seja, -as, s.
1. Cilvēka galvas priekšējā daļa no zoda līdz matu sākumam.
Plata seja. Šaura seja. Zema seja. Ovāla seja. Iedegusi seja. Sārta seja. Bāla seja. Smaidoša seja. Gaiša seja. Skumja seja. Sejas vaibsti. Sejas izteiksme. Sejas krēms. Sejas ūdens.
Putna seja med. – sejas deformācija, ko rada traucējumi apakšžokļa attīstībā.
Sejas indekss – sejas garuma un platuma attiecība procentos.
Ar seju pret seju – tieši viens otram pretī.
Noliekt seju (arī vaigu, pieri) pie kā – noliekt galvu tā, ka seja (vaigs, piere) ir tuvu pie kā, arī skar ko.
Zem cepures platajām malām bija grūti saskatīt viņas seju. Lācis 5, 109.
Viss viņas sejā – ir taisnais deguns, ir stingrās lūpas, ir zoda izcilnis šajā mirklī pauda matemātisku nepiekāpību. Lubējs 1, 80.
Austrumos krāsojās rīta blāzma. Tās iesārtajā gaismā Noras pārsteigtā un baiļu pārvērstā seja šķita pelēkāka par izbalējušu buru. Līvs 1, 63.
.. Reinis nolieca seju pie viņas matiem. Birze 3, 41.
// pārn. Redzamā (mēness, saules), parasti apaļā, ieapaļā, daļa.
Mēness sejā skaidri redzēja tumšos plankumus. Birze 4, 196.
2. savienojumā ar apzīmētāju Cilvēka raksturīgo, individuālo (parasti psihes, rakstura, personības) īpašību kopums.
Morālā seja.
Garīgā (arī iekšējā) seja – cilvēka būtība, garīgā kultūra.
Šai posmā meistara [gleznotāja] darbībā jūtami savas sejas pirmie meklējumi. Latviešu tēlotāja māksla 58, 206.
Anketa. Nav tādas anketas, kas pilnībā parādītu cilvēka iekšējo seju. Spāre 6, 6.
// pārn. Raksturīgo, individuālo (piemēram, parādības, priekšmeta) īpašību kopums.
Laikmeta seja. Kora mākslinieciskā seja.
„.. pirmā lappuse [žurnālā] vienmēr ir visa žurnāla seja, tai jābūt visa žurnāla idejiskajai ievirzei ..” Lukjanskis 4, 222.
Kāpēc šai telpai tomēr ir tik skumja seja? Vienkārši tāpēc, ka tā vairs negaida viesus. Zigmonte 2, 207.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
