Tas bija skolotājs. Saņēmis dārznieka sveicinājumu, viņš aicināja abus blakus istabā.
„Tas gan jūsu dēls?” skolotājs jautāja un raudzījās Jancī tādām acīm, it kā gribētu teikt: „Jā, ko tad lai es daru ar tādu knauķi?”
„Tā jau ir, cienīgs skolotāja kungs,” dārznieks atbildēja. „Atvedu šurp un gribu jūs lūgt uzņemt savā skolā.”
„Vai jūs no tālienes?”
„No Vīgantes.”
„No Vīgantes?” – Šoreiz skolotājs skatījās papū, un Jancim atkal likās, ka viņš tūliņ teiks: „Jā, ko tad lai es ar tevi daru?”
Bet turpinājums bija citādāks.
„No Vīgantes? Kurzemē?” viņš prasīja.
„Jā.”
„Bet vai tad jums tur skolas nav? Tas jau laikam krietns gabals? Vai puika varēs izstaigāt? Bet jūs jau varbūt sūtīsiet braukšus?”
„Kas nu mums, kalpa ļaudīm, dos zirgus,” dārznieks atbildēja. „Būs jau gan jāiztiek kājām. Bet puika jau, kā redziet, žirgts: gan izturēs! Un tad – paši ziniet cilvēkam jāmācās jau no jaunības panest grūtības, pēc būs vieglāk. Skola mums nu gan pašiem turpat tuvumā, bet viņa tāda panīkusi, māca tikai lasīt, rakstīt, un to mans puika jau māk. Pie jums tikpat būs vairāk labuma.”
„Jums nu gan kā ārvalstniekam būs jāmaksā vairāk,” skolotājs teica un atkal paskatījās tāpat kā pirmāk šaubīgi tēvā. „Arī muižā būtu iepriekš jāpiemeldē, jo, kā ziniet, šī ir muižas skola. Bet to arī es varu izdarīt, ja jums nekas nav pretī. Rūmes vēl būs, tā ka jūsu dēls var palikt.”
Pēc tam skolotājs paņēma grāmatu un lika Jancim lasīt.
Kad lasīšana gāja bez kļūdām, skolotājs rādījās pilnīgi apmierināts un lika Jancim iziet.
[Valdis 1992 : 199–200]
Kaut arī gandrīz visur ir iecelti vācu skolotāji, tomēr nepārvarami šķēršļi laupa šim ievedumam tā nozīmi. Zemnieki, kam savi bērni vairākas jūdzes (nebūs lieki piezīmēt, ka Vidzemes jūdzes vismaz nav īsākas par ģeogrāfiskajām) tālu jāsūta uz skolu, dzīvo tādā trūkumā, ka ziemā nevar dot tiem līdz ne vajadzīgo uzturu, ne dažkārt pat apģērbu. Bet vasaru par skolu nemaz nedrīkst domāt. Sešus gadus veci bērni iet ganos, un daudzos apgabalos trīspadsmitgadīgi zēni jau ir arāji. Skolotāja amata pienākumi – gandrīz visiem skolotājiem jānodarbojas vēl ar kādu blakus amatu, lai tvertos no bada, – tātad aprobežojas ar to, ka viņi skaita iesvētāmiem priekšā katķismu un apkalpo mācītāju dievvārdu laikā. Bērnu izglītošana atstāta nemācīto vecāku ziņā, un tā muļķība un māņticība nemazinoties pāriet no paaudzes uz paaudzi. [Merķelis 1953 : 44]