Sarunu pārtrauca dūkoņa. Uz padilles zariem nosēdās spāre, visu laiku trīsinādama caurspīdīgos, plānos spārnu pārus. Viņas slaidais, zilganais ķermenis laistījās kā nolakots.
– Vai drīkstu jūs traucēt? – atkal ierunājās Orks.
– Lūdzu, – tā piekrītoši pavicināja spārnus.
– Man ir diezgan nepatīkams jautājums. Ceru, ka neļaunosieties.
– Un kāds tas būtu? – spāre kļuva ziņkārīga.
– Kā jums, tik skaistai lidonei, var būt tik neglīts kāpurs? Ne mazākās līdzības.
– Kāpurs nav skaists, bet no tā izkūņosies tikpat daiļa spāre kā es.
– Bet kāpēc viņam rīmas daba? – starpā iemetās Kvarks.
– Jūs esat nepieklājīgs, – pie auss klusi sīca ods.
– Es taču saku patiesību.
– Labi, atbildēšu. Tas tādēļ, lai kāpurs ātrāk pieaugtu un ātrāk pārvērstos par spāri. Viņam, tāpat kā jums, nepatīk visu mūžu pavadīt dīķī, – spāre sadusmojusies aizlaidās. [Plotnieks 1960 : 49]
●
Rīts. Ezermalā pēc brokastīm vēl brīdi uzkavējamies. Man ļoti patīk spāres. Ar interesi vēroju, kā tās lido. Tikai šad tad nometas uz kāda zara vai zāles stiebra.
Spārēm ir pavisam plāni spārni; saulē tie mirdz. Lūk, netālu aizlido garām liela, zaļgana spāre! Un tepat gar meldriem – brūna.
Interesanti, no kā spāres pārtiek? Ko tās ēd? [Plotnieks 1977 : 47]
●
Niedrēs un meldros ņirbēt ņirbēja lielas un mazas spāres. Sevišķi viņa uzmanību saistīja kāda liela, brūna spāre, kas atlaidās tieši no meža. Ieraudzīja ūdenī laivas tuvumā kādu satrunējušu koka gabalu un nosēdās uz tā. Spārnus pacēlusi augšā, lai nesamērcētu, spāre lietišķi to no visām pusēm aplūkoja. Bet, līdzko Māris sakustējās, tā uzspurdza gaisā un dusmīgi laidelējās apkārt, it kā vēlēdamās aiztriekt zēnu projām. [..] Spāre atkal nometās vecajā vietā, bet ne uz ilgu laiku. Viņai tomēr nepatika būtne, kas sēdēja laivā un viņu novēroja. [..]
Spāru kāpuriņa nolaišanās zemūdens valstībā bija ļoti bīstama. Tāpat kā avarējošu lidotāju, kas nolaižas ar izpletni ienaidnieka aizmugurē, ik brīdi var apšaudīt ar ložmetējiem un šautenēm, arī kāpuriņu apdraudēja plēsīgas zivis, vaboles un citi plēsoņi, bet noslēpties vai izbēgt nekur nevarēja. [..]
Pagāja dažas dienas, un spāru kāpuriem sāka augt garumā apakšējā lūpa. Šī ķermeņa daļa – maska jeb žokļu rokas – izauga četrreiz garāka par galvu. Maskas augšgals bija apbruņots ar divām knaiblēm laupījuma notveršanai un saturēšanai. Miera stāvoklī maska salocījās uz krūtīm un ar to varēja apklāt muti, žokļus un visu apakšējo galvas daļu. Par to, ka šādā stāvoklī kāpurs izskatījās ļoti neglīts, nebija ko skumt. Izejot medībās, ar masku varēja sagūstīt tālu priekšā katru medījumu un ar diviem pāriem žokļu sagremot. Ar to arī varēja no zemes uztvert barību kā ar kausu – smelt un liet mutē visu, kas pagadās. Ēšanai nederīgo – smiltis, niedru drumstalas un citu, kas iekļuva mutē, – ar priekškājiņām iztīrīja laukā. Žokļu rokas bija lielisks zvejas rīks, kāda citiem ezera iemītniekiem nebija.
Galvas abās pusēs kāpuriem izveidojās brīnišķīgs redzes aparāts – lielas saliktas acis. Bez tam pierē attīstījās trīs vienkāršas acis, līdzīgas tumšiem punktiem. Ar šīm acīm viņi varēja redzēt labāk nekā citi ezera dzīvnieki.
Lai kāpura maigo ķermeni un locekļus aizsargātu no mitruma, aukstuma un ienaidnieka zobiem, Saulstariņš parūpējās, ka īsā laikā viņu ķermeni pārklāja ciets hitīna ūdenslīdēja tērps. Un pie reizes viņiem uz pieres izauga radziņi, tāpat vien, skaistumam. [..]
Laiks arvien vēl pastāvēja saulains un silts. Bet tad kādu dienu no dienvidrietumiem uz Engures ezeru sāka plūst milzīgi spāru bari un nemaz nevarēja paredzēt, kad tie norims. Lielā spāru armāda aizņēma kādus piecus kilometrus platu jūrmalas joslu divu garu egļu augstumā. Spāres laikiem laidās tik blīvā barā kā mākonis un brīžiem pat aizsedza sauli. Trīs garas vasaras dienas spāres plūda vienā plūšanā. Šādu masveidīgu spāru ceļošanu sauc par invāziju jeb migrāciju. Kāds pamats šādai ceļošanai? Bailes no bada vai cits kāds iemesls? Tas vēl nav zināms. [Grigulis 1967 : 6–45]
●
Kādu brīdi sēdēt uz plakanā, siltā akmens, skatīties uz kuplajiem madaru un vanagzirņu cekuliem pār kraujas malām un žibīgajām spārēm virs ūdens tīri patīkami. Spāres lido tā jocīgi: pašaujas gabaliņu sāniski, tad stāv gaisā, spārnus ņirbinādamas, pašaujas atkal. Lielajās galvās apaļas, it kā aklas acis. Spārei galvu pagriežot, acīs blāvi atspīd saule.
Bille noguļas uz vēdera un bāž roku ūdenī paplunčāties, bet ūdens, kas izskatījās tik silts, ledaini apdzeļ pirkstus. [..]
Tātad arī pabradāšanās izpaliks. Skatīties ūdenī un spārēs? Cik ilgi var? [Belševica 1992 : 104]
