Tradicionālā transkripcija

[strasc]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[strɑsʦ] 

[s] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[r] – skanenis

[a] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[c] – nebalsīgais troksnenis

Vienzilbes vārds.

Ortogrammas – z, ds.

strazd- – sakne, vārda celms

-s – galotne

strazds – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Melnais strazds noknāba pēdējos ķiršus.

2) izteicēja daļa – Labs kaitēkļu iznīcinātājs ir strazds.

3) galvenais loceklis – Čivinātājs strazds.

4) papildinātājs – Daugavpils 4. pamatskolas skolēni noķēruši gredzenotu strazdu.

5) vietas apstāklis – Bērni uzmanīgi vērās melnajā strazdā.

6) apzīmētājs – Strazdu būrī ielīda zvirbulēns.

strazdu būris, strazda dziesma

strazds svilpo

mājas strazds, meža strazds, niedru strazds, sila strazds, ūdens strazds

melnais strazds, pelēkais strazds, sārtais strazds

strazds, v.

Neliels zvirbuļveidīgo kārtas gājputns ar tumšu apspalvojumu.

Pelēkais strazds, melnais strazds (sugas). Strazdi svilpo bērzos. Strazdu būris.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1050]

strazds, -a, v.

Zvirbuļveidīgo kārtas, parasti melns, arī pelēks vai brūngans dziedātājputns ar pagaru, parasti dzeltenu, knābi.

Melnais meža strazds. Meža strazds. Sila strazds. Pelēkais strazds. Sārtais strazds. Niedru strazds. Ūdens strazds. Strazdu būris.

Dārzā vīteroja un svilpoja strazdi, sēžot uz būrīšos iestiprinātām liepkoka tapiņām. Bels 6, 294.

Kad pirmās vagas bij apdzītas, kovārņi, vārnas un strazdi saskrēja uz lauka lielā pulkā, lasīdami sliekas .. Virza 1, 64.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

strazds – strods; apv. špogs 
[Sagatavots pēc:http://vuordineica.lv]

strazds – strasc. demin.strazdĩc. vis·pìrmiẽ pavasara zìņneši i strazdi. 
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 445]

Ornitoloģijā – mājas strazds, melnais strazds, meža strazds, pelēkais strazds, pļavas strazds, sārtais strazds, strazdu dzimta.

Uzvārdi – Strazds, Strazda; Strods, Stroda; Strazdiņš, Strazdiņa; Lielstrazds, Lielstrazda.

Vietvārdi – Strazdi, mazciems Novadniekos; Strazdi, viensēta Kurmālē, Puzē u. c.; Strazdu ezers, ezers Prodē un Šēderē; Strazdu jūra, sēklis jūrā Sakā; Strazdu kalns, kalns Šēderē; Strazdu mežs, mežs Zvārdē; Strazdu dīķis, dīķis Veselavā un Novadniekos; Strazdiņi, viensēta Alsungā, Bunkā u. c.; Strazdupe, upe Ciecerē; Strazdupīte, upe Zvārdē, Kalkūnē u. c., Strazdiņu brasls, brasls Nīgrandē; Strazdiņu kapi, kapsēta Baldonē; Strazdiņu sils, mežs Zaubē; Strazdkalns, kalns Zaubē; Jaunstrazdi, viensēta Limbažos; Lejasstrazdi, vidējciems Dobelē; Lielstrazdi, viensēta Bērzē, Mazstrazde, mazciems Strazdē; Mazstrazdi, viensēta Vārvē; Mazstrazdpurs, purvs Strazdē; Strazde, vidējciems Strazdē; Strazdes ezers, ūdenskrātuve Strazdē.

Ergonīmi – Strazds, garāžu īpašnieku biedrība; Strazds, SIA; Strazds Logistics, SIA; Meža strazds, SIA, Strazdi, zemnieku saimniecība; Strazdu ligzda, dzīvokļu īpašnieku biedrība.

strazds, mantots vārds; lš. strazdas, apv. strazda, strazda, strazas, pr. tresde. Pamatā ide. *trozdos ‘strazds’ > baltu *trazdas, ar pievienotu ieskaņas s- *strazdas > la. strazds. (Forma bez s- prūšu valodā.) Daudzās latviešu valodas izloksnēs disimilācijā izzudis -z- (strads, augšzemnieku strods).
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 305–306]

angļu – thrush; ouzel; throstle

baltkrievu – шпак; дрозд

čigānu – strázdòs

franču – la grive

grieķu – κίχλη; τσίχλα

igauņu – rästas

ivritā – קיכלי

krievu – скворец; дрозд

latīņu – turdus

lietuviešu – strazdas; varnėnas

lībiešu – liegāraštā; liegāratstāji

poļu – drozd

somu – rastas

ukraiņu – дрізд

vācu – der Star; die Drossel

zviedru – trast

Viens strazds nevar atnest pavasari.

Svilpo kā strazds.

Čivina kā strazds purvā.

Ja strazdi ierodas jaunā mēnesī, tad ir auksts pavasaris.

Ja strazdi pavasarī ierodas agri, tad būs silta vasara.

Kad strazdi jau ir atnākuši, tad pēc astoņām dienām nāk cīruļi.

Kad ziemeļu pusē ir strazdu būrītis, tad strazdi nelienot iekšā.

Kad strazdi svilpj, tad tuvumā ir vanags.

Ja vētra tuvojas, tad strazdi dzied visskaļāk.

Ja pavasaros atnākušie strazdi skrien pulciņos, tad būs putenis vai slikts laiks.

Pavasarī, kad strazdi ved bērnus, tad jāsēj mieži.

Kad strazds ar zvirbuli pie kādām mājām plūcas, tad tur kāds mirs.

Ja pavasarī strazdi laižas augstu galotnēs, tad gaidāms agrs rudens, bet, ja zemu, tad vēls.

Divpadsmit ērgļi, piecdesmit divi kovārņi un trīs simti sešdesmit pieci strazdi izdēja vienu olu. – Gads, mēneši, nedēļas dienas un naktis.

Divpadsmit strazdi, piecdesmit divi kovārņi un trīs simti sešdesmit pieci zvirbuļi perē vienu olu. – Gads, mēneši, nedēļas dienas un naktis.

Melna kvēpu kulīte,

Balts kaula kaseklītis. – Strazds.

Melni strazdi, puspelēki,

Kur šo nakti gulesat?

– Šai ciemā smalka birzs,

Tur šo nakti gulēsim. [LD 2539-0]

Strazdiņš jāja pieguļā

Pieci bēri kumeliņi.

Lūdzu vienu strazdiņam,

Jāju līdza pieguļā. [LD 30071-0]

Igauniski strazdiņš dzied

Rīgas torņa galiņā;

Es ar gribu mācīties

Igauniski gavilēt. [LD 2537-1]

Strazds māca balodim lizdu darīt

Kad Dievs bija visus kustoņus radījis, tad katrs kustonis taisīja sev migu, un katrs putns darīja lizdu. Tikai balodis un vista neprata perēkli taisīt. Viņi norunāja ņemt par lizdu taisītāju to putnu, kurš vislabāk māk lizdu darīt, un gāja aplūkot, kuram ir vislabākais perēklis. Tā viņi apskatīja visu putnu lizdas un atrada, ka pelēkais strazds ir to vislabāk iztaisījis. Viņi nu nosprieda pieņemt strazdu par lizdas darītāju. Strazds aizgāja papriekšu pie baloža, sāka vākt visādus žagarus kopā un kraut tos kādā eglē. Balodis pastāv kādu laiku uz ceļamās lizdas malas, noskatās, kā strazds strādā, un saka: „Tagad es arī māku lizdu darīt.” Strazds, izdzirdis no baloža tādu lielīšanos, saskaistas un aizlaižas prom. Aizlaizdamies viņš gribēja sacīt: „Taisi, kā tu māki!” – bet dusmās viņam iznācis tik: „Ter, ter, ter!” Šādām dusmām par sodu Dievs atņēmis strazdam valodu, tā kā viņš vēl līdz šim dzied tikai: „Ter, ter, ter!” Kad nu strazda vairs nebija, tad balodis pats sāka taisīt savu lizdu: nesa žagarus un lika tos rindā. Bet, lai nu viņš pūlējās kā pūlēdamies, nekas neiznāca. Bija jāpaliek mierā ar to, ko strazds bija uzcēlis. Vēl tagad balodim redz strazda pustaisīto perēkli.

Saskaities ar balodi, strazds negāja arī vairs pie vistas lizdu celt, tā kā tai bija pašai sev zemē jāizkaš bedrīte, kur olas dēt. Balodis toreiz dēja veselu puspūru olu, bet vista tikai div trīs. Vistai bija skaudība uz balodi, ka tam tik daudz olu, un gribēja mīties ar baloža olām (t. i., ar baloža dēšanas spēju). Vista sacīja: „Tev lizds ir mazs, kam tev vajag tik daudz olu! Es dēju zemē, man tas būtu taisni pa prātam.” Bet balodis negribēja ne dzirdēt par mainīšanu. Vista viņam tomēr nelika tikmēr mierā, kamēr balodis neatbildēja ar savu līgumu: „Labi, es mīšu, bet iesim vēl skrieties: kurš varēs ātrāki paskriet, tā griba tiks piepildīta.” Vista bija ar mieru. Sāka skrieties, un vista noskrēja balodi. Tā nu balodim bija jāmainās ar vistas olu skaitu. No tā laika nu balodis dēj tikai divas vai trīs olas, bet vista puspūru. Balodis vēl tomēr nav aizmirsis savu puspūru olu un pastāvīgi rūc: „Izdēju puspūru olu.” 
[http://valoda.ailab.lv/]

Lapsa un strazds

Strazds kādā mazā eglītē bija uztaisījis perēkli. Bērni jau bija izperēti, kad lapsa, pie egles piegājusi, sauca: „Citi jau sēj, un man vēl nav arkls taisīts! Gribu šo eglīti nocirst arkla ilksīm.” Strazds sāk lūgties, lai jel necērtot un neizpostot ligzdu ar maziem bērniņiem. Lapsa sacīja: „Dod man vienu bērnu, tad necirtīšu.” Strazds jau gribēja arī pildīt lapsas pavēli, bet nezināja aiz žēluma, kuru bērnu dot: kož vienā pirkstā, kož otrā – visi sāp. Pa to laiku, kamēr abi kaulējās, pienāca klāt vecmāte vārna un teica strazdam: „Nebēdā nenieka, strazdiņ, lai cērt! Kur tad viņai cirvis?” Lapsa rādīja savu asti un sāka ar to dot pa egli, bet strazds tūdaļ redzēja, ka nieki vien ir. Par to nu lapsa gribēja ar viltu nokost gudrinieci vārnu. Tā aizlēca pakalnē un likās nosprāgusi. Atskrēja vārna un nometās lapsai uz galvas. Tūlīt viltniece, lapsa, saķēra vārnu cieti. Nu šī lūgšus lūdzās, lai tā darot, ko vien gribot, bet lai nedarot, kā viņas tēva tēvam, jo to iebāzuši ratu rumbā un laiduši no kalna zemē.

Bet lapsa, gribēdama darīt tāpat, ņēma tūdaļ ratu rumbu, bāza vārnu iekšā un laida no kalna lejā. Vārna, pa vienu galu iebāzta, pa otru izskrēja laukā un tā no lapsas izglābās.
[http://valoda.ailab.lv/]

Pelēkais strazds

Pelēkais strazds mācījis balodim taisīt perēkli, sacīdams:

– Vispirms liec krustām kociņus, tad smalkus žagarus virsū!

Taču balodis bijis nepacietīgs un drīz jau saucis:

– Protu, protu!

Pelēkais strazds sadusmojies un aizlaidies, teikdams:

– Dari, dari, kā proti! Dari, dari, kā proti!

Pelēkais strazds to daudzina vēl šodien. Taču tā nav visa viņa dziesma. Reiz pelēkais strazds redzējis, ka nikna saimniece rudens laikā izdzinusi ganu puiku basām kājām ganos. Puika, plikos stilbus cilādams, brēcis:

– Kājas salst! Kājas salst! Saimniece, vīžu!

Kopš tās reizes pelēkais strazds rudeņos uz salnām vēl šodien brēc – tāpat kā toreiz tas puika:

– Kājas salst! Kājas salst! Saimniece, vīžu!
[http://www.pasakas.net/]

Melnais strazds

Melnais strazds zarā sēž

Un ar vārnām jokus plēš,

Joki pārplīst...

Izbirst zemē

Sīka, spoža sudrabnauda.

Kurš to naudu salasīs,

Kurš to naudu saskaitīs,

Tas jo drīz,

Tas it drīz

Putnu mēli sapratīs! [Brūveris 2006 : 8]

Strazdi

Divi strazdi –

liels un mazs –

grozās pa dobēm

kā tītavas.

Dzelteni knābji,

acis kā atspoles zib –

ir strazdi gudri,

labi zina, ko grib.

Tie nemeklē sliekas,

ne spāres, ne pogas,

bet tikai un vienīgi

zemeņogas.

Divi strazdi kurpītēs

lēkā zemeņkāri –

neviena oga

tiem nepaliks pāri. [Samauska 2007 : 14]

Strazds

Tu mīļais melnais, tevi redzot, tevi dzirdot,

Man ūdeņi zib acīs saules apspīdēti,

Tie žirgtie, čalojošie pavasara pali.

Man vērot tīk, ka augstā vasarnīcā savā

Tu atkal iekārtojies. Šalks jau lapu vītnes

Ap tevi un ap taviem bērniem – tikai gaidi.

Kāds maigums mūžīgs tava dziesmojošā svilpe!

Kā melna zeme arama tev svilpe smaržo.

Ir brīnumvilinošs tāds saldums likts tev dziesmā,

Ka reizēm viņu ēst un baudīt var kā medu. [Ērmanis 1925 : 242]

Es sapnī redzēju strazdus

Es sapnī redzēju strazdus

Ar dziesmu smailajos knābjos.

Kad pamodos, jautāju vējam:

„No ziemas kur gan lai glābjos?”

Kad pamodos, sniegs bij aiz loga

Un kupenas aizbēra takas.

Vien māte skanošas lāses

Ar spaini jau smēla no akas.

Es sapnī redzēju strazdus

Un ticēju ūdeņu šalkām.

Es ticēju vasaras lietum

Ar lāsēm vizmaini smalkām.

Caur lāsēm vizmaini smalkām

Pār galvu dardedze ziedēs.

Un ko gan tad ziema, ko ziema

Ar ledus cirvi vairs biedēs?

Es sapnī redzēju strazdus... [Balodis 1973 : 25]

***

Iet saule gar kailajām liepām

un pumpuros svecītes dedz,

bet zilganais mētelis strazdam

vēl dūšīgi sakņopēts.

Gar melnajiem zariem pēc rindas

viņš nopūlas ieskaidrot,

lai ziedu sapņainās acis

tie drīzāki atdarot.

Tas esot tīrs nieks tak un viegli,

o, viegli to izdarīt –

tik vajagot pateikt kā viņš, lūk:

čiv-čivu uvit un – flīt...

Bet, krēslā kad norīt uz zemi

salts miroņu šķidrauta zīds,

tam zilajā dziesmiņā brīžam

kā apspiestas elsas skan līdz... [Bārda 1990 : 35]

●

Vārds strazds izmantots daiļdarbu nosaukumā:

Imanta Lasmaņa bērnu dzejas krājumā Agrie strazdi (1963);

Alberta Ločmeļa dzejoļu krājumā Strazda svilpe (1965);

Pētera Brūvera dzejas krājumā Melnais strazds, sarkanie ķirši (1987).

Vēl ap mājām, gar žogiem, pa ziemeļpuses piekalnēm un upju krastiem gulēja sniegs. Zeme izskatījās raiba: pelēks ar baltu. Sākumā redzēja retus pelēkumus baltajā plašumā, un tagad tas bij otrādi. Visi priecājās, ka nākot pavasaris. Bērni jau varēja basām kājām izskriet pagalmā. Jēri jautri lēkāja pa kūti, zirgi priecīgi gruģināja, govis raudzījās uz staļļa durvīm un mauroja, domādamas par ganību un sulīgu zāli. Laukā vārnas savādi ķērca. Rītos rūca rubeņi, un jau bij dzirdēts cīrulis gaisā trilinam. Un tad, kādā saulainā rītā arī strazds bij klāt.

Vai tikai tas nebij kovārnis? Tik stipri liels viņš izskatījās.

Tomēr tas bij strazds. Viņš tupēja sabozies būrīša priekšā, ko trīs gadus jau bij apdzīvojis. Nu ja, tur jau pielaidās arī otrs. Nu viņi grozīja baltos knābjus uz visām pusēm, un viens no viņiem izlaida garu svilpienu, cilāja spārnus, mala un pāršķināja visvisādi. Viņa melnās spalvas saulē zibinājās un laistījās, te sarkanas, te zaļas.

„Ko tu tur svilpo?” es iesaucos, viņu ieraudzījis. „Vai tev nav bail, ka neuznāk vēl sniegs? Aprīlī gadās visādi. Ko tad tu ēdīsi, kad visa zeme būs balta?”

„Tvīīī!” strazds gari iesvilpās. „Kad mēs nebaidījāmies jau martā atnākt, tad nebīsimies vis aprīlī dzīvot. Pavasaris nav kā rudens. Toreiz visi tārpi jau laikus rauga slēpties; tagad turpretim viņi lien tīri vai bez laika no visām malām laukā. Vai neesi redzējis, ka dažreiz tārpeļi pat pa sniega virsu ložņā? Gan mēs šur vai tur kādu knābi dabūsim. Un ja arī drusku būtu jāpagavē, – sniegs tomēr pavasarī ir pārejošs ļaunums.” [Jaunsudrabiņš 1954: 35]

●

Vārds strazds izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Kārļa Skalbes stāstā Purva strazda dziesma (1946);

Dagnijas Zigmontes stāstu krājumā Strazdu vakars (1976);

Ausmas Gavares romānā Meža strazda dziesma (2006).

Gustavs Šķilters Pavasaris. Strazdi pie būrīša (oriģinālgrafika). 

Kinohronika Latvijas hronika Nr. 3. Putnu hronika (1996). Režisors Imants Brils.

Latvijas hronikā – putni. Tiek izsekots dažām retajām putnu sugām – redzama baltā un melnā stārķa ligzdošana, somzīlītes ligzda. Sīkāk novērots ūdensstrazds.

Dziesma Mani strazdi. Mārtiņa Freimaņa vārdi un mūzika.

Dziesma Apātija. Austras Skujiņas vārdi, Jāņa Lūsēna mūzika.

Dziesma Strazda dziesma. Jāņa Petera vārdi, Raimonda Paula mūzika.

Mājas strazds līdzās vārnveidīgajiem putniem ir viens no izcilākajiem mūsu platuma grādu joslas papagaiļiem. Viņš itin meistarīgi atdarina, protams, neapzināti, tos trokšņus, kurus dzird tur, kur uzturas pavasaros. Saprotams, katra strazda balss saites tomēr rada arī dažus visai sugai kopumā raksturīgus trokšņus, vistipiskāk – skanīgus, augstās toņkārtās ieturētus īsti strazdiskus svilpienus. Vai – kā trauksmes signālu – asus čerkšķus (bet tā jau vairs nav dziesma).

Mājas strazdi dziedot tup vertikāli, cēlā pozā izslējušies, un dziesmas ritmā plivina smailos spārnus. Viņi parasti tup uz kāda zara, kārts, uz TV antenas, uz elektrības vada. Katrs dziedonis atskaņo savu melodiju, kas ir ļoti dažādas svilpjošas, burbuļojošas, zāģējošas, čīkstošas, šņācošas skaņas. Strazda dziesmas skaņu virknējumā, uzmanīgi ieklausoties, var atpazīt citu putnu sugu (ne vienas sugas vien!), tostarp mājputnu, saucienus un dziesmu fragmentus, kā arī vēl visvisādus gan dabisku, gan nedabisku jeb cilvēciskotu būšanu radītus trokšņus, piemēram, suņa rejas, sīklopu blējienus, motorzāģa rūkoņu, akas vindas čīkstoņu.

Mājas strazdam nav tuvas radniecības ar meža strazdiem (melno meža strazdu, plukšķi, dziedātājstrazdu, sila strazdu, pelēko strazdu, melnrīkles strazdu, apkakles strazdu), tie pieder pie citas – pie Turdus – dzimtas. Vienīgais mājas strazda dzimtas biedrs, kurš sastopams, bet ļoti, ļoti reti – maldu viesa statusā Latvijā, ir sārtais strazds (Sturnus roseus).

Ar katru gadu Latvijā, pārsvarā Kurzemē, pieaug še ziemot palikušo mājas strazdu skaits. Lēš, ka Latvijā paliek vismaz simti, ja ne tūkstoši īpatņu.
[Sagatavots pēc: Tīrmanis 2003 : http://www.videsvestis.lv/]

●

Zviedrijas nacionālais putns ir melnais meža strazds.
[Sagatavots pēc: http://www.icelo.lv/]

●

Strazds Latvijā ir parasts un izplatīts ligzdotājs. Sākot ar 20. gs. 70. gadiem, strazdu skaits ir samazinājies. Tie diezgan lielā skaitā caurceļo. Strazdi uz nakšņošanu mēdz pulcēties lielos baros, sevišķi lieli bari novērojami pēcligzdošanas periodā, vasaras otrajā pusē un rudenī, kad uz nakšņošanu ezeru niedrājos pulcējas līdz pat desmitiem tūkstošu lieli mājas strazdu bari. Neliels skaits regulāri ziemo, vairāk rietumu daļā. To strazdu skaits, ko var uzskatīt par ziemotājiem, pēdējos gados palielinās, piemēram, 2008.–2009. gada ziemā vairākkārt novēroti bari, kas pārsniedza 100 īpatņus, domājams, ka ziemotāju kopskaits toziem bija 2–3 tūkstoši.
[Sagatavots pēc: http://www.ornitofaunistika.com/]