Vispirms nākas atgādināt, ka kopš aizvēstures laikiem, kad latvji kļuva par zemkopju tautu, līdz 19. gs. vidum tikpat kā visas latviešu paaudzes dzimušas un izaugušas lauku sētā. Šis fakts par sevi liek jau nojaust, cik lielai un svarīgai nozīmei tautas fiziskajā un garīgajā izaugsmē un tās rakstura veidošanā vajadzēja būt ar sētu saistītam dzīves un darbības veidam, kas turpat 2000 gadu tecējumā būtībā maz bija mainījies. Paaudze aiz paaudzes pārņēma no iepriekšējām ģenerācijām līdz ar dzimto sētu arī dzīves paražas, sadzīves kārtību un darba paņēmienus, kas, ilgstošas pieredzes pārbaudīti, bija tur izveidojušies. Līdz ar to sētu iemītnieki izvairījās no straujām pārmaiņām un jauninājumiem, kas neatbilda dzīves vajadzībām. Tā radās tautas raksturam atbilstošas tradīcijas, kas piešķīra viengabala saliedētu raksturu arī kultūrai, kura lauku sētā izplauka jau senatnē un turpināja tur pastāvēt līdz pat 20. gadsimtam.
Šīs tradīcijas nebija sastingušas normas. Tās spēja sevī iekļaut arī jaunus veidus, kas atbilda laiku gaitā notiekošajām pārmaiņām. Arī tie, tautas īpatnībām pieskaņoti, iegūlās viņas kultūras apcirkņos.
Latviešu tautas kultūra neizveidojās pilnīgā atšķirtībā no ārpasaules. Savas patstāvības laikos aizvēsturē latvieši, saskardamies ar apkārtnes tautām, ar savu kultūru kļuva par līdzveidotājiem sava veida kopkultūrā, kas apņēma Baltijas jūru. Vēlākos laikos, svešiem kungiem valdot, latvieši gan vairāk noslēdzās sevī, necenšoties pielāgoties virsslāņa paražām, lai gan arī tad gadījās, ka viņi no tām pievienoja savai kultūrai kaut ko „modes" dēļ, kādu jauninājumu, ko pielāgoja savām vajadzībām un savai gaumei.
Šīs tautas kultūras ēras vietā 19. gs. otrajā pusē iestājās tautas atmodas laikmets, kad, no lauku sētām nākdami, plašāku izglītību ieguvušie tautas locekļi sāka mudināt no dzimtbūšanas atbrīvoto tautu izkopt savas spējas, lai panāktu visu savu tautas locekļu labklājības celšanu un viņu nacionālās apziņas izkopšanu un nostiprināšanu, piekļaujoties Rietumeiropas kultūras lokam.
Šī kustība ievadīja strauju uzplaukumu latviešu saimnieciskajā un kulturālajā dzīvē, sagatavojot tautu valstiskās patstāvības sasniegšanai. Līdz ar to arī sāka izveidoties jauna latviešu laikmetīgā nacionālā kultūra, kas 20. gs. kļuva par līdztiesīgu dalībnieci citu Vakareiropas tautu kulturālos centienos. Tā svešu varu virskundzības laikos pastāvējušai, sevī noslēgtajai tautas kultūrai sekoja jauns laikmets ar tagadnes sabiedriski un starptautiski iesaistīto nacionālo kultūru.
Abu šo latviešu kultūras posmu tapšanā vērojama lauku sētas ietekme, bet tā tajos izpaudās atšķirīgos, laikmetam atbilstošos veidos. Kamēr latvieši bija tikpat kā viengabalaina zemnieku tauta, viss, kas notika viņas kultūras attīstībā, bija tieši saistīts ar lauku sētu.
Zemkopības pirmatnējā stāvoklī, kad labību zemē iestrādāja ar koka, akmens un, beidzot, dzelzs kapļiem, arī kultūra latvju zemē atradās vēl savas attīstības pirmsākumos: raža bija skopa, apģērbs neizkopts, mājokļi trūcīgi. Atrastie amatniecības izstrādājumi tomēr liecina, ka arī jau toreiz tautā izpaudās ievērojamas mākslinieciskas spējas un arī savi maģiski reliģiskie priekšstati.
Sētu rašanās iezīmēja svarīgu pagriezienu latviešu zemkopja dzīvē un kultūrā: viņš bija sev iekopis noteiktu zemesgabalu, uz tā uzcēlis patstāvīgu mītni paša dzīvei, kā arī telpas mājkustoņiem, ražas apstrādāšanai un savu ieguvumu glabāšanai. Bija radies drošs pamats eksistencei, kas bija cieši saistīta ar zemi un spēja tās kopējiem arī turpmākajās paaudzēs sagādāt iespēju dzīves augšupejai, izkopjoties fiziskām un garīgām spējām.
Sēta bija tautas dzīvā spēka uzturētāja un vairotāja. Zemi kopjot un mājlopus turot, zemnieks sagādāja sev un savai saimei pārtiku un apģērbu, bet apkārtējā daba deva tam būvvielas sētas celtnēm. Pēc atkārtotiem kara postījumiem un sērgām, kas prasīja smagus upurus, latvieši arvien ir savas sētas atjaunojuši un ar savu vitalitāti atkal panākuši tautas dzīvā spēka strauju pieaugumu. Lai vairotu savas saimniecības ieguvumu, zemniekam nācās ne tikvien fiziski smagi strādāt, bet arī ar asinātu prātu atrast ceļus un veidus, kā savu saimniecību un sētu uzlabot un izkopt.
Tā visās saimniecības nozarēs nemitīgi norisinājās tehnisks progress. Laukkopībā, kaut ilgi turējās pie spīļu arkla, zaru ecēšām un līdumu līšanas, pakāpeniski ieviesās trīslauku sistēma un paplašināta augu maiņa; laukkopībā – piena pilnīgāka izmantošana; celtniecībā – konstrukciju, telpu iekārtas un apkures ietaišu pilnveidošana; mājas amatniecībā – visu vajadzīgo darbarīku un citu iedzīves piederumu gatavošana.
Līdz ar to pieņēmās arī spējas un attapība organizētā veidā vadīt sētas saimniecību, lai katrs darbs notiktu savā laikā un katrs darba darītājs zinātu savu uzdevumu pienācīgi veikt.
Fiziskais darbs kā tīrumā, tā sētā prasīja daudz izturības, bet tas arī norūdīja, attīstīja miesas un gara spēkus ne tikvien vīriešiem, bet arī sievietēm, jo visi kopīgi veica lielāko tiesu lauku darbu, kā arī smagos kulšanas darbus rijā. Norūdīšanās sākās jau no bērnu dienām, kad ganos bija jāiet neatkarīgi no laikapstākļiem, nereti basām kājām skrienot pat pa rugājiem. Norūdīšanās lauku darbos nāca par labu arī kara gaitās, kas jau kopš aizvēstures laikiem latviešu karavīriem bija jāuzņemas, lai aizsargātu savu zemi.
Visai sētas saimei sadarbojoties, varēja panākt, ka saimniecības stāvoklis sētās pakāpeniski uzlabojās. Uzplaukumu gan jūtami kavēja līdz ar posta laikiem arī beztiesīgais stāvoklis, kam bija padots zemnieks un viņa zeme. Bet bija laikmeti, kad laba tiesa zemnieku bija kļuvusi pat turīga. Tā tas bija tautas patstāvības laikos aizvēsturē, kā arī viduslaiku beigu posmā 16. gs. un 19. gs. pēc māju iepirkšanas.
Viskrāšņākās un visbagātākās liecības par to, ko latvju sēta devusi savas tautas gara kultūrai, ir tautasdziesmas, teikas, pasakas, mīklas u. c. gara mantas, kas, sētu iemītnieku sacerētas, kopš sendienām saglabājušās paaudžu atmiņā. Tajās atbalsojas tautas dzīves gaita no dzimšanas līdz aiziešanai veļu valstī, ar tās raksturīgām paražām, it īpaši tām, kas bija saistītas ar svētkiem un godiem. [Sagatavots pēc: Kundziņš 1974 : 371–373]
●
Sēta ietver sevī divas nozīmes: a) ierobežota platība, b) sinonīms vārdam ‘māja’. Atvasinājums no darbības vārda ‘siet’, kas norāda uz koka zaru pinumu kā senu patvēruma vietu no meža zvēriem un citiem ienaidniekiem. Virknē tautasdziesmu ietvertas šīs abas nozīmes (iežogota teritorija ar dzīvojamo māju kā centru tajā.).
Pasaule tautasdziesmās tiek attēlota kā dižā sēta (kosmizēta telpas daļa) ar trim vārtiem, pa kuriem izbrauc un atgriežas Dievs, Māra, Saule. Pēc debesu parauga tiek iedomāta arī cilvēka sēta – kosmitizētā un dievību aizgādībā esošā platība ar nožogujumu.
Sēta saplūst ar tā apdzīvotājiem, veidojot vienu veselumu. Kādai daļai no šī veseluma zūdot, iegūtais līdzsvars un kosmizācijas pakāpe samazinās. Īpaši tas attiecas uz situāciju, kad saimnieks vai saimniece aiziet mūžībā.
Sēta žoga nozīmē tiek gan fiziskiem, gan maģiskiem līdzekļiem sargāta un stiprināta. Jo īpaši tas attiecas uz vasaras saulgriežiem, kad pasaule uz laiku pārtop jūklī, ļaujot dominēt raganām un burvjiem, skauģiem un citiem apdraudētājiem. Šajās situācijās cilvēks paļaujas uz dievībām. Mazākais, ko cer izlūgties, ir dzelzu sētu, lielākais – zelta sētu jeb žogu. Skaidrs, ka te nav runa par fiziski uzbūvētu dzelzs vai zelta žogu, bet gan par maģisku aizsardzību, piesaucot par spēcīgākiem uzskatītus metālus. Reālu aizsardzību žoga veidā vajadzēja nodrošināt cilvēkam pašam.
Sēta=žogs tautasdziesmās tiek traktēts arī kā meitas pasargs viņas mikropasaulē. Nereti meita tiek pielīdzināta rozei, kas balstās pret augsti pīto sētu (LD 33639). Kad roze/rozes sāk sniegties pāri sētai, tā ir zīme, ka meitai gaidāmi precinieki. [Sagatavots pēc: Kursīte 2018 : 462–464]
