sestdienas vakarā
sestdienas vakarā karnevāls būs
trusene kleitu dzeltenu šūs
desmitā numura tupelēs šļūks –
lec ka vai lūzt mans dārgais [..] [Zandere 2002 : 154]
Vakarā
Nāc līdz, mans skumjais bērniņ,
kad vējš pirms saulrieta stājas,
un skaties, kā jūras dzelmē
sev saulīte gultu klāj.
Sārts palags, mākoņu sega,
mākoņa pagalvītis,
pati saulīte sasarkusi
cauru dienu gar karstu plīti.
Katrā mājā gultiņā baltā
brūni apcepis pīrādziņš,
pirms saulīte aizver acis,
jau saldi aizmidzis viņš –
tik sapņiem, ko viņa plaksti,
no tumsas slēpdami, sedz,
vēl saulīte rietēdama
zelta maliņu dedz.
Bet tu, mans skumjais bērniņ –
tev acis ir zilas un rēnas,
tur neatspīd saulītes zelts,
bet mēness sudraba ēnas.
Tu raugies uz otru pusi
un smaida tavs lūpu kaktiņš –
uz ko tu skaties tik mīļi?
–Es skatos uz tumšo nakti. [Zandere 2002 : 68]
Vakara daiļums
Sēd vakars sarkanā sēdeklī,
Un apkārt tam zeltoti mākoņi.
Es redzu to savu mantību dalam,
Nāk nakts, un dienas valsts ir pagalam.
Ar’ mani savā spožumā
Viņš ietin kā sarkanā lakatā.
Pamazām jau bālē debess jums,
Bet acīs paliek atspīdums.
Un gaisma kā glābdamās grib man sekot,
Ar baltām kājām pa ceļu tekot.
Es pēdējo dziestošo stariņu
Vēl mēteļa stūrītī ietinu.
Un vēlo, vēso vēsmiņu
Es mīļi pie krūtīm sasildu.
Kas gaistošs un irstošs, to sasienu
Es kopā ar dzejas dzijtiņu.
Visu daiļumu mājās es pārnesu
Pār plecu kā rožu vijumu. [Aspazija 1985 : 265]
Rudens vakarā
Augsti bezdelīgas lido,
Norietošā saulē mirdz,
Līdz ar viņām projām ceļot
Pošas sen jau mana sirds.
Prom, ai, prom, uz tāļo zemi,
Kur zem palmēm ziedons dus
Un ar silto debess dvašu
Dziedē daudzus cietējus.
Mana sirds, lai gan tik vāja,
Nesavaldāmi tak jūt.
Dienām, naktīm pukstot cenšas
Īstā tēva zemē kļūt. [Poruks 1971 : 101]
Nu atkal vakars
Nu atkal vakars kluss ap mani pilda
Ar bāliem miglas tēliem zaļās lejas;
Nu mēness, pacēlies iz padebešiem,
Mirdz, sudrabodams balto bērzu meijas. [..] [Poruks 1971 : 124]
Vakars
Iet govis ziedainām kājām
Uz mājām.
Un saule pār ganībām līdzi iet
Pie zāļainām silēm brūnaļas siet.
Stāv māte laidarā smejot,
Kad rejot
Tai apkārt jau luncinās ganu suns,
Un mierīgi iedegas guns. [Eglītis 1993 : 143]
Augusts
vakars kā varde
saules apspīdēta
dīķa plēve
zaļa un svēta
pacel ābolu
akmeni ņemi
viss stāsta
par tēvu zemi
milzīgi tālumi
no cīruļa gaisā
līdz pelei atālā
līdz sivēnam maisā
milzīga tuvība
mana māte klusi
zaļa un pilna
un nolīkusi
pirts vakars
sakars caur garu
un tā gribas visu dēļ
lai es pareizi daru [Ziedonis 1983 : 361]
Vakarā
Es durvīs iestājos.
Jūs varat mani apsveikt –
Es esmu iestājusies durvīs.
Jau rokturis tur uzticīgi manu roku.
Es durvīs iestājos un skatos,
vai ir visi.
Vai ir mans sievas gods,
vai bērna smiekli,
kas rīt būs atkal vajadzīgi smiešanai,
vai ogle pavardā ir nomodā,
vai mājas gariņi pa savām vietām.
Es durvīs iestājos un skatos,
vai ir visi.
Vai ieraugs abrā,
auseklīts pie debess,
vai tēvutēvu piemiņa,
vai skaidrais prāts,
un vai ir mīlestība pārnākusi mājās.
Es durvīs iestājos –
vai visi,
vai visi vakarā.
Jā, visi vakarā.
Ir visi vakarā.
Es kļūstu durvis. [Zālīte 1985 : 44]
Elēģija
violets vakara gulbis
lēni vēcina spārnus
pār torņiem kārniem
pār kārniņiem
guļ Daugava drēgnos vālos
rītu nāks bāla
un neizgulējusies austra
varbūt tā būs
Skujiņu Austra
lēnām pār tiltu lēnām
tu vari uzgrūsties
mirušu dzejnieku ēnām
lēnām pār tiltu lēnām
pār latviešu Sēnu
lēni vēcina spārnus
violets vakara gulbis. [Zālīte 1993 : 13]
Kurš mirstīgais gan spēj ieiet bez svētas bijāšanas lielajā un bagātajā Vīgantes pakrastē, kad viņa stāv visā pilnībā mierīgi un cēli vakara staru spožumā? [..]
Un raugi: pašā liepas virsotnē visusārtākā lapiņā atspīd piepeši spožs, it kā tīrākā zelta stars. [..]
Un piepeši no platās Daugavas malas atskan kā tūkstošiem saldu skūpstu un nopūtu, un cerību, un mīlestības dvestu čukstu.
Bet maigais stars tad jau tālu Daugavā.
Jautrie vilnīši nes viņu līgodami un diedami tieši nopietnajam Staburagam.
Jo tas jau liepas vakara sveiciens, jūsmīgais: „Arlabunakti!”, ko staltā valdniece ik vakarus sūta saviem pavalstniekiem: kuplajiem krūmiem, sirmai avota sargātājai, mudrajam Liepavotam, lielajai Daugavai un par visiem vairāk – savam staltajam Staburagam.
Tad no Daugavas dziļās dzelmes paceļas nakts un met pirmo plīvuru pār Vīgantes pakrasti.
Krēsla.
Rietumos debesis deg vienās ugunīs. Drīz viens, drīz otrs stars pārlaižas no turienes pār pakrasti un atspīd tālajos austrumos, zilajā Daugavā un arī pašā pakrastē.
Viss laistās vienās liesmās. Smalki, lokani stari liekas plūstam no zaļo lapiņu maliņām. Viņi izlaužas caur ceru ceriem un kā ūdens viļņi plūst pakrastē no puķītes uz puķīti, no zālītes uz zālīti.
Tas ir pēdējais gaišais saules smaids, lai katrs, kam dusa vajadzīga, redzētu atrast savu atpūtas vietiņu.
Un paskaties, kā visi saprot mājienu!
Mazais putniņš pārlaižas steigšus pār zālaino klajumu un iegrimst kuplajā cerā. Tajā iekustas zariņš un tūliņ otrā cerā cits: zariņi met viens otram mazajām galviņām un samirkšķinās actiņām – viņi priecājas par putniņu, kas tik droši uzticas viņiem.
Gar liepu aizlaižas, smagi dūkdama, pēdējā bitīte. Viņa aizkavējusies bagātajā lejā, kur medus tik daudz, ka žēl viņu pa nakti tur atstāt...
No Daugavas atskan lēna šalkoņa. Tur nemierīgie viļņi vēl tērzē un čalo savā starpā kā pārgalvīgie skolēni, dusā iedami.
Krūmiņi vēlreiz sakustas: viņi ietinas ciešāk savos lapu mētelīšos, jo rietumblāzma sāk jau dzist.
Tad piepeši viss paliek kluss, tik kluss kā zilās debesis...
Šai brīdī pakrastē katra puķīte un kociņš, katrs putniņš un kukainītis skaita savu vakara lūgšanu.
Bet no Daugavas tumšās dzelmes paceļas nakts un met otru plīvuru pār pakrasti.
Vakars.
Dziļš un maigs klusums nolaižas Vīgantes pakrastē. [Valdis 1983 : 54–58]
●
Vectēvs gaidīja, kamēr saule laidās uz priežu galiem. Tad viņš salīcis piegāja pie bērā, kurš aparā barojās, un veda to uz māju.
„Bet ja nu būtu jāmirst,” viņš domāja, „ja dzīves vakars ir klāt?... Vai varu droši stāties pie Dieva troņa?”
Vectēvs atminējās dažādus grēkus, īpaši jaunībā. [Poruks 1973 : 43]