slinks, -ais; s. -a, -ā
Tāds, kam ir raksturīga tieksme vadīt laiku bezdarbībā. Tāds, kam ir raksturīga nevēlēšanās strādāt, darīt ko. Tāds, kas lēni, negribīgi strādā, dara ko.
Slinks kā (pelavu) maiss sar. – saka par ļoti slinku cilvēku.
Vīrs kā lācis, vaigi ļumēja vien, bet pirmā numura lempis, slinks un nejēga .. Upīts 4, 109.
Tu jau nekā negribi darīt. Tu esi, piedod, slinks kā maiss. Ezera 17, 153.
// Lēns, gauss (par dzīvniekiem).
„Bet man liekas,” nenocietās Mārcis, „vainīgais ir Incis. Pēdējā laikā slinks kļuvis. Peļot negrib.” Mūsu grāmata 35.
Slinkie suņi, kad mēs viņiem tuvojamies, ir nedomā piecelties no karstās zemes, un mēs esam spiesti braukt viņiem ar līkumu .. Grīva 8, 300.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
slinks, mantots vārds, salīdzināms ar liet. sliñkas. Pamatā indoeiropiešu *slenk- ‘griezt, vīt, līst, rāpties, vīties’; saknes redukcijas pakāpē baltu *slink-, no kā latviešu apvidvārds slinkt ar sākotnējo nozīmi ‘līst, rāpties, lēni iet’ (liet. sliñkti ‘lēnām virzīties, līst, šļūkt’) → ‘gurdi, slinki kustēties’. No šās saknes arī adjektīvs slinks ar sākotnējo nozīmi ‘tāds, kas lēni iet’ un atvasinātais verbs slinkot un substantīvs sliņķis.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 228–229]
angļu – lazy
baltkrievu – лянівы; гультаяваты
čigānu – ļeņívò; ļiņívò; neļívò; kirnǒ
franču – paresseux; cagnard
grieķu – τεμπέλης; οκνηρός
igauņu – laisk
ivritā – עצל
krievu – ленивый
latīņu – piger
lietuviešu – tingus
lībiešu – lāiska
poļu – leniwy
somu – laiska
ukraiņu – лінивий; лінькуватий
vācu – faul; träge
zviedru – lat; bekväm
