Ziemas rīts
Aust rīts. Aiz meža sarkanbaltu
Redz jaunu dienu ceļamies,
Un mīksti baltos sarmas autos
Ir klusie koki tinušies.
No skursteņiem kāpj dūmu stabi,
Pār mežu smagi vārnas skrien,
Un, spožus cirvjus paņēmuši,
Uz darbu mežinieki brien.
Kā zeltā stīgo pirmie stari,
Un sarmas pušķi mirdz un trīc...
Ak, arī tevī daudz ir prieka
Un spirgtas dailes, ziemas rīts! [Saulietis 1990 : 117–118]
Ziemas pasaciņa
Te viņš bija, te viņš zuda –
Sidrabbaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.
Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd;
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.
Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.
Eju, eju lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā. [Plūdonis 1981 : 49–50]
***
Nupat izskrējām cauri Rīgai,
Cauri puteņiem, sarmai un salnām.
Bet biļete man bija
Tikai līdz Torņakalnam...
Pēc dažām minūtēm
Vilciens būs Vecmīlgrāvī.
Cilvēki, krāpiet nāvi,
Apzodziet nāvi!
Un, ja kāds jums teiks – tas nav godīgi,
Neklausiet tiem!
Katrs grib braukt līdz galam –
Līdz saviem Saulkrastiem.
Un tālāk?
Tālāk vilcieni neiet.
Raudiet vai smejiet,
Tālāk neiet. [Ziedonis 1983 : 158–159]
Sarma
Krīt sirdī tavu matu sarma
kā ziedu sniegs pār ielu steigu.
Un mīlai pēdējai un pirmai
nav beigu.
Viss, ko tu cieti gadu gaitās ātrās,
viss, ko reiz mīlēji, rod mājas manās krūtīs,
kur laime plēn un gailē moku sārti
kā vakars rūtī.
Viss, ko reiz gaidīji, kas nesagaidīts zuda,
kas plecus nospieda kā dienu ēnas smagas,
nu manā pierē priecīgā un gludā
dzen dziļas vagas.
Krīt manā pavasarī sarma,
sirds lēni sāp un mirst bez steigas,
bet mīlai pēdējai un pirmai
nav beigu. [Skujiņa 1978 : 152]
***
Man šodien vakars tumši zils aiz loga,
Un tumši zils ap mani sapņu loks;
Bet kur gan Jūs, aiz kāda tālā loga?
Vai noliecas pār Jums šis ziedošs sapņu koks?
Es zinu, tāli Jūs no manis esat, –
Ir ziema, sniegi, sarmas pilnais sils;
Un tomēr sveicienu man klusu šodien nesat
Par dzīvi pelēko, kad atviz sapņu pils.
Sen vārdu skaņas vājas, lai to teiktu,
Ko kādreiz izjūt katras būtnes sirds, –
Ko puķe atveroties saulei teiktu,
Kad rasas sudrabs viņai pāri mirdz?
Man šodien vakars tumši zils aiz loga,
Un tumši zils ap mani sapņu loks;
Bet kur gan Jūs, aiz kāda tālā loga?
Vai noliecas pār Jums vēl ziedošs sapņu koks? [Eglājs 1954 : 54]
Zīma
Mīrs ir pōrsavērts par snīgu,
Atsaguļs uz teirumim,
Mežu izģērbis, bet mīgu
Uzsyutejis cylvākim.
Nakts ir īsāduse trūnī,
Dīna prīkšustobu mēž.
Lada kristals tymsas krūnī,
Lauska cērveits kūkus plēš.
Reitam bolti sormas svōrki,
Mežinīkam bēris bolts.
Slāgti azari un mōrki,
Strautam lada dzelzceļš kolts. [Madsolas Jōņs 1998 : 57]
Rožaina gaisma, līzdama caur sarmainajiem kokiem, sacēla tik lielu klusumu, ka bij dzirdama pat pirmo ēnu rašanās, gaismai pieaugot. Kupli kā vasaras padebeši dūmi šur tur kāpa no skursteņiem augšup, tievi apakšā, bet gaisā izaugdami par milzīgiem kokiem, kas, tikuši debesu virsotnē, viegli iesārtojās. Jau salā nosirmojuši un ar savu nāsu dvašu nopūzdami sarmu zemajiem ceļmalas zariem, zirgi drāzās pretī saules kumeļiem, un, kaut gan braucēji jau sen bij ārā no pagasta robežām, Straumēnu sievas, no laidara nākot, vēl dzirdēja slieču jautro dziedāšanu.
Zirgi trīs stundās noskrēja visu ceļu, un tūlīt pēc saules uzlēkšanas braucēji jau atradās mežā, kur vienīgo troksni sacēla sarma, kas bira lejup, stariem caur biezokņiem šaujoties. Zem sniega smaguma zari kokiem bija savijušies kopā, un dīvainiem līkumiem še aizstiepās balti tuneļi un sniega velves, caur kuru griestiem spiedās bāla gaisma. [Virza 1989 : 201–202]
●
Skaidra, klusa un brīnišķa ziemas nakts: sniega pārslas pa klajumiem un biezā sarma uz koku zariem mēnesnīcā mirdz un spīguļo; laiks ne visai auksts, un daudz netrūkst, ka tikpat gaišs kā dienu; bet savāda, neizprotamāka un neizskaidrojamāka ir šī gaisma nekā dienas gaisma. [Kaudzītes 1964 : 383]
●
Ja kādam patika ar Sirmo ilgāk parunāties, viņš stāstīja: – Lucavsala, tās ir mājas. Manas īstās. Un paraugieties, kā tur ceriņi zied visu gadu!
Par ceriņiem dažs ticēja, dažs neticēja. Jaunas skuķes noteikti ticēja. Bet pelēkas večas savilka grumbās pieri, līdz piere līdzinājās vecai bērza slotai, un piepinājās, ka Lucavsalā augot tikai kārkli un rūgtie krūkļi.
Sirmais pats visus kārklus un krūkļus bija redzējis ziemas sarmā ar baltiem ceriņu ķekariem ziedam. [Kaldupe 1983 : 31]
●
No Leldes plūsmo āra aukstums un svaigums, matu šķipsniņas abpus sejas vēl ir balti apsarmojušas no elpas.
– Ko tik vēlu?
Bet Lelde, dziļi dvašodama, tikai stīvē nost zābakus, un sarma matos kūst strauji, gandrīz acīm redzami. [Ezera 1977 : 31]
●
Es atraisu ar snīga puorslu tušu puorkluotuos skrūpstys i breinojūs. Radzu, kai muokiuņu vatys lānom maun zylajā dabasu jiurā kai iudiņa rūzis. Pasaveru zamuok i radzu kūkus – apvylktus speideigā sormā kai Zīmyssvātku karnevala gostus. Es radzu i sajiutu – mozais, zaļacainais kipars īkreit maņ mutē, salosa snīgu kulaineišūs i ād.
[Gusarova 2013 : http://www.lakuga.lv/2013/08/28/agnesis-gusarovys-stuosts-septeni/ ]
GUNDEGA. Es neesot skaista! Tu gan traka!
Vai tu vien to – vai vēl kāds saka?
SNIEDZE (kaitinādama).
Un kaut ar sacītu to viena!
Vai esi tu kā saules diena,
Kas pilna asaru un smaida? –
Vai tevi kāds kā vētru gaida,
Kā valgus debešus kad nesi? –
Vai tu kā meža ezers esi,
Kas rāda zilās debess lejas
Un tumšās mežozolu sejas? –
Vai tu kā saulains sarmas rīts,
Ik zars kad sārtos ziedos trīc? –
Nē, tu kā mārka kārklājā.
Vai saule spīd, vai lietus laiks,
Svešs debess tai un meža vaigs,
Ne viņa saka šā, ne tā. [Brigadere 1970 : 54]
●
MĀCEKLIS. Ildze. Silts vārds.
Bet manējais tāds vēss un ziemīgs –
Sarmis.
Kaut gan no vārda jāatrod.
Te svētnīcā ir Priesteri. Un tikai.
ILDZE. Sarmis? Man patīk.
Nāk prātā agrs ziemas rīts,
Kad, ārā izejot, tu nonāc brīnumzemē,
Kur vakar vēl tik kailie koki
Ir aplipuši tūkstoš adatiņām
Un izskatās kā brīnumainas egles,
Ar vēsām, vārām, sudrabainām skujām.
Tas man ir stāstīts, ka tā izskatās. [Zālīte 2001 : 168]