Autorvakarā
Uzvelc savu sienāzi, ja tev iekšā bail,
ja tev iekšā nošauti visi medņu gaiļi.
Ja tev viena gundega nozīmēja visas,
palaid savu sienāzi miglā sisināt.
Uzvelc savu pēdējo, būs kā teātrī –
Visas vietas pārdotas – viena atradīsies.
Uzvelc savu sienāzi – viņam auss ir kājā,
un viņš dzird daudz savādāk nekā atmaksājas. [Peters 2004 : 419]
***
Kā sienāži čirkst zvaigžņu spieti,
Ir jaukais augusts atkal klāt.
Drīz zemi atveldzēt nāks lieti,
Kā sienāži čirkst zvaigžņu spieti.
Prom vasara – kā dietin dieti,
Beidz putni savus bērnus rāt.
Kā sienāži čirkst zvaigžņu spieti.
Drīz cāļu skaitāms laiciņš klāt. [Baltvilks 2004 : 83]
Sienāzis ziemā
Tik vien tu, niekkalbīti, ziemā vari
kā sev uz pakaļkājas vijolēt!...
Pirms pāri mežiem tukši novakari
nāks mēnesi kā zelta olu dēt.
Pirms klusums aizdedzinās baltu sveci
un sniegputeņu galvgalī to liks
un salto egļu mūžam zaļie pleci
pār zemi tumšā aizlūgumā līks...
Par spīti visam... Pašam sev par spīti
(vai savai nolemtībai), ja reiz tā,
mans nelokāmais ziemas sienāzīti,
bij nolikts tava liktens gājumā, –
bet čīgā neapnicis, čīgā, čīgā –
it kā tev nepienāktos cits nekas...
Tai tavā izmisuši paļāvīgā stīgā
kā mata galā sirds man karājas. [Briedis 1988 : 82]
Sienāzītis, spēlmanītis
Laka kurpēs, frakā zaļā
Uzcirties kā daždien švīts,
Bezrūpīgi, savā vaļā
Dzīvo jautrais sienāzīts.
Nosēdies uz stiebra smilgās,
Pusdienā, kad saule spiež,
Dziļās jūsmās, lielās ilgās
Vijoli tas griež, ka griež.
Vilinošu skaņu skauta,
Meža pļavas nostūrī
Visa jautrā krūmu tauta
Lasās kopā mudīgi.
Spāru dāmas zīda kleitās
Spāra kungs jem dancināt;
Ods ved dejot savas meitas,
Dundurs savu vecomāt’.
Sīkas masaliņas, mušas
Šurpu turpu šaudās, sprūk,
Saules vīna noreibušas,
Tā ka takts pa reizai jūk.
Un, kad muzikants iet mājās,
Vakarā pēc balles šās,
Spīguls laternu, kā klājās,
Rāda tam, lai nemaldās. [Plūdons 2002 : 27]
Sienāzi, sienāzi, nospēlē
Sienāzi, sienāzi, nospēlē
uz vislepnākās vijoles
vējā vīstošo vasaru,
nospēlē Lielupes priežu
augumus brūnos un slaidos,
jūras bēguma baigumu,
dzīvības sakustēšanos;
nospēlē Sēlijas mežus
(izrādās, ir vēl meži
uz šīs pasaules satrauktās,
sajauktās, piekauktās, piekrauktās);
sienāzi, spēlē un nebaidies:
ja tavas stīgas pārtrūks –
spēlē uz augošiem apiņiem,
nospēlē maršu Piebalgai
(ir taču pelnījusi),
nospēlē noktirni ēnām,
zaļām un dziļām ēnām
garām skrejošos ūdeņos,
dzīvos un kaislos likteņos;
bet, ja i apiņi pārtrūks,
tad jau tu zini: kā parasts –
mērcētus pērkona lietos,
rūgtenās pieneņu sulās –
nervus tev došu par stīgām;
spēlē, sienāzi, spēlē,
spēlē – tavs mūžs ir vēl īsāks,
īsāks kā daudziem citiem
mūžības muzikantiem. [Čaklais 2002 : 61–62]
●
Vārds sienāzis izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Uģa Vektera dzejoļu un dienasgrāmatu izlasē Parks naksnīgiem sienāžiem (2001);
Artura Gobas bērnu dzejoļu grāmatā Sienāža debesskrāpis (1972).
Pļavas vidū saplaucis puduris koši sarkanu neļķu. Kā Annele tur iekšā, tā tās viju vijumis tai apkārt kājām ar saviem lipīgiem kātiem, un Annele turpat gar zemi kā nostiepta. No kritiena iztraucēts liels zaļš sienāzis ielec Annelei pašā klēpī un brīnās.
Annele aprauj raudas. Bailes uzreiz pāriet. Sienāzis! – Tas ir vecs draugs un paziņa.
"Si, si, si: Zila debess, zila debess!" cilādams drīz vienu ragu, drīz otru, sisina sienāzis.
Annele norausta elsas, kā negaisam pārejot.
Zila, zila debess. Labi.
Sienāzis cilā drīz vienu ragu, drīz otru un bolās.
"Si–si–si! Saule, saule, saule!"
Un ar vienu lēcienu Annelei pa pieri un pļavā. [Brigadere 1994 : 14]
●
Vārds sienāzis izmantots Jāņa Baltvilka darba nosaukumā Sienāži un zvaigznes (1992).
