Tradicionālā transkripcija

[vàinaks]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vɑ͜inaks]

[v] – balsīgais troksnenis

[ai] – divskanis

[n] – balsīgais skanenis

[a] – īsais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – gs.

vainag- – sakne, vārda celms

-s – galotne

vainag+artēr-ij-a

vainag+dzeg-a

vainag+lap-a

vainag+rat-s

vainag+šuv-e

vainag+uz-griez-n-is

vainag+veid-a

vainag+veid+īg-s

vainags – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Vainags ir savīts no mazām rozītēm.

2) izteicēja daļa – Tautastērpa piederums ir vainags.

3) galvenais loceklis – Jāņu vainags pie durvīm.

4) papildinātājs – Vainagam salasījām dažādas Jāņu zāles.

5) vietas apstāklis – Meitene iepina vainagā gan madaras, gan zilos zvaniņus.

6) apzīmētājs – Vainaga darinātāja ir bijusi prasmīga meita.

vainaga pamatne

adventes vainags, astru vainags, Dienvidu Vainags, grīstes vainags, Jāņu vainags, kapu vainags, koka vainags, lauru vainags, līgavas vainags, meitas vainags, ozollapu vainags, pīpeņu vainags, rožu vainags, rudzupuķu vainags, saules vainags, sēru vainags, sonetu vainags, staru vainags, sudraba vainags, zaru vainags, zelta vainags, Zemes vainags, ziedu vainags, Ziemeļu Vainags, zīļu vainags

apaļš vainags, augšējais vainags, krāšņs vainags, liels vainags, mazs vainags, skaists vainags, skrajš vainags

nēsāt vainagu, novītis vainags, pīt vainagu, sakaltis vainags, sargāt vainagu, valkāt vainagu, vīt vainagu, zarots vainags

vainags, v.

1. Aplī sasieta ziedu vai lapu vītne; apļveida galvas rota (parasti tautastērpa sastāvdaļa). 

Pīpeņu, ozola zaru, lauru vainags. Meitenes tautastērpos ar vainagiem galvā.

2. Zaru kopums (kokam). 

Apgriezt, veidot koka vainagu. Koki ar kupliem vainagiem.

3. Zieda krāsaino vainaglapu kopums, kas veido apziedņa iekšējo gredzenu.

4. Ēkas skeleta gulenisko baļķu josla, uz kā balstās grīdas un griestu dēļi; katra atsevišķa guļbūves baļķu rinda. Augšējais, apakšējais vainags. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1143]

vainags, -a, v.

1. Aplī sasieta ziedu, lapu vai zaru vītne.

Ozollapu vainags grezno Jāni. Vainags ir saules simbols, un Jānis ir tas, kurš sauli uzcēlis visaugstāk pie debesīm. Goba 5, 45.

Vai atceries, kā smaršo jāņuzāles, kad vainagos tās vij un galvā liek .. Skujiņa 1, 61.

To [miršu zaru] smarža atsauca atmiņā manu kāzu dienu, kad manā līgavas vainagā bija ievīti arī daži miršu zariņi. Zālīte 5, 218.

pārn. Vienmēr atradīsies kādi, kas māksliniekam labprāt palīdzēs nest lauru vainagu, bet kur ir tie, kas nebaidīsies pieskarties ērkšķu vainagam? Mauriņa 1, 28.

pārn. .. Laiks steidzas tālāk .., Savīdams vainagā dienu pēc dienas .. Brīdaka 1, 57.

// Šādi veidota, parasti uz kapa liekama, ziedu, zaļumu, skuju vītne.

Eiropā kapu vainagi parādījušies 17. gadsimtā. Sākumā tie darināti tikai no lapām un zariem, vēlāk iepīti arī ziedi. Lauku Dzīve 74, 3, 37.

.. viņš aizbēra Mārtiņa kapu un, paņēmis .. vainagus, noklāja ar tiem smilšu pakalniņu; tur nu ziedēja skaistākās vasaras puķes, Ainas ievītas vainagu košumā .. Niedra 4, 267.

// Apļveida galvas rota – tautastērpa piederums jaunavām.

// folkl. Jaunavas gods, nevainība.

// pārn. Radiāli veidots, novietots (kā) kopums.

Gaisma ir iededzinājusi tumša vara krāsas atspulgus matu vainagā ap Elgas deniņiem .. Bendrupe 1, 328.

.. viņš nopūtās, smaidiņš ierāvās kaut kur grumbu vainagā ap acīm. Upīts 4, 12.

Tumši zili un tumši zaļi mežu vainagi bija visapkārt viņas mājai. Kaldupe 8, 170.

// pareti Kronis.

.. zelta vainags sāka rūsēt viņam [ķēniņam] aiz skumjām uz galvas. K. Skalbe 1, 90.

pārn. .. pļavā stāvēja stalts maralbriedis, kronēts ar dižu ragu vainagu .. Gūtmanis 2, 78.

2. Zaru kopums kokam.

Piramidāls vainags. Veidot augļukoku vainagu. Koki ar kupliem vainagiem.

Vainagu klājs mežs – koku vainagu kopums (mežā).

3. bot. Vainaglapu kopums ziedam.

Lūpziežu divlūpainais vainags.

Stobrveida vainags var dažreiz būt paplašināts piltuves veidā, kā, piemēram, rudzupuķēm. Galenieks 2, 375.

Parastās pupiņas ziedu no ārpuses ietver zaļš zvanveida kauss. Zieda vainags ir spilgtā krāsā. Švinka 1, 6.

4. Ēkas skeleta gulenisko baļķu josla, uz kā balstās grīdas un griestu dēļi. Katra atsevišķa guļbūves baļķu rinda.

Četrstūraini baļķu vainagi.

„Un kas tās par ēkām? Apakšējie vainagi sapuvuši, jumtus izārdījis vējš...” Dziļums 1, 353.

.. ekspedīcijas dalībniekiem izdevies atrakt kādas agrākās guļbūves telpas apakšējo vainagu un grīdu .. Rīgas Balss 80, 279, 3.

5. Kokgriezumu apļveida rotājums skapja augšējai malai.

Tajās [lauku mājās] vēl nebija .. jaunas mēbeles. .. stūrī skapis ar robotu vainagu, pie sienām gultas ar svītrainām segām. Padomju Latvijas Sieviete 64, 5, 21.

6. Īsts vai šķietams gaišs, mirdzošs aplis, īsta vai šķietama gaiša, mirdzoša josla ap gaismas avotu, arī ap kāda redzama izstarojama avotu.

7. literat. Savienojumā „sonetu vainags”: piecpadsmit sonetu kopums, kurā katrs nākamais sonets sākas ar iepriekšējā soneta pēdējo rindu un piecpadsmitais sonets ir visu četrpadsmit sonetu pirmo rindu apvienojums.

Lirika .. bagātinās strofiski. Tiek izmantots daudz jaunu panta formu. .. Tiek lietotas oktāvas, sekstīnas, soneti, pat sonetu vainags .. Valeinis 2, 190.  
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

vainags – vaiņuks 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]

vaîņaks – kâ vaîņaks (demin. vaîņacìņš): nùo krija biŠši [maizes cepšanai] opali lùociņi tàisîti k^oâ vaîņaciņi.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 258–259]

●

vaîņags, arī vàiņags, arī vaĩņags – vaîņaks, arī vàiņaks, arī vaĩņaks, -ga, -gàm, -gu, dsk. ģen. -gu, demin. vaîņadzĩc, arī vàiņadzĩc, arī vaĩņadzĩc, -īna; arī vaînags, arī vàinags, arī vaĩnags vaînaks, arī vàinaks, arī vaĩnaks, -ga, -gàm, -gu, dsk. ģen. -gu, demin. vaînadzĩc, arī vàinadzĩc, arī vaĩnadzĩc, -īna.

1. Vainags. Jãņa b¥ri i lĩguôtãji, kas iêt lĩguôtu, kas nãca a ti¡m zâļu vaîņagìm.

2. Baļķu kārta (guļbūves konstrukcijā celtām ēkām). slìeksnis bi izveĩduôc nùo tà apakš¡jã badķa, vaîņaga kùoka.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 658]

vainags – kronis sar.; (koka) zarotne poēt.

Arheoloģijā – astru vainags, auduma vainags, grīstes vainags, lentes vainags.

Hidrometeoroloģijā – Zemes vainags.

Agronomijā – augsts vainags, konusveida vainags, koplapains vainags, plašs vainags, skrajš vainags, šķirtlapains vainags.

Astronomijā – ārējais Saules vainags, Dienvidu Vainags, iekšējais Saules vainags, Saules vainags, Ziemeļu Vainags.

vainags, apv. vaiņags, vainaks, vaiņags, vainuks, vaiņuks; lš. vainìkas, kr. венóк, венéць (ssl. vĕnьcь), bkr. вéнiк, вянóк, ukr. вíнoк, , вiнéць, č. vínek, p. wianek ‘t. p.’ Tās pašas cilmes kā vīt. Pamatā ide. *ei- ‘griẽzt, liekt, pīt’, skaņumijā ar n saknes paplašinājumā b. *ein- : *ain-, no kā laikam bijis (liela) vijuma, vainaga apzīmējums *ainan vai *ainas (sal. kr. apv. вeн, вéнo (ssl. vĕnь) ‘vainags’). Šā vārda dem. laikam ir vainuks, vaiņuks. Ar pied. -ak/ag- tomēr varēja atvasināt priekšmeta nosaukumu arī tieši no verbālā celma; sal. šķīt: šķīnagas (apv.) ‘grozu pīšanai sagatavotas rīkstes’. Tātad vainags sākotnēji ‘vītais priekšmets, vijums’.

Pēc cita uzskata (P. Šmits) vārds ir aizgūts no senkrievu valodas.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 469]

Šķirklis no M. Fasmera vārdnīcas

вено́к

чеш. vínek, польск. wianek. Ср. вене́ц и вить. Производное от *věnъ см. Преобр. 1, 108; Траутман, BSW 347; Эндзелин, СБЭ 197.
[Sagatavots pēc: Fasmers I 1986 : 292]

angļu – crown

baltkrievu – карона; венiк

franču – couronne

grieķu – στέμμα

igauņu – kroon

ivritā – כתר

krievu – венок, кoрона

latīņu – corōna

lietuviešu – vainikas

poļu – wianek

somu – kruunu

ukraiņu – корона

vācu – der Kranz

zviedru – krona

Ja sapnī uzliek vaiņagu galvā, tad sāp galva.

Ja sapnī redz sev puķu kroni galvā, tad būs sirds bēdas; ja redz miršu kroni, būs jāiet kāzās; ja to redz meita, tad viņa tiks izprecēta.

Divas māsas: viena – balta ar zelta vainagu, otra – melna ar sudraba saktu un pērlēm pie krūtīm. – Diena ar sauli, nakts ar mēnesi un zvaigznēm. 

Līgo meitiņ’ visu nakti,
Puķu vaiņags galviņā;
Galviņ’ karsta, naksniņ’ silta,
Drīz rozītes novītīs. [LD 3096-1]

Zīmējiet, bāleliņi,
Kura īksta brūtes māsa:
Rožu vaiņags galviņā,
Dzīparots rindaciņš. [LD 20647-0]

Bij augusi meža meita,
Bij uz meža vērusies:
Paša meita līdz ar mežu,
Vainags meža galiņā. [LD 21178-1]

Skaista, skaista meitenīte
Siliņā ogas lasa;
Melnas kurpes kājiņā,
Pērļu vaiņags galviņā. [LD 5400-6]

Bērziņš lapas darinaja,
Es darinu vainadziņu;
Bērzam lapas šo vasaru,
Man vainags uzaugot. [LD 5794-0]

Es deviņu brāļu māsa
Sīkajāi sudrabāi,
Pate sēdu sudrabā,
Vainags zelta lapiņām. [LD 5618-0]

Vizēt viza mans vaiņags
Caur deviņu glāžu log’;
Vedīs manu augumiņu
Caur deviņu kungu valst’. [LD 6136-4]

Vaiņags mans rožu vīts,
Nenokrīti bāliņos;
Krīt’ tautieša klētiņā
Zem dievera kājiņām. [LD 24283-0]

Vaiņags zelta lapiņām
Nav visam mūžiņam;
Tēva pierkta zīda drāna,
Tā visam mūžiņam. [LD 24817-2]

Vaiņadziņu darināju,
Vaiņags manim piedereja;
Zīda mices nerakstiju,
Mice man nepieder. [LD 24281-0]

Vaiņags, manis vaiņadziņis
Vienu roku uzliekams;
Autu tinu abi roki,
Tad vēl labi nestāveja. [LD 24742-2]

Vaiņags, manis vaiņadziņis,
Sargā mani šo naksniņu!
Kad tu mani izsargāsi,
Tad es tevi novalkāšu. [LD 6200-2]

Pār kalniņu nu, māsiņa,
Mūs’ jaukās valodiņas;
Tev micīte, man vainags,
Nesader valodiņas. [LD 24795-0]

Sen sacīju, nu es iešu
Ar tautām dalībās:
Uz robeža cimdi krita,
Vainags tautu rociņā. [LD 24485-0]

Zelta gailis purvā dzied
Sudrabiņa laktiņā;
Sērdienīte purvā vērpj,
Niedru skalus dedzināja.
Pate sēd līdz mežam,
Vaiņags meža galiņā. [LD 34076-0]

Vainags, manis vainadziņis,
Vairo manu augumiņu!
Kad tu mani nevairosi,
Valkās cita mātes meita. [LD 6200-1]

Vaiņags, mans vaiņadziņ,
Vairo mani šoruden!
Ja tu mani izvairosi,
Tad es tevi novalkāšu;
Ja tu mani nevairosi,
Doš’ tautieša māsiņai,
Doš’ tautieša māsiņai
Klētī vadzī karināt. [LD 6200-0]

Čūskas vainadziņš

Kādam vīram nomirusi sieva, atstādama mazu meitiņu. Pēc tāda laika vīrs apņēmis raganu par sievu. Tā maz, ļoti maz mīlējusi pabērnu. Bet vēlāk, kad pašai piedzimusi īsta meita, tad ragana nevarējusi pabērnu ne acu galā ieredzēt.

Reiz ragana sadomājusi sērdienīti nobendēt. Viņa ielējusi podiņā taukus, apsējusi to ar baltu drānu un noteikusi: „Nes podiņu tēvam uz lauku! Bet to tev saku: ja viena tauku pilīte būs piegājusi pie drāniņas, tad kakls tev nost!”

Sērdienīte gan nesusi rāmi, gan nesusi, bet neko darīt – drāniņa tomēr nošļacījusies. Sērdienīte gauži raudājusi. Tēvs prasījis: „Kādēļ, bērniņ, raudi?”

Tā un tā – šī izstāstījusi. „Vakarā vairs nebūšu dzīvotāja – pamāte solīja man kaklu noraut.”

„Nu, nu, tik traki jau nebūs! Mājā iedama, izmazgā drāniņu.”

Sērdienīte gan mazgājusi, bet tik tīra drāniņa tomēr vairs nebijusi. Nu sākusi atkal gauži raudāt. Uz reizi izlīdusi čūska un sacījusi: „Ko nu raudi? Nopin man labāk vainadziņu, jo rītu būs manai māsai kāzas!” Viņa salasījusi puķītes un ātri, ātri nopinusi vainadziņu. Pēc tāda brītiņa izlīdusi otra čūska, sacīdama: „Ko nu raudi? Nopin man labāk vainadziņu, jo rītu būs manai māsai kāzas!”

Viņa salasījusi puķītes un ātri, ātri nopinusi vainadziņu. Pēc tāda brītiņa izlīdusi trešā čūska, sacīdama: „Ko nu, māsiņ, raudi? Es esmu brūte, rītu man kāzas, nopin man vainadziņu!”

Nu sērdienīte salasījusi tās jaukākās puķītes, ko vien atradusi, un nopinusi jauku, jauku vainadziņu. Līdzko vainadziņu čūskai, brūtei, pasniegusi, tā uz reizi iegadījušās visas trīs čūskas ar vainadziņiem galvā un prasījušas: „Māsiņ, kādu laimi par to labumu lai tevim vēlam?”

„Citas laimes negribu – kad tik mana taukainā drāniņa paliktu balta.”

Tā viena čūska sacīja: „Lai tava drāniņa paliek otrtik balta, nekā viņa bija!”

Tā otra čūska sacīja: „Paliec pati tik daiļa kā saule!”

Tā trešā čūska sacīja: „Kad tu raudāsi, tad tev pērles no acīm birs, un, kad tu runāsi, tad tava balss tik jauki skanēs kā kokle!” [..]
[LTP 1988 : 285–286]

Vecākais vainags ir atrasts zemgaļu kapu laukā Katlakalna pagasta Pļavniekkalnā. Tas ir vēlā dzelzs laikmetā pie letgaļiem ļoti izplatītā vainaga tipa pirmveids. Vainags ir konstruēts no 4 paralēlām bronzas vijiņu rindām. Vijiņu rindas ir sadalītas posmos ar šauriem, masīviem šķērsstienīšiem. Tas ir 6. gadsimta vainags. [..]

Drēbes vainagos krelles un vijiņas ir savērptas pavedienā un vairāki pavedieni sagriezti auklā, kas piešūta vainaga pamatam. Vainags bieži ir bijis no vairākām kopā sašūtām daļām. Tad pamatam ir austas šaurākas jostas un šūtas vairākas kopā, izrakstot katru jostu ar krellīšu vai vijiņu rakstu. 12. gs. šī veida vainagi ir uzglabājušies tikai fragmentos. Bet tādi paši vainagi ir valkāti vēl 13. un 14. gs. 
[Latviešu tautas tērpu vēsture 2007 : 15, 69–70]

●

Ļoti sens vainaga tips ir šaurais Krustpils vainags. Krāšņi bagātā, ļoti sīku zīlīšu rakstā darināts Lielvārdes platais vainags. Formā īpatnējais Nīcas vainags, kas darināts no daudziem materiāliem, ir gan jaunāks, bet arī tas ir piesātināts ar to laiku tradīcijām, kad vainagus vēl darināja no metāla plāksnītēm un spirālēm.
[Sagatavots pēc: Mākslas vēsture 1934 : 156]

Vainags

Kur vējos aizskrien mākons sārts

Mans bērnu dienu vainags kārts –

Tas zilām lauku puķēm vīts,

Ik ziedā midzis taurenīts.

Tur mani skaidrie sapņi zied,

Un maiga žube Dievam dzied.

Tur pirmais zieds, pie krūts kas nests,

Un pirmais vārds – kas mīlot dvests.

Mans bērna dienu vainags svēts,

Tas pašam Dievam uzticēts. [Eglītis 1993 : 85]

Jāņu vainags

Sēd saule sila ozolā,

Zan zelta bite zālienā.

Ko vīsim Jāņu vainagā?

Rūto! Rūto!

Zum spāres zaļā meldrainē,

Dzied žube baltā mīklenē,

Ko vīsim Jāņu vainagā?

Rūto! Rūto!

No saules zaru palūgsim,

No bites ziedu paņemsim

Un vīsim Jāņu vainagā.

Rūto! Rūto!

Klāt kumelītes pievīsim

Un visu, kas zied vasarā –

Mēs vīsim Jāņu vainagā.

Rūto! Rūto!

To Jānim galvā uzliksim

Un, puķes skatot, dziedāsim:

Zied tēvu zeme vainagā!

Rūto! Rūto! [Eglītis 1993 : 72]

***

Mans Jāņu vainags nevīts – krūtīs kliedziens smok.

No gruvešiem mans dvēsles prieks jāizrok.

Bez puķēm pagalvis, slieksnis nav kalmēm klāts –

Uz savām delnām mierīgs esmu guldināts.

Mans dzīru kauss nedzerts, tuvums un tālums rūgts

Zeļ vienīgs zaļums – tas ērkšķis dzimtenei plūkts.

Līgo!

Mana dzimtene Jāņu vainagu pin

Ar mocekļiem, tuviem un tāliem –

No kapsētas māmuļas līgojot nāk

Pār kūpošiem dvēseļu vāliem.

Uz svētbirzi trimdinieks ceļu zin,

Lauž medaina ozola vijas.

Un dziesmās un ziedos, un ugunīs

Ar dzīvo kritušais mijas.

Pie sarkanā ābola balto liek

Tur pīpene, rudzupuķe zilā,

Un pāri tam zeltainu spožumu

Ceļ pusnaktī paparde silā.

Līgo!

Man galvā vainags likts, to sapnis degot tur.

Mans vainags, mans tēvzemes vainags, kā tas dur! [Eglītis 1993 : 248]

***

Mēs sēžam klusu, un tikai vaiņagi čukst.

Rīts pēc Līgo. Čab vaiņagos atmiņu soļi,

Iet projām no dienas, kas ataust ar šoseju steigu.

Kas tad aiziet? Ugunis, skurbums un senči –

Kā vējš cauri apsēm caur dvēselēm iet

Ar vizbuļu acīm un rudzu matiem

Pa rīta miglu nepazīstami ļaudis...[..] [Vācietis 1983 : 45]

No šiem brūklenājiem es, savā tagadējā dzīves vietā nonācis, noviju glītu vaiņagu un piekāru to pie sienas pār manu gultu. Viņš gaida uz līgavu, kura reiz atgriezīsies. Varbūt viņa vēl nāks – veca un grumbaina, bet es to mīļi apkampšu. „Vai redzi, Līvija,” es teikšu, „tas vaiņags ir no brūklenājiem, kuri auguši pie lielās priedes mana tēva silā, kur mēs saderinājāmies un zvērējām viens otram mūžīgu mīlestību. Liec viņu galvā, mīlulīte! – – – ”

Noputējis, sakaltis viņš tur stāv. Es esmu slims, vārgs un nelaikā vecs kļuvis. Nepanesamas ir manas bezmiega naktis. Piepeši pamodies, es skatos uz brūklenāju vaiņagu pie sienas. Nakts tumsā tas, liekas, ir iededzies liesmās un kvēlo.

Tāļu, tāļu šalc dzimtenes sils. [Poruks 1973 : 302]

BARBA. Atdod manu vainadziņu!

ULDIS. Pati nāc, pati ņem!

BARBA. Nu tad miedzi acis ciet!

Lai neredz sarkumiņu,

Rokas neskar augumiņu!

(Viņa izlec no laivas un tuvojas Uldim.)

ULDIS (sniedz viņai vainagu, noņemdams sev no jostas).

Še tavs ziedu vainadziņš!

(Barba nāk lēni, trīsēdama.)

Ak tu, bērza bārbaliņa,

Liegas pūsmas trīsētāja –

–   Es neskaršu, nebaidies!

(Barba pienākusi griežas atpakaļ, bet nāk atkal.)

Kā austriņa saules bēg,

Labāk slīgst jūriņā,

Visiem stariem neatrast!

[..]

BARBA (pie laivas apstādamās).

Lūk, es arī ņemšu savu,

Manu daļu šai dzīvē:

(Piepeši viņu apskaudama.)

Mans tu paliec – neatdodu.

(Viņa iesteidzas laivā un, noņemdama no galvas vainadziņu, iemet to Daugavā.)

Še tev mans vainadziņš,

Še es pati, – nu es eju!

(Ielec no laivas Daugavā.) [Rainis 1980 : 461, 469]

Pirmā advente

Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centrs klāsta, ka advente kristiešiem ir prieka un klusuma laiks, kurā ikviens pārdomā lielo iemiesošanās noslēpumu.

Adventes vainags, ko daudzi darina vai iegādājas, nav tikai skaista lieta, kas grezno mājas un priecē bērnus. Vainagam ir ļoti dziļa reliģiska un simboliska nozīme. Tā ir himna dzīvības noslēpumam, himna Kristum. Kristus ir patiesā gaisma, kurš ir nācis, lai uzvarētu tumsu un nāvi.

„Aplis, ko veido adventes vainags, kopš senseniem laikiem simbolizē mūžību un vienotību. Vainagam ir gredzena forma un nozīme: tā ir uzticības zīme Dievam un viņa apsolījumiem. Vēl vairāk, tam, tāpat kā Kristum, ir divi tituli: karaliskais un uzvarētāja tituls. Jau senajā Romā izmantoja lauru vainagus, kronējot uzvarētājus sporta spēlēs. Adventes vainags cilvēcei pasludina, ka bērns, ko visas tautas gaida, ir karalis, kurš uzveic tumsu ar savu gaismu. Priežu vai egļu zari, ko izmanto, pinot vainagus, vienmēr ir zaļi, kas simbolizē cerību un mūžīgo dzīvību. Vainagam nevajadzētu būt no keramikas vai kādiem citiem materiāliem. Šie zaļie zari kristiešiem atsauc atmiņā Jēzus ieiešanu Jeruzalemē, kad viņu uzņēma kā pravieti un karali,” skaidro Informācijas centra darbinieki. [Pālens (LETA) 2010 : http://www.diena.lv/]

Vainags apvieno apļa kā debesu (pilnība) un gredzena (mūžība, turpināšanās, savienošanās) simboliku. No ziediem vai lapām darināts vainags simbolizē vitalitāti un uzvaru. Līgavu vainagi simbolizē sākotni, prieku un auglību, bet bēru vainagi − mūžību un piemiņas nepārtrauktību.
[Sagatavots pēc: Tresiders 2010 : 201]

●

Vainags izmantots gan Latvijas armijas simbolikā, piemēram, Kājnieku brigādes štāba, Štāba un Sakaru rotu kokardē, piedurknes zīmē, gan pilsētu ģerboņos. Štāba un Sakaru rotu kokardē izmantotais ozollapu vainags simbolizē pilnību, bezgalību, mūžību, bet 2. kājinieku bataljona emblēmā – spēku un vienotību.  
[Sagatavots pēc: http://www.mod.gov.lv/]

Boriss Bērziņš Meitene ar vainagu.

Imants Lancmanis Pašportrets pie ābolu vainaga.

Jana Briķe Baltu rožu vainadziņš.

Paulis Postažs Līgo.

Inta Dobrāja Ar sveci.

Autore A. Otomere.

Dziesma Ozolam. Guntara Rača vārdi, Aivara Brīzes mūzika, izpilda grupa „Līvi”.

Dziesma Par mezgliem. Ingas Cipes vārdi, Valta Pūces aranžējums, izpilda Renārs Kaupers.

Dziesma Vasaras vakars. Aspazijas vārdi, Jāņa Mediņa mūzika.

Monēta ar Jāņu vainagu

Latvijas Banka 2006. gadā laidusi apgrozībā 1 lata monētu „Jāņu vainags”. Mākslinieki Dace Lielā (grafiskais dizains) un Ligita Franckeviča (plastiskais veidojums).
[Sagatavots pēc: Latvijas Banka : http://www.bank.lv/]

Kādēļ monētā iekalts Jāņu vainags?

Jāņi ir seni svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Liela loma Jāņos veltīta jāņuzālēm, ko izmantoja arī vainagu vīšanā, kas tāpat kā jāņusiers un jāņuguns simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam. Vainagu vīšana Jāņos ir dzīva tradīcija, tāpat līgošana lauku mājās, tāpēc ne velti monētā redzam kuplu ozollapu vainagu kāda līgotāja – varbūt tieši Jāņa – galvā.
[Sagatavots pēc: Apollo 2006 : http://www.apollo.lv/]