Izelpā radīt samērā īsas, ritmiskas, refleksīvas balss skaņas, izrādot prieku, labsajūtu vai nicinošu, noraidošu attieksmi pret kaut ko.

 – Tu esi ļoti laipns, direktor!

Autobusu gaidot, viņa ir stipri sasārtusi un, Askoldu ieraugot, kā tam liekas, piesarkst vēl vairāk un apaļā, rožainā seja kļūst – kā tam arī šķiet – līdzīga ābolam.

– Braucam uz mājām?

– Lai notiek! – viņš atbild un iesmejas, jo Ritma vaicājusi tā, itin kā mājas abiem būtu kopīgas.

– Ko tu smejies, direktor? – viņa jautā ar mazu šķelmību, bet tas, kas iešāvies prātā un balsī pateikts, bez šaubām, izklausītos muļķīgi, Askolds, pats par sevi saprotams, nepasaka un tikai palīdz Ritmai izvietot iepirkumus uz pakaļējā sēdekļa. – Kasparson, ak dies, nu, tāds kā lācis, neliec taču torti uz puķēm! Tur iekšā ir kallas! – viņa iesaucas pārspīlētās, drusku tēlotās šausmās, un Askolds pārliek vīstokļus un kārbu citādi, paklausīgi un pat ar zināmu labpatiku pakļaujoties viņai un izpildot viņas pavēles, un viņas savdabīgā, drusku familiārā, drusku ķircinošā uzrunas forma, kāda nav raksturīga nevienai citai sievietei, ko Askolds pazīst, rada ap viņiem nemitīgu un satraucošu spriegumu kā azarta spēlē. [Ezera 2012 (?) : 35]

●

– Ziepniek, ei, tu dzirdēji? – Kramakmens pievēršas stūrmanim. – Grāmatvedis, loģikas un likumsakarību ekstrakts, bet, redz, māņticīgs! Vai tur nav jāsmejas?

Ziepnieks neatbild. Iespējams, ka viņš pat nedzird. Bura ir jāsviež uz otru pusi. Nesenais austriņš iegriezies par nordvestu. Vēsma ir vāja un nevienmērīga kā guļoša bērna elpa. „Andromeda” tik tikko kust no vietas. Lielupe tagad jau dziļā tumsā. Mirdz zvaigznes. No miglas līņām lien mēness – apaļš un sarkans kā ugunīs nokaitēts. Kaut kur tālumā pār tiltu dārdēdams skrien elektrovilciens. Tad atkal klusums.

– Jāsmejas un jāraud, – Simjūds piekrīt. – Domājat, ka es ar prātu to nesaprotu? Saprotu gluži labi, bet vienmēr tā atgadās. Es jums saku: uz nogalvošanu. [Skujiņš 1976 : 219–220]

●

Rijnieks neskatījās, pat galvu nepagrieza. Tomēr viņa iecirstajā, plakanajā zodā, stāvu atliektā mugurā un visā pārējā augumā bij tik daudz cieņas pret sevi pašu un tik liels nicinājums pret to, kas garām brauca, ka Brīviņu gruntnieks neizturēja. Tagad pats piegrūda Preimanim un teica tik skaļi, ka biržu vilcējs varēja dzirdēt, ja gribēja:

– Paskaties! matainis staipa zarnas pa lauku!

Tagad īstā vieta Preimaņa lielajam smieklam. Bet pagastvecākajam acīs smieties – nē, tas bij par daudz prasīts. Viņš aizsita plaukstu mutei priekšā un drebināja plecus, lai Vanags vismaz sajustu, ka viņš smejas lieliskajam jokam.

Nē, Rijnieks nebij neko dzirdējis. Tomēr platā galva pagriezās – bet uz otru pusi, pret paša Buķi. Un braucēji sadzirda skaidri, pat pārāk skaidri:

– Paskaties! bārdainis ved no Klidziņas putraimu kulīti!

Buķis taisni zviedza, arī Teteris piebalsoja mazliet mērenāk. Ķēve droši vien bij tādā pārliecībā, ka saimniekam ar kaimiņu parunājams prātīgs vārds, tāpēc spēji apstājās tikko kustošā solītī. Bet tikpat spēji sānus ķēra divi dzeloši pātagas cirtieni un pasvieda viņu stiepieniem. [Upīts 1945 : 32]

●

[..] Noglāsti man galvu, krizantēma! Zini, cilvēki ir

lieli un aizmirst to darīt. Plecus un krūtis,

un daudz ko vēl skaistu viņi glāsta. Noglāsti man

galvu, krizantēma!

Smejies, lauvmutīte, man patīk, kā tu smejies.

Glītie un skaistie nekad tā nesmejas. Glītie un

skaistie smejas ar pusmutīti, ar puspurniņu, ar ceturtdaļdvēselīti. [Ziedonis 1978 : 214]

Smieties ir veselīgi

„Smieties ir veselīgi” – tas ir biežāk skandēts nekā Nīčes teiktais „Smiekli ir nopietna māksla”. Nebūs neviena, kas noliegs, ka zina Nīči. Vieni gan zina tikai vārdu Nīče, bet citi arī to, ka Nīče bija filozofs.

Atkal nāk smiekli. Bet nedrīkst smieties, ka vieni zina vienu, citi otru. Smiekli ir nopietna māksla. Par mākslu neviens nesmejas. To saprot vai nesaprot. Vai smieklus kā tādus vispār iespējams saprast? Katrai tautai smiekli ir kultūrā. Bet vai tos var saprast? Laikam jau ne.

Smiekli ir lipīgi. Pat slimīgi lipīgi. Epidemioloģiski. Kā tāds gripas vīruss. Cilvēki taču baidās saslimt ar gripu. Smieties gan nebaidās. Ā, nē. Ir viena grupa, kas ļoti baidās, ka par viņu darbību, lēmumiem varētu tikai smieties. Tā ir valdība. Ja nu vienā mirklī visus pārņem smieklu pandēmija un visi sāk smieties par jebkuru valdības rīcību? Tas taču ir vēl briesmīgāk nekā sirpis un zobens, par revolūciju nemaz nerunājot.

Tādi sīkumi iešāvās manā prātā, kad klusībā pie sevis smējos par sevi. Laikam jau ir nepareizi klusi smieties par sevi. Dziesmā gan dzied – „Pasmejies par sevi pats”. Ja visās dziesmās būtu tikai īstenība un patiesība kā likums, tad rudentiņam sekotu barga ziema un man nemaz nebūtu iemesla smieties par sevi. Kāds tad bija tas cēlonis domām par smiekliem un pašiem smiekliem? Gandrīz pakritu. Kaut kur paslīdēja kāja, neievēroju, vai tas bija ledus vai vienkārši dubļi, vai kāda suņu sēne. Nē, ziemā sēnes neaug. Šajā pavasarīgajā ziemā gan jau esot manītas pavasara sēnes. Vai starp tām ir arī suņu sēnes, nezinu. Vienalga. Kāja paslīdēja uz ledus vai uz kaut kā, un es gandrīz nokritu. Tad gan citi būtu smējušies par mani. Gardi smējušies, nemaz nepapūlēdamies pajautāt, vai nevajag ko palīdzēt. Viedoklis ir tikai viens – uz ielas krīt tikai piedzērušies cilvēki un tiem nevajag palīdzēt. Tā arī kāds nepiedzēries kādreiz nomirst. Vai tad tā gandrīz pakrišana nav pietiekami liels iemesls, lai es smietos par sevi pati? Labi, ka nenokritu. Tad citi būtu smējušies manā vietā par mani.

Pasmejies. Un labi būs. Tā arī daru. Ja citi smietos par mani, man labāk nekļūtu. Varbūt tieši sliktāk – kā gan es varēju radīt iemeslu tam, lai citi smietos par mani. Lai taču smejas paši par sevi. Vai nav pietiekami liels iemesls smiekliem kaut vai tas, ka es domāju, ka tā, kā es domāju, ir ļoti pareizi, bet citi domā nepareizi? Par visu drīkst smieties. Arī par to, ko galīgi nesaprot.

Smiekli gan ir nopietna māksla. Viens no iemesliem, kāpēc tā ir vesela māksla, turklāt ļoti nopietna, nebūt ne smieklīga, ir tāds, ka jāiemācās nesmieties par katru nieku. Kā to izdarīt? Tas ir katra paša ziņā. Vai tad tas bija nieks, ka es smējos pati par sevi, jo, paslīdot kājām, nenokritu un citi nevarēja gardi, līdz ģībonim smieties par mani?

Atkal nāk smiekli – gardi, līdz ģībonim, smiekli liek raustīties krampjos, smejos līdz nāvei... Veselība. Labāk nesmiešos, ka nenomirstu no smiekliem. Nē, pasmiešos. Labāk kļūs.

Ko es gribēju pateikt? Laikam neko. Smejoties par sevi, pazuda veselais saprāts. Ne man vienai tā trūkst. Man tas pazūd tikai smejoties, bet citiem nav vispār.

Smejoties par sevi, jau aizmirsās, ka jāuzmanās no slideniem ceļiem. Šoreiz veiksmīgi savu posmu būšu veikusi. Ar smiekliem līdz asarām. Neviens nevar ieraudzīt ne vienus, ne otras. Es taču smejos pie sevis. Ko es smejoties gribēju pateikt? Smiesimies visi. Katrs par kaut ko savu. Un ne jau par kaut kādiem niekiem vien. Mēs taču visi esam lieli mākslinieki. Varam veidot lielu, nopietnu mākslu – smieklus.

[Sagatavots pēc: Lenona : https://www.tvnet.lv/5694400/smieties-ir-veseligi]

Smieties, nevis raudāt

2018. gada sākumā Latvijas kinoteātros tika rādīta franču un britu kopražota kinofilma „Staļina nāve”, kas traģikomiskā veidā aplūko 1953. gada notikumus padomju valsts „augšgalā”, kur pat priviliģētajos kompartijas slāņos valda totālas bailes no tirāniskā Staļina. Kad diktators mirst, sākas farsam līdzīga, tomēr nežēlīga Staļina tuvāko līdzgaitnieku cīņa par varu, kas vienlaikus ļoti burtiski ir arī cīņa uz dzīvību un nāvi. Kaut arī šī situācija patiesībā acīmredzot bija baisa, filma to pasniedz kā smieklīgu stāstu par nožēlojamu un vienlaikus ļoti bīstamu tipāžu savstarpēju plūkšanos – spēli bez noteikumiem, kuras uzvarētājs saņems galveno balvu – iesēdīsies tikko kā bijātā, bet tagad jau gandrīz piemirstā vadoņa krēslā. Noskaņas un attieksmes ziņā filma stipri atgādina Tarantīno „Bēdīgi slavenos mērgļus”, kas līdzīgā veidā aplūko otru 20. gadsimta totalitāro režīmu – nacismu.

Interesanti, ka mūsu kaimiņvalstī Krievijā filmas rādīšana kinoteātros esot vispirms atļauta, bet pēc tam aizliegta. Viens no argumentiem – tā esot Rietumvalstu ideoloģiskā cīņa pret Krieviju un aizvainojot cilvēkus, kas uzvarējuši Staļingradas kaujā.

Šādi argumenti, bez šaubām, pārsteidz, jo filma nekādā ziņā neapsmej vienkāršos padomju valsts pilsoņus, drīzāk ir jūtama tās veidotāju līdzjūtība pret represiju un drausmīgo sadzīves apstākļu nomocītajiem maskaviešiem. Ļoti nesaudzīga turpretī ir attieksme pret Staļinu un viņa tuvāko līdzgaitnieku pulciņu. Turklāt, cik noprotams, lielākā daļa no filmas balstās uz dokumentāliem faktiem, kas, kā jau komēdijā pienākas, gan ir attiecīgi pārspīlēti un izpušķoti (ko vērta vien ir slimā Staļina nēsāšanas aina!). Vai tādējādi būtu jāsaprot, ka filmas aizliedzēji patiesībā uztraucas par to, ka tiek „zaimota” Staļina piemiņa? Atcerēsimies, ka viņš joprojām ir pasaules mērogā nepārspēts tirāns, kura režīms nogalināja vismaz 20 miljonus savu (!) pilsoņu un vēl daudzus miljonus turēja koncentrācijas nometnēs (pēc Staļina nāves tika amnestēti ap pieciem miljoniem lēģeros ieslodzīto). Vai varbūt šāda varas vājprāta pārņemtu cilvēku „ņemšanās” pārāk atgādina kādu mūsdienu situāciju?

Mans vecvectēvs Miķelis Gailītis, kura dzīvi un mūža darbu bija pilnībā izpostījusi padomju okupācija un represijas un kura dēls Pēteris tobrīd atradās koncentrācijas nometnē Karagandā, uzzinādams par Staļina nāvi, ar gandarījumu esot teicis: „Es to maitu tomēr pārdzīvoju!” (Gadu ziņā būdams Staļina vienaudzis, arī viņš tobrīd bija mūža nogalē.) Pilnīgi noteikti līdzīgi jutās simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju un miljoniem tautu cietuma jeb PSRS un tās okupēto valstu cilvēku. Varbūt smejoties viņiem bija vienīgā iespēja vismaz iekšēji, garīgi uzvarēt galēji nevienlīdzīgajā un fiziski bezcerīgajā cīņā ar staļinismu.

„Staļina nāve” ir ne vien vērtīgs un arī reizē izklaidējošs kinomākslas darbs, kas no brīvu cilvēku skatpunkta raugās uz drūmākajām 20. gadsimta vēstures lappusēm, bet arī labs izziņas materiāls tiem, kam izlasīt biezas vēstures grāmatas ir par grūtu.

[Sagatavots pēc: Gailīte : http://www.juristavards.lv/doc/272119-smieties-nevis-raudat/]

Tradicionālā transkripcija

[smiêtiês]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[smi͜eti͜es]

[s] – nebalsīgais troksnenis

[m] – skanenis

[ie] – divskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[ie] – divskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

smie- –sakne, vārda celms

-ties – galotne

smie-ties

→smie+šan-ās

→smēj+ēj-ies

→ie+smie-ties→ie-smie+šan-ās

→iz+smie-ties→iz-smie+šan-ās

→ne+smie-ties

→pa+smie-ties→pa-smie+šan-ās

       →pār+smie-ties→pār-smie+šan-ās

smieties – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, atgriezenisks, nepārejošs (dažos vārdu savienojumos var būt pārejošs), nepabeigta veida darbības vārds, 1. konjugācija

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

PAVĒLES IZTEIKSME

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Smieties ir veselīgi.

2) izteicējs – Visi smējās par labo joku.

3) galvenais loceklis – Smieties un līksmot!

4) papildinātājs – Tikai ar laiku es iemācījos smieties tad, kad gribas raudāt.

5) veida apstāklis –  Meitene, jautri smiedamās, steidzās pretī ciemiņiem.   

bezbēdīgi smieties, gardi smieties, garšīgi smieties, ilgi smieties, klusu smieties, laimīgi smieties, līksmi smieties, ļauni smieties, priecīgi smieties, sirsnīgi smieties, skaļi smieties, zobgalīgi smieties

smieties aiz laimes, smieties no sirds, smieties līdz asarām, smieties pilnā kaklā

smieties, smejos, smejies, smejas, pag. smējos; refl. darb.

1. Izelpā radīt refleksīvas, samērā īsas, ritmiskas balss skaņas, piem., aiz prieka, labsajūtas, laipnības, arī izjūtot nicinošu, noraidošu attieksmi pret ko.

Skaļi, ļauni smieties. Smieties līdz asarām. Smieties pilnā kaklā.

// Radīt (smieklus).

Smieties savus klusos smieklus.

2. Zoboties.

Smejas par politiķiem.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]

smieties, smejos, smejies, smejas, pag. smējos; refl.

1. Izelpā radīt refleksīvas, samērā īsas, ritmiskas balss skaņas, piemēram, aiz prieka, labsajūtas, laipnības, arī izjūtot nicinošu, noraidošu attieksmi pret ko.

Priecīgi smieties. Bezbēdīgi smieties. Zobgalīgi smieties. Ļauni smieties. Smieties aiz laimes. Smieties līdz asarām. Skaļi smieties. Klusu smieties. Smieties pilnā kaklā.

Sedlinieks smējās kratīdamies, līgodamies, pat asaras saskrēja acīs. Upīts 4, 170.

Anneli nekur nelaida, un viņa arī nevarēja paiet. Kā soli spēra, tā sapinās lakatos un novēlās, bet citi gardi smējās. Brigadere 2, 20.

.. viņa smējās aizrautīgi un jautri, tā ka beidzot viņš neizturēja un arī iesmējās. Ezera 5, 98.

„Zelta medaļu jums man izdevās nogriezt, bet vēl jau nevar zināt, kurš smiesies pēdējais!” Zigmonte 17, 187.

pārn. Es lūdzos, lai bērzi šeit baltāki aug, Lai laipnāk pienenes smejas. Kaldupe 2, 61.

Vīri smejas locīdamies, vīri rēc un sit sev pa gurniem, vīri slauka smieklu asaras. I. Ziedonis, 17.

Kungs smejas, līks palikdams. ME II, 486.

// trans. .. viņš smējās atkal savus gardos smiekliņus. Kaudzītes 1a, 212.

Laura smējās rupju vīrieša smieklu, virslūpa neglīti saraucās augšup.. Upīts 4, 404.

// trans. Jokojot teikt, runāt (ko).

Bet tēvs reiz smējās: ja mans dēls būs mācītājs, es iešu par ķesteri. Viese 2, 174.

// pārn. Būt tādam, kurā izpaužas prieks, jautrība u. tml. (parasti par acīm).

Bet tēvoča acis joprojām smējās, grimdamas dziļajos maisiņos, kas karājās zem tām. K. Zariņš 2, 82.

Man smejas acis, un tie ir vislielākie smiekli.. Vācietis 10, 89.

Viņas acis smejas vēl vairāk nekā mute. Upīts 10, 47.

// pārn. Radīt īsas, aprautas, citu citai ātri sekojošas balss skaņas (par dažiem dzīvniekiem).

Saule pār Dzimteni lejas, – Cīruļi, Cīruļi smejas! Literatūra un Māksla 56, 24, 2.

2. Zoboties.

.. drīz apmierinājos, lai gan vēl ilgi man bija sāpīgi ap sirdi. Kādēļ viņi smējās par skolotāju? Visi viņi taču nesen tikai pie viņa mācījušies, visiem tiem viņš tikai labu vien gribējis un darījis. Varēja jau par mani vien smieties, viņu neaizskarot. Birznieks-Upītis 6, 117.

.. asinis viņš nevarēja ciest... Saime slepus smējās par tādu pakulu dūšu. Upīts 4, 113.

„Varbūt tu smiesies par mani,” pēc brītiņa viņš iesāka, un Mirdza juta, cik grūti viņam runāt. „Man dažreiz liekas, ka tu par mani smejies.” Sakse 7, 133.

pārn. Tev nē, tev nesacīšu vairs nekā – par mums aiz muguras jau atvasara smejas. Lisovska 6, 20.

3. Nebaidīties, arī neuztraukties.

Skābes nokodināja Ievas pirkstus melnus, bet viņa smējās par to. A. Grigulis 10, 78.

„Tad lielisks laiciņš! Ja tāds pastāvēs, smiedamies tiksim galā ar sienu!” Paegle 3, 233.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]

smiêt, smeju, smêju, (ver)lachen, spotten: visi smējuši strupde̦guni LP. V, 8. dziesmiņā tâ nesmēja, kâ smej nieku valuodā BW. 806 var. smejat, ļaudis, dziesmiņai (Var.: dziesmu manu), nesmejat valuodai (Var.: valuodiņas nesmejat)! 906. Sprw.: uotram smej, pašam tiek Birk. Sakāmv. 68. nesmej savus draugus, pēc par tevi smiesies! ebenda. tīri jāsmej tam puikam, man muss über den Jungen geradezu lachen Wolm. smejams, was zu belachen ist, lächerlich, töricht U.: cilvē̦ka smejamās puses Dr. Refl. -tiês, lachen, scherzen: man jāsmejas jums, ich muss über euch lachen Suhrs. jāsmejas tam Marē̦nam, man muss über die Marie lachen Wolmar. Sprw.: smejies bagātam, nesmejies nabagam! Birk. Sakāmv. 69. nesmejies uotram, ka pašam tâ⸱pat nenuotiek! 98. smejies tu tagad man, gan cits smiesies taviem bē̦rniem! ebenda. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! ebenda. smējās man valuodai BW. 905. kâ smieklam nesmiesies? Le. Gr. 425. Subst. smêjẽjs, wer (ver)lacht, ein Spötter: man[a] auguma smējējiņi BW. 8329... kurs ir meitu smējējiņš 9819 (ähnlich 12779). Nebst smaidît, smīdinât, smīnêt, smīgaļât, smīkât, smaĩkala, smaikluôt(iês) zu ai. smayatē „lächelt”, smita-ḥ od. smēra-ḥ „lächelnd”, aksl. smĕjo, sę „lache”, smĕxъ „Lachen”, gr. φιομμειδής „gern lächelnd”, μεῖδος· γέλως Hes., engl. smile „lächeln”, lat. mīrus „wunderbar” u. a., c. Walde Vrgl. Wrtb. II, 686 f. [Sagatavots pēc: ME III : 968]

●

smiêt nevajag uotram bē̦rnus s., – tad pašam bē̦rni ir dumji Salis. Refl. -tiês: kilbam, aklam nesmejies! Auleja. „... kur būs uz priekšu dzīvuošana...?” „... virs zemes, apakš debesīm, kâ kur smejas” Blaurn. Raksti II ⁵ (1939), S. 151. Subst. smêjẽjs: pašam meitu smējejam BW. 21318, 13 var. ‡ Subst. smêjums, das Gelachthaben: nuoraudāsi šā vakara smējumiņu BW. 22785. Wurzelgleich ist auch tochar. smi- „lächeln”, s. Schwentner KZ. LXIII, 262 f.
[Sagatavots pēc: EH II : 540]

smieties – smītīs

[http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

smiêtiês v. – smîtîs, 3. pers. smajâs, pag. smiêjâs. baznîcâ jàu nu gòn nasmiêjâs nijkod, tùr smîtîs nadrèiksteja, baznîca bej svàta vìta. lajut sveces, jùsmejâs, lài sveces daktu spûžu lìsmu, nadòumâtu.

[Sagatavots pēc: Balode, Jansone II 2017 : 466]

smieties – gruģināt, grudzināt, ķiķināt, ļirkstēt, ņirgt, palaist smieklu, rēkt, smiekuļot, spurkt, zvaigaļāt, zvaigāt, zviegt

smieties – atgriezeniskais darbības vārds no smiet. Pamatā mantota sakne – ide. *(s)mei- : *(s)mī- ‘smaidīt, brīnīties’ >  austrumbaltu *smie- : *smī-, no kā darbības vārds *smieti> latviešu smiet.

Atgriezeniskais darbības vārds smieties senāk lietots arī ar nozīmi ‘jokoties’.

[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 242–243]

baltkrievu смяяцца

krievu смеяться

poļu śmiać się

ukraiņu сміятися

angļu to laugh

baltkrievu смяяцца

franču rire

igauņu naerma

krievu смеяться

latīņu risum

lietuviešu juoktis

lībiešu naerda

poļu śmiać się

somu nauraa

spāņu risa

ukraiņu сміятися

vācu lachen

zviedru garvar

Kas agri smejas, tas vēlu raud.

Pods katlam smejas, abi melni.

Pods grāpim smejas, un abi tup pie uguns.

Kas daudz smejas, negudrs rādās.

Kas daudz smejas, tas ir viens auša.

Smejas kā plāceņu pieēdis.

●

Cilvēki ir sveši viens otram, kad viņi smejas; kur kāds raud – nāc, es tevi pazīstu, mans brāli! (Rainis)

Kad kalni smejas, tad dūko pērkons; kad ielejas smejas, tad zied puķes. (Rainis)

[Sagatavots pēc: http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Rainis/Aforismi/afor.htm]

Ja otram nelaime notiek, tad nevajaga smieties, citādi pašam slikti iet.

No rīta nevajaga smieties un dziedāt, jo tad vakarā būs jāraud.

Vakarā nedrīkst daudz smieties, tad otrā dienā būs tikpat daudz jāraud.

Kad daudz smejas pa dienu, tad vakarā jāraud.

Ja cilvēks ir ļoti priecīgs un daudz smejas, tad drīz dabūs raudāt.

Ja, jauno gadu sagaidot, smejas, tad nākamo jauno gadu sagaidīs ar asarām.

Ja sapnī smejas, tad dabū raudāt vai ir kādas bēdas.

Smejies, Dārtiņa,

Tev daiļi piestāv:

Tev plānas lūpiņas

Kā papiritis. [LD 20323-0]

Meita, meita, mārga, mārga,

Pelni godu dzīvodama:

Ni smejies dziedadama,

Ni ar otru runadama. [LD 951-0]

Ko smejies tu, puisiti,

Tev jau zobi izbiruši.

Ej uz Rīgu zobus pirkt

Piecu mārku gabalā. [LD 20195-0]

Vai, ļautiņi, vai, ļautiņi,

Jūs jau mani smejaties:

Mani jaunu meiteniņu

Ved pie veca arajiņa. [LD 22040-0]

Smieklam, ļaudis, smejaties,

Ne manam augumam;

Kādu mani Dieviņš deva,

Tādu māte audzinaja. [LD 21486-0]

Ko jūs, ļaudis, smejaties,

Ko jūs man brīnaties?

Vaj es biju ienākusa

Še par ļaužu brīnumiem? [LD 18907-2]

Labak, meitas, padziedam,

Ne kā niekus runajam;

Runās ļaudis, smiesies kungi

Par tām nieka valodām. [LD 805-2]

Rej sunitis smiedamies,

Patīkami viesi nāk:

Jaunajai māsiņai

No tālienes precinieki. [LD 14466-0]

Smieties vien pazasmēju

Pīragam, plāceņam:

Pīragam, plāceņam

Abi gali nodeguši. [LD 19418-0]

Smējās man visi ļaudis,–

Kas smiekliem nesmējās?

Smējās man dziesmiņām,

Smējās man valodai;

Darbiņam nesmējās,

Redz ražani dzīvojam. [LD 905-0]

Smējās ļaudis dziesmai manai,

Smējās manai valodai;

Es ļaudim pasmejos,

Tik nelabi dzīvojot. [LD 903-5]

Uzlec saule, noiet saule,

Ar tautām runajot.

Kam patīk, lai smejas,

Man ar savu jarunā. [LD 15725-0]

To meitiņu gan pazinu,

Kas būs brūte šoruden:

Ne runā, ne smejas,

Domadama vien staigāja. [LD 817-13]

Lai smejās kas vecam,

Es vecam nesasmēju;

Metu laipu par upiti,

Vedu vecu rociņā. [LD 27276-2]

Lai smejas, kas gribeja,

Man ar godu dzīvojot;

Lai stāv mani brūni mati

Zem vizuļu vainadziņa. [LD 13060-1]

Lai smejas, kam patīk,

Ka man mazs arajiņš;

Pate arklu ienesišu,

Pat’ aizjūgšu kumeliņu. [LD 21429-6]

Lai smejās, kas gribeja,

Es ar svešu nerunaju;

Es runaju ar bāliņu,

Ar bāliņa līgaviņu. [LD 3507-0]

Pazynu Ontonu

Nagudru ļaužu:

Kū mes i dzīdim,

Tū jis i smejās. [LD 20972-1]

Pupa, salms un ogle

   Reiz pupa, salms un ogle nolēma ceļot pa pasauli. Ceļodami tie nonāca pie upītes. Kā tikt pāri? Salms pārgūlās upei pāri un teica, lai nu ogle ejot kā pa laipu. Ogle arī gāja, bet, tikko tā tika līdz vidum, salms sāka degt, pārlūza pušu, un ogle iekrita ūdenī.

     Pupa stāvēja krastmalā un, to redzēdama, tā smējās, ka aiz lieliem smiekliem tai pārplīsa vēders. Par laimi pretim nāca skroderis. Pupa lūdza, lai sašuj viņai vēderu. Un par piemiņu no oglītes skroderis sašuva viņu ar melnu diedziņu. No tā laika pupai vienā galā ir melna svītriņa.

[Sagatavots pēc : http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/241/0123901.htm]

    Es tik tāpat

Lūpiņas atšiebtas,

Actiņas piemiegtas –

„Ko tu tā smejies?”

– Es tik tāpat.

Vaidziņi saviebti,

Plakstiņi sarkani –

„Ko tu tā raudi?”

– Es tik tāpat.

Druvas un dārziņi,

Vaļņi ir sacelti –

„Ko tu tā dari?”

– Es tik tāpat. [Rainis 1978b : 79]

Ērkšķurozīte un princis

Cik skaisti baltā zīda gultiņā

Guļ Erkšķurozīte un guļot smaida!

Visapkārt rozes baltā pulciņā,

Tā guļ un savu princi gaida.

Tev ar tā laiski gulēt patiktu,

Bez darba, tikai gaidīt savu princi,

Bet tas par agru tevi uzceltu.

Tev labāk gaidīt ilgdusīti – inci.

Beigās Valdis pateica: „Tas ir priekš Mudītes!”

Visi bērni smējās, bet Mudīte noteica: „Smejaties, smejaties,

gan jau es parādīšu, ka esmu Mudīte!”

Maiga strīdu nobeidza, teikdama: „Klausāties manu

dzejoli!”

Kad iznāks saule?

„Ak, cik auksta šogad ziema!

Kad jel reizi iznāks saule?”

Sūdzas visi mājenieki.

Mazais Valdis apmierina:

„Saule gaida, kad būs siltāks,

Tad ir viņa iznāks laukā.”

Kad citi bērni smējās, Valdis noteica: „Nu, vai tad tā nau?

Kad būs siltāks, būs ij saule.”

Citi atkal smējās. [Rainis 1978b : 283]

***

Uz mājām!

Uz mājām! – jā.

„Bet vai tad tu priecājies arī?”

Es?

„Tu arī nabaga putniņš esi –”

Es smejos.

„Es redzu, tu smieties vari,

Bet vai tu smejoties priecājies arī?”

Kā tu jautā?

„Kā man nejautāt?

Nāc man gluži tuvi klāt!

Klau:

Man grūta vēl sirds,

Vēl pārciestais spiež –

Atlaista saite, man liekas, –

Vēl vairāk griež.”

Nekas! ... Nekas!

„Nekas? bet kam tu neatbildi?”

Kam neminamo minēsim?

Mēs jaunas dziesmas dziedāsim –

Klau, tā:

Viss bijušais izbijis,

viens acumirklis vien

To izdzēsis.

Ko cietu mūždien,

Līdz izsamisu –

Viens acumirklis vien

Ir dzēsis visu. [Rainis 1978a : 173]

Ja es nebūtu…

Ja es nebūtu no tās puses,

no Malienas,

es tikpat saldi un garšīgi smietos

par tām mīļajām blēņām,

ko piedēvē novadniekiem,

un sacerētu vēl trakākas,

jo smieties par sevi

māksla, bauda

un gara veselīgums.

Par sevi nesmejas

garā vājie un neveselie.

Ja es nebūtu malēnietis,

mana sirds tāpat pakluptu

Ziemeļvidzemes augstienē,

jo tajā vietā

gribas sakust,

gribas būt tuvāk zemei

un stāvus nav diez cik tuvu.

Un pieglausties gribas

vien tam,

ko tu mīli.

Ja es nebūtu no tās puses,

vienalga

tā novada bijušais

darītu garāku manu dzīvi

pirms manas dzimšanas,

tā novada seja

darītu lielāku prieku

un dziļākas sāpes

uz manas sejas,

tā novada

nākotnes nemirstība

un draudi tai nemirstībai

dotu man to pašu,

cilvēku padarošo,

vīrišķību.

Ja es nebūtu no tās puses…

Kā tas var būt?

Es nevaru būt

no citas puses.

…Un tagad

lai vecvecā Glika

vecvecie ozoli,

lai nošalc šai dziesmai

āmen. [Vācietis 1982 : 181–182]

Par ko jūs smejaties?

Rūdolfs Kugrēns, komiķis. Es smejos regulāri un par ļoti dažādām lietām. Ja kaut kas liekas smieklīgs, smejos arī vienatnē. Nekad nesmejos pieklājības pēc, jo negribētu, lai par maniem jokiem smejas pieklājības dēļ. Ja smejas pieklājības pēc, cilvēks turpinās stāstīt sliktus jokus arī tālāk.

Valdis Melderis, „Radio Skonto” programmu vadītājs. Gan tiešajā radioēterā, gan esot uz skatuves, esmu sapratis, ka vienīgais, par ko man ir tiesības tā kārtīgi smieties, esmu es pats. Ikreiz, kad ir tāda iespēja, es smejos pats par savām kļūdām un neveiksmēm. Nenopietnā attieksme man palīdz nepatīkamus notikumus atcerēties bez īpašas nožēlas. Īpaši smieklīgus gadījumus varu gadiem stāstīt kā anekdotes, lai pēc tam par sevi pasmietos jau plašākā kompānijā. Mans mīļākais citāts par šo tēmu nāk no padomju filmas par Minhauzenu: „Es sapratu, kas ir jūsu nelaime. Jūs esat pārāk nopietni. Gudrs ģīmis vēl neliecina par gudrību, kungi. Visas pasaules muļķības tiek paveiktas tieši ar šo izteiksmi sejā. Smaidiet, kungi! Smaidiet!”

Pauls Timrots, teātra režisors. Patiesība ir nežēlīga – smiekli neārstē! Pat neceri. Smiekli nav arī veselīgi, tie vienkārši ir. Tas, kurš sludina, ka vajag prast pasmieties par sevi, ir vienkārši dirsējs! Neviens no brīva prāta netaisās smieties par sevi. Smiekli nāk brīdī, kad pēkšņi kaut ko saproti. Iztēlojies? Pēkšņi! Ja tu visu saproti lēnām, tu nesmejies. Vienkārši.

Dzintris Kolāts, radio personība. Es smejos par absurdiem, par rīcību, kura pilnīgi pretēja situācijas kopējam diskursam, par veiksmīgiem valodas improvizējumiem. Ir notikumi, par ko smejos tikai noteiktās kompānijās, piemēram, studiju gadu trakumi ļauj smieties studiju biedru salidojumos, kaut tie jau sen zināmi un atkārtoti. Man ar smiekliem ir problēmas, jo, ja uznāk tie īstie, tad brāzmaini un tā, ka nākas meklēt tualeti. Ir komiski notikumi, kuri smieklīgi šķiet tikai noteiktā situācijā: vieta, cilvēks, laiks, apstākļi... Par nesmieklīgajiem jokiem, kur pieklājības pēc jāsmejas? Gan jau kādreiz konformisms pieveicis arī mani, bet tas notiek reti. Cita lieta – man patīk nest cauri nesmieklīgo joku stāstītājus, ar nopietnu ģīmi lūdzot izklāstīt dažādas joka detaļas. Līdzbiedri var apliecināt. Apkārtējie jau ķiķina, bet apceļamais turpina skaidrot.

Egils Zirnis, žurnālists. Varu izstāstīt situāciju, kurā esmu smējies, kad kādam smiekli nenāk, un kura apliecināja, ka humors ir lokāls. Pirms krietna laika Vladis Goldbergs mani un Juri Zvirgzdiņu bija paaicinājis laikam apspriest vai bagātināt ar jokiem kādu reklāmas projektu, īsti vairs neatceros, ko no mums gribēja. Kā tulce bija pieaicināta viena Amerikas latviete. Tad nu tajā reizē mēs ar Zvirgzdiņu ņēmāmies plēst jokus, paši smējāmies un bijām apmierināti ar savu humora izjūtu, laikam arī Vladis smējās, un tad vienā brīdī es pamanīju, ka Amerikas latviete uz mūsu jokiem nereaģē nu nemaz, it kā mēs runātu svešā valodā.

Dagmāra Legante, aktrise. Esot mājās ar maziem bērniem, smieties sanāk katru dienu. Bērni pārsakās, runā izdomātus vārdus, viņu dzīves filozofijas atklāsmes un joki tiešām liek smaidīt un smieties. Arī sadzīvē bieži sanāk saskarties ar smieklīgām situācijām un gadās arī pasmieties pašai par sevi. Es šeit runāju par jokiem, kas rodas paši no sevis, tie nav izdomāti. Labs joks ir retums. Gaumīgi, viegli un labi pajokot ir jāmāk. Es ar baudu skatos komēdijas un komēdiju šovus, kuros joki veidoti gaumīgi un viegli, it kā paši par sevi. Ja reiz esmu uztrāpījusi uz smieklu viļņa, tad smieties varu skaļi un līdz asarām. Bieži izmantoju humoru, lai izietu no neveiklas situācijas vai pateiktu nepatīkamu faktu. Humors atvieglo komunikāciju, un, pēc pieredzes, labs joks ir labs ledlauzis sarunās pat ar nopietniem cilvēkiem. Vai ir sanācis smieties, kaut neviens nesmejas? Man šķiet, ka ir. Un ko tad? Iesmieties vēlreiz!

Dainis Porgants, aktieris. Dīvains jautājums! Kā ikviens (normāls) cilvēks, un domāju, ka pagaidām vēl esmu pie pilna saprāta, es smejos par to, kas man šķiet smieklīgs.

Jānis Jarāns, aktieris. Man smiekli nenāk, redzot, kas notiek apkārt, tāpēc es daudz ceļoju. Kad atgriežos, ieslēdzu TV, atkal ieraugu šīs pārnopietnās sejas un saprotu, ka nekas nav mainījies… Tad es smejos, jūtos laimīgs un braucu pie saviem skatītājiem.

Zuarguss Klororus-Zarmass, dzīves pētnieks. Smejos par pārsteidzošiem paradoksiem, absurdām situācijām, farsiem. Esmu iemācījies smieties par kaķiem, tas prasīja kādu laiku. Ir tāda smiešanās, kas man sagādā prieku, un tāda, kas ir nelāgs ieradums, ko lūkoju mazināt. Cenšos mazāk smieties par citu cilvēku neveiklību un vairāk kārtīgi pasmieties pats par sevi. Dikti labi, ja sanāk smieties, atklājot kādu jaunu patiesību par sevi, visbiežāk muļķīgu. Var smieties arī tad, ja kāds cits godīgi atklāj šo patiesību par sevi.

Anete Konste, publiciste. Es ļoti reti patiešām smejos. Draugi mani ir kaitinājuši par skaņu ssss, ar kuru reaģēju uz joku. Šī skaņa ir mans apliecinājums tam, ka joks ir saprasts un akceptēts, tomēr smiekli man nenāk. Tas drīzāk ir intelektuāls baudījums, veids, kā raudzīties uz lietām un notikumiem sev apkārt. Kad es pa īstam smejos, tas nekad nav labākais joks pasaulē. To pēc tam nevar ne kādam izstāstīt, ne izskaidrot. Ja es to tagad te mēģinātu, man būtu kauns. Tas vienkārši ir absurds, ko spēj radīt draugi, trešo dienu pavadot kopā vasaras festivālā. Vai absurds, kas dzimst tevis paša galvā, ieraugot šķietami visparastāko lietu. Viss negaidot saslēdzas tā, ka liekas – nomirsi no smiekliem. Šī absurda dēļ ir vērts turpināt dzīvot.

Svetlana Bless, aktrise. Es smejos par to, ka nāk pavasaris. Smejos arī par savu jaunāko mazmeitu, kura, goda vārds, varētu būt aktrise, tikai viņai vēl nav pat trīs gadi. Smejos par daudzām lietām – par filmām, par algām, par pensijām. Gadiem tiek risināta pensijas paaugstināšana un gadiem tiek atbildēts: „Mēs risinām.” Tas ir traģikomiski. Latvijā jau ir ļoti daudz smieklīgā. Vairāk jādzīvo smejoties, smaidot. Ir jādzīvo ar smaidu. Jāsmaida ģimenei, garāmgājējiem. Cilvēki vairāk smejas nekā raud. Ar smaidu vieglāk dzīvot. Smaids rada smaidu. Atceros, kā ar Jāni Skani esam smējušies, gar zemi krizdami, taisot „Žurku Kornēliju”. Ja nesaprot humoru, tā ir cilvēka lielākā nelaime. Vislielākā māksla ir pasmaidīt tad, kad ir pavisam grūti. Es priecājos, kad aizeju uz teātri. Man patīk smiekli, patīk skatīties komēdijas.

Elza Rozentāle, dziedātāja. Es ļoti bieži smejos skaļi viena, arī tad, ja esmu sabiedriskā vietā. Pārsvarā par atmiņām, kas saistītas ar kādu atgadījumu, vai visbiežāk par savām kļūdām un neveiklām situācijām. Visvairāk man patīk ironija, jo tā ļoti atbrīvo cilvēku. Jāatzīst, ka es neatminos sevi smejamies par joku, ja citi nesmejas. Piemēram, kad esmu stand-up izrādē, smejos daudz retāk nekā citi. Nevis tādēļ, ka nesaprotu, bet tāpēc, ka man joks liekas pārāk jēls vai bez pietiekama āķīša apakšā. Kaut gan daudz esmu smējusies par nesmieklīgiem jokiem, ko stāstīja mana vecmamma, – viņai vienmēr sanāca galīgi nesmieklīgi joki, bet es smējos, lai viņu neapbēdinātu.

Agnese Rakovska, dziedātāja. Principā es smejos ar sevi par sevi. Savu draugu lokā smejos par draugiem un kopā ar draugiem. Ar draugiem smejamies cits par citu. Gan par kļūdām, gan neveiksmēm un apģērbu. Man ir nācies smieties par nesmieklīgu joku, lai neaizvainotu to, kurš stāsta. Tā ir tāda pieklājības forma. Ir arī gadījies smieties situācijās, kad citiem smiekli nenāk. Bieži vien smejos par pilnīgi stulbām lietām. Sevišķi savdabīga humora izjūta man piemīt savā draugu lokā. Viņi netiek aizvainoti, kad sanāk apsmiet kādu, nepamanot, ka tas var būt arī aizvainojoši pret otru. Tādos gadījumos sanāk smieties kopā.

[https://www.satori.lv/article/par-ko-jus-smejaties]

Smieklu terapija: kāpēc smieties ir tik ļoti svarīgi

Katra diena, kurā neesi smējies, ir pazaudēta – teicis slavenais Čārlijs Čaplins. Smiekli – tā jau ir nākamā pakāpe. Smejoties atklājam diezgan spilgtas emocijas, kad esam bezgala priecīgi par muļķībām, jokiem, pārsteigumiem. Tādos brīžos kļūstam nedaudz kā bērni, kurus kaut kas vēl var pārsteigt. Smiešanās ir svarīga, jo ļauj izpausties pozitīvajām jūtām un iesaistīt šajā priekā arī citus. Smiekli ir lipīgi, tāpat kā raudāšana. Tās ir divas specifiskas emociju izpausmes, kuru laikā no kaut kā atbrīvojamies.

Kā pareizi smieties?

Smiekli mēdz būt dažādi – skaļi, klusi, kautrīgi, dārdoši... Tā ir skaņa, ko no sevis izlaižam, lai gan dažkārt, bikluma un kompleksu mākti, no tās baidāmies. Iespējams, klusajiem smējējiem kādreiz bērnībā ir aizrādīts par spilgtām izpausmēm. Tā iespaidā viņi pieņēmuši lēmumu neizlēkt, jo skaļi smiekli padara tevi it kā lecīgu, dzirdamu un redzamu – tu palaid skaņu vaļā nekontrolējot, tā ir pašrealizācijas vajadzība. Cilvēks var dziedāt, raudāt, runāt tā, lai dzird, un arī brīvi smieties.

No sirds smejoties, cilvēks pārdzīvo pozitīvas izjūtas, kas ir arī smieklu terapijas seansu pamatā. Smiešanās ir tas provokatīvais pavediens, ko psihologi izmanto, lai atraisītu vaļā problēmu mezgliņu. Ja smieties ar skaņu nav pierasts, to var iemācīties. Piemēram, drošā vidē, mājās, lasot kādu smieklīgu grāmatu vai skatoties komēdiju, pamēģini, kā tas ir, kad telpā ienāk smiekli. Protams, nevajag smieties ļoti skaļi un nesavaldīgi situācijās, kur tas nav atbilstoši, bet neformālā vidē, ja cilvēki joko, šie smiekli atbrīvo no stīvuma.

Smiekli un smaids liecina par prieku. Neatkarīgi no tā, vai tas ir ātri gaistošs vai ilgstošs, tas nodevīgi atklājas sejas vaibstos. Ne velti laimīgi cilvēki daudz smaida. Viņi nekautrējas, jo jūtas brīvi izrādīt to, ko jūt; cenzors ir aizsūtīts atvaļinājumā. Dzīves baudītāji ir daudz smaidīgāki par cīnītājiem. Ja cilvēks savā pamatattieksmē ir karavīrs vai racējs, tad ķermenis pieslēdzas programmai, ko viņam uzdod. Turpretī laimīgs cilvēks bauda mirkli, jūtas labi, un tas viss staro uz āru. Jo laimi jau veido mazie prieciņi – humors, labs garastāvoklis, dažādas sīkas darbības. Ja ir daži mirkļi, kuros šajā dienā esat smaidījuši, vakarā pirms aizmigšanas tos ir vērts atsaukt atmiņā. Atcerieties, ka

• no sirds smejoties, mēs trenējam sejas muskuļus, novēršot vaigu un lūpu kaktiņu nolaišanos;
• smejoties norit līdzīgi procesi kā rīta skrējiena laikā – asinsspiediens paaugstinās un tad pakāpeniski samazinās līdz vēl zemākam līmenim, kā tas bija sākotnēji;
• smejoties varam cīnīties ar stresu;
• smiekli stimulē imūnsistēmu, mazina spriedzi un bailes.

[Sagatavots pēc: Poiša : jauns.lv/raksts/sievietem/66657-smieklu-terapija-jeb-7-iemesli-kapec-smieties-ir-tik-loti-svarigi]