Tradicionālā transkripcija

[sv*rki]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[svɑːrki]

[s] – nebalsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[ā] – garais patskanis

[r] – skanenis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.

svārk- – sakne, vārda celms

-i – galotne

apakš+svārk-i

rīt-a+svārki-i

virs+svārki-i

vizīt+svārk-i

meln+svārc+is

svārki – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Daudzskaitlinieks.

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Lībiešu svārki bija nedaudz īsāki par citur Latvijā nēsātajiem.

2) izteicēja daļa – Viens no sieviešu biežāk nēsātajiem apģērbiem ir svārki.

3) galvenais loceklis – Sieviešu svārki jeb brunči.

4) papildinātājs – Mūsdienās svārkiem var izvēlēties ļoti dažādus audumus.

5) apzīmētājs – Šo svārku lejasdaļa ir nedaudz paplašināta.

6) vietas apstāklis – Melnajos svārkos ir ietamborētas mazas, dzeltenas rozītes.

svārku audums, svārku augšdaļa, svārku dizains, svārku garums, svārki ar gumiju, svārki ar ielocēm, svārki ar jostu, svārki ar kabatām, svārku konstruēšana, svārku kostīms, svārku mode, svārku modelēšana, svārku modeļi, svārku piegrieztnes, svārku piegriezums, svārku pielaikošana, svārku pogas, svārku skices, svārku šūšana, svārku veidi, svārki ar volāniem

četrgabalu svārki, divdaļu svārki, džinsu svārki, krokjoslu svārki, kokvilnas svārki, linu svārki, samta svārki, sieviešu svārki, skotu svārki, šifona svārki, vilnas svārki, vīriešu svārki, zīda svārki, zvanveida svārki

daudzkrāsaini svārki, garie svārki, īsie svārki, klasiskie svārki, kupli svārki, melni svārki, plati svārki, plāni svārki, puķaini svārki, punktaini svārki, pusgarie svārki, raibi svārki, svītraini svārki, šauri svārki, tautiski svārki, vienkrāsaini svārki

apliekamie svārki, gofrētie svārki, paplašinātie svārki, rakstaini svārki, sašaurināti svārki, šūt svārkus

svārki, dsk., v.

1. Vīriešu uzvalka augšējā daļa. 

Svārki bez atlokiem. Vadmalas svārki.

2. Sieviešu apģērbs ķermeņa apakšdaļai (no jostasvietas uz leju, nesadaloties starās). 

Kupli svārki. Svārki un blūze.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1058]

svārki, -u

1. Vīriešu uzvalka augšējā daļa. Vīriešu žakete, arī jaka, mētelis.

Vilnas svārki. Svārku iekškabata. Svārki ar atloku.

.. tur stāvēja Sods ar sveci rokā, aizpogājis kā arvienu pelēkos svārkus līdz pašam kaklam. Sudrabu E. 5, 116.

Meistars apskata vērīgi viņam atbrīvoto vietu, tad novelk zilos goda svārkus, noliek tos uz sola .. un sāk uzskaņot vijoli. Kaldupe 4, 138.

pārn. Zaļus svārkus uzmetis plecos, nāk pavasaris. Vējāns 6, 20.

2. Viduklim pieguļošs sieviešu apģērba gabals no jostasvietas uz leju.

Elna brien pāri upei. Uzmanīgi, svārku stūri uz augšu pacēlusi .. Zigmonte 13, 85.

pārn. Egle kā zaļa kupena, Ietērpta svārkos košos .. A. Skalbe 7, 112.

Rīta svārki – rītasvārki.

Edīte izraušas no gultas un apvelk rīta svārkus. Lācis VII, 727.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

svārki – snuotine; garie svārki – garuo snuotine; īsie svārki – eisuo snuotine
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

Sieviešu svārki:

Vidzemē – brunči, bruņči, brunkas;

Kurzemē un Latgalē – vārdu brunči (bruncis) nereti attiecina tikai uz tautisko apģērbu;

Kurzemē, Zemgalē un Latgalē – lindraki, lindraks, lindruki, lindruks;

Kurzemē un Latgalē – rindaks, rindraks;

Latgalē – snātine, snāteņa;

Kurzemē – ķedelis. 
[Sagatavots pēc: Latviešu valodas dialektu atlants 1999 : 211]

svārki – brunči sar., svārks apv., brunkas apv.

Laizīt (arī bučot) svārku stērbeles vienk. – būt ļoti pazemīgi iztapīgam, glaimīgam (kā priekšā). 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

angļu – skirt

baltkrievu – спадніца

franču – jupe

krievu – юбка

lietuviešu – sijonas

latīņu – gunna

poļu – spódnica

somu – hame

ukraiņu – спідниця

vācu – der Rock

zviedru – kjol

Svārkus var palienēt, bet prātu ne. 

Nodilušos svārkos katram viegli atrast caurumu. 

Aizmaksāti svārki ir siltāki nekā palienēts kažoks.

Smalki svārki mugurā – un citiem parādā. 

Labāk svārkiem ielāps nekā caurums. 

Jauni svārki – kā no diega rauti. 

Kāds vīrs, tādi svārki.

Kad nāk ēst, tad svārkus novelk, bet pie darba uzvelk.

Ko līdz poga, kad nav svārku. 

Krekls tuvāks nekā svārki. 

Laimi neviens aiz svārku stūra nav noķēris. 

Svārki nav jāšuj dilstošā mēnesī, tad šuves irst vaļā.

Ja svārki izejot uzlocījušies, būs laime.

Ja ģērbjoties svārkus apvelk uz otru pusi, tad tanī pašā dienā būšot laime.

Svārkus velkot nost, tos nedrīkst pielaist pie zemes, citādi ļaudis aprunās.

Ja sapnī redz sev raibus jeb puķainus svārkus, tad dabū pērienu.

Mūsu māsiņai ik vasaras svārki trīc. – Apse. 

Lielajam vīram zaļi svārki mugurā. – Egle. 

Vīrs, kam simtu lapu svārki. – Gailis. 

Mācītājam stukāti svārki, kaula deguns, gaļas bārda. – Gailis. 

Ziemā un vasarā zaļi svārki mugurā. – Egle. 

Ziemā dzīvo pliki, vasarā svārkus šuj. – Lapu koks. 

Pazemes lielskungs samta svārkiem, bet lāpsta rokā. – Kurmis.

Mazs mazs vīriņš, zīda svārciņi mugurā. – Pūpoli. 

Mazs mazs vīriņš, zaļi svārki mugurā, vijolīte padusē. – Sienāzis.

Atminiet, sveši ļaudis,

Kas zem zemes muižu valda? – Kurmīšam samta svārki, tas zem zemes muižu valda. 

Atminiet, sveši ļaudis,

Kas guļ jūras dibenā? – Ūdris guļ dibenā, samta svārki mugurā. 

Viens otru velk. – Svārku āķi. 

Saimnieks nes savu kalpu. – Svārki. 

Atminiet, sveši ļaudis, kas guļ upes dibenā? – Ūdris guļ dibenā, samta svārki mugurā. 

Saulīt’ maza jumpraviņa,

Zīda svārki mugurā.

Ko līdz tavi zīda svārki,

Rasiņāi nomirkuši? [LD 33989-5]

Vieni paši brūni svārki,

Tie tēvam, tie dēlam;

Tie tēvam goda svārki,

Tie dēlam izlecami. [LD 20453-12]

Vai, vai, Jānīti,

Tev raibi svārki:

No suņa, no kaķa,

No kazlēniņa. [LD 20380-0]

Dēlu māte grozījāsi,
Treji svārki mugurā;
Meitu māte nabadzīte,
Vieni paši lindraciņi. [LD 23608-0]

Ai, priedīte, ai, eglīte,
Tavu lielu lepnumiņu!
Vaj bij ziema, vaj vasara,
Zaļi svārki mugurā. [LD 2812-0]

[..] „Saki man, no kā šī galda drāna taisīta?”

„No zirga ādas!” puisis atbild.

„Ak tu, rezgalis – uzminēja! Par uzminējumu ņem šo maku, kurā nekad naudas netrūkst. Bet saki man, no kā šis pods taisīts? ”

„No zirga galvas!” puisis atbild.

„Ak tu, rezgalis – uzminēja. Par otru uzminējumu ņem šos svārkus, kuri, mugurā uzvilkti, padara katru par neredzamu.” [..] [Lerhis-Puškaitis 1991 : 197]

[..] „Kur tad nu es tik rupju darbu strādāšu, man jau smalki svārki mugurā. Iekāpu gan upē, gribēju sākt, bet apskatījos, kur tad manas dzeltenās bikses, tās samaitājušās, un tā apdomājos labāk nekā nedarīt.”

„Tā, tā! Tad dzeltenie svārki tev vairāk par ļaunumu nekā par labumu.” [..] [Dzedule 1997 : 6]

Zemgales vīriešu apģērbi

Virs īsajiem svārkiem valkāti garie svārki jeb mētelis. Garos svārkus tieši uz krekla nevilka, tie pieskaitāmi virsdrēbēm.

Īsajiem svārkiem zināms gan vienrindas, gan divrindu pogājums, bet garajiem – vienrindas vai aizdare ar āķiem. Garie svārki šūti pieguloši, ar kuplu lejasdaļas kritumu, ko veido paplatinājums sānu vīlē – muduri. Virsdrēbēm un vīriešu apģērbiem Zemgalē minēta tumši zila krāsa.

Pusgaro svārku piegriezums saistās ar pilsētas modi 19. gs. pirmajā pusē un vidū. Minētie svārki šūti no vienkārtaini austa pusvilnas auduma. Tie sašūti ar šujmašīnu un vērtējami kā skrodera darbs. Svārkiem ir divrindu aizdare, kas pogājama uz abām pusēm, un apkakle ar atlokiem. Svārku muguras daļa jostas vietā griezta, aizmugurē šķēlums, kura malas saliktas pamīšus. Šādi pusgarie svārki bija goda apģērbs. Tie valkāti kopā ar garajām biksēm un kurpēm vai zābakiem.

Latgales tautas tērpi

Garie vīriešu svārki saukti arī par kaftanu. Jāatzīmē, ka vīriešu virsdrēbēs vienmēr atbalsojas modes iezīmes. Latvijas lielākajā daļā tās saistās ar Rietumeiropu, Latgalē – galvenokārt ar Krievijas aristokrātu un militārā dienesta tērpiem. Arī Latgales apģērbu nosaukumos atspoguļojas saskarsme ar austrumu kaimiņiem. Tā īsie svārki saukti par kuļku vai kuļiku, jakas – par kopkām, garie svārki par kaptanu.

No Latgales saglabājušies arī īpaši garie svārki – sveita, garumā līdz papēžiem. Tie piegriezti ar slīpinātiem sāniem, kas veido trapecveida siluetu ar apjomīgu lejasdaļu. Šiem svārkiem ir plata, viegli polsterēta taisnstūrveida formas apkakle.
[Sagatavots pēc: Latviešu tautas tērpi 2003 : 16;188]

Vidzemes tautas tērpi

Vidzemes sieviešu tautas tērpam raksturīgi svītraini svārki ar krāsu toņu pāreju no gaišākā uz tumšāko. Zemgales tautas tērpam – rozīšu svārki ar skaistām ielocēm. Nīcas tautas tērpa komplektā ir ugunssarkani svārki, suitu sievām – violeti sarkani svārki. Dienvidlatgalē svārki ir rūtaini, koši un kontrasta krāsās, savukārt Latgales senākais tautas tērps ir Abrenes novadā – ar baltiem svārkiem. 
[Sagatavots pēc: Čekstere 1991 : 159–160]

Diltin dila sniega svārki

Diltin dila sniega svārki,

Saules meitu dilināti,

Saules meitu dilināti,

Vēja mātes plucināti.

Pasteidzies, Meža māte,

Pušķot savu augumiņu:

Apvelc zaļus zīda svārkus,

Piekar zaļus auskariņus.

Drīz būs klātu tava saime

Ar dziesmiņu kamoliņu:

Daiļi vilkti, vizināti,

Tavas āres tricināt. [Plūdonis 2000 : 21]

Rudens – rūķis

Rudu, rudu rudenīti,

Tavi svārki noplukuši, –

Kā nebūtu noplukuši,

Aru, pļāvu, riju sēru.

Balta, salta ziema nāca:

Zīda svārki, zelta loki;

Vēl bij pāri pārkaisīti

Dimantiņa vizulīši.

Kas kait ziemai nedižot

Greznajos uzvalkos:

Rudens – rūķis, arājiņš,

Pilnas klētis sastrādājis. [Rainis 2000 : 151]

Mākonītis un mākonīte

Mākonītei balti svārki

Zeltītām kroķītēm,

Mākonītim puspelēki,

Melniem sprogu pušķīšiem.

„Nāc ar mani padejot,

Skaidru debess pagalmiņu:

Vējiņš pūta stabulīti,

Pērkons bungas rībināja.”

Saskrej deju skatīties

Melna nakts padebešu –

Drūzmēdami, grūstīdami

Apgāž lielo lietus trauku. [Rainis 1949 : 19]

Annelei patīk skatīties, kādi tie vīri un kā viņi runā. Ģelžu Miķelis ir mazs, sīks vīriņš rūtainās biksēs un gaišpelēkos zetora svārkos, kurus sakās esam šā brūtgana svārkus. [Brigadere 1960 : 41]

NABAGS. Vēl man auksti, mīļo dēliņ,

(apliek sev šalli.)

Lēni ritē vecās asins.

Kamēr kakls silst no šalles,

Mugura jūt vēja dvašu.

Svārki, lūk, ar sadiluši

Līdzi manām vecām miesām;

Drēbe šķidriņa kā sietiņš,

Siltumiņš kā pelus izbirst.

ANTIŅŠ. Ak tu, tētiņ, svešo tētiņ,

Vai tad ielaidīs bez svārkiem?

Pilī būs tik lepni ļaudis,

Līdzi sacensties man neļaus,

Neļaus kāpt uz stikla kalna. [Rainis 1997 : 40]

Kristiana Dimitere Mēs ar Bertu šūpolēs.

Madara Gulbis Svārki no Parīzes.

Ģederts Eliass Mēslu vešana.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]