Pavasara Bārbaliņa
Tur aiz mežiem – pārnovados –
viņpus ziemas Daugaviņas
dus vēl šūpulītī mana
pavasara Bārbaliņa.
Senim sen jau aizcerēta,
saderēta lai, kā klājas…
kas to zina, vai sniegs man roku,
kad no ziemas nākšu mājās.
Kas to zina, varbūt kā māsu
šūpulītī atstādamis,
pats vairs viņu nepazīšu
es, no ziemas pārnākdamis.
– Ilgi, bāliņ, ilgi esi
ziemas klaušās nokalpojis…
Vai kāds brīnums, ja mans meitas
vainadziņis salapojis! [Briedis 2009 : 10]
Vālodzīte
Līganā āra bērzā
Vālodzes šūpulītis.
Šūpulī līgo lēni
Dzelteni vālodzēni.
Līgojas bērza zari,
Zaros skan putnu rīti.
Izšūpo, dzimtā mala,
Man mazu vālodzīti.
Skries maza vālodzīte,
Pakalnu klaigātāja.
Sauks mani atpakaļ mājā –
Pasaules staigātāju. [Jurciņš 1984 : 122]
Šūpulis zem kļavas
Zila zaļa ziedēj pļava,
Pļavas galā zelta kļava,
Un zem viņas brūnām ēnām
Šūpulis bij mazam zēnam.
Tur pie lapām lapa zvila,
Cauri lija debess zila,
Līgodami putni skrēja,
Pasaule bij pilna vēja.
Lija, skrēja, kamēr stājās:
Še, pie kļavas, bija mājās
Vēji, putni, debess zila.
Putnu dārgu mantu zvila
Kļava pāri savām ēnām,
Kur bij šūpuls mazam zēnam. [Ezeriņš 1988 : 180]
Mūžs
Mūžs
No šūpuļa
Līdz kapam,
No mātes rokām,
Slēpies
Zemes klēpī,
Caur
Vienu mirkli
Iztecējis raits…
Kā diegs
Caur adatu,
Caur mirkli –
Gadu skaits. [Andžāne 1999 : 146]
***
Zaļu staru šūpulīti
līgo bāla mēness roka,
mazo, gurdo dvēselīti
skumju villainītes loka.
Zilā debess dzelmē klusi
sapņu dievs jau zvaigznes kaisa
un, kad pusnakts atnākusi,
sapņu logus vaļā taisa…
Debess viesi mirdzēdami
nāk uz staru šūpulīti
un, līdz rītam klusēdami,
aijā skumjo dvēselīti… [Bārda 1990 : 64]
„Kas tev viņu iedeva, to mazo?” es prasīju.
„Tava vecmāte,” saimniece atteica.
„Kur tad viņa ņēma?”
„Prasi viņai.”
Protams, ka to zināja vislabāk vecmāte, tāpēc mēs šo jautājumu likām mierā.
„Bet kāpēc viņam nav šūpuļa?”
„Kāpēc tad nenāca pats ar savu šūpuli? Jancis savu diez vai gribēs dot.”
„Man gribas šūpot,” es teicu.
„Nu, nu, gan jau izšūposies,” saimniece atbildēja. [..]
Es redzēju pa durvju šķirbu, kā viešņas tur ēda un smējās. Arī saimniece vairs negulēja. Mazais bija šūpulī kā būdā, jo ap auklām pastāvīgi stāvēja apstiepta bieza vilnāne. Te nu viņam nevarēja auksti būt vairs vienam pašam tādā teltī. [Jaunsudrabiņš 1971 : 324–325]
●
„Ak, šie sievieši! Viltīgi tie ir visi! Nedēļām saimniece bij runājuse par iešanu uz Mežmaļiem, un taisni šodien viņai turp bij jānoiet! Nītis jau arī varēja kāds cits atnest. Bet nē, tas jādara saimniecei pašai. Kādēļ? Tādēļ, ka tā ar Andžu iet uz vienu roku un arī grib izjaukt manu saprecēšanos ar Līzi... Skrien, skaties, tūliņ Latiņai stāstīt, ka es nopircis šūpuli... Stāsti, cik gribi, man par to nav bēdas, es jums visiem tagad tūliņ kaut ko parādīšu: saskaldīšu šūpuli un uzsildīšu ar to malku sev tēju.”
Puisis uzmeklēja trumuli, pielēja to ar ūdeni un uzlika to uz ķēķa krāsns mūra. Tad viņš apskatījās pēc cirvja. Ķēķī nebija neviena. Nu, nekas. Viņa cirvis gulēja klētī zem skapja. Viņš atstāja ķēķi un gāja uz klēti. Klēts durvis bija vaļā – vai tad jau atkal kāds to nolādēto šūpuli apskatīja? Zināms, viņa māte, kreiso roku domīgi pielikuse pie zoda, stāvēja šūpuļa priekšā.
„Skaists šūpulis?” Jānis zobgalīgi un parupji iejautājās, roku bāzdams zem skapja. „Vai ne? Un saprotams, tu arī ļoti priecājies, ka viņu esmu nopircis.”
Izbrīnējusēs māte ieskatījās dēlā. Kas tā bija par runāšanu?... Ak tā, tas nāca no vakardienas dzēruma. Tad jau dažs vārdiņš jāpārlaiž pār galvu. Un viņa atbildēja: „Kādēļ tad lai nepriecājos? Jo nu redzu, ka neesmu par velti Dievu lūguse.”
„Nu šūpuļa dēļ tev nevajadzēja debesu tēva apgrūtināt, to es tev jau sen bez viņa būtu varējis izgādāt,” dēls tagad gluži rupjā balsī atteica un meklēja tāļāk zem skapja.
„Kaunies jel, šitādus vārdus ņemt mutē,” māte bārās. „Tu gan zini, ko no dieva esmu lūguse: lai viņš tavu prātu groza, ka – ”
„Andžam no tā iznāk labums,” Jānis, mātei atņemdams valodu, iesaucās. „Jā, to saimnieki arī lūguši. Bet es jums visiem parādīšu, kā dievs manu prātu grozījis. Lūk, šitā!”
Un izrāvis cirvi no skapja apakšas, Jānis to pacēla un tuvojās šūpulim.
„Ko t' nu!” māte dusmīgi iesaucās. „Ak, vai nu jau esi tik bagāts, ka derīgas mantas malkā vari saskaldīt! Tā, tā, dēls. Tad jau laikam turpmāk ar Urgu iesi uz vienu roku un kopā ar viņu sapirksi mantas priekš saplēšanas un saciršanas. Nebija arī ļaudīm vairs nekā ko smieties, par Urgu vairs nevarēja izdomāt jaunu joku. Nu būs atkal viens, kas cilvēkus ar savām muļķībām smīdinās. Tātad sāc vien savu jauno amatu pie šitā šūpuļa.”
To teikuse, māte pabīdīja šūpuli uz klēts vidu un atstāja Jāni vienu.
Nezinādams, ko darīt, puisis stāvēja šūpuļa priekšā un kodīja lūpas. Vai šūpuli saskaldīt? … Tas tiešām izskatītos pēc Urgas un būtu viņam par apsmieklu, tur mātei bija taisnība. To atstāt veselu? Tad visai pasaulei saimnieki iestāstīs, ka viņš Latiņu grib precēt, un tas taču nedrīkstēja notikt. [Blaumanis 1958 : 184–185]
●
Kaut gan Annuža bij nodomājusi iet šodien uz dieva namu, tad tomēr palika mājā, jo viņa neuzdrošinājās Lienas ar bērnu vienas pašas atstāt. Bet viņai bija vajadzība noiet pie savas saimnieces uz ciematu, kurš stāvēja tūliņ turpat aiz uzkalniņa, kaut gan no pirtiņas nebij pilnīgi redzams. Aiziedama viņa atstāja bērniņu šūpulī un uzdeva to Lienai auklēt, solīdamās pati drīz vien būt atpakaļ.
Mazu brīdi pēc Annužas aiziešanas Liena sēdēja pie dusošās meitiņas šūpuļa tāpat klusu un dziļās domās kā arvienu, bet tad piepeši uzcēlās, apsedzās ar lakatu, paķēra no šūpuļa bērnu, devās steigšus pa durvīm ārā un projām, baznīcēniem, kuru šodien bij daudz mazāk nekā vakar, gandrīz iepretim. No ciemata šis viņas ceļš nebij īsti redzamas, un turklāt mežs, caur kuru vajadzēja iet, nebij arī tāļu. [Kaudzītes 1983 : 330]
