LVV šķirklis
tumsa, s.
1. Apstākļi, stāvoklis, kad nav gaismas vai tās ir ļoti maz un nav iespējams uztvert apkārtni ar redzi.
Ātri uznāca tumsa, un nekas vairs nebija saredzams. Nakts tumsa. Rudens tumsa. Melna, akla, dziļa, necaurredzama tumsa. Automašīnu signālugunis zib tumsā. Strādāt no tumsas līdz tumsai (no agra rīta līdz vēlam vakaram). Ar tumsu atgriezties mājās.
2. pārn. Tumsonība, izglītības, zināšanu trūkums; ļauni, naidīgi spēki.
Tumsas vara. Tumsas spēki.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1112]
LLVV šķirklis
tumsa, -as, s.; parasti vsk.
Stāvoklis (apkaimē, telpā, vidē), kad nav gaismas, apgaismojuma vai tas ir ļoti vājš.
Nakts tumsa. Melna tumsa. Bieza tumsa. Dziļa tumsa. Uznāk tumsa.
Kad Saule atrodas vairāk par 18° zem horizonta, tad ir jau pilnīga tumsa, jo Saules stari vairs neapgaismo pat atmosfēras augstākos slāņus. Zvaigžņotā Debess 59, 2, 16.
Priekšnamā aklajā tumsā viņi uzgrūžas cits citam – čuksti, apslāpēti smiekli, nez kas nošķindēdams gāžas. Ezera 12, 103.
pārn. Nekad agrāk viņš nebija tik vientuļš juties, un viņš nezināja, kā lai savu vientulības tumsu klīdina. Zigmonte 16, 229.
// Diennakts laiks, kad ir šāds stāvoklis.
No tumsas līdz tumsai – no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Mazā tumsā (arī tumsiņā) – agrā rīta krēslā.
// pārn. Tumsība. Arī tumsonība.
Gara (arī garīgā) tumsa (arī tumsība, tumsonība) – zināšanu trūkums, aprobežotība.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
Latviešu-latgaliešu vārdnīca
tumsa – tymsums; timss; nu pieciem līdz tumsai – nu pīcu stuņžu leidz tymsam; pa tumsu – tymsumā; pa timšam
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
Izlokšņu leksikogrāfiskais materiāls
tùmsa. m¥`la tumsa bi, ka medni¡ki vêl nãca ârã nùo tĩr¡ļa. zixņus vàiguôt tùmsã s¡t, ta putni ne¥duõt. lãgus cìlv¥ks jàu nelìdîs tamã bũdã, ne elektrĩbas ne·kà, čahmãjiês tùr pa tùmsu.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 574]
Sinonīmi
tumsa – tumsība, notumsa, melnums, timsa apv.
[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 430]
Antonīmi
Frazeoloģismi (kopija no šķirkļa)
Taustīties kā pa tumsu – bez panākumiem (ko) darīt; būt neziņā par to, kā kas darāms.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1112–1113]
Maldīties kā pa tumsu – censties ko izdarīt, paveikt bez pietiekamām zināšanām, bieži kļūdoties.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
Frazeoloģismi (papildu frazeoloģija)
Gaismas stars tumsas valstībā poēt. – saka par cildenu, garīgi stipru cilvēku, kas rod spēku citiem, garīgi bagātina apkārtējos.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 1208]
Onomastika jeb īpašvārdi
Uzvārdi – Tumsiņš, Tumsiņa.
Mūzikas grupu nosaukumi – Tumsa, poprokgrupa.
Ergonīmi – Tumsa, individuālais komersants; Gaisma nakts tumsā, raidījums Latvijas Kristīgajā radio.
Etimoloģija
tumsa, mantots vārds; lš. tamsà, apv. tumsà, kr., ukr. тьма (ssl. тьma), bkr. цьма, bulg. тъма, тма, č. tma, p. ćma ‘t. p.’, sav. dema (<*tem-), v. Dämmerung ‘krēsla’, sav. dinstar (< *þimstar < *temsro-), finstar, v. finster ‘tumšs’, senīru temel, si. táma¸, támisrā, ave. təmah-, lat. tenebrae (< *temafrā) dsk. ‘tumsa’.
Pamatā ide *tem- ‘tumšs’ atv. *temes- ‘tumsa’. Skaņumijā *ti-> b.*tim- / *tum-, no kā adj.*timsus / *tumsus un pēc u-celmu izzušanas latv. apv. timss, timšs, tumss, liter. tumšs. Subst. *tumesa > tumsa, apv. timsa.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 1074]
Tulkojums un atbilsmes citās valodās
angļu – darkness; dark
čigānu – čemnoma
grieķu – σκοτάδι
igauņu – pimedus
itāļu – buio
krievu – темнота
latīņu – tenebrae
lietuviešu – tamsa
lībiešu – pi’mdõm
poļu – ciemność
somu – pimeys
ukraiņu – темрява
vācu – das Dunkel; die Dunkelheit
zviedru – mörker
Dzeja
Kur satiekas sliekas
Sliekas
tiekas
tumsā.
Tumsa
viņas
gumza.
Tur tik šauri –
jālien cauri
zemes takām,
oļiem blakām.
Katra sakne,
katrs akmens –
jāaprubina,
jāapčubina.
Jāpaspēj
it viss ir laikā.
Tāpēc esam
mēs tik slaikas.
Kas tad tur
pa krēslu mīcās?
Sliekas
tiekas
kafejnīcā.
Tagad viņas
tumsu
gumza.
– Te būs jūsu lāsīte
raspodiņu tasītē.
Tavā pančkā – vardes trīs.
Kopā – jau tāds orķestrīts.
Viņas melodiju zina,
tāpēc tikai pieskandina:
Viss ir laikā,
viss ir laikā,
mēs tik slaikas...
mēs tik slaikas... [Čaklais1990 : 13–14]
Atnākšana
Nevērti vārti veras,
debesis zvaigzni dedz.
Neviens tevi neatceras,
bet visi pazīst un redz.
Debesis aiztur elpu,
bērniņš ir piedzimis.
Ar viņu pasaules telpā
no gala iesākas viss.
Ar viņu iesākas māja,
valoda, tēvu zeme
un satiekas spēks un vājums,
maigais – mīlu
un asais – nemīlu.
Nevērti vārti veras,
debesis zvaigzni dedz.
Neviens tevi neatceras,
bet visi pazīst un redz:
tu esi Zemgalē dzimis,
tu esi latvietis,
tu strādāsi nenorimis,
un tev piederēs viss.
Tu precēsi latgalieti.
Viņa dzims citruden.
Un maizes jums vienmēr pietiks,
jo tā iesēta sen
pie Vidzemes vecmāmiņas,
kas abus jūs neredzēs,
bet arī no aizsaules viņa
jūsu labībā rasu sēs.
Pie vectēva radiem ciemā
uz Kurzemi nāksies braukt.
Viņš sarkankrūtīšus ziemā
pie jūsu namdurvīm sauks
un salušu sildīt mācīs
un salkušu pabarot.
Tu tādēļ no tumsas nācis –
roku, sirdi un dzīvību dot
šai zemei, ko pasaules telpā
sauc Latvija.
Kliedziens un čuksts.
Kur debesis baidījās elpot
tai brīdī, kad piedzimi tu. [Misiņa 1987 : 44–45]
Ko katrs māca
Māca mākonis savaldīties,
dusmoties – negaiss un krusa.
Ko māca man rasa no rīta?
Sakrāt mirdzumu tumsā klusi.
Sniegs un sals. Tie ir gleznotāji,
dubļiem baltākas drānas iedod.
Piedzimst cālis uz kājelēm vājām,
paaugas, māca man dziedāt.
Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību – vāvere kokā:
lidot, kaut arī nav spārnu,
lidot un nedoties rokā! [Misiņa 1987 : 45–46]
***
Peļu princis iemīlējās,
Pī-pī, ohei!
Daiļā kaķu kēniņmeitā,
Pī-pī, ohei!
Jūdza savus rumakus,
Pī-pī, ohei!
Sešus staltus prusakus,
Pī-pī, ohei!
Priekšā skalu karietei,
Pī!
Laida zirgus aulēkšiem,
Pī-pī, ohei!
Lai līdz tumsai galā tiek,
Pī-pī, ohei!
Nevar lēni klidzināt,
Pī-pī, ohei!
Kad brauc princis bildināt,
Pī-pī, ohei!
Lepnā skalu karietē,
Pī!
Vēl pirms tumsas galā bija,
Pī-pī, ohei!
Izredzēto ieraudzīja,
Pī-pī, ohei!
Tūdaļ laipni bildināja,
Pī-pī, ohei!
Iekšā sēsties aicināja,
Pī-pī, ohei!
Lepnā skalu karietē,
Pī! [..] [Paukšs 1987 : 67]
***
Gulēt tētis neiet,
Sēž pie galda vēl.
Dēliņš jau guļ gultā,
Viņam tumsas žēl.
Kādēļ tumsa nevar
Arī gulēt iet?
Kādēļ man ir gaismā
Vienam jāaizmieg.
Tēti, dzēs nost gaismu,
Tumsai mieru ļauj!
Aizvērt acis šoreiz
Gaisma neatļauj. [Medenis 1987 : 85]
Atskatīšanās
Lai neiznāk pārāk
Tumsas bīties,
Vajag uz uguni
Atskatīties.
Tāpēc nevar aiziet
Ne Šur, ne Tur,
Pirms kāds
Uguni neiekur.
Pirms lampu
Uz palodzes neiededz –
Tu neredzi to,
Ko pūce redz.
To nesaproti,
Ko ūpis brēc,
Tāpēc uz sliekšņa,
Ko tumsa sedz,
Nekāp, pirms guni
Neiededz. [Gune 1987 : 126]
Mājupceļā
Dziļā tumsā,
rudens tumsā,
Kad no ciemiem nākam mēs,
Maza, garastaina zvaigzne
Ielec bērzu galotnēs.
– Ko tai brītiņā tu vēlies,
Kamēr astes zvaigzne krīt?
– Vēlos pēkšņā,
īsā zibsnī
mūsu māju ieraudzīt!
Kas tur tumst par tumsu tumšāks!
Tā kā ezis kamolā?
Mūsu māja,
mūsu māja,
mūsu mīļā māja tā!
Zvaigznēm pilnum pilna debess,
Mājām pilna zeme klus.
Un starp zvaigznēm
un starp mājām
mūsu māja gaida mūs! [Cielēna 2004 : 37]
●
Vārds tumsa izmantots Imanta Ziedoņa dzejoļu krājuma nosaukumā Man labvēlīgā tumsā (1979).
Proza
Pēc žagatas Žvadzinātājas nesenā apciemojuma visi zināja, kas tas Miktomjēkabs ir, un to arīdzan visi saprata, ka tiem trim darbs vēl nav beidzies.
Vectēva Kurmja dārzā talciniekiem sekoja arī krēsla, kas drīz sabiezēja par tumsu. Vajadzēja ieslēgt lieveņa lielo lampu. [Kļava 1986 : 21]
●
Visu dienu snieg. Man kārojas bērnības kā piena saldējuma. Šajā dienā kā vēl nekad kārojas bērnības. Laikam pārslas nerimtīgi kūstošās liek domāt par laika biezo aizkaru, kas piesedz kailus augumus no vārda „īstenība”. Bērnība arī ir vārds. Bērnība arī ir piena saldējums. Un aizkars. Bet visvairāk bērnība ir aizvien tālāk tumsā zūdošu cilvēku soļi. [Ābele 2006 : 21]
●
Debess ir rūsgana un pilna blāvas gaismas. Vēja nav, tikai nakts drēgnums klusi staigā. Daži sikspārņi laidelējas ap šķūni. No lielās mājas skan viesību čala, balsis un smiekli, klusa mūzika. Durvju priekšā stāv piecas vai sešas mašīnas. Ābeļu dārzā ir tumsa. [..]
Es piespiežos pie žoga un skatos, un viegli tirpuļi drebina manu muguru. Un tad – nē, vai tas varētu būt! – man piepeši liekas, ka melnais suns smaida. Tas viegli pamāj man ar galvu un draudzīgi piemiedz aci. Es skatos tumsā ilgi un uzmanīgi, un tad man izzūd pēdējās šaubas: suns smaida. [Janovskis 1993 : 393–394]
●
Apkārtne slīga bālganā tumsā un pavasara nakts dūmakā. Ēkas – te tuvāk ceļam, te attālāk no ceļa – peldēja tanī kā noslēpumaini burinieki un ērmotas baržas, visas vienādi pelēksnējas un palsas. Tikai retā logā vairs laistījās uguns. Cik varēja būt pulkstenis? Džemma nebija paskatījusies. Vienpadsmit? Divpadsmit? Gaisā strāvoja rēnas skaņas – laiski sarējās suņi, vērās un atkal aizkrita durvis. Vēsmoja augsnes rūgtais, valgais smārds un plaukšanas vieglie, saldie aromāti – visas smaržas bija daudz stiprākas nekā pa dienu. Neredzēja ne kājāmgājēju, ne braucēju, tikai garoja zeme, lielā augstumā mirgoja dažas miegainas zvaigznes, un gaisā vibrēja liegas – kā lapu, kā lietus – šalkas, kas kļuva jo skaļākas, jo tuvāk viņa nāca ūdeņu vēl pilnajai Ūdrītei.
[Ezera 2000 : 413]
●
Tu esi kā sērkociņu kastīte tumsā.
Tu tik pazīstami tumsā iečabējis, ka es tūliņ
pastiepu roku. Tikai sērkociņu kastītes tā čab! Es
jau tevi nemaz nemeklēju, es stiepu roku pēc
zaptes burciņas vai pēc cukurdozītes, es vairs
neatceros. Tām jau, tu zini, nav nekādas skaņas –
piegrūd tumsā vai gaismā.
[..]
Un tā nu,
cukurdozīti neatradis, es sāku tumsā taustīties kā
pa taustiņiem, prieka pēc vien. Kā tumsā skanēja!
Grāmatas tumsā bija visneizteiksmīgākās, bet
visbrīvākie bija pulksteņi, tie grabinājās kā
eži naktī [..]. [..] [Ziedonis 1978 : 176]
●
Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā.
Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz
citu pēdām, citu riteņu sliedi, cita atstātajām zīmēm,
vai arī tu ilgi domā: paļauties? Nepaļauties? Iet
tur? Vai neiet?
[..]
Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas,
nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas
nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz
savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man
nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī.
[..]
Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos
uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Un, kad es
paļaujos uz viņu, viņa paļaujas arī uz mani. Ja
jūs esat peldējuši lielos ūdeņos, jūs to zināt.
Tumsa ir kā jūra: kad aizpeld tajā, tad jūt, cik
jūra ir diža un tumsa ir diža, un tu pats esi drošs.
Kad es tā laužos cauri tumsai, man reizēm ienāk
doma prātā, ka varbūt es spīdu, pats to
neredzēdams, un neapjauzdams, un kaut kur
tālumā kāds mani redz kā sīku jāņtārpiņu kustamies. [..] [Ziedonis 1978 : 91]
●
Vārds tumsa izmantots Augusta Saulieša stāsta nosaukumā Aiz sniega un tumsas (1892).
Dramaturģija
1. GALMA KUNGS (pierunādams). Viņš ar milzu Lutausi pat esot rada. Lai viņš cīkstās, kungs un ķēniņ. Pats savu galvu pazaudēs, kas tev tur par daļu?
ĶĒNIŅŠ. Lai viņš cīkstās! Bet tikpat jau glābt neglābs.
SPRĪDĪTIS. Kad es teicu, ka glābšu, tad ar glābšu.
1. GALMA KUNGS. Gaiss paliek smags. Nelabais nāk!
2. GALMA KUNGS. Jau sāk rūkt. Nāk!
(Cits caur citu.) Vai! Vai! Vai! Vai!
3. GALMA KUNGS. Nāk jau pa pils vārtiem. Prom! Prom!
PRINCESE. Prom!
(Ārā pērkondārdīgs troksnis.)
Nāk! Jau nāk! Tumsa skrien pa priekšu.
(Karalis bēg no troņa. Visi saskrien vidū, salien kopā, drebina zobus.
Sprīdītis uzskrien uz troņa.)
SPRĪDĪTIS. Prom!
(Visi satrūkstas vēl vairāk.)
SPRĪDĪTIS. Ejiet visi prom! Visi prom! Atstājiet mani vienu!
(Kļūst tumšs. Dažas balsis sauc.)
Tumsa skrien pa priekšu, tumsa skrien pa priekšu.
Nu aizskrej karalis un aiz tā vēl visi citi pa kaklu, pa galvu. Sprīdītis paliek viens. [Brigadere 1956 : 64]
●
ROLANDS (iekaisis). Un jūsu paaudze? Esiet labāki! Neviens par to nepriecātos vairāk kā mēs.
MĀRIS (pielec kājās). Labāki! – Sveša vara sabradā valsti. Protests – desmit pašnāvības! Un viss beigās saplūst kopā ar skaistajām okupāciju laiku atmiņām. – Cik no jums tic Latvijas nākotnei?
ROLANDS (apmulsis). Redzi, puis, nākotni neviens nevar paredzēt.
MĀRIS. Un ko jūs darāt?
ROLANDS. Ko mēs darām! – Mums ir biedrības, mēs aizstāvam latviešu intereses, kur vien varam.
MĀRIS. Jūs darāt, darāt, bet neticat. Kā tumsā. Jums Latvijas mūžs ir jūsu mūža garumā.
[Rīdzinieks 1995 : 202]
Publicistika
Smagi ir radīt, ceļot augšā no pīšļiem, velkot ārā no gruvešiem, kad tumsa un nāve ņirdz tev sejā. Tieši tāda, mans iedomātais draugs, tu, kuram rakstu šīs rindas, ir bijusi Latvijas Radīšana pēdējā gadsimta garumā.
[Zālīte 1997 : 233]
●
Smiļģa mājā vienmēr kaut kas nebija kārtībā ar elektrību – kādas lampas bija izskrūvētas, Smiļģis tās vienmēr aizmirsa nopirkt, un dzīve notika pa tumsu un ar sveci. [..] Es [Dž. Skulme] pa tumsu grābstos, velku vienu atvilktni, otru – visur tas pats: diegu spolītes, šņorītes, no dažādiem pirkumu sainīšiem saglabātas un diezgan kārtīgos kamolīšos satītas, saspraudes, kniepadatas un knopkas, kādas aprūsējušas naglas, kārbiņas, sērkociņu kastītes ar kaut kādām sēklām, pa starpām arī kāds rakstu gals vai vēstule, dakšiņas ar saliektiem vai pusnolauztiem zariem – ne jau sudraba, bet vienkāršas. [Blaua 2009 : 122]
●
Latviešu lielākie un populārākie svētki gada ritumā aizvien vēl ir Jāņi – vasaras Saulgrieži. Saule noriet, un tumsa iestājas tikai uz dažām stundām. Lai Saulei palīdzētu atkarot gaismu, visu nakti tiek dedzināti ugunskuri. Visi paliek nomodā līdz rītam, lai redzētu Jāņu rītu trīs saulītes uzlecam. Patiesi, tas ir skaisti. [Zālīte 1997 : 246]