Vakar es atvadījos no valša
Vakar šī platā un krāšņā magone – valsis –
Nobira.
Valsis savu darbu ir padarījis –
Cilvēks ir saklausījis valša aicinājumu
Un iemācījies lidot.
Šodien mūsu dejas soļi ir daudz intīmāki,
Un brīžam te vispār nav soļu.
Jo mēs esam raduši, ka mūs nes eskalators.
Bet vakar, vēl vakar
Valsis, šis kaislīgais un reizē vēsais zieds, bija lielisks.
Un tomēr es sapratu, ka šī ir šķiršanās stunda
Un ka pret rītu
Valša zīdainie svārki saplaks ap kājām,
Un tādēļ
Vakar es atvadījos no valša. [Kroma 1966 : 27]
***
Es tevi mīlēšu vakar.
Es tevi mīlēšu šodien
Un, ja palikšu pāri, –
rīt.
Tāda dūmaka vakar!
Tāda vasara šodien!
Un, ja nenobruks debess, —
zvaigžņu asara
rīt.
Kas tev par svaru vakar,
pa ceļu uz skropstām šodien,
un aijājot ienesu tevi
iekš
rīt.
Ai, saldie miegi vakar!
Ai, spalgā mošanās šodien!
Un zila bezgalība
līdz vienai krītošai zvaigznei
rīt.
Es tevi mīlēšu vakar.
Es tevi mīlēšu šodien
un, ja palikšu pāri, –
mīlēšu
rīt. [Vācietis 1993 : 493]
Atkušņa ceļš
Nevajadzēja tev vakar pasmaidīt,
jo ar tevi apbruņojas ziema,
un es braucu caur šo miglas rītu,
uzmodināts nelaikā un negaidīti,
bet – pie sava pavasara ciemā. [..] [Vācietis 1983 : 298]
Jānim Peteram
Un vakar tai lielajā masku ballē
Bļodā, kas sudrabā mirdz,
Kā Dunkāne, nožņaugta pati savā šallē,
Bij iekritusi pēperkoka sirds...
Un aizvakar Kuldīgas gada tirgū,
Kur plūmes un kāposti mirdz,
Uz galda, kur dzintara nieki mirgo,
Bij vēl viena pēperkoka sirds. [..] [Ziedonis 1983 : 254–255]
Tas viss, ko vēlos
Zināt, kas biju vakar,
Sajust, ka esmu šodien,
Ticēt, ka būšu rītā,
Tas viss, ko vēlos
Es. [..] [Eglītis 1993 : 39]
