Skudras māja
Nu gan mežmalā ir tracis –
Kurmis pelei aku racis
Un ar labo priekšas kāju
Sagāzis ir skudrai māju.
Saskrien skudras lielas, mazas,
Visas kliedz: „Nav kurmim kauna!”
Māja māmuliņai skudrai
Nu būs jātaisa no jauna.
Steigā rīkota tiek talka,
Sanāk sabiedrība smalka:
Knišļi, odi, masaliņas,
Spārītes un dievgosniņas.
Taisa grīdu – sūnu samta,
Griestus – balta bērza tāšu,
Sienas – zariņu un smilgu,
Kāpnes – priešu skuju zilgu.
Duriņas no egles mizas,
Logus – dzidras rīta rasas,
Tajos viļņojas kā lini
Tīmeklīšu aizkariņi.
Darbā paiet stundas, dienas,
Griesti gatavi un sienas.
Māja jauna, māja skaista,
Spožās saules staros laistās. [Apšeniece, Stāraste 2010 : 12–13]
Skudra un zirneklis
Ganiņš ēda sausu maizi,
Drupakliņa zemē bira.
Ieraudzīja zirneklis,
Skrēja dievam sūdzēt ganu,
Nesa maizes drupakliņu,
Parādīdams gana grēku.
Saka: „Dod nu ganam maizi!
Lūk, ko gans ar maizi dara:
Pilnu zemi piedrupina!
Nesu tevim parādīt.
Tikko nesot nepārrāvos.
Tam dod maizi, kas to cienā!”
Skudra viltu nomanīja,
Līdzi steidzās debesīs,
Aši rāpās, staipīdamās
Tikko nepārtrūka pušu.
„Dieviņ, neklaus’ mēlnesību:
Ganiņš maizi nenicina.
Cik tad ir tās maizes ganam?
Skauģa acis zirneklim,
Pats tās maizes iekārojis.
Nedar' pāri ganiņam.
Ganiņš ļaužu bārenītis!”
Par zirnekļa mēlnesību
Dievs tam dusmās dod ar knipi,
Kupris cēlās zirneklim,
Vēl šo dienu nes to kupri.
Ganam skudru saudzēt lika,
Neizpostīt skudru pūžņus. [Rainis 1978 : 142]
Ietecēja skudra pudelē
Ietecēja skudra pudelē,
Viņai pakaļ daudzas citas skudras.
Pudele bij salda, ko tur gudrot,
satecēja skudras pudelē.
Ņēma pūšļotājs to pudelīti,
aizkorķēja, lika cepināties.
Skudrītes ar visu skudru māti
izkarsēja saldā pudelītē.
Stāv pret rītu
tukši skudru ceļi.
Pūšļotājam pudelē kūp eļļa.
Tālu ceļu gājējs slimus ceļus
maigi iemasēs ar skudru eļļu,
stiprinājies atkal tālāk ceļos.
Vai man skudru žēl?
Tās pašas slazdā gāja.
Vai man skauž, ka izdziedēta kāja?
Nē, bet brīnumdari pūšļotāju
redzu rosāmies starp mums
kā savās mājās. [Misiņa 1981: 108]
Uz akmeņa pakāpies, skudra
Uz akmeņa pakāpies, skudra,
Šī zeme ir muļķe,
Tu,
Tu esi gudra.
Gudra kā debesis gurdās,
Kas uz gurušās zemītes sēž.
Gudra kā zivtiņa murdā,
Kas sārtām spuriņām pinumu plēš.
Gudri drīz aizkritīs plaksti man ciet.
Gudra būs nakts, kas kājām šurp nāks.
Bet manus vārdus – tos vārdus jūs pieminiet,
Pašam ļaujiet, ļaujiet man nezināt. [Leinerts 1982 : 93]
●
Vārds skudra izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Alberta Ločmeļa bērnu dzejas grāmatā Cik skudra stipra (2001);
Leontīnes Apšenieces bērnu dzejas grāmatā Skudra un taurenis (2007).
Efeju pudurī skudrupūzni iecēlušas lielās meža skudras. Marta tup skudru ceļā. Viņas kājas drīz vien ir klātin noklātas ar spoži melniem kukaiņiem. Stādīdama saulrieteņus, laiku pa laikam noraušot riekšavu skudru no kailās ādas, Marta paceļ galvu un gara acīm ierauga tuvojamies māti. Gaišs kokvilnas kostīms, blonda loka pieres vidū, rokā ķiršsarkana somiņa. Tā ir jauna un brīva māte, pirms tēva, pirms Martas, pirms Franciska, pirms Lilles, pirms nelaimes. Mammu, glābies, Marta čukst. Drebošie koki, šaurā taciņa, karstums.
[Ābele 2010 : 56–57]
●
Purvā dzērvenes drīz bija noēstas. Taču ēstgribu tās tikai pavairoja, un Pinkaine atgriezās mežā meklēt kaut ko sātīgāku. Te pēkšņi viņai iesitās nāsīs skābeni asa smarža. Tā nāca no satrupējušam celmam pieplakušas skuju kopiņas, uz kuras ņirbēja simtiem skudru.
Pinkaine lēkšiem pieskrēja pie skudru pūžņa un rijīgi kampa tā iemītnieces līdz ar visām skujām, sakaltušām lapu dzīsliņām un zariņu sprungulīšiem, no kā bija celta skudru mītne.
Letenīte tikai stāvēja un brīnījās, ar kādu negausību māte visu to aprija, bet Ķetaurītis arī pats iekampa pilnu muti ņirbošā satura. Skujas sadurstīja mēli, un viņš kampumu izsprauslāja ārā. Tomēr skudru skābums viņam iegaršojās.
Ķetaurītis lūkoja ar mēli no pūļa uzķert atsevišķas rūsganās tecētājas. Viņš ievēroja, ka viņam pie labās priekškājas gludās pēdas apakšas ir pielipušas vairākas iekārotās žiglās skraidītājas. Ķetaurītis nolaizīja tās un mitro pēdas apakšu uzlika uz pūžņa. Atkal tai pielipa citas skudras, kuras viņš no jauna nolaizīja un apēda. [Jansons 2000 : 8–9]
●
Gar akmeni skudru taka. Skudras nesa skujiņas un mizu kriksīšus uz birzes vidu. Laikam viņām tur bija pūznis, bet tas no akmens neredzams. Celties un iet gar taciņu paskatīties? Bet tepat vesels bariņš stīvēja resnu, spalvainu kāpuru. Kāpurs negribēja, vēl drusku it kā spirinājās. Tad viņam laikam koda, jo kāpurs kļuva arvien šļauganāks.
Billei bija kāpura žēl – tik skaists, koši brūnās un dzeltenās strīpās. Viņai gan mācīts, ka tie skaistie kāpuri kaitīgi, grauž un posta. Skaistie tauriņi arī kaitīgi, jo dēj kāpurus, pareizāk – oliņas. Gluži kā vistas. Un no oliņām izšķiļas kāpuri. Un kāpuri atkal pārvēršas tauriņos. Bet žēl.
Skudrām arī negāja viegli. Cīkstījās ap kāpuru vesels pulks. Tās, kuras pa taciņu nāca no pūžņa, piestāja, sataustījās, samājās ar kāpura stiepējām. Laikam apprasījās, vai nevajag palīgu. Citas sāka palīdzēt, citas tecēja tālāk. Bet visas palīdzes nebija gudras, stūma kāpuru atpakaļ, kamēr viņām ar priekškājām un ūsiņām neieskaidroja, kā vajag. Tāpēc brūni strīpainā nasta virzījās ļoti lēni. [Belševica 2004 : 172–173]
●
Vārds skudra izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Aleksandra Čaka stāstā Skudru pudele (1935);
Gitas Andersones bērnu stāstu grāmatā Par skudru, kas gribēja būt viena (2013).
