Izruna
Tradicionālā transkripcija
[stabule]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
Analīze
[s] – nebalsīgais troksnenis
[t] – nebalsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[b] – balsīgais troksnenis
[u] – īsais patskanis
[l] – skanenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
Trīszilbju vārds.
Morfoloģiskais raksturojums
stabule – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija
|
vsk.
|
dsk.
|
N.
|
stabul-e
|
stabul-es
|
Ģ.
|
stabul-es
|
stabuļ-u
|
D.
|
stabul-ei
|
stabul-ēm
|
A.
|
stabul-i
|
stabul-es
|
I.
|
ar stabul-i
|
ar stabul-ēm
|
L.
|
stabul-ē
|
stabul-ēs
|
V.
|
stabul-e!
|
stabul-es!
|
Izņēmumu locīšanas īpatnības
N. Jānis Stabule – D. Jānim Stabulem
Sintaktiskās funkcijas
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Stabule ir no vectēva bērnības.
2) izteicēja daļa – Ērģeļu būtiska sastāvdaļa ir stabules.
3) galvenais loceklis – Tik skanīga stabule!
4) apzīmētājs – Stabules skaņas bija dzirdamas arī pagalmā.
6) papildinātājs – Ganos puiši pūta stabuli ļoti aizrautīgi.
7) vietas apstāklis – Bērni pūta stabulē ļoti azartiski.
Vārdu savienojumi jeb kolokācijas
stabules mūzika, stabules spēle, ganu stabule, kaula stabule, kārkla stabule, koka stabule, lietus stabule, mizas stabule, niedres stabule, vēja stabule, vītola stabule, aptīties ap stabuli, gans ar stabuli, meitene bez stabules, no stabules plūst skaņa, gara stabule, īsa stabule, jauna stabule, veca stabule, skanīga stabule, izgatavot stabuli, izgiezt stabuli, maukt stabuli, pūst stabuli, spēlēt stabuli, taisīt stabuli
LLVV šķirklis
stabule -es, dsk. ģen. -ļu, s.
1. Vienkāršs (parasti no kārkla mizas darināts) pūšamais mūzikas instruments, kurā skaņu rada, tieši ievadot gaisa strāvu. Šāda veida metāla pūšamais mūzikas instruments.
Pūst stabuli.
Dzintim aizvien vairāk iepatikās stabules. Katru brīvu brīdi viņš ņēmās, tās gatavodams, [..] un ar katru jaunu stabuli skaņa kļuva dzidrāka Purs 8, 117.
Nu tikai vēl vajadzēja atgriezt priekšējam kauliņam tādu sloksnīti, lai dvaša var tikt līdz mizā iegrieztajam robam, aizbāzt tievgalim koku priekšā un – stabule gatava. Jaunsudrabiņš 3, 132.
Zem elkšņa, gar kuru tek rāvains strauts, Gans noliecies cītīgi stabuli mauc .. Plūdonis 2, 25.
2. Ērģeļu (arī dažu citu pneimatisku mūzikas instrumentu) cilindriska metāla vai četrstūraina koka sastāvdaļa.
„Baznīcā Maiga klausījās tikai ērģeles… tas instruments aizgrābj. Tajā ir kas varens. Tās stabuļu skaņas cilvēks nevar vienaldzīgi klausīties...” Kalndruva 9, 142.
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]
Latviešu-latgaliešu vārdnīca
Sinonīmi
stabule – stebule, birbīne, pīpere
Frazeoloģismi (papildu frazeoloģija)
Dancināt pēc savas stabules; dancināt kā pēc stabules kādu sar. – pakļaut kādu savai gribai.
Dancot pēc kāda stabules sar. – pakļauties kāda gribai, paklausīt kādam bez ierunām.
Pūst kāda stabulē sar. – atbalstīt kāda uzskatus, intereses, nostāju, rīkoties ar kādu kopīgi.
Antiņ, pūt stabulīti, prātiņ nāc mājās sar. – saka, ja sarunbiedrs ir pateicis ko muļkīgu.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 1205–1206]
Onomastika jeb īpašvārdi
Uzvārdi – Stabule, Stabulnieks, Stabulniece.
Vietvārdi – Stabules iela, iela Rīgā; Stabule, skrajciems Kārsavas novadā; Stabules, māju nosaukums Amatas novadā; Stabulīte, upe Bauskas novadā; Stabulītes, māju nosaukums Daugavpils novadā.
Etimoloģija
stabule, mantots vārds; apv. stebule; lš. stabul§, stãbulė ‘(ratu) rumba; stabule’. Atv. No vārda stabs, sākotnēji tā dem. Pamatā ide. *steb(h) – ‘stabs, stumbrs’; balstīt, turēt, stampāt, mīt’ > b. *steb-: *stab-, no kā *stabas > la. stabs. Ar e saknē apv. stebe ‘masts, masta koks’.
[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 281]
Tulkojums un atbilsmes citās valodās
angļu - pipe
baltkrievu - ду́дка
čehu - trubka, dу́mka
franču - pipe
krievu - дудка
lietuviešu - dūdelė
poļu - fujarka, fujara
vācu - die Duda
zviedru - pipa