Acu liešana
Kādā muižas rijā uzturējies velns un nav devis rijniekam nekāda miera. Gribēdams velnam par viņa nedarbiem atdarīt un pazīdams viņa dabu, ka tas vienmēr virsū bāžas, lai viņam arī no visa dod, kas rijniekam ir jeb ko tas ēd, – to visu zinādams, rijnieks tad piebēra kādu vakaru vienu bikšu kuli ar riekstiem, otru ar akmentiņiem un aizgāja uz riju krāsni kurināt. Līdz rijnieks bija krāsni iekūris un nosēdies riekstus ēst, te arī velns klāt un prasa viņam: ko tas ēdot? Rijnieks atbild: „Riekstus!”
„Dod man arī!” prasa velns.
Rijnieks nedod vis viņam riekstus, bet akmentiņus. Velns pieber pilnu muti akmentiņu un sāk tos kodīt, bet nevar viņus sakost. Redzēdams, ka rijnieks viegli un garšīgi riekstus ēd, viņam turpretim veltīgi jācīnās ar akmeņu košanu, velns noskatās skaudīgi uz rijkuru un izsauc reizēm: „Tu vienādi ēd, bet es nekā!”
Citā reizē ieraudzīja velns, ka rijnieks, nosēdies uz krāsns kuldas malas, pīpēja pīpi. Velnam arī iegribējās tādus pašus kuplus dūmus laist. „Dod man arī!” tas sacīja uz rijnieku, viņam klāt pieiedams.
„Labprāt!” atbild rijnieks un iedeva velnam pīpes vietā bisi, kuru tas turēja kāju starpā. Velns, domādams bises stobru par pīpes spici, iebāza to mutē un vilka, ka vilka; bet dūmi nenāca, ka nenāca. „Pieliec uguni!” uzrunāja velns rijnieku, tam plintes galvu pasniegdams. „Tūliņ!” atteic rijnieks, bises galvu saņemdams un viņas spalviņu nospiezdams. Bises sprādziens sprāga un velnu vairs neredzēja rijā.
Pēc kādām dienām bija velns atkal klāt un žēlojās par stipro tabaku, ko rijnieks tam devis smēķēt pagājušo reizi: viņš veselas septiņas dienas no vietas esot zemes rijis. Bet arī šoreiz nestāvēja rijnieks dīkā. Viņš lēja alvu. „Ko tu tur dari?” velns prasa rijniekam. „Leju jaunas acis!” atbild vientiesīgi rijnieks. „Vadzi, vai tu nevari izliet arī man jaunas acis?” „Kādēļ ne? Ja gribi, tūliņ, bet tad apgulsties tur uz sola!” Velns nogulstas žigli uz sola. Tomēr, lai varētu pastāstīt arī citiem velniem, kā jauno acu lējēju sauc, prasa viņš rijniekam pēc vārda. Rijnieks teica, ka viņu saucot „Es pats!” Velns brīnās par rijnieka ērmoto vārdu, to vairāk reižu atkārtodams. Kad alva pa tam bija atdzisusi, tad vajadzēja velnam brītiņu gaidīt, kamēr izkausēja to pa jaunu. Vairāk reižu uzsauca velns rijniekam nepacietīgi, lai pasteidzoties acis liet. Pirms rijnieks to darīja, viņš piesēja velnu pie sola. Nu viņš paņēma podu, kurā atradās alva, un salēja visu velnam acīs. Velns aiz sāpēm uzslējās ar visu lielo solu kājās, bļāva, sprauslāja un izskrēja rijas priekšā. Aiz tāda trokšņa visa rija pieskrēja velnu pilna. Tie prasīja: kas viņam sagānījis acis? Velns, izslaucīdams alvu no acīm ar dūrēm un gaisā lēkdams aiz sāpēm, brēca: „Es pats! Es pats!”
„Kad pats vainīgs, tad jāliek citi mierā!” domāja citi velni un neaizkāra rijniekam ne mata. No tā laika nav manīts neviena velna šai rijā.
[http://valoda.ailab.lv/]
Velna līgava
Vienā mājā, netālu no citām ēkām, stāvēja tukšs nams. Šinī namā bija paraduši pa svētdienas pavakarēm puiši ar meitām pulcēties, lai padietu, parotātu.
Vienā tādā vakarā atnākušas arī no otras, tuvējās mājas divi jaunas meitas – māsas tās bijušas. Šās jaunās meitas diet nedejušas, bet tikai noskatījušās, kā citas meitas ar puišiem dej. Visgar sienām šai namā bijuši soli, kamēr vieni dej, citi apsēdušies. Piepēži ienākuši vēl divi jauni puiši. Nekas – kur jau dej, tur visvisādi saronas. Un ta nu ienāk tie puiši, apsēžas uz viena sola un skatās. Bet viena no abām māsām arvienu pažūr uz svešajiem puišiem.
Te patlaban viens pāris dej, bet streipuļo un pakrīt. Svešie puiši par to drusku pasmej. Bet māsa, uzmanīgi skatīdamās, ievēro, ka šiem melni zobi.
„Dievs pasargi, māsiņ!” viņa saka otrai, „svešajiem puišiem ir melni zobi.”
Meitas savās bailēs nu vēl uzmanīgāki novēro svešos puišus un piepēži apmana: apakš tā sola, kur svešie nosēdušies, karājas astes galiņš. Tūliņ abas māsas klusiņām piecēlušās un drebēdamas izgājušas no nama nepamanītas un – ko tikai kājas jaudā – projām uz mājām.
Paskrējušas tādu gabalu, dzird: namā viņām aiz muguras briesmīgi vaimanā, brēc un kauli brakšķ. Bet šīs abas mūk, ko tikai spēj. Jau nebūtu vairs tālu no mājām, te dzird pakaļ dzenamies. Un lūk, viens no svešajiem puišiem jau itin klātu. Nekur vairs citur paglābties, – turpat pirmā ēkā, pirtī, iekšā. Bet pirtī bija iesērti žāvējami lini. Abas paslēpušās linos. Puisis atskrējis pie pirts, gribējis jau iet iekšā, te atskan pirtī balss: „Nenāc! Ja nāksi iekšā – sadegsi!”
Tā bijusi Dieva balss.
Palicis stāvam puisis, nedrīkstējis iet pirtī, griezies atpakaļ un aizskrējis. Otrā rītā mātes un tēvi gaida, gaida, vai jel drīzumā bērni nenāks no tā nama atpakaļ, kur aizgājuši diet un rotāt, bet kā nē, tā nē. Beidzot ies raudzīt – atron: Dievs, esi žēlīgs! – čupām guļ salauzītu baltu kaulu, vairāk nekā.
Sveši puiši cits nebijuši kā divi velli.
[http://valoda.ailab.lv/]