Baltais sunītis
Kāda pamāte apietas ar savu pameitu dikti suniski. Pameita gan izdara visu uz mata, ko jau tik liek, bet tomēr nevar un nevar iztapt.
Kādu dienu pameitai jāatnes ūdens no akas, ka spainis sauss. Nabadzīte raud gaužas asaras. Te – kur gadījies, kur ne – attek balts sunītis un saka: „Ja tu mani ņemsi par vīriņu, tad gādāšu, ka ūdeni aiznesīsi.” Meitiņa apsolās. Sunītis tūlīt izdara, kā solījies, un tad pazūd.
Pēc kāda laika pameitai gadās cits brūtgāns. Viņa negrib iet, bet pamāte uzstāj, ka jāiet. Nekā darīt. Pienāk kāzu vakars; brūtgāns atlaiž, visi tek pretim, baltais sunītis arī tai pulkā gadījies. Citi saiet iekšā, sunīti pamet laukā. Te uz reizi baltais sunītis laukā – sāks tik dziedāt:
„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –
Mani, mazu vīrelīt’, –
Vai atmini to dieniņu,
Ko pie akas solījies?”
Visi pasmejas par sunīša labo muti un – joka dēļ – ielaidīs arī. Sunītis ietek istabā, ierauga brūtgānu brūtei blakus un tūlīt dzied atkal:
„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –
Mani, mazu vīrelīt’, –
Vai atmini to dieniņu,
Ko pie akas solījies?”
Brūtgāns domā: „Jocīgs šunelis! Jāļauj jau būs, lai nāk arī blakus, kad tik dikti lūdzas.”
Sunītis apguļas brūtei pie kājām un vairs nesaka ne vārda. No rīta sākas derības, sunītis dzied atkal:
„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –
Mani, mazu vīrelīt’, –
Vai atmini to dieniņu,
Ko pie akas solījies?”
Brūtgāns jau atplēš muti, bet vēl neko. Pēc derībām jāēd brokastis, sunītis dzied atkal:
„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –
Mani, mazu vīrelīt’, –
Vai atmini to dieniņu,
Ko pie akas solījies?”
Brūte noliek savu tiesu sunītim, šis paliek klusu. Pēc brokasta visi sasēž ratos un brauks uz baznīcu pie laulībām; sunītis dzied atkal:
„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –
Mani, mazu vīrelīt’, –
Vai atmini to dieniņu,
Ko pie akas solījies?”
Nobrauc baznīcā, mācītājs sāk laulāt. Te uzreiz sunītis itin dikti:
„Meitiņ, mīļā, laid mani iekšā –
Mani, mazu vīrelīt’, –
Vai atmini to dieniņu,
Ko pie akas solījies?”
Mācītājs prasa: „Ko tad tu solījies? Izsaki visu, ātrāki nelaulāšu!”
Meita nu izsaka galu no gala. Pamāte sper vai zemes gaisā, tomēr nekā darīt. Ne mācītājs nu vairs laulā, ne arī pameitai acumirklī ko padarīt. Tik brūtgāns bija prāta vīrs, tas saka: „Kāpēc, meitiņ, man tūlīt neizteici visu skaidri? Kā lai to zinu?”
„Būtu teikusi labprāt, bet baidījos no pamātes.”
Pamāte, to dzirdēdama, dusmās izskrien no baznīcas laukā; sunītis tai pakaļ. Pamāte grib sunīti rokā dabūt, bet tai pašā acumirklī atlaiž varena kariete astoņiem zirgiem. Sulainis nolec no buka, atdara karieti un lūdz balto sunīti iekšā kāpt. Baltais sunītis iekāp karietē un pārvēršas par staltu ķēniņa dēlu. Tagad pameitu laulāja ar ķēniņa dēlu un aizveda uz zelta pili. Bet pirmo brūtgānu par viņa labsirdību, ka licis sunīti iekšā laist, ļāva pie brūtes kājām apgulties, ieņēmis ratos, – ķēniņš iecēla par savu pirmo padoma devēju.
[http://valoda.ailab.lv/]
Vecais suns par bērna glābēju
Kādam saimniekam bija vecs suns, kuram deva ēst tikai sakaltušas garozas. Reiz suns satikās ar vilku, sūdzēja tam savas bēdas. Vilks sacīja: „Klausies, es tev došu labu padomu; bet, kad tev labi klājas, neaizmirsti manis! Redzi, rītdien saimniece ar savu vienīgo meitiņu nesīs siena pļāvējiem pusdienu; es nolaupīšu viņai meitiņu, tu dzenies man pakaļ un puinī mani, ka vilna vien put!”
Kā teikts, tā notika. Otrā dienā saimniece patiesi nesa pļāvējiem pusdienas un viņai līdzi tecēja meitiņa. Nolikusi pļavas malā ēdienu, pati gāja pie pļāvējiem aicināt ēst. Pa tām starpām vilks sagrāba meiteni un nesa uz mežu. To redzēdams, suns dzinās vilkam pakaļ un to tikmēr plucināja, kamēr neizlaida meiteni no zobiem. Nu pieskrēja arī saimniece ar pļāvējiem un nezināja aiz priekiem, ko darīt ar suni.
Neilgi pēc tam dzēra tanīs pašās mājās kāzas, uz kurām suns uzaicināja arī vilku. Vedēju naktī suns sagaidīja savu viesi, pie žoga stāvēdams. Kad vilks bija atnācis, viņš to ieveda rijā un lika ielīst krāsnī. Tur nu suns atnesa gaļu, maizi un brandvīnu, lai vilks ēd, dzer un līksmojas. Bet negausnieks drīzi vien piedzērās un iesāka bļaustīties: „Man gribas ziņģēt, man gribas ziņģēt!” un rāva vaļā, ka visa rija atskanēja: „Ramtad, ramtad, ramtad – tā!”
Izdzirdējuši svešādo dziesmu, kāzinieki saskrēja rijā ar rungām un vilku tā notaukšķēja, ka tas tikko jaudāja pa rijas logu izmukt ārā. No tā laika vilks nevar suņa ieraudzīt ne acu galā.
[http://valoda.ailab.lv/]
