LVV šķirklis
sākt, sāku, sāc, sāk, pag. sāku.
1. pārej. Veikt (darbības, norises) pirmo daļu, pirmo posmu; darīt pirmoreiz, darīt atkal pēc pārtraukuma.
Sākt strādāt, runāt. Sākt iet. Sākt dziesmu. Sākt mācīties augstskolā. Sākt darbu sešos no rīta.
2. 3. pers., nepārej. Izpaust kādas norises vai stāvokļa pirmās pazīmes.
Lapas sāk dzeltēt. Sāka līt, snigt. No dūmeņa sāk kūpēt dūmi.
3. pārej. Ievadīt; darīt (ko) pirmo, pirms kā cita.
Sākt rīta vingrošanu ar vieglu skrējienu. Sākt nodarbības ar pārrunām.
4. pārej. Lietot, izmantot pirmoreiz (kādu vēl neaiztiktu veselumu, kopumu, tā daļu).
Sākt jaunu konfekšu kārbu. Sākt maizes kukuli.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 943]
LLVV šķirklis
sākt, sāku, sāc, sāk, pag. sāku; trans.
1. Veikt pirmo (pasākuma, darbības, norises) daļu, posmu.
Liene nolika bļodiņu un drānu un sāka pa ķēķi rīkoties. Blaumanis 2, 73.
Līze gribēja sākt apciemojumus ar tuvāko kaimiņu – Mazuriju Birkumiem. Sakse 2, 18.
Viņš domāja un bija pārliecināts, ka varam sākt dzīvi otrreiz, sākt no tās vietas, kur tā bija pārtraukta pirms kara. Purs 5, 21.
.. vārnas sāka lidināties pa divi un lūkoties pēc ligzdas .. Birznieks-Upītis 1, 38.
// Veidot, izstrādāt (ko) pirmajā (tā) posmā.
Sākt vēstuli. Sākt gleznu.
// Kļūt tādam, kas pauž, arī kam izpaužas (psihiska vai fizioloģiska stāvokļa) pirmās pazīmes.
Sākt smieties. Bērns sācis baidīties no suņiem.
Sāku dusmoties uz Ilželes māti, ka viņai tik nežēlīgi cieta sirds. Birznieks-Upītis 1, 8.
Mani sagrābj lieliskas bailes. Sāku drebēt un raudāt pilnā kaklā. Plūdonis 3, 32.
Viņam [skrējējam] sviedri aumaļām sāka plūst. Blaumanis 6, 148.
// Kļūt tādam, kam izpaužas, ir uztveramas pirmās pazīmes (par parādībām dabā).
Sāk krēslot. Uguns sāk degt. Sāk smaržot ievas.
Bij mīlīgs pavasara laiks, kas pastāvēja tāds jau no tām dienām, kad sāka sniegs kust. Kaudzītes l a, 207.
Otrā dienā atkal sāka līt smalks, biezs lietus. A. Grigulis 9, 119.
.. ausma tik tikko bij sākusi bālēt. Vanags 12, 13.
2. Darboties, rīkoties (kāda darba, perioda u. tml.) pirmajā posmā.
Sākt jauno mācību gadu.
Maiņu [tipogrāfijā] sākot, es no burtiem saliku tekstu. Grīva 9, 64.
Slaucējas, kūts soli sākdamas, pagalmā noraisīja lakatus. Viese 1, 5.
pārn. Tieva dūmu strūkla cēlās pret pelēkajām rudens debesīm. Lauku mājas sāka dienu. A. Grigulis 13, 521.
// Dzīvot, būt (mūža, darba gaitu u. tml.) pirmajā posmā.
Sākt darba mūžu.
Elguts savas jūrnieka gaitas ir sācis uz mūsu rēderejas kuģiem. Lācis 15, 353.
3. Lietot (kāda vesela, vēl neizmantota kopuma) pirmās sastāvdaļas.
Sākt pēdējo maizes klaipu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Latviešu-latgaliešu vārdnīca
sākt – suokt; (ko darīt – arī) jimt; jimtīs; īsasuokt; īsuokt; stuotīs; sāka lūgties – jēme lyugtīs; sāka pļaut – jēmēs pļaut; sāka sist – stuojuos sist; sākt dziedāt – aizdzīduot; sākt raudāt – aizrauduot; sākt trīcēt – aiztreisēt
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
Izlokšņu leksikogrāfiskais materiāls
sākt. ka es sâku redzêt, ta jàu bi tãs gaļas mašĩnas. [zagšanu] a adatu sâk, a zixgu nùobèidz. kumeļu trîsi gadi aûdzinãja ùn tik c¥tùrtã gadã sâk bràukt. ka tã jãņuzâle sâkuõt ziêdêt, ta ¥suõt jàsâk sìenc pļaũt. nu·pat jàu sâk bixt nuô [upenes]. izgãšgad jàu bi pa·visàm gara zìema, agri sâka sa`t.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 260]
●
nùo laĩka (arī sâkta) gala – no paša sākuma; no seniem laikiem. nùo sâkta gala jàu viņi tâ kašãjâs ùn naîduõjâs.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 334]
●
sâkt – suô–. pavasarâ rudźi suôc aû– iz jaûna. suôćü kuheļu skubynuô, suôćü poša gàužy raûduô. (tdz.)
[Sagatvots pēc: Reķēna II 1998 : 335]
●
sâkt redzēt gaîsmu – sākt saprast, apjēgt, ievērot. kad es sâk gaîsuh redzet, tad ve` doũdzih bi tâd neapka`t rat. nuô sâkta gala – no paša sākuma; no seniem laikiem. nuô sâkt ga:l joû tâ iêgãjes, ka v¥cakeš d¥ls stâjas t¥vah viêta.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine II 2000 : 283]
Sinonīmi
sākt – iesākt, uzsākt, aizsākt, pasākt; ievadīt; laisties, mesties, likties, uzņemt, stāties, ķerties, raut vaļā sar., plēst vaļā sar., sukāt vaļā sar., vanckāt vaļā vienk., vamtēt vaļā vienk.
Antonīmi
Frazeoloģismi (kopija no šķirkļa)
Sākt (atkal) no gala – sākt (atkal) no sākuma, sākt vēlreiz, no jauna.
No sākta (arī paša) gala – no (paša) sākuma (ko darīt).
No (retāk kopš) sākta (biežāk laika) gala – no paša sākuma; no seniem laikiem.
Ledus sāk kustēties (arī sakustējies) – saka, ja kāda darbība vai process sākas (parasti pārvarot grūtības).
Sākt (arī dziedāt, vilkt) citu dziesmu (arī meldiju) sar. – runāt, rīkoties, izturēties citādi nekā iepriekš.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Etimoloģija
sākt, mantots vārds; lš. šókti ‘lēkt, dejot; mesties (ko darīt)’. Vārda senākā nozīme bijusi ‘lēkt’ (→ ‘uzlēkt, pielēkt’), no kā ‘strauji doties (ko darīt)’ → ‘sākt (ko darīt)’. Pāreju uz sākt tagadējo nozīmi parāda lš. šókti lietojums vairākos savienojumos, piem., „jis šoko bėgti” – viņš metās skriet, „jis šoko eiti” – viņš tūlīt (ar steigu) gāja, „visi šoko valgyti” – visi steidzīgi sāka ēst (Nīdermanis).
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 146]
Tulkojums un atbilsmes citās valodās
angļu – to begin
baltkrievu – пачаць
čigānu – lav te-kērav
franču – commencer
grieķu – αρχίζω
igauņu – alustada
krievu – начать; начинать
latīņu – incipere
lietuviešu – pradėti
poļu – rozpocząć
somu – aloittaa
ukraiņu – починати; почати
vācu – beginnen
zviedru – börja; begynna
Tautasdziesmas
Dzeniet šurp, ciema gani,
Kopā vien nedzeniet:
Sāks telītes badīties,
Sāksim paši lamāties. [LD 761-2]
Visas manas skaistas dziesmas
Vītolāi sabēgušas;
Sāk vītolis locīties,
Sāk tās visas līgoties. [LD 1050-8]
Lūdzama, kūmiņa, vāķ galdu zemē!
Sāks mana pādīte karotes prasīt. [LD 1476-2]
Suņi rej, vilki kauc,
Nu ved jaunu saimenieci.
Nebēdā tu, sunīti,
Būs jau laba saimeniece,
Būs jau laba saimeniece,
Tūliņ sāks bīdelēt. [LD 18664-0]
Kur tās meitas pulkiem dzied,
Tur dzied mana līgaviņa:
Lēnu sāka, gari vilka,
Kā līgoti nolīgoja. [LD 318-6]
Turaidieši tāšu bikses
Ar teļiem Rīgā brauc.
Kad tās tāses grabēt sāka,
Tad tie teļi spriņģot sāka. [LD 12879-1]
Agri sāka lidināt
Pelēkie vanadziņi;
Vēl nebija irbītei
Spārnu gali darināti. [LD 14175-1]
Rāj tu mani, rāj tu mani,
Tautas dēla māmuliņa;
Kad es sākšu tevi rāt,
Tu staigāsi raudādama. [LD 23367-2]
Pasakas
Dažādi spēka vīri
Vienam tēvam bija stiprs dēls, Ancis vārdā. Ancis tēvam neklausīja, tēvs tādēļ viņu aizdzina. Nu Ancis, pa ceļu iedams, gauži raudāja. Te gadījās satikt vienu lielkungu. Kādēļ viņš raudot, tas vaicāja. Tā un tā – tēvs esot padzinis.
„Vai, dēls, tad ir gan nelabi; bet ko tu par niekiem raudāsi? Līgsti pie manis!” Labi, Ancis aizgāja pie lielkunga.
Lielkungam bija lielas kūtis, daudz vēršu. Un vienu dienu viņš lika Ancim laidarā ūdeni vēršiem sanest, dzirdīt. Ancis sāka nest un lēja silēs, kamēr siles bija pilnas, laidars pilns un vērši noslīkuši. Laidaram bijusi visapkārt cieta sēta, un šis tikai lējis ūdeni, kamēr ir par sētu pāri gājis, lūk, tādēļ tie vērši apslīkuši. To padarījis, Ancis gāja pie lielkunga, sacīdams: „Viss ir padarīts – visi vērši noslīkuši – ko nu darīšu?”
Kungs aizskrēja uz laidaru, sauca vaimanas un sāka pārdomāt: kā no Anča vaļā tikt? Domāja, domāja – nosprieda viņu nokaut, bet – atkal nelaime! Pats bijās Ancim rokas pielikt viņa lielā spēka dēļ. Pēdīgi lielkungam iekrita prātā Anci sūtīt mežā pēc malkas, kur daudz lāču bija, lai lāči to saplosītu.
Ancim nu bija jāiejūdz divi veci zirgi, kas godam ne paiet vairs nejaudāja, un ar tādiem jābrauc mežā.
Labi. Un līdz nu mežā iekļuva, te divi lāči kā saukti klāt: vai neatdošot tos divus vecos viņiem apēst?
„Kādēļ ne? Bet tad jums paēdušiem jāļaujas noēsto zirgu vietā aizjūgties,” tā Ancis uz lāčiem.
„Jā, labprāt!” lāči tūliņ mierā un nu klūp katrs vienam zirgam mugurā. Par to laiku Ancis iekrāva malku, kamēr lāči ēda, bet tad aizjūdza ēdoņas vezumam priekšā un laida pie lielkunga. Lielskungs, to redzēdams, tīri nemaz vairs saprast, ko tālāk ar tādu Anci iesākt. Pēdīgi pārdomāja un sūtīja uz melderi miltu malt, lai, gar velna ezeru braucot, velns to plosītu. Bet pie ezera Ancim kā izdevās, tā izdevās labi. Viņš satvēra velnu, iesprostoja ceļa kastē, kur braucamiem zirgiem (lāčiem) barību glabāja, un pārveda valdzināto velnu lielkungam.
Lielskungs, to redzēdams, tā pārbijās, ka tūliņ ātrumā iegrūda pārtiku maisā un ar visu lielmāti aizbēga. Bet Ancis dzinās pakaļ un panāca bēgļus vienā tādā vietā, kur pieci vīri vienu uti kāva un nenokāva. Ancis gāja kāvējiem palīgā, bet, kā sita utij, tā ķēra tos piecus, ķēra ir lielkungu ar lielmāti un nosita visus līdz ar uti.
Nu Ancis griezās atpakaļ uz lielkunga pili un dzīvoja bagāti.
[http://valoda.ailab.lv/]
