Elektroniska latviešu valodas vārdnīca -

Izruna

Analīze

Morfēmiskais raksturojums

Morfoloģiskais paņēmiens (atvasinājumi)

Morfoloģiskais raksturojums

Sintaktiskās funkcijas

Vārdu savienojumi jeb kolokācijas

LVV un MLVV šķirklis

LLVV šķirklis

ME šķirklis

Latviešu-latgaliešu vārdnīca

Izlokšņu leksikogrāfiskais materiāls

Sinonīmi

Terminoloģija

Etimoloģija

Tulkojums un atbilsmes citās valodās

Dzeja

Proza

Publicistika

Noskaidrots, kāds ir visbiežāk mainītais uzvārds Latvijā

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde apkopojusi datus par populārākajiem uzvārdiem Latvijā, kā arī par tādiem, kurus visbiežāk vēlas mainīt.

Mākslinieks Ritums Ivanovs ir izbrīnīts, ka viņa uzvārds Latvijā ir otrais populārākais. Ar savu uzvārdu viņš sadzīvo ļoti labi. Jaunībā gan ir bijis identitātes meklējumos.

Pirmajā pieciniekā populārāko uzvārdu vidū ir Bērziņi, Ivanovi, Kalniņi, Ozoliņi un Jansoni. Tālāk seko Ozoli, Liepiņi, Krūmiņi, Vasiļjevi un Baloži. Savukārt ir arī tādi reti sastopami uzvārdi, kas ir tikai dažām ģimenēm. Piemēram, Zanreps, Urbass, Spēlis, Kļams, Magarills, Besiks un Čisma.

Ja savs uzvārds vairs nepatīk, izdomāt sev jaunu un labskanīgāku nevar. Jābūt nopietnam iemeslam. Piemēram, uzvārds apgrūtina iekļaušanos sabiedrībā, ir mainīts dzimums vai viens no nepilngadīgā vecākiem notiesāts par smaga nozieguma izdarīšanu.

Pēdējo 20 gadu laikā visbiežāk mainītais uzvārds ir Baranovs, ko varētu brīvā veidā no krievu valodas iztulkot kā auns – to nomainījuši 20 cilvēki, taču gandrīz 430 Latvijas iedzīvotājiem šis uzvārds joprojām ir mīļš un mainīt to viņi negrasās.

„Ja runājam par latviskākajiem uzvārdiem, tad septiņas reizes ir mainīts uzvārds Muša, bet ar tādu uzvārdu joprojām dzīvo 80 personas, uzvārds Grauze ir mainīts sešām personām, Legzdiņa, Celma, Lazda, Tauriņa ir mainīts sešām personām, bet vēl 500 personām šis uzvārds paliek, tā kā šie uzvārdi neizzūd, tie paliek,” teic Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāve Laura Laiva.

Visbiežāk tiek mainīti uzvārdi, ja tie ir grūti izrunājami. Maiņu veic dzimtsarakstu nodaļās, kur jāvēršas ar iesniegumu. Parasti Latvijas iedzīvotāji ņem vecvecāku uzvārdus. Jāpiebilst, ka vispopulārāko Latvijā uzvārdu – Bērziņš – maina nelabprāt. Starp citu, mūsu valstī dzīvo 175 Andri Bērziņi, bet Raimonds Vējonis gan ir viens.

[Sagatavots pēc: http://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/noskaidrots-kurs-ir-visbiezak-mainitais-uzvards-latvija/]

Zinātne

Vissenākie cilvēku vārdu pieraksti ir zināmi no šumeru civilizācijas laikiem (3. gadu tūkstoša pirms Kr.), kur arī var vērot gan vienkāršas, gan saliktas personvārdu formas (sal. Turturra ‘mazais’, Szu-a-zida ‘labā roka’). Gadu tūkstošos personvārdi ir izgājuši cauri vairākiem attīstības pakāpieniem. Senajiem grieķiem jau no 5. gs. pirms Kr. vārdam pievienoja gan tēvvārdu, gan personas dzimtenes vai dzīves vietas nosaukumu. Itālijā un Francijā uzvārdi ir zināmi jau kopš 8. gs., Vācijā –kopš 12. gs.; Anglijā jau 15. gs. visiem bijuši mantoti uzvārdi.

Kā uzskata viens no pirmajiem latviešu antroponīmistiem Ernests Blese, principiālas atšķirības starp vārda un uzvārda jēdzienu nav. Uzvārds ir radies vēlākos laikos. Tā rašanās motīvi galvenokārt ir praktiska rakstura: vārds bija kļuvis par nepietiekamu līdzekli atsevišķa indivīda atšķiršanai no citiem indivīdiem, un tāpēc vārdam pievienojās vēl otrs apzīmējums – uzvārds. Sava loma bijusi arī kārtas vai ģimenes pašapziņai, it īpaši augstākās aprindās, no kurienes Rietumeiropā sācies uzvārdu lietošanas paradums.

Parasti tiek uzsvērts, ka uzvārdi Latvijā radušies vēlu: tikai 19. gs. sākumā Kurzemē un Vidzemē, bet Latgalē – 19. gs. otrajā pusē. Tomēr no E. Bleses apkopotajiem vēsturiskajiem materiāliem izriet, ka pilsētās, it īpaši Rīgā, uzvārdi lietoti jau daudz agrāk. Kā varam spriest pēc vēsturiskiem dokumentiem, pirmie uzvārdi Rīgā parādījās jau 15. gs., bet to plašāka lietošana ieviesusies 16. gs. Arī brīvajiem zemniekiem uzvārdi ir bijuši pirms 19. gs. Latgaliešu uzvārdus, kas fiksēti jau 16. gs. beigu arhīvu dokumentos, ir publicējis vēsturnieks Stanislavs Škutāns.

Kā radās uzvārdi Latvijā? Sugas vārda dabiskā pārtapšana par īpašvārdu ir visai sarežģīts process. „Zināmas personas tautība, izcelšanās apvidus, agrākā piederība pie kāda ciema vai pilsētas, dzīves vieta, profesija, ārējie dzīves sakari, fiziskās savādības utt. – tas viss noderēja par pamatu uzvārdiem modernā nozīmē.” (Blese 1929 : 7) Šis personvārdu attīstības ceļš reizēm varēja būt ilgs un pakāpenisks. E. Blese to apraksta šādi: „Būdami no sākuma sugas vārdi parastā nozīmē, tie pamazām sāka saistīties ar zināmu personu, raksturodami viņas individuālās pazīmes, un līdz ar to gan sašaurinājās savā apjomā, bet paplašinājās savā saturā. Parasti jēdzieni un nosaukumi, kas bija saistīti ar tēvu, pārgāja uz dēlu. Individualizēdamies konkrētais jēdziens (piemēram, vārdos Kalējs, Miesnieks, Lībietis, Vācietis utt.) pamazām kļuva abstraktāks, bezmiesiskāks: cilvēku prāts arvienu vairāk uzsvēra zināmā nosaukumā pašu personu kā tādu, un tādēļ nosaukuma konkrēti reālais saturs (bieži dzīves īstenības ietekmē: dēls vairs neskaitījās par vācieti vai lībieti, bet par latvieti, nenodarbojās, varbūt, vairs arī tieši ar tēva amatu utt.) tajā arvienu vairāk zuda, un tas, kas stājās tā vietā, bija jau abstrakta, varētu teikt tīri valodiska, resp. valodiski filosofiska rakstura…” (Blese 1929 : 7) Tad arī zuda jebkāds faktisks sakars starp zināmu vārdu kā sugas vārdu un to pašu vārdu kā uzvārdu. Šādā attīstības gaitā ir arī izveidojusies latviešu uzvārdu sistēma, sākdamās apmēram jau ar 14. gs. lielākos centros, īpaši Rīgā, un pēc tam izplatīdamās arī uz laukiem, kur gan nav iespējams stingri nošķirt uzvārdus no māju vārdiem un otrādi (Blese 1929 : 7).

Tomēr Latvijā uzvārdi radās ne tikai dabiskā ceļā – daudz vairāk uzvārdu piešķirts mākslīgi. Īpaši 19. gs., kad latviešu antroponīmijā notika ievērojamas pārmaiņas. Tā kā zemniekiem tika piešķirta kustības brīvība, ar priekšvārdiem vien nepietika. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1817. g. Kurzemē, 1819. g. Vidzemē, 1861. g. Latgalē tika noteikts, ka visiem zemniekiem ir jābūt arī uzvārdiem. Līdz uzvārdu piešķiršanai cilvēkus identificēja pēc vārda, tēva vārda, iesaukas, ģimenes stāvokļa, nodarbošanās, mājvārda. Mainot dzīvesvietu, bieži šī sistēma sabruka. Radās nepieciešamība noteikt uzvārdus, ko nevarētu mainīt.

Latviešu zemnieku uzvārdu došanas pamatā ir Kurzemes un Vidzemes zemnieku likumi, ko apstiprināja Krievijas cars Aleksandrs I, un Vidzemes un Kurzemes civilgubernatora un Rīgas kara gubernatora, toreizējo Baltijas provinču civilā ģenerālgubernatora marķīza Pauluči izdotās patentes. Tālaika avīzēs un kalendāros ievietoti padomi par latviešu uzvārdu izvēli. Instrukcijās bija norādes neņemt tādu uzvārdu, ko cits jau pieņēmis, neņemt polisku vai vācisku uzvārdu, ņemt tādu, kas būtu skaidrs utt. [Siliņš 1990 : 17–18]. Uzvārdu piešķiršanas praksē gan notika diezgan liela atkāpšanās no instrukcijām un padomiem. Pēc K. Upelnieka secinājumiem, izvēloties uzvārdu, tika dots padoms saimniekiem par uzvārdu pieņemt savu mājvārdu. Tomēr skrīveri bieži šo mājvārdu pārveidoja, vāciskoja vai pat vulgarizēja. Rakstveži izvēlējās divcelmu uzvārdus ar vāciskiem komponentiem. Ļoti bieži radīja arī jaunus ar vāciskām un latviskām salikteņu daļām, lietoja uzvārdiem vāciskos amatu nosaukumus u. tml. Tiesības izvēlēties uzvārdu bijušas cilts vecākajam. Tā izveidojās tagadējā latviešu divlocekļu antroponīmiskā sistēma. Kādu laiku 19. gs. latvieši lietoja uzvārdu arī vienskaitļa vai daudzskaitļa ģenitīvā (Laubes Indriķis, Puriņu Klāvs) un izskaņas -iņš vietā vācisko -ing-s (Kalnings, Ozolings). 1899. g. tika noteikts, ka vārds ir rakstāms pirms uzvārda.

Kā zināms, uzvārdus deva pagasta tiesa, bet lielākā daļa muižnieku un uzvārdu piešķīrēju – rakstvežu – bija vācu tautības, tāpēc daudziem latviešiem tika vācu uzvārdi. Savukārt Latgales pusē daudziem bija doti poļu vai krievu cilmes uzvārdi. 19. gs. otrajā pusē Latvijā sākās tautiskās atmodas laikmets. Jaunlatvieši (it īpaši A. Kronvalds, Auseklis, J. Sanders) popularizēja un ieteica latviskot vārdus un uzvārdus. Šāds process aktivizējās arī 20. gs. pirmajā pusē, kad daudzi ģermānismi nomainīti ar latviešu cilmes uzvārdiem, bieži tos tulkojot: Freifelds > Brīvlauks, Frīdbergs > Mierkalns, Grīnblats > Zaļlapa, Lindenbergs > Liepkalns u. c. Tomēr – laikam vācu valodas ietekmē – latviešu antroponīmiskajā sistēmā ir saglabājies ļoti daudz saliktu uzvārdu.

[Sagatavots pēc: Balodis 2008 : 3–14]

Uzvārdu stihiskās veidošanās vispārīgās likumsakarības bijušas vērojamas arī Latvijā. Pati vispārīgākā no šīm likumsakarībām ir tā, ka par uzvārdiem pārtop iesaukas. Valodnieciskā izpratnē par iesaukām dēvē ne tikai palamas, kas raksturo cilvēku pēc kādas ārējas, bieži vien negatīvi vērtētas pazīmes vai arī pēc rakstura īpatnības. Iesauka ir arī jebkurš cits regulāri lietots, īpašvārdiskojies konkrēta cilvēka apzīmējums, kas nav personvārds (šī termina šaurākajā nozīmē). Iesauka var būt apzīmējums, kas saistīts ar tautību, amatu, radniecības saitēm, dzīvesvietu u. tml. Minēto divu tipu iesaukas varētu dēvēt par emocionālajām un racionālajām. Uzvārdi veidojās gan no vienām, gan no otrām.

Starp racionālajām iesaukām, kas pārtapušas uzvārdos, šķiet, visbiežāk sastopami amatu un nodarbošanās veidu apzīmējumi. Kā zināms, angļu un vācu personvārdu sistēmā visbiežāk sastopams uzvārds ar nozīmi ‘kalējs’ Smits (Smith) resp. Šmits (Schmidt). Latviešiem Kalējs nav gluži visbiežākais uzvārds, bet viens no senākajiem gan – starp citu Kalēji ir viena no kuršu brīvzemnieku jeb tā saukto kuršu ķoniņu dzimtām (vēl daži kuršu ķoniņu uzvārdi: Peniķis, Tontegode jeb Tontegods, Šmēdiņš). Starp latviešu uzvārdiem – gan senākajiem, gan mūsdienu – ir arī daudz citu tādu, kas sākotnēji apzīmējuši profesionālo nodarbošanos, piemēram, Mucenieks, Mūrnieks, Ratnieks, Dravnieks, Podnieks, Dārznieks, Stūrmanis, Zvaniķis, Stabulnieks, Bodnieks, Kupcis, arī no vācu valodas aizgūtie Beķeris, Brūvelis, Melderis, Ģērmanis, Sniķeris (‘galdnieks’), Dreimanis (‘koka virpotājs’), Timermanis (‘namdaris’), Kanengeters (‘kannu lējējs’).

Retāk sastopami, bet tikpat tipiski ir uzvārdi, kas kādreiz varētu būt apzīmējuši etnisko piederību. Tie atspoguļo vai nu saistību ar senajām baltu ciltīm – Kursis, Kurše, Kursītis, Sēlis, Sēlietis, Zaimis (=*Zeimis ‘zemgalis’), vai arī ar kādu no kaimiņtautām – Lībietis, Leitis, Leitēns, Prūsis, Igaunis, Krievs. Starp citu iesauka kādā no šiem vārdiem bieži vien liecināja nevis par tiešu piederību pie attiecīgās tautas, bet tikai par kādu nenoteiktāku saistību ar novadu, kurā šī tauta veido iedzīvotāju vairākumu vai kas administratīvi pakļauts kādai citas tautas apdzīvotai valstij, vai arī pat tikai atrodas šādas valsts tuvumā (piemēram, cilvēks ar vēlāk par uzvārdu pārtapušo iesauku Leitis varēja būt tīrasiņu latvietis, kas kādreiz dzīvojis Lietuvas pierobežā). [Sagatavots pēc: Bušs 2003 : 103–104]

Vairums uzvārdu ir darināti no sugas vārdiem, kas apzīmē cilvēka ārējās vai rakstura īpašības, kā arī no amatu un profesiju nosaukumiem (latviešu, igauņu, somu, poļu, lietuviešu, krievu, vācu u. c. valodās ir uzvārdi ar nozīmi ‘kalējs’, ‘cepurnieks’, ‘kalps’, ‘kurpnieks’, ‘melderis’, ‘mucinieks’, ‘mūrnieks’), no tautu nosaukumiem (uzvārdi ar nozīmi ‘krievs’, ‘polis’, ‘vācietis’, ‘zviedrs’). Viena no visiecienītākajām uzvārdu grupām ir floras semantikas antroponīmi, kas darināti no koku, puķu, ogu, kultūraugu un auga daļu nosaukumiem. Ļoti plaši pārstāvēta faunas semantika: uzvārdi, kas radušies no putnu nosaukumiem (tādu ir visvairāk visās salīdzināmajās valodās), meža dzīvnieku, mājdzīvnieku, zivju nosaukumiem. Plaša un sazarota ir fiziogrāfiskā semantika uzvārdos: visbiežāk minēta paaugstināta reljefa nomenklatūra (visās salīdzināmajās valodās ir sastopami uzvārdi ar nozīmi ‘kalns’), ievērojami retāk uzvārdos pārtapušas pazemināta reljefa leksēmas ar nozīmi ‘leja’, ‘grava’, ‘grāvis’. Īpaši latviešu uzvārdos ir izplatīti ūdens objektu nosaukumi ‘ezers’, ‘upe’, ‘strauts’.

Piemēram, uzvārdi, kas radušies no:

putnu, zivju, kukaiņu, dzīvnieku nosaukumiem: Asaris, Līdaka, Sams, Skudra, Bite, Tauriņš, Dundurs, Briedis, Alnis, Zaķis, Lācis, Vilks, Cīrulis, Lakstīgala, Vārna, Zvirbulis, Ērglis, Kaija, Kaķītis, Auns;

pārtikas produktu, augu nosaukumiem: Maizītis, Milts, Bērziņš, Liepa, Lazdiņš, Puķītis, Zālīte, Roze, Kalme, Zariņš, Ozols, Liepiņš, Liniņš, Rudzītis, Auziņš, Apīnis, Kārkliņš, Krūmiņš, Lapiņš;

reljefa, ģeogrāfiskiem nosaukumiem: Kalniņš, Grava, Grāvis, Leja, Upmalis, Lejnieks, Strautnieks, Zemgalietis, Kurzemnieks, Līdums, Plēsums, Pakalnietis, Upītis, Krastiņš u. c.

Plaši sastopami uzvārdi, kas raksturo cilvēka ārējo izskatu, uzvedību: Ātrais, Bargais, Cēlais, Čaklais, Gausis, Karstais, Priecīgais, Saltais, Sirmais, Stiprais, Klabis, Gargurnis, Vecvēderiņš, Baltmuguris, Rudbārdis, Lielcepure, Lielbiksis, Cepļarušķis.

Uzvārdi ir darināti ne tikai no dažādas nozīmes sugas vai īpašības vārdiem, bet arī no īpašvārdiem – vietvārdiem un personvārdiem, piemēram, Aglonietis, Alsviķis, Baldonieks, Bauskis, Baušķenieks, Cēsinieks, Dobelis, Dobelnieks, Embūtnieks, Andžāns, Pāvulāns, Paulāns, Janitēns, Jurģēns, Klāvēns, Antons, Augusts, Bērtulis, Brencis, Francis, Kārlis, Matīss, Pauls, Reinis, Valters.

[Sagatavots pēc: Balodis 2008 : 247–252]

Interesanti fakti un radoši darbi (tostarp arī skolēnu darbi)

	vsk.	dsk.
N.	uzvārd-s	uzvārd-i
Ģ.	uzvārd-a	uzvārd-u
D.	uzvārd-am	uzvārd-iem
A.	uzvārd-u	uzvārd-us
I.	ar uzvārd-u	ar uzvārd-iem
L.	uzvārd-ā	uzvārd-os
V.	uzvārd!	uzvārd-i!