lietot visas pārējās valsts iestādes, tās pašvaldības, kurām nav sava apstiprināta ģerboņa, kā arī pašvaldību un citu publisko institūciju iestādes.

Latvijas Republikas valsts karogs.  

Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru. Sarkanbaltsarkano svītru attiecība ir 2:1:2. Karoga garuma un platuma attiecība ir 2:1. Latvijas karoga sarkanā krāsa ir īpašā tumši sarkanā tonī – karmīnkrāsa. Heraldikas komisija 1995. gada 11. aprīlī vienojās par Latvijas valsts karoga krāsu atbilstību PANTONE skalas parametriem: sarkanā – PANTONE 1807C, baltā – PANTONE White. Heraldikā sarkanā krāsa nozīmē drosmi, cīņu, varonību, bet baltā – cēlumu un atklātību.

Latvijas karogs tiek uzskatīts par vienu no senākajiem pasaulē, tas pirmo reizi tiek minēts 13. gadsimta kaujās pret igauņu ciltīm Cēsu pilsētas apkaimē. Viena no leģendām vēsta, ka karogs cēlies no balta auduma gabala, uz kura no kaujas projām aiznests uz nāvi ievainots latviešu virsaitis. Viņa asinis iekrāsoja audumu abās pusēs un kareivji uzvarēja kauju, šo audumu izmantojot kā karogu.

Pamatojoties uz vēsturiskajām liecībām, 1917. gadā Latvijas valsts karoga pašreizējo dizainu izstrādājis mākslinieks Ansis Cīrulis. Latvijas valsts karogs šādā izskatā apstiprināts ar īpašu Satversmes sapulces lēmumu, kas pieņemts 1921. gada 15. jūnijā.

Latvijas Republikas valsts himnas notis.  

Latvijas himna, kuras vārdu un mūzikas autors ir Baumaņu Kārlis (1835–1905), ir viena no Latvijas Republikas valsts simboliem.
 

Dievs, svētī Latviju,

Mūs’ dārgo tēviju,

Svētī jel Latviju,

Ak, svētī jel to!

Kur latvju meitas zied,

Kur latvju dēli dzied,

Laid mums tur laimē diet,

Mūs’ Latvijā! 
[Sagatavots pēc: http://www.president.lv/; http://www.saeima.lv/; http://www.lv90.lv/]

Dokumentālā filma Latvijas Republikas pirmās dienas (1990). Režisors Andris Slapiņš.

Filma par 1990. gada maiju Latvijā.

Dokumentālā filma Latvija – valsts turpinās (1999). Režisors Aldis Šenbergs.

Stāsts par Latvijas valsts vēsturi no 1918. gada līdz neatkarības atjaunošanai 1990. gadā.

Dokumentālā filma Iepazīsti Latviju! (2000). Režisore Agnese Bula.

Filma par Baltijas valsti Latviju.

Dokumentālā filma Vaira smaida (2007). Režisors Krišs Ozols.

Filma stāsta par Vairas Vīķes-Freibergas astoņiem prezidentūras gadiem Latvijas valstī.

Spēlfilma Vienīgā fotogrāfija (2008). Režisore Brigita Eglīte.

Latvijas valsts dzimšana tika iemūžināta tikai vienā fotogrāfijā. Filma ir par šo Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju Latvijas valsts proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.

Latvijas valsts himna Dievs, svētī Latviju! Baumaņu Kārļa vārdi un mūzika.

Latvijas Valsts prezidenti

Jānis Čakste – Latvijas Republikas pirmais prezidents no 1922. gada līdz 1927. gadam.

Gustavs Zemgals – Latvijas Republikas prezidents no 1927. gada līdz 1930. gadam.

Alberts Kviesis – Latvijas Republikas prezidents no 1930. gada līdz 1936. gadam.

Kārlis Ulmanis – Latvijas Republikas prezidents no 1936. gada līdz 1940. gadam.

Guntis Ulmanis – Latvijas Republikas prezidents no 1993. gada līdz 1999. gadam.

Vaira Vīķe-Freiberga – Latvijas Republikas prezidente no 1999. gada līdz 2007. gadam.

Valdis Zatlers – Latvijas Republikas prezidents no 2007. līdz 2011. gadam.

Andris Bērziņš – Latvijas Republikas prezidents no 2011. gada līdz 2015. gadam.

Raimonds Vējonis – Latvijas Republikas prezidents no 2015. gada līdz 2019. gadam. 

Egils Levits – Latvijas Republikas prezidents no 2019. gada.
[Sagatavots pēc: http://www.president.lv/]

Juris Zvirgzdiņš Mūsu Latvija

Jura Zvirgzdiņa grāmata „Mūsu Latvija” skaidro jēdzienus, kas saistīti ar Latvijas valsts dibināšanu, latviešu tautas vēsturiskajām, mūžīgajām vērtībām un simboliem.
[Intervija ar autoru: http://www.nra.lv/]

●

Latvijas Republikas valsts apbalvojumi. [http://www.president.lv/]