2015. gadā Malnavā atdzima vakarēšanas tradīcija
Suprātkas jeb vakarēšana ir sena latviešu tautas sadzīves tradīcija. Tā ļāvusi gan kopā svarīgākos darbus paveikt, gan nodot amatu prasmi no paaudzes paaudzē. Ideja atdzīvināt šo tradīciju arī 21. gadsimtā radusies Malnavas „Dzīļu” maiznīcas saimniecei Annai.
„Cilvēki ir pēc tā noilgojušies, jo ikdienā viņi skrien, dara, viņiem nav tam visam laika. Šeit ir atbraukuši darba kolektīvi,” stāsta Malnavas maiznīcas „Dzīles” saimniece Aina Barsukova. „Mēs aizejam par tālu, mēs aizmirstam tādas vienkāršas un labas lietas, kas mūs nomierina un, pats galvenais, vakarējot sanāk kopā visa ģimene – bērni, mammas, tēvi, tas ir vienojošs moments, kas saliedē ģimeni.”
Kamēr virtuvē kārdinoši smaržo piparkūkas, blakustelpā no salmiem un meldriem top krāšņi puzuri. Reizēm saukti arī par spurguļiem vai lukturiem, puzuri latviešiem ir vieni no senākajiem ziemas saulgriežu rotājumiem. Darbnīcas vadītāja Emīlija to veidošanu arī pati bērnībā apguvusi tieši vakarēšanu laikā.
„Tur sanāca vakarēt apkārtnes ļaudis: sievietes vērpa, meitas adīja cimdus, puiši vija striķus – visiem darbs bija, un tā es iemācījos. Tagad, bez šaubām, rotājumus var nopirkt veikalā, būs spoži un skaisti, bet tie ir mākslīgie veidojumi. Vakarējot arī jaunās sievas iemācīs saviem bērniem tādus pašus rotājumus taisīt, un tā, kā saka, ir tautas mantu krātuve,” norāda puzuru darbnīcas vadītāja Emīlija Vovere.
[Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/virtuve/latgale-atdzimst-supratkas-jeb-vakaresanas-tradicija.a161094/]
●
Vakarēšana pie skala uguns, laimes liešana, jaunu gadu gaidot, bērzu sulu laišana, šūpoles Lieldienās, pirtī iešana, Jāņu svinēšana, bišu medus pļavā, linu kulšana rijā un Janča pirmais darbs uz linu paisāmās mašīnas, kur viņš sēdēja uz rata dīseles, − šie „Baltās grāmatas” tēlojumi filmā „Puika” mūs izved cauri visiem gada laikiem. Pāris amizanti epizodi, kas iespiežas atmiņā, ir jau vispirms Klibā Jurkas ēšanas aina, kur, kā rakstnieks saka, „viņš aizņēma viens pats veselu galu un karoti smēla tik pilnu, ka putra dažreiz ar straumīti tecēja uz galda”. Edgara Liepiņa tēlojums ir dabisks un krāsains. Jau psiholoģiski dziļāks ir „viņas skolas” Otiņa tēlojums, kur šis pilsētas „kundziņš” ar lupstāja šļirci kaitina un beigās pazemo mūsu puiku, bet Jancī tomēr intuitīvi atdzimst pašaizsargāšanās dziņa – viņam, bārenim, ir pašam jātiek ar situāciju galā, un viņš rīkojas ātri, Otiņu pagrūzdams, par ko gan pats vēlāk dabū kārtīgu pērienu, ko nebija pelnījis. Ir interesanti, ka arhitekts, skulptors un keramiķis Pēteris Martinsons filmā tēlo vectēvu. Bet pāri visām pārestībām, trūkumam, plānam aizdaram, ielāpiem un nabadzībai spīd siltā saule, un Mūsmājas apņem krāšņā daba, kas nepārtraukti ierosina un iejūsmina puiku.
[Ķikauka 1974 : https://jaunagaita.net/jg124/JG124_ATBALSIS.htm]