Tradicionālā transkripcija

[stãrķis]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[stɑːːrcĭs]

[s] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[ā] – garais patskanis

[r] – skanenis

[ķ] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.

stārķ- – sakne, vārda celms

-is – galotne

jaun+stārķ-is

vec+stārķ-is

stārķ+veid+īg-ais

stārķis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Stārķis cēli staigā pa tikko nopļautu pļavu.

2) izteicēja daļa – Viens no skaistākajiem Latvijas putniem ir stārķis.

3) galvenais loceklis – Stārķis jeb svētelis.

4) papildinātājs – Stārķiem garšo sliekas, kukaiņi, vardes un ķirzakas.

5) apzīmētājs – Stārķu ligzda uz mājas skursteņa izskatās pēc cepures.

stārķu kāsis, stārķa ligzda

stārķi atlido, stārķi aizlido, stārķis klabina

baltais stārķis, melnais stārķis

stārķis, -ķa, v.

Liels gājputns ar garu kaklu, garām kājām un taisnu, garu knābi. 

Baltais stārķis, melnais stārķis (sugas). Stārķis klabina, parkšķina. Stāv kā stārķis uz vienas kājas.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1039]

stārķis, -ķa, v.

Stārķveidīgo kārtas putns ar garām kājām un kaklu, taisnu un garu knābi.

Baltais stārķis. Melnais stārķis. Stārķu pāris.

.. uz šķūņa jumta klabināja stārķis. Jaunsudrabiņš 8, 102.

Stārķi, kad tie staigāja pa pļavu, bija cienīgi, viņi paši zināja, ka ir stalti un cienīgi .. J. Kalniņš 10, 344.

.. stārķi .. ir plēsīgie [putni] un pārtiek no dažādiem ūdens un sauszemes mugurkaulniekiem. Latvijas dzīvnieki 45.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

stārķis – žugure; baltais stārķis – boltuo žugure; melnais stārķis – malnuo žugure; stārķu ligzda – žuguru perēklis.
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]

Zemgalē un Vidzemē samērā plaši izplatīti vārdi starķis un starks. Ziemeļkurzemē lieto nosaukumu storķis, galvenokārt zemgaliskajās izloksnēs – stārks. Vidzemes vidienē un austrumos sastopams nosaukums starka, Latgales rietumdaļā un Augšzemē – štarks. Kompaktā areālā Kurzemē lieto nosaukumu svētelis (pazīstams arī Zemgalē un Vidzemē). Kurzemes dienvidos gar Lietuvas robežu lieto nosaukumu gandris vai gandrs. Rietumlatgalē ap Varakļāniem sastop nosaukumu žugure, Barkavā un Viļānos reģistrēts žubure. Latgalē izplatīts slāvisms bacjans un tā varianti. Reģistrēti arī vairāki sporādiski nosaukumi: aists, kaļests, kļikuns, poļaks, žūrējs.
[Sagatavots pēc: Latviešu valodas dialektu atlants 1999 : 96]

stārķis – svētelis, stārks, gandrs
[Sagatavots pēc: Grīnberga-Sudmale 2001 : 413]

Kājas kā stārķim – ļoti garas kājas.

Stārķis atnes hum. – saka, runājot par bērna piedzimšanu. 
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 1207–1208]

Ornitoloģijā – baltais stārķis, melnais stārķis.

Vietvārdi – Stārķi, mājas; Jaunstārķi, mājas; Vecstārķi, mājas.

stārķis, apv. starks, stārks u. c. Aizguvums; no vlv., vh. Stork ‘t. p.’ (v. Storch). Pamatā ide. *ster- ‘stīvs, stings’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 920]

angļu – stork

baltkrievu – бусел

franču – cigogne

grieķu – πελαργός

igauņu – toonekurg

krievu – аист

latīņu – cicōnia

lietuviešu – gandras

lībiešu – pivālind

poļu – bocian

somu – haikara

ukraiņu – лелека

vācu – der Klapperstorch

zviedru – stork

Stārķis ir lielkungu gailis. 

Garas kājas kā stārķim. 

Ja pirmo reizi pavasarī redz gaisā stārķi, tad dabūs mudīgu vīru, ja zemē – tad slinku.

Ja stārķi pirmo reizi redz ligzdā, tad sagaidāma grūta slimība.

Ja stārķis uzlaižas uz kādas ēkas jumta un tarkšķina, tad tai mājā būs ugunsgrēks.

Kad stārķi pavasarī pirmo reizi uz perēkļa redz, tad meitas paliek sēdēt uz pūra; bet, ja aizlido, tad izprecēs, un, uz kuru pusi stārķi aizlido, uz to pusi apprecē.

Kurās mājās dzīvo nesaticīgi, tajās mājās stārķis ligzdu netaisa.

Nekad nevajag stārķa ligzdu piestiprināt ar drāti vai kādu citu dzelzs priekšmetu, jo tad stārķi nenāks.

Stārķa ligzdu nedrīkst izpostīt, citādi pērkons mājās iespers.

Stārķi nedrīkst šaut, pretējā gadījumā stārķis nodedzinās šāvēja dzīvojamo māju.

Stārķi nekad neatstāj ligzdu abi reizē: kamēr viens projām, tikmēr otrs sargā ligzdu.

Rudenī stārķi aizkrauj ligzdu cieti, tā ka ne lietus, ne sniegs netiek iekšā.

Starks nesa stārastiņu, stārastiņš smilšu maisu. – Zirgs, segli, jātnieks. 

Balta krūze, melna osa. – Stārks. 

Balta muiža, sarkans skurstenis. – Stārks. 

Melns kā velns – nav velns; sarkans kā uguns – nav uguns; balts kā sniegs – nav sniegs. – Stārks.

Garām kājām mērnieks, sarkanu cigāru. – Stārks. 

Starks precē dzērvi

Vienā purvā dzīvojis starks un dzērve. Viņiem bijusi katram sava būdiņa. Vienreiz starks iedomājies precēties un čāpojis pa purvu uz otru malu pie dzērves. Aizgājis viņš stāsta dzērvei, ka gribot šo precēt, bet dzērve viņu atraidījusi, sacīdama, ka viņš neesot smuks un arī nespēšot šo uzturēt.

Kad starks bija aizgājis, dzērve sākusi pārdomāt, ka nebija labi darījusi, vienai dzīvot esot garš laiks. Viņa noiet pie starka un stāsta, ka gribot gan šo precēt, bet starks atbild, ka viņš esot nodomājis vairs neprecēties. Dzērve apkaunota gājusi raudādama uz mājām.

Kad dzērve bijusi aizgājusi, starkam palicis žēl viņas un tas gājis atkal viņu precēt, bet dzērve atbild, ka viņa jūtoties apvainota un neiešot vairs pie viņa. Bet tiklīdz starks aizgājis, dzērve atkal viņu nožēlojusi un gājusi viņu precēt, bet starks viņas nav ņēmis.

Tā viņi staigājot visu mūžu, bet nekad nevarot apprecēties.
[http://valoda.ailab.lv/]

Stārķa ziņkārība

Dievs, redzēdams, ka pasaulē ir kukaiņu par daudz, savācis visus nederīgos kukaiņus, iebāzis maisā un devis stārķim iemest upē. Bet stārķis aiz ziņkārības attaisījis maisu un gribējis paskatīties, kas maisā. Te no maisa izlēkusi varde. Stārķis dzinies tai pakaļ. Kamēr viņš dzenas pakaļ vardei, pa to laiku no maisa izrāpušies visi kukaiņi ārā. Dievs par to noskaities. Viņš paņēmis deguli (apdedzinātu pagali) un sitis stārķim pa spārniem. No tā laika stārķim par sodu visu mūžu jāpārtiek no vardēm un jāstaigā ar melniem spārnu galiem.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]

●

Kāds saimnieks sašauj uz sava lauka svētelim (starkam) spārnu. Svētelis ieklibo krūmos, bet saimnieks klibo vēl izsmej, sacīdams: „Klibo nu, klibo, kā gatavs skroderis: man skrodera vajadzīgs!”

Saimnieks pāriet mājā un atrod arī patiesi skroderi priekšā – dēls pārlauzis kāju. Svētelis – svēts putns, to nevar ķircināt.
[http://valoda.ailab.lv/]

SUŅA TĒVS KRANCIS (starpā ņurdēdams). Nu jā! – nu jā!

STĀRĶIS (turpina aizgūdamies stāstīt). Ūdeni vajaga nest!
Jo man garas kājas.
Vajaga elst un dvest!
Jāapgādā visas mājas.
Cīrulīts alu dara,
Viņam ūdens no svara!
Bet viņš sevišķi nestrādā,
Še, redzēju, apkārt pastaigā!
Bet man no lielas skriešanas
Kājas jau gluži sarkanas!
Vajadzēs tev mani krietni pacienāt!
Duci mīkstu vardīšu cepināt!

[..]

KAĶE PEĻU GANE (neapmierināta). Pēc kārtības lūkoju,
Es Žagatu meklēju.
(Īgni.) Ķēru, ķēru,
Bet vēl nenotvēru.
(Uz Stārķi.) Bet vari tu gan klabināt!

STĀRĶIS. Tev būs mani par darbību labināt!

KAĶE PEĻU GANE. Beidz savu pļāpu, beidz!
Jel reiz pie darba steidz!

STĀRĶIS (aizvainots). Redz, kāda tu!
Es gan citiem pateikšu!
(Paiet kādus soļus prom.)

Pienāk pie tiem pašiem Žagata.

ŽAGATA. Stārks! Ko tu nebeidz klabināt?!
Pie saimnieces sevi labināt!
Bez apstājas babināt!
Visādus niekus grabināt!
Savā neskaidrā valodā žļabināt!
Šis darbus darot!?
Šis visu varoti –
Ar ūdeni grib visus barot!!
(Sānos iespraudusies.) Īstā darītāja – es!
Tu tik ūdeni nes –
Es istabu slauku!
Es mazgāju trauku!
Es ar baltu autu –
Sagaidu tautu!
Es staigāju, mēžot ar garu asti!
Visur būs tīri, glīti, – ne prasti!
Es – es – es! –

STĀRĶIS (kurš nepacietīgi mīdījies no vienas kājas uz otru). Tev mutē trīs mēlītes!
(Aiziet dusmīgs.) [Rainis 1981 : 537–575]

Stārķis ir ļoti neviennozīmīgi vērtēts putns latviešu folklorā: tas vienlaikus vēsta gan par cilvēkam labvēlīgiem, gan arī par cilvēkam nevēlamiem notikumiem un apstākļiem. Sevišķi tas redzams latviešu tautas ticējumos.

Stārķa lidošana ir saistīta ar trauku plīšanu. Ja pirmo reizi stārķi redz laižamies, tad plīst trauki, savukārt stārķa stāvēšana ligzdā liecina, ka trauki neplīsīs.

Stārķu pāris ir kāzu zīme. Ja kāzu dienā kāds no jaunā pāra redz vienu stārķi, tad laulība nebūs ilga, ja divus – tad dzīvos ilgi un laimīgi kopā.

Stārķis ir vēstnieks arī dzimšanai. Redzēts virs dzīvojamās mājas lidojošs stārķis norāda uz gaidāmu jaundzimumu.

Stārķis ir laimes putns. Ja stārķis uzlaižas vai uztaisa uz mājas jumta ligzdu, tad mājas iemītniekus sagaida laime. Stārķa ligzda uz mājas jumta pasargā ēku no ugunsgrēkiem. Stārķis, kas tup uz mājas skursteņa, savukārt norāda, ka tanī mājā notiks ugunsgrēks.

Stārķis vēsta arī par slimībām un nāvi. Kad stārķis stāv uz rijas jumta, tad tanīs mājās kāds mirs. Ja stārķis laižas pār māju klabināms, tad tai mājā gaidāma kāda nelaime.
[Sagatavots pēc: Straubergs 1944 : 124–127]

Dziesma Svētelis. Ērika Ķiģeļa mūzika, Dzintras Žuravskas vārdi, izpilda grupa „Līvi”.

Melnais stārķis

Melno stārķu izplatības apgabals ir saistīts gan ar Eiropu, gan ar Āziju un Āfriku. Ligzdošanas areāls aptver Austrumeiropu un Viduseiropu, kā arī Austrumāziju un Dienvidāfriku. Eiropā ligzdojošie melnie stārķi ir izcili garo distanču gājputni, kuri lido līdz pat 7000 km uz tālajām ziemošanas vietām Āfrikas dienvidos. Dienvidāfrikā ligzdojošie stārķi acīmredzot ir nometnieki. Par nozīmīgiem draudiem melnajam stārķim ceļošanas laikā un ziemošanas vietās tiek minētas putnu medības un sadursmes ar elektrolīnijām. Savukārt ligzdošanas vietās putnus apdraud tiem piemērotu dzīvotņu samazināšanās vai postīšana.

Dažādu iemeslu dēļ – mitru, vecu mežu izciršana, mitrzemju nosusināšana un pārvēršana lauksaimniecības zemēs – pēdējo 200 gadu laikā melno stārķu skaits Eiropā ir kritiski samazinājies. Latvijā melnie stārķi kā samērā reti sastopama suga aprakstīta jau pirmajos izdevumos par Baltijas faunu. Pēdējos gadus Latvijā ligzdo apmēram 500–700 pāri, taču intensīvās mežu izciršanas dēļ šis skaits samazinās. 2008. gadā melno stārķi Latvijas Ornitoloģijas biedrība izvēlējās par gada putnu.
[Sagatavots pēc: Rīgas Nacionālais Zooloģiskais dārzs : http://rigazoo.lv/]