Radniecībā saistītu cilvēku kopums, ģimene, arī cilvēku kopums, kam ir kāda kopēja pazīme, kopējas īpašības.

Šovā „Dziedošās ģimenes” piedalīties gribēja 89 ģimenes

2013. gada 25. augustā beidzās viena no dziedāšanas svētku Dziedošās ģimenes atlasēm. Visas nedēļas garumā vairākās Latvijas pilsētās notika atlases, un svētkiem kopumā pieteicās 89 ģimenes. Viskuplāk atlasē bija pārstāvēta Rīga, taču lielākā saime – 14 cilvēku sastāvā – iepazīta Jēkabpils atlasē.

Kopumā pilnais ģimenes sastāvs mērāms 50 cilvēkos. Tas pierāda, cik bagātas un vienotas ģimenes dzīvo Latvijā. Savukārt Talsos kāda ģimene ieradās ar deviņiem mūzikas instrumentiem. Tas radīja sajūtu, ka līdzi paņemti teju viss mūzikas skolās pieejamais instrumentu klāsts, kas, protams, ir apsveicami. Taču visvairāk ģimeņu ieradās tieši uz Rīgas atlasi. Galvaspilsētā uz atlasi paspēja ierasties arī kāds pāris, kurš nākamajā dienā plānoja precēties un pirms gaidāmajām kāzām vēl gribēja paspēt ar līgavas brāli uzdziedāt atlasē.

[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/izklaide/tv_radio/476406-sova-dziedosas-gimenes-uz-dalibu-pretendeja-89-gimenes]

Tradicionālā transkripcija

[sàime]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[sɑ͜ime]

[s] – balsīgais troksnenis

[ai] – divskanis

[m] – skanenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

Divzilbju vārds.

saim- – sakne, vārda celms

-e – galotne

saim-e

→ saim+īt-e

     → saim+niek-s →saim-niec+īb-a

                               →saim-niec+isk-s, saim+niec+isk-a

                                                      →bez+saim+niec+isk-s, bez+saim+niec+isk-a

                                                       →ne+saim-niec-isk-s, ne+saim-niec-isk-a

                                                       →saim-niec-isk+um-s

                                                                ↓ →ne+saim-niec-isk-um-s

     →saim-niek+o-t →saim-niek-o+šan-a

                                  →ap+saim-niek-o-t →ap-saim-niek-o+šan-a

                                                              ↓ →ap-saim-niek-o+tāj-s

                                  →iz+saim-niek-o-t

                                  →ne+saim-niek-o-t

     saim-es+gal-s

     saim-es+istab-a

saime – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

Teikumā var būt:

1)         teikuma priekšmets – Šodien visa saime strādā dārzā.

2)     izteicēja daļa – Tā ir Pelēču saime.

3)     galvenais loceklis – Visa lielā Pelēču saime!

4)     apzīmētājs – Par saimes godu ir atbildīgs katrs tās loceklis.

6)     papildinātājs – Vadītāja aicina lielo bērnu saimi pie galda.

7)    vietas apstāklis – Pelēču saimē valda radoša noskaņa.

saimes ēka, saimes galds, saimes grāmata, saimes istaba, saimes koks, saimes ļaudis, saimes rīts, saimes spēks

amatu saime, bišu saime, brāļa saime, māsas saime, futbola saime, radu saime, skolas saime, skolotāju saime, sportistu saime, studentu saime, valodu saime, zirgu saime, žurnālistu saime

saime pie galda, saime ap galdu

liela saime, radoša saime, ticīga saime

mana saime, mūsu saime, tava saime, viņa saime

kuplināt saimi, pamest saimi

saime dzied, saime ieskandina, saime mostas, saime pavada, saime strādā, saime svin

saime, dsk. ģen. -mju, s. lietv.

1. Cilvēku kopums, kam ir kāda kopēja pazīme, kopējas īpašības. Dzelzceļnieku, rakstnieku, sportistu, studentu saime. Apkārt prieks un draugu saime. Skolas saime pulcējās pagalmā. 

2. Kopums, ko veido cilvēki, kurus saista radniecība; ģimene.

Liela, kupla radu saime. Nopelnīt saimei iztiku. Aicināt pie saimes galda.

3. Vienas un tās pašas sugas vai radniecīgu sugu dzīvnieku kopums, kurš uzturas kādā vietā, teritorijā un kurā parasti ir iekšējas izturēšanās likumības, kārtība; mājdzīvnieku, parasti lauksaimniecības dzīvnieku, kopums (kādā saimniecībā). Sagatavot bišu saimi pārziemošanai. Lapsenes dzīvo saimēs. 

4. vēst. Gājēju, kalpu kopums (piem., zemnieka saimniecībā, muižā); atkarīgu cilvēku grupa, kopums. 

Saimes (arī ļaužu) istaba – telpa, kurā dzīvoja kalpi un kalpones. Saimes ļaudis – gājēji, kalpi. 

5. valodniecībā Vairāku radniecīgu valodu grupa. 

Indoeiropiešu valodu saime. Somugru valodu saime.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]

saime, -es, dsk. ģen. -mju,

1. Kopums, ko veido cilvēki, cilvēku grupas, retāk tautas un kam ir kāda kopēja pazīme, kopējas īpašības.

Skolotāju saime. Sportistu saime. Studentu saime. Mākslas cienītāju saime. Draugu saime.

2. Kopums, ko veido cilvēki, kurus saisti radniecība. Arī, parasti liela, ģimene.

// vēst. Ekonomiska radinieku kopiena, kas radās, sairstot patriarhālajai ģintij.

Zemkopju saime.

3. vēst. Gājēju, kalpu kopums (piemēram, zemnieka saimniecībā, muižā). Atkarīgu cilvēku grupa, kopums (feodālismā).

Saimes (arī ļaužu) istaba – telpa, kurā dzīvoja kalpi un kalpones. Saimes gals – lauku dzīvojamās ēka daļa, kurā dzīvoja kalpi un kalpones.

Muižas saime (arī ļaudis) – muižnieku mājkalpotāji, kučieri, piķieri, amatnieki u. tml., kas dzīvoju muižā.

Saimes ļaudis – gājēji, kalpi. Atkarīgie iedzīvotāji, arī dzimtcilvēki (Kijevas Krievzemē, pirmsrevolūcijas Krievijā).

4. Vienas un tās pašas sugas vai radniecīgu sugu dzīvnieku kopums, kurš uzturas kādā vietā, teritorijā un kurā parasti ir iekšējas izturēšanās likumības, kārtība. Mājdzīvnieku, parasti lauksaimniecības dzīvnieku, kopums (kādā saimniecībā). Skudru saime.

Sezonas saime biškop. – bišu saime, ko izveido no vairākām saimēm pavasarī, vasarā, bet rudenī likvidē.

// Viena metiena vai perējuma dzīvnieku mazuļu kopums.

// Augu kopums (kādā teritorijā, vietā). Neliela audze.

5. Vienādu vai pēc kādām pazīmēm līdzīgu parādību, priekšmetu, vielu u. tml. kopums.

Traktoru saime. Plastmasu saime. Funkciju saime.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]

sàime

Wolm., Neuenb., Serbig., AP., saîme ² Līn., Iw., Ruj., Salis, sàime ² Kl., Prl., Nerft, Preili, das Hausgesinde; die Familie im weitern Sinne U.: Sprw. kāds saimnieks, tāda saime. saimes cūka nebaruojas. neprecējušies dienestnieki, kas ē̦d pie saimes galda (t. i., saimnieka maizi) Etn. III, 134. bišu saime, das Volk Bienen U.: ne·viena bišu saime neskries uz mežu Etn. III, 189. nuomiris, atstādams daudz bišu saimju LP. VII, 367. Nebst seim(n)ieks „Wirt” zu li. šeimà od. šeimýna resp. (Lit. Mitt. V, 26) šaimyna, apr. seimīns, ksl. сѣмья „Hausgesinde”, сѣминъ „ἀνδράποδον”, ahd. hîwiski „Hausgemeinschaft”, ir. cóim „lieblich”; s, auch siẽva und Trautmann Wrtb. 300 f. und Stokes Wrtb. 75, sowie Pedersen IF. V, 59. [Sagatavots pēc: ME II : 635]

●

I sàime:

Demin. saimīte BW. 10677; s. sauca saimenieku BW. 22681. visa tautu liela s. 18875. bē̦rni raud neē̦duši; cita s. paē̦dusi, aizgājusi druviņā 2899.[Sagatavots pēc: EH XVI : 412]

●

II sàime

Nötk. „sasiešana ar saitiņu” (?): spuoles tinuot uz tītavām, ar saitiņu (saimi) vairāk reizes pārsèja, nuo kā radās nuodalījumi; dzijas tinuot vaļā, bieži vien saimes vietā ietrūka pavediens.

[Sagatavots pēc: EH XVI : 412]

●

III saime

IMM. 1932 I, 142 (aus Getzels Psalmen), = saims. [Sagatavots pēc: EH XVI : 412]

●

šaime

L., Dondangen n. U., šaima Bielenstein Holzb. 570, 575 (aus Dond.),

ein Strick von Bast.

Leskien Nom. 427 vermutet Entstellung (in livischem Munde? oder nach Le. Gr. § 91 c?) aus *saime (zu siet „binden”); vgl. aber auch šeima. [Sagatavots pēc:  ME IV : 1]

saime – saime, (dem.) saimeite; saiminīks, saiminīceņš

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html] 

sàime – sàihä 1. Ģimene. Jùonā̀nc àr vysu sàihi adgùo da `ipìm. jàm kuô `ela sàihä, tuô jis tùrs ìu gùÉ. 2.  hist., pareti. Kalpu kopums lauku saimniecībā. sàihipìks i sàihä •ìuļa àr sprigu`ìm.   3. Bišu kopums, kas atrodas vienā stropā. sadola kruôeņûs išu mùoiÉ, èidòi jaûnys išu sàihiÉ. 4.  Kartupeļu kopums, kas ir izauguši pie viena auga. šùgot koč pàr bùļìm nàu bàdys, àisskrìeji i ṕìkoÉi kuô `ela sàihä.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 328]  

Arheoloģijā – lielā saime.

Fizikā – aktīnija saime, līkņu saime, neptūnija saime, rādija saime, radioaktīvā saime, torija saime, urāna saime.

Hidrometeoroloģijā – caurplūduma līkņu saime, ciklonu saime.

Informātikā – datoru saime, datu nesēju saime, dizainu saime, fontu saime, Macintosh saime. 

Ķīmijā – elementu saime.

Lauksaimniecībā – bišu saime.

Lauksaimniecības tehnikā – automobiļu saime, dzinēju saime, motoru saime, traktoru saime.

Militārajā jomā – karavīru saime.

Tekstilrūpniecībā – modeļu saime.

Valodniecībā – indoeiropiešu valodu saime, nostrātiskā valodu saime, radniecīgu valodu saime, somugru valodu saime.

Vietvārdi – Saimes, mājvārds Kārsavas novadā un Burtnieku novadā.

Ergonīmi – Saime, biedrība Jēkabpils novadā (arī Jelgavā, Venstpilī, Vectilžā utt.); Saime, Latvijas nacionālo uzņēmēju klubs Rīgā; Saime, dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība Venstpilī; Saime, individuālais uzņēmums Venstpils novadā; Laime saimē, biedrība Pļaviņās; Bišu saime, individuālais komersants Jelgavā; Mūsu saime, SIA Dobelē; Latvijas Tautu saime, biedrība Rīgā; Līgotnes saime, biedrība Beverīnas novadā; Akva Saime, SIA Rīgā; Allažu saime, kooperatīvā krājaizdevu sabiedrība Siguldas novadā; Saimes fonds, nodibinājums Inčukalna novadā; Saimes spēks, zemnieku saimniecība Pāvilostas novadā; Rūķu saime, SIA Rīgā; BK Saime, SIA Cēsīs; Kurzemes saime, SIA Talsu novadā; Klētnieka saime, biedrība Auces novadā; Rīgas Pērkona saime, draudze Rīgā; Saime-C, SIA Siguldas novadā; Saime-K, SIA Rīgā; Saime BJ, SIA Amatas novadā; Saime I, SIA Liepājā; Saime-1000, kooperatīvā sabiedrība Rīgā; Rozbeķu saime, biedrība Pārgaujas novadā; Bitīšu saime, biedrība Ozolnieku novadā; Latvijas putnu saime, biedrība Jelgavas novadā; Vides un veselības saime, biedrība Skrīveru novadā; Saime, bistro un veikals Tērvetes novadā;  Saime, deju kolektīvs; Saime, vokāli instrumentālais ansamblis; Saime, Vectilžas folkloras kopa.

Pārtika – Saimes, Tērvetes kvass.

Teātris – Kā peļu saime svētkus meklēja, teatralizēti muzikāla izrāde.

saime, mantots vārds, apvidvārds; lš. šeimà, pr. seimīns, kr. семья, ukr. сiм’я ‘saime, ģimene’; go. haims ‘ciems’, sav. heim ‘dzimtene, māja’, v. Heim ‘māja, mājoklis’, gr. komē ‘ciems’, keīmai ‘atrodos’. Pamatā ide. *kei- ‘atrasties; nometn, mītne’, atv. *keim- : *koim-  > b. *šaim- > la. saim-, no kā saime.

[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 142]

baltkrievu cям’я

krievu cемья

ukraiņu ciм’я

lš. šeimà

pr. seimīns

angļu family

baltkrievu cям’я

čehu rodina

franču famille

igauņu perekond

krievu cемья

poļu rodzina, domownicy

somu perhe

ukraiņu ciм’я

vācu die Familie

zviedru familj

Pirts – saimes veselība.

Kāda bitēm māte, tāda bišu saime.

Saime ēd, galds runā.

Kad visa saime kopā, tad sirds arī vietā.

Kam lela saime, tys sej reši, kam daudz lūpu, tys sēj bīži.

Ar saimi var i syudu apiest.

Saimes cūka nebarojas.

Kāds saimnieks, tāda saime.

Senāk, drēbes velējot, bijusi šāda kārtība. Vispirmais ticis velēts saimnieka jeb vecākā un priekšnieka krekls, tad saimnieces, saimes krekli, pēc sava vērtīguma utt. Vispēdīgi bērnu krekliņi, kas viss noticis ar savu nozīmi. Saimnieks ir pirmais pavēlētājs savā mājā, pēc tam nāk saimniece, un tad zem viņiem abiem stāv saime. Bērni ir viszemākie, tiem jāpaklausa arī vecākiem ļaudīm no saimes.

Senāk kūķus vārījuši ēkā un maisot nedrīkstējuši smeķēt, jo tiklīdz smeķējuši, tad apsprāgušas visas cūkas. Priekš kūķu ēšanas vispirms visa saime apgājusi ap istabu, papriekšu gājis saimnieks, tad saimniece utt. Iedami visi urkšķējuši kā cūkas. Kad pavārnīce grāpī vāroties, tad saime baŗoties.

Ar roku bez lupatas nedrīkst galdu slaucīt, jo tad ceļas naids saimē.

Ja maize pārtrūkusi, tad tajā saimē pietrūks ēdāja.

Ja sieva griež maizi saimē, tad vīrs paliek vājš. 

Vakarā nedrīkst iegriezt jaunu maizes kukuli, jo tad saime daudz maizes apēd. 

Jaunu rudzu maizi pirmais baudīja saimnieks, pēc tam tikai citi saimes ļaudis. Pirmo izvilkto klaipu tūliņ neēda; to nolika uz krāsns stūra, lai stāv, kamēr pārējie klaipi nav apēsti. Tad būs sātīga maize.

Kad izceptai maizei vidus pārplīst, tad saime šķirsies.

Kad istabu slauka no durvīm uz iekšu, tad dzīvo visa saime.

Ja Ziemassvētku vakarā, kad saime sēd, kāds iziet ārā un skatās pa logu istabā, tad tas, ko redz bez galvas, tai gadā mirs. Skatītājs arī pats var mirt, ja ierauga kādu bez galvas.

Ja Ziemassvētku vakarā pabarotus suņus laiž ārā un ja tie sāk riet, tad nākošā gadā tai saimē kāds mirs.

Ja saimniecei izbirst sāls, tad saimē gaidāmas nesaskaņas. 

Ēdienu vārot, krāsnī nevajaga dedzināt vecas slotas, jo tad vārīto ēdienu saime smādē. 

Gūda kokta pakšā īcārt kristu un īlīk tamā naudu (sudobru vai zaltu), dzeivsudobru un (grabnīcas) voska sveces kristiņu: boguotība, veselība un sadarība saimē. 

Ja saimē ir ieviesis niezus, tad vajaga nosist čūsku un, nevienam nezinot, to uzlikt pirtī uz krāsns. Kas tai pirtī ies mazgāties, tas tiks no niezus vaļā. 

Putras katlu noceļot no uguns, vajag apslaucīt tā malas, tad saime ilgi pastāv.

Ja grib, lai saime maz ēstu, tad nazis jāiedur apakš galda.

Mārtiņu vakarā tikuši cepti pīrāgi un vārīta biezputra ar gaļu. Tad nākusi veļu mielošana. Veļus aicinājuši pie mielasta un no tiem izlūgušies svētību Andreja dienas un pēc tam jauno Ziemassvētku vakarā. Ja ēdiens visu nakti bija stāvējis neaiztikts, tad nekādas svētības nevarēja jaunā gadā cerēt. Ja ēdieni bija ēsti, tad visi mājas ļaudis apsēdās ap galdiem saukdami: „Ēdiet, dzeriet, Veļu mātes svētīti, nīkstiet, putiet, raganas, burvji!” Ja ēdieni nebija ēsti, tad saime klusām atstāja riju, tikai saimnieks ar saimnieci palika, ēdienus nokrāmējot.

Jura dienā jāvāra cūkas kājas, tad saime būs mudīga.

Kad sanāk Jura dienā jauna saime, tad jādod biezie kāposti ēst, jo tad ilgi dzīvos.

Jura dienā nedrīkst kāpostu vārīt, tad būs naidīga saime.

Māsiņa rudace,

Nerādi acu;

Ja acis rādīsi

Būs sīva saime. [LD 21280-0]

Visa tēva saime raud,

Kad es gāju tautiņās.

Vaj es tēva atslēdziņas

Līdza vežu tautiņās? [LD 17659-2]

Uguntiņis, atslēdziņa,

Abi labi glabājami:

Uguntiņu vējš raustīja,

Saime zaga atslēdziņu. [LD 31140-0]

Guli, guli, saimeniece,

Visa tava saime guļ;

Neklab tavi rijas ārdi,

Nerūc tavas dzirnaviņas. [LD 6732-0]

Dievus zina, kas man būs

No šās dienas darījuma,

Raudādama saime nāca

No druviņas sētiņā. [LD 28416-0]

Labvakar, līgaviņa,

Kā klājas sētiņā?

Vaj klaus’ tevi drauga saime,

Vaj rūgst labi maizes mulda? [LD 27163-0]

Man māmiņa piesacīja,

Tautiņās vadīdama,

Ciemā ilgi nesēdēt,

Saimē bargi nedzīvot. [LD 17747-0]

Tais’, bāliņ, sudmaliņas

Ezeriņa maliņā:

Visa tautu liela saime

Uz manām rociņām. [LD 22555-0]

Kapu, kapu, kāpostiņi,

Bērni raud neēduši;

Cita saime paēdusi,

Aizgājusi druviņā. [LD 2899-0]

Visi trauki nomazgāti,

Diža krūze nemazgāta;

Visa saime paēduse,

Saiminiece neēduse. [LD 31147-0]

Šādi tādi ledus kalni

Lauza manu kumeliņu:

Šāda tāda draugu saime

Rāja manu līgaviņu. [LD 27216-0]

Es būt’ laba saiminiece,

Kad man tāda saime būtu,

Kas neēstu, kas nedzertu,

Kas miedziņu negulētu. [LD 31058-0]

Laba, laba tā māmiņa,

Kam maizīte labi rūgst,

Rūgst tai pilna maizes mulda,

Klausa labi drauga saime. [LD 33343-1]

Sieva ar apstājiem

Vienai mātei bijusi tik slinka meita kā teļunka. Precinieki sanāk, nodzer precības, tad kāzas un šo aizved uz mājām. Līgaviņa paēd, liekas gultā un guļ vienā gulēšanā cauru dienu un nepaceļ ne pirkstu. Vīrs, to redzēdams, piekodina savai mātei, lai tā viņai nedod ēst. Kad saime paēdusi, tad tūliņ noņem galdu un noliek maizi pie malas.

Jauniete tāpat guļ otru dienu. Vakarā gan skatās, vai vīramāte nenāk ar putras bļodu pie tās, bet kas to dos, nekā. Tai vēders gluži tukšs, un viņai gauži gribas ēst, bet vēl lūko izciest līdz nākošam rītam. Atkal tāpat kā vakar! Kad ļaudis paēd, tad vecene galdu noņem un maizi noliek. Šī gan cieš, gan cieš, bet vairs nevar izturēt, desas jau kāp vai pa zobiem laukā.

Tā nu lec no gultas laukā un sāk tik strādāt, ka put vien. Viņas tēvs, labi zinādams, kādu putnu izaudzinājis, nāk tā pie vakara meitu apraudzīt. Šī, to ieraudzīdama, skrien viņam pretī, nobučo un saka: „Nāc, mīļais tēt’, un paskaldi tur malku, citādi nedabūsi ēst; jo še tāds nekrietns ieradums: kas guļ un nestrādā, tam pavisam nedod ēst.”

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr11/1107604.htm]

Cilvēku bērni pie milžiem un citiem cilvēku ēdējiem

Vīnam tāvam beja divi bārni: vīns puika, ūtrs meitine. Sīva jam beja nūmyruse. Lai nūprecēt jaunu sīvu, jis sadūmuoja bārnus izdzeit nu sātas: tūlaik jis varātu pasalikt par jaunu puisi. Reizi jis syuta bārnus ūguos ar tū nūdūmu, lai jī aizamaļditu, izgaistu un vairs sātas naatrostu. Bārnim, gribūt nagribūt, vajadzēja klausīt tāva. Bet tūmār bārni nūprota, ar kaidu nūdūmu jūs tāvs syuta ūguos. Jī aizlaiks [pie laika] pībēra kulītēs mīžu, lai varētu, īdami uz mežu, svīst zemē pa vīnam mīžam un tai atrast atpakaļ ceļu.

Tai bārni svīdja pa mīzīšam īpaka vysu ceļu, cikom pīlasīja ūgu. Te niu juoīt jau uz sātu. Gabaliņu paīt, nav vairs nivīna mīža. Tovu nimvi! Putni beja salaseijuši. Niu bārni mežā aizamaļdīja. Guoja, guoja pa mežu leidz pat vokoram un pīguoja viņai ustabiņai. Verās, ustabiņā dag guņs. Jī īīt īškā prasītu naktsmuoju, lai puorgulējuši, reitā varātu otkon meklēt tāva sātu. Jūs labpruot pījēmja, pabaruoja ar vakariņuom un ruodīja vītu: zemē uz greidas ar sovim divim bārnim ari puiku un meitini. Bet puika ar meitini nazynuoja, ka šuos sātas saimnīks ir lels laupītuojs un slapkova. Sovus divus bārnus atguļdīja gar cepļa pusi.

Puika ar meitini beja ļūti gudri un manīgi, jī vysu labi apsavēra un apsprīdja. Vokorā jī redzēja, ka saimnīks tacynuoj lelu nazi un runuojās ar sīvu: „Nu, reit byus lobs cepets.”

Puika nūprota, ka niu jis dūmuoj jūs apkaut, bet nikai vairs navarēja izbēgt. Naktī, kad aizmyga vysa muojas saime, meitina ar puiku pīsacēļa un atsagula pi cepļa tamā pusē, kur vokorā saimnīks atguļdīja sovus bārnus. Tūs jī pagryudja vīgļi, vīgļi sovā vītā. Jīm ari gribējās gulēt tyvuok cepļam, kur beja syltuoks, juo par dīnu staiguojūt pa mežu beja izavāsvnuojuši.

Naktī saimnīks slapkova, daguojis pi tuos vītas, kur atguļdīja svešus bāmus, aptaukstīja un napazinis, ka sovi, nūgrīzja ar lelū dunci. „Nu, niu vyss ir labi!” teicis slapkova otkon aizguoja gulātu.

Reitā pasacēlis redz, ka nūkuovis pats sovus bārnus, vai gotovs beja palikt troks. Sīva soka: „Jūs tyuliņ vajag nūnuovēt.” „Nā,” atteica veirs, „tys ir par moz, jūs vajag niu drusku pamūcīt par struopi.”

Puisānu ar meitini aizvedja uz škiuni un apguozja zam lela kubula; viersā izlyka lelu, gryutu akmini, lai naapguoztu un naizleistu. Sīvai pa tam laikam pavēlēja pīkarsēt vuorūša udiņa, kamā jūs nūšmucynuot dzeivus, reizē ar sovim bārnim.

Puika ar meitini saprota, ka niu jīm byus kopi. Suoka jī gudruot, kai byutu tikt uorā nu zam kubula. Puikam tyuliņ īskrēja pruotā: „Muosiņ, raksim ar pierstim zemi, izraksim olu zam kubula molas un izleissim.”

Beja tik padūms. Obi ķērās pi dorba. Par pusstundes ola beja tik lela, ka varēja jau šai tai izaspraust. Laika kavēt nabeja kod [vaļas]. Izleiduši obi devjās pa škiuņa sīnuom drevēt viersā, juo pa durovuom navarēja: beja aizslāgtas. Izkuopuši viersā uz škiuņa grīstim, jī izplēsa jumtam cysas un izleida uorā. Nu jumta nūkrita ar krisšonu un devjās uz mežu, uz tū pat, nu kuruo atguoja, tik kuojas nas.

Te ustobā slapkova izdzierda reibīni, kad jī krita nu jumta. „Kas tur?” jis aizaklīdzja. „A, a! grib tikt nu kubula uorā. Natikt!”

Īguojis škiunī, pasavēra kubuls stuov.

„Labi, dzeivi vēļ!” prīcīgi runuoja. Otguojis pīlēja ūtrā kubulā vuorūša iudiņa un guoja pakaļ pēc puisāna un meitines. Bet tovu breinumu! Cik beja puorsteigts, kad, atguozis kubulu, naatroda, īraudzīja, ka izrokta zeme un izleidūši, aizbāguši. Jis dūmuoja, ka uz škiuņa. Skrēja viersā. Redz, ka nava. Devjās dzeitīs pakaļ. Un kai lēcja nu jumta, gotovs uz vītas.

Bet puisāns ar meitini, īdami mežā, atroda zuoboku pylnu zalta, un ar tū zaltu aizguoja uz tāva sātu. Niu tāvs nadzyna, bet pījēmja kai boguotus vīsus un dzeivuoja ar jīm sadarīgi un nadūmuoja precētīs. Laikam vēl šūdīn dzeivuoj jī vysi, juo vakar nanūmyra.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr03/0302203.htm]

Par brīnum lielo gaili

      Gailis satiek lāci un vaicā: „Kur iedams?” „Eimu galu meklēt.” „Ai, lācīti, labāk tevi dzīvu norīšu.” „Rij!” Un gailis norija lāci. Vēlāk satiek vilku un vaicā: „Kur iedams?” „Eimu galu meklēt.” „Ai, vilciņ, labāk tevi dzīvu norīšu.” „Rij!” Un gailis norija vilku. Vēlāk satiek vanagu un vaicā: „Kur iedams?” „Eimu galu meklēt.” „Ai, vanadziņ, labāk tevi dzīvu norīšu.” „Rij!” Gailis norija vanagu, aizgāja muižā, notupās uz vārtiem un dziedāja: „Ķikerikū! es šo muižu izpostīšu.” Kungs sadusmojas par tik nekrietnu dziesmu un iemet gaili putnu kūtī, bet naktī gailis atrij vanagu, izspļauj pie putniem: vanags saplosa visus kunga putnus. Gaismā kungs nāk gaili skatīties, gailis aprij atkal vanagu, izlaižas pa durvim un dzied vārtu galā: „Ķikerikū! es šo muižu izpostīšu!” Kungs sadusmojas par tik nekrietnu dziesmu un iemet gaili lopu kūtī, bet naktī gailis atrij vilku, izspļauj pie lopiem: vilks saplosa visus lopus. Gaismā kungs nāk gaili skatīties, gailis aprij atkal vilku, izlaižas pa durvim un dzied kā dziedājis vārtu galā: „Ķikerikū! es šo muižu izpostīšu!” Kungs sadusmojas par tik nekrietnu dziesmu un iemet gaili zirgu stallī, bet naktī gailis atrij lāci, izspļauj pie zirgiem: lācis saplosa visus zirgus. Gaismā kungs nāk gaili skatīties, gailis aprij atkal lāci, izlaižas pa durvīm un dzied, kā dziedājis vārtu galā: „Ķikerikū! es šo muižu izpostīšu.” Kungs sadusmojas par tik nekrietnu dziesmu un liek muižas saimei gaili nokaut. Saime gūsta gūstīdama nekrietno gaili; bet gailis atrij lāci, atrij vilku, atrij vanagu un izspļauj saimē. Vanags nu ķēra, vilks gūstīja, lācis plosīja visu saimi; kungs vien atlika. Bet gailis noprasīja kungam: „Vai gribi mirt vai gribi dzīvot? Ja gribi dzīvot, būsi mans cūku un mans suņu puisis.” Kungs atsacīja: „Labāk tavs cūku un suņu puisis nekā tādā nāvē mirt.” Un gailis nu palika muižā par kungu un kungs atkal par viņa cūku un suņu puisi.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/241/0112403.htm]

Nemierīgais mironis

Vīnu reizi divi draugi braucja caur kopim. Vīns ticēja Kristus ticībai, bet ūtrs naticēja. Braucūt caur kopim, naticīgais soka: „Kas ir nūmiris, myužam nasaceļs un paliks par zemi.”

Bet ticīgais turpretim soka, ka celšūtīs. Naticīgais vēļ soka: „Lai es par akmini palīku tagad, jo celsīs.”

Kai jis šitū pasacēja, tai ari palyka par akmini. Tad juo draugs nūvede jū uz muojom un izstuostēja, kas beja nūticis. Tad tū cylvāku, kurs beja palicis par akmini, nūvede uz kopim un paglobuoja.

Paguoja nazcik paaudžu – nikas jau napīminēja tuo nūtykuma. Vīnu reizi tur vajadzēja rakt dūbi dēļ ūtra myrūna. Rokdami izrūk tū cylvāku, kurs beja palicis par akmini. Racēji apsaskatēja, ka tys akmins izskotās kai cylvāks. Izcēla un nūlyka uz dūbes molas. Kad beja īlaists myrūns dūbē, tad racēji gribēja arī tū akmini svīst tai dūbē, bet baznīckungs aizturēja, lai nasvīž dūbē, bet lai nūvad uz šuo kēki, kur dzeivoj baznīckunga saime.

Paguoja daudz godu, puorsameja daudz baznīckungu tamā vītā, bet tys akmens ar cylvāku izskotu stuovēja koktā. Vīnu vokoru baznīckunga saime skaitēja puoterus. Puoteru laikā tys akmins cīši aizzasmēja un vysi tū dzierd. Ļaudis nūīt uz baznīckungu, pasauc un izstuosta, kas beja nūticis. Baznīckungs suoc nazkū skaitīt un tys akmins suoc runuot, izstuostējis, kai jam beja nūticis, un pasacējis, kad šū vajag nūvest uz kopim. Baznīckungs vaicuoja: „Kuopēc tu smējīs, kad muna saime skaitēja puoterus?”

„Tad saguoja valni ustobā un vīns īlēcja ar klibu kuoji un krita pi zemes. Es navarēju nūsaturēt nu smīkla.”

Tad tū cylvāku nūvede uz kopim.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr09/0904102.htm]

Gausu māte

Viena saimniece cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā, bet saime tikai maz no viņas varējusi ēst, jo tā bija ļoti sātīga. Saimniece arvienu prata maizi tā izcept, ka saime to neredzēja. Reiz puisis ielīdis saimnieces cepamā istabā un, kur nebūt paslēpies, redz, ko saimniece maizei dara. Saimniece izvilkusi maizi no krāsns, nolika to uz grīdu un sauca: „Gaus’ māmiņa, Gaus’ māmiņa! Apgaus’ manu baltmaizīti!” Te izlīda liels krupis no grīdas apakšas, pārrāpos pār visiem kukulīšiem un ielīda atkal pagrīdē. To redzēdams, puisis zobus vien griež un, tikko saimniece bija izgājusi, tad uzplēš grīdu un nosit krupi. Otrreiz saimniece, maizi izcepusi, sauca atkal savu Gaus’ māmiņu, bet velns no aizkrāsnes atbildēja „Gaus’ māmiņa jau sen auksta.” No tās reizes maize bija arvienu laba.

[Sagatvots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13L0101.htm]

Pūķis apvainots

Viens saimnieks bija nopircis gaļas pūķi. Pūķis nu paģērējis no saimnieka, lai viņam rādot savu saimi, cik liela tā esot, lai varētu zināt, cik gaļas viņam jāpārnes. Vakarā nu visa saime bija sapulcināta saimnieka kambarī, tā kā pūķis to varēja redzēt. Tikai viens puisis bija ielīdies aiz krāsns; to pūķis neieraudzīja.

Nu pūķis sāka nest gaļu un lika visiem priekšā. Visi dabūja gaļu, tik(ai) tas puisis, ko pūķis nebija redzējis, dabūja maitu. Saimnieks nu pūķam prasīja, kam tā esot darījis. Pūķis atbildējis: caur to esot nācis, ka to puisi nebija redzējis; viņam vajagot visus redzēt, kam grib gaļu dot.

Pūķi gavēņa naktīs vai arī jaungada naktī var dabūt satikt. Tad viņš saticēju ir uzrunājot, kādu darbu lūgdamies. Ja nu minot tādu darbu, ko pūķis iespēj veikt, tad atbildot, ka tas jau padarīts, lai dodot citu. Ja darba devējs tad apjūkot, nevarēdams citu darbu atminēties, tad viņa dienas skaitītas: pūķis viņam uzbrūkot un aprijot. Tikai vienā gabalā jaunus darbus uzdodams, vari no viņa atkratīties, bet pavisam aizdabūt projām tad, ja attopot viņam pilnīgi neiespējamu darbu uzdot – piemēram, ja liek no smiltim valgus vīt, tad tūliņ viņš atkāpjoties.

Viens saimnieks Rīgā nopērk no viena kunga pūķi. Kungs viņam piekodina, lai pāriedams savu sievu sveicinot tiem vārdiem: „Vel(n)s tavā sirdī!”

Bet viņš tomēr sveicinājis: „Dievs tavā sirdī!”

Bet kas nu ir? Tā tūliņ visa istaba paliek tik pilna netīrumu, lai berž, lai tīrī, cik grib – tīrības nav un nav.

Nu saimnieks nobēdājies iet atpakaļ pie tā paša Rīgas kunga, un tad bijis atkal viss kārtībā.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13V0201.htm]

Veļi māžojas

Jānis Zelle vēl bijis zēns, kad iestājies dienestā pie viena saimnieka netālu no Jelgavas. Saimnieks to sūtījis, lai ejot rijā gulēt, jo istabā esot maz rūmes. Jānis arī nebaidījies un tādēļ bez atrunas tur nogājis un apgulies. Pirmos gaiļos, kad jau laiks celties pie kulšanas un zēns jau bijis nomodā, ienāk vīrs vecas modes kungu apģērbā un, pa riju staigādams, runā: „Morģen, morģen!” Puikam palicis ļoti bail, bet kur sprukt? Te uz reiz izdzirdis, ka arī cita saime jau nāk pie kulšanas, un spoks pazudis.

Kad nu zēns stāstījis citiem, ko bija redzējis un dzirdējis, tad tie nospļāvušies un sacījuši, ka rija esot uz vecas kapa vietas būvēta un še arvien naktī staigājot tāds spoks, no izskata kā kungs, ar zilu fraku, spodrām pogām un sarkanu vesti, un runājot: „Morģen, morģen.” Bet citādi viņš neko ļaunu nedarot. Vēl tagad uz tās pašas vietas stāvot rija, kur spoks ceļot kūlējus pie darba.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14B0801.htm]

– Tu, nožēlojamais radījum, esi radīts tikai tādēļ, lai man kalpotu. Ja tā nedarīsi, iznīcināšu tevi un visu tavu saimi!

– Vai kāds mīļs kaķītis ņaud, laikam izsalcis, paēdināsim, kis-kis…

A.    C. uz sudrabkāzām

Jums sudrabkāzas, zelta sirds,

Jums skaidra dimant-dvēsle mirdz –

Ko Jums lai vēl? To vienu laimi:

Drīz redzēt savu mīļo saimi

Un brīvā tēvuzemē dzīvot,

Ko pati palīdzējāt brīvot! [Rainis 1978 : 44]

Dzeguze

Bez tēvu zemes, bez savas mājas –

Tu kūko, kūko.

Tā klīstot vien, kā tev gan klājas?

Bez savas ligzdas, bez savas saimes –

Tu kūko, kūko!

Tik citiem atnes simtsgadu laimes.

Tu zelta skaņās jau tālāk kūko,

Pēc nezināma drauga lūko,

Tik kūko, kūko. [Rainis 1977 : 192]

Dzimumdiena

Še es esmu Ritiņa –

Visuskaistākā meitiņa;

Sanākat nu visas saimes

No malu maliņām,

Vēlējat kuplas laimes

Man uz jaunām gaitiņām:

Šodien, mīļie radiņi,

Man ir četri gadiņi.

Zila ir man kleitiņa,

Rozā man ir jakiņa,

Zeķes raibas, kurpes baltas

Dotas man par dāvanām;

Rīkojat nu dzīras staltas

Kā uz kāzu svinībām:

Šodien, mīļie radiņi,

Man ir četri gadiņi! [Rainis 1949 : 116]  

     Ziemas svētkos

    I

Ja tu – nabags, ja tev nava

Savu māju, savas saimes,

Ja tu viens un aizmirsts jūties,

Ja tu ilgojies pēc laimes, –

Mīli šonakt, kad ik logā

Laistas aizkars zelta krokām!               

Mīlā arī debess liecas

Apkampt zemi baltām rokām.

II

Ko tu vairies no sirdsēstu saimes! 

Visas sāpes reiz beidzas un klīst.

Nav neviena, kas nepazīst laimes:

Nav neviena, kas mūžīgi nīst.

Tas, kas pasaulei dzīvību devis,

Šinī naktī no mūžības cēls,

Zvaigžņu apmirdzēts atnāks pie tevis,

Tevi mīlēt kā cilvēka dēls.

III

Ņem manu sirdi pirkstos liegos,

Lai aizmirstas viss noziegums!

Šai naktī mīla izplaukst sniegos

Un zvaigznes nolaižas pie mums.

Un ko šai mirklī zeme dara,

To darīsim mēs līdzi tai –

Pār mūsu mīlestību vara

Ir tikai svētku saskaņai. [Ziemeļnieks 1959 : 124–126]

Ko nesīs jaunais gads

Jaunu gadu, jaunu laimi!

„Kāds tu būsi, jaunais gadiņš?

Aplaimosi mūsu saimi

Tā kā labs un mīlams radiņš?

Vai lai eju tevi zīlēt?

Skatos glāzē? leju svinu?          

Ko tu nes? var tevi mīlēt?

Kā lai lielo mīklu minu?”

–       „Ko tev nesu, to tev teikšu:

Balti brīži būs un melni;

Laimes bērnu tevi sveikšu,

Kad tu gūsi to, ko pelni!” [Rainis 1949 : 345] 

Ziedoņa atmoda

Iz ledus naktīm atdzimis,

Iz tumsas dziļumiem izkāpis,

Nāk ziedons ar jaunām zvaigznēm rokā

Un svaigas, zaļas rītausas

Un sarkanotas saulrietas

Ap zemes lodi vij atkal lokā.

Plūst siltas strāvas iz Nekurienes,

Kas jaunu dzīvību pasaulē ienes;

Un straujā upe savu tiesu

Ar visu plūdu niknumu

Ir pārrāvusi haosu,

Šo laisko, pūstošo zemes miesu.

Un, svinot plūdu uzvaru,

Sit viņa pērļu mūziku

Kā austrumniece savu tamburīnu,

Un urdziņas un tērcītes vijas

Kā lielās himnas variācijas,

Kas sumina augšāmcelšanās brīnu.

Uz svētkiem ziedoņa steidzīgās rokas

Auž zaļa auduma lokanas krokas

Un apauž drupas ar stīgu vīnu.

Tām palīgs – audējs zirneklis,

Kas, gaisā metus izstiepis,

Auž plīvursmalku muselīnu.

Neviens no dabas nava šķirts,

Pukst vienā taktī katra sirds

Ar visu viņas lielo saimi.

Un vējš, kas ziedus nes un skauj,

Tas arī tevi projām rauj

Uz tālu nezināmu laimi.

Pilns rituma, pilns kustības,

Kā vilnis vilnī iegāžas,

Tu ierauts tiec Visumā iekšā:

Kas nāve vairs! kas dzīvība!

Aiz tevis šalc straume varena,

Bet varenāka vēl priekšā! [Aspazija 1986 : 33] 

Ledus puķes

Visas manas klusās domas

sastingst ledus puķēs saltās,

kad ar sauli aiziet tumsā

tavas rokas – mīļās, baltās.

Ledus stīgas, ledus ziedi

manā logā mirdz un zaigā.

Ak, nu manas svētās zvaigznes

tāli aiz tām tumsā staigā –

Pēkšņi auseklīts aiz durvīm

zvana zelta pulkstenīti.

Atveŗu – mirdz pretim divas

acis – divi saules rīti...

Visas gaidas, visas domas –

viena balta līl’ju saime:

slīd pār manu pieri viegli

tava roka – mana laime –

[Bārda 1956 : 346]

Saimnieku istabā ziemas svētku eglīte iededzināta. Arī kalpi un kalpu bērni sasaukti pie eglītes, lai ar šiem būtu daļa pie priekiem, kas sevišķi nodomāti tik mazajam saimnieku Gustam. Bet ziemas svētki jau ir svētki, kuros cilvēkam sirds, ja ne vairāk, tad jel pašā svētku vakarā, atveras plašāk pret līdzcilvēkiem, aizmirsdama šai brīdī plaisas un starpības, kas citkārt cilvēkus vienu no otra šķir: augstais nu biedrojas ar zemāko, bagātais ar nabago; skaudība un naids sirdīs it kā aprimst, it kā paliek klusāki, – caur visu sirdīm šaujas kā jausma, ka visi radi, brāļi savā starpā, ka miers virs zemes. Tādēļ arī saimnieku istabā saimnieki ar saimi stāv vienkop laipni un saderīgi ap eglīti kā sadraudzības un mīlestības redzamu zīmi.

„Nāciet jel tuvāk,” saimniece aicina saimes bērnus, „noraujat jūs ar pa ābolam no eglītes!”

„Ej vien droši, Jēcīt, nebīsties, lūk, saimniece pati jau sauc!” tā kalpa sieva drošina savu puisēnu. [Apsīšu Jēkabs 1958 : 409]

●

Nākošā svētdienā laiks bija jauks, un Launadze jau drīzi pēc azaida atnāca Krūtaiņos, aicinādama Irbi aiziet šodien Pērkona birzē, kā jau to dažas dienas agrāk bija norunājušas. Irbe vedināja Ziemeli iet viņām līdza. To dzirdēdama, iegribējās arī vecāmāte redzēt svēto birzi, teikdamās jau sen vairs nebijuse šādā vietā, tādēļ ka viņas dzimtenes pusē mūki un baznīckungi nopostījuši svēto birzi, likdami visus kokus tanī nocirst; šodien viņa arī jūtoties tik žirgta, ka nelielu ceļa gabalu viegli varētu lēnā gaitā nostaigāt. Nu arī Migla radās griboša gājēja un tāpat Osis.

– Tātad visa mūsu saime grib iet; bet kas lai paliek sētu uzraudzīt? – bažījās Irbe.

– E, tur nav daudz ko bažīties. Es zinu, kā tur līdzēt, – ierunājās starpā Launadze. – Mani brāļi abi nenāk uz birzi, – Vizbulis teicās palikt pie māju un paganīt zirgus pa lauku ežām un grāvmalām, stāvot tiem klāt, lai neiet labībā. Darbdienās nav laika stāvēt zirgiem klāt, tādēļ tie paganāmi pa svētdienām. Stāvēdams lauka vidū pie zirgiem, viņš redzēs ir mūsu, ir jūsu sētu.

Nu bija visas bažas izgaisinātas, un varēja iet droši. Krūtaiņu saime tad arī mudīgi sāka taisīties: sievietes sukājās, pinās un mazgājās. Arī Ziemelis ar Osi nogāja pie strauta, nomazgājās labāki nekā citām reizām un uzģērbās savas veselākās drēbes. Irbe ar Miglu sakopušās plūca dārza puķes un pina vaiņagus. Vienu katra lika sev galvā, citus paņēma uz rokas, ko appuškot svēto ozolu. Irbe, kā jau saimniece, iebēra vienā tarbiņā dažas saujas rudzu, otrā iebāza klumšķi strautlejā saplūktu zaļganu, vēl neienākušos apiņu spurdžu. [Janševskis 1951 : 174]

●

Kad viņa bij jau labu laiku šo trakumu savā mājā cietusi un dēlu arvienu īsos vārdos veltīgi par to rājusi, tad kādā pirmdienas rītā, taisoties viņam atkal pēc kupli nodzīvotas svētdienas ar čangaliešu mantām uz muižu, tā sāka klētī runāt, kamēr viņš ģērbās: „Nu es, dēls, aiz bailēm vien nedrīkstu dzīvot vairs šai mājā, kura tagad nav labāka par Zodomu. Ne vairs te ir svētdienas, ne darba dienas, ne miera, ne strādāšanas, it kā pēdējiem laikiem tuvojoties. Par māju un mājas darbiem nav vairs nekādas gādāšanas, lai saime kust vai nekust, lai darīts vai nedarīts. Saki – kas še tiem čangaliešiem tāda par pasta staciju ir pie tevis un kāds gādātājs tu par viņiem esi? Lai brauc un ved vien ikkatrs par sevi, ja grib. Nevar vien nekad beigt to vezumu aizdzīt kā karavīru iztikas nemiera laikos. Un kādēļ tev vajaga paturēt viņu labumu mājā un vēl tik daudz? Es redzēšu, kur tu visu to liksi, ko esi pieņēmies, un ko tu ar to lāstu mantu darīsi? Caur maniem pirkstiem, kamēr vien es turēšu un dalīšu šās mājas Dieva svētību, neizies no viņas ne putraims, to tu, dēls, tici droši!” [Kaudzītes 1980 : 238]

GOLO.

Es nesaprotu tava nolēmuma!

Vai es tev sliktāks, ka tu mani atstum?

Vai manas bultas mērķam garām skrien?

Vai šķēpa es vai zirga nevaldu?

ZIGFRĪDS.

Tu paraugs visās šinīs lietās esi.

Es labprāt tevi līdzi būtu ņēmis,

Bet tādēļ, ka neviena nezinu,

Kā sirds man vairāk būtu pieķērusēs

Ar mīlestību un ar uzticību,

Es taisni tevi esmu izraudzījis

Par sava nama, savas mantas sargu.

Kas vīram pasaulē visdārgākais,

To uztic viņš tik visukrietnākam.

Tas esi tu. Es tevi atstāju

Kā drošu patvērumu Genovevai.

Uz savu saimi.

Tiklīdz aiz manis vārti aizvērušies,

Par jūsu neaprobežotu kungu

Un pavēlnieku paliek Golo

Kā mani klausījāt, tā klausāt viņu! [Blaumanis 1997 : 339]

●

VALDIS.

Tētiņ, gādā man ar’ flinti!

EBA.

Ko nu stāsti niekus tam bērnam; viņš vēl var pats sevi ievainot.

Tev nemaz viņa nav žēl.

ĢIRTS.

Ak, Eba, kā man viņa žēl! savu dzīvību es par viņu atdotu; viņš

mums vienīgais un tu, un šī gaidāmā –

EBA.

Brīvība, jā, es zinu, to tu gaidi. Kam tev viņas vajag? Vai tev nav

visa diezgan?

ĢIRTS.

Bet vai tad es neredzu visas netaisnības un briesmas apkārt? Šis

pats ubags, viņš bija laimīgs vīrs, un tagad?

EBA.

Kas tev daļas? Ko maisies iekšā? Kas tevi lūdz? tevis nemaz tur

negrib!

Kop savu saimi; vārdos tu mūs mīli, bet atstāj par diezin kādu tur

brīvību.

Mēs lai ejam postā! Ak dievs, dievs! Labi nebūs, Ģirt, labi nebūs.

Bet es to nepieļaušu, – tu tīšu prātu –

ĢIRTS.

Mīļā, būs labi, esi tu tik laba. [Rainis 1980 : 323–324]

●

ELĪNA.

Bebu māt, šie tevis meklē. Atraduši krāsnī tava veča pīpes gabalus

un nu spriež...

BEBENE.

Ko šie spriež? Es no krāsns gribēju izraut to degli, ko tas žīds tām

biszālēm bij pielicis. Ar pīpes kātu gribēju izraut.

ELĪNA.

Nu tad ej nu izstāsti, kā tā lieta bij. Citādi uzgriezīs vēl visu vainu

uz tevi.

BEBENE.

Ta tad cilvēki (ātri prom)!

ELĪNA.

Un tad viena sieva tevis gaida, Tomuļu māt. Atnesuse bērnu, lai

pārmazgājot. Prasija, vai lai šur nākot.

TOMULĪŠA.

Nē, nē! Ienesīs vēl slimību... es turpat saimes galā to ūdeni... (Prom.) [Blaumanis 1997 : 63]

Gaidot Latvijas simtgadi, novadus apceļo „Tautas saimes grāmata”

Rīgas aktīvo senioru alianse plāno izveidot 25 grāmatas, katram reģionam un Rīgai pa piecām. Grāmatas būs unikālas ar to, ka visas lapas tajās aizpildīs iedzīvotāji, ierakstot savas pārdomas, vēstījumus vai novēlējumus Latvijai.

Grāmata ir paredzēta, lai arī nākamās paaudzes zinātu, ar ko lepojamies, sagaidot Latvijas simtgadi.

„Gribu izteikt lielu cerību, ka nākamajām paaudzēm, kas šeit dzīvos, Latvija patiešām būs gan brīva, gan demokrātiska,” novēl baldoniete Broņislava Eidemane.

2018. gada rudenī, kad visas divdesmit piecas grāmatas būs piepildītas ar saturu, tās tiks svinīgi pasniegtas Valsts prezidentam, bet pēc tam nonāks Nacionālajā bibliotēkā.

[Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/gaidot-latvijas-simtgadi-novadus-apcelo-tautas-saimes-gramata.a241877/]

Bišu saime simbolizēs Latvijas Universitātes, Mūzikas akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības sadarbību

Rīgas Latviešu biedrība (RLB), atzīmējot Latvijas simtgadi, RLB 150 gadu jubileju un gatavojoties 2019. gadā svinēt Latvijas Universitātes (LU) simtgadi, kā arī simbolizējot trīs kaimiņu un sadarbības partneru – LU, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) un RLB sadarbību – no 2018. gada 15. jūnija līdz jūlija beigām Vērmanes dārza liepu ziedēšanas laikā rīko projektu „RLB nama „jumta” bites”.

Projekta laikā uz RLB nama jumta novietotas trīs bišu saimes – tās pārstāv LU, JVLMA un RLB. LU bišu saimes nosaukums ir Familia apium „Alma Mater”, un tās devīze ir: „Nāc studēt LU, gūsti panākumus pats un dod pienesumu Latvijas valstij!”

„Bites starp citiem kukaiņiem izceļas ar īpašu gudrību un čaklumu. LU manā izpratnē ļoti līdzinās čaklajām bitēm, strādājot rūpīgi un ar prieku gādājot par savu saimi. Arī jaunie studenti – censoņi – ir līdzīgi bitēm – studē, lai gādātu par mūsu valsts izaugsmi un labklājību nākotnē, lai par kaut ko kļūtu, nevis tikai laiski pavadītu gadus,” uzsver prorektors eksakto, dzīvības un medicīnas zinātņu jomā Valdis Segliņš.

Projektam ir vairāki mērķi. Pirmkārt, aicināt sabiedrību domāt zaļi un „ārpus rāmjiem” pašā Rīgas vidū, laužot ierastos stereotipus par zaļo dzīvesveidu. Otrkārt, popularizēt pasaulē pazīstamo pilsētu dravniecību (urban beekeeping), kas Baltijā nav attīstīta. Treškārt, veikt bišu novērošanu uz RLB nama jumta, tiešsaistē bišu dzīvi straumējot Latvijas Dabas fonda kanālā. Pats galvenais – bites sabiedrībai palīdzēs mācīties čaklumu, darbīgumu, saliedētību, organizētību, ko varētu novēlēt visām organizācijām un Latvijas sabiedrībai kopumā.

Projekta sadarbības partneru (LU, RLB, JVLMA) bišu saimes mērosies spēkiem par interesantāko bišu saimes nosaukumu, devīzi, raženāko medus ienesumu un garšīgāko medu. Lai to noskaidrotu, RLB namā Vispārējo Dziesmu un deju svētku laikā 8. jūlijā tika organizēta ievāktā medus izsviešana un garšošana (popularizējot latvju našķi – medus maizi ar pienu) sadarbībā ar Latvijas Maiznieku biedrību un piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību „Straupe”.

Savukārt Rīgas svētku laikā Vērmanes dārzā 19. augustā uz Lielās skatuves tika prezentēti projekta rezultāti – Vērmanes liepu medus analīžu rezultāti – un nominēti sacensību uzvarētāji, godinot ražīgākās saimes un garšīgākā medus turētājus. Projektā savāktais Vērmanes liepu medus tiks marķēts kā „RLB 150. gadu jubilejas – Vērmanes liepu ziedu medus” un izplatīts kā RLB 150 gadu jubilejas suvenīrs, ienākumus nododot RLB nama restaurācijai.

Projekta iniciators ir RLB, bet partneri – LU, JVLMA, Latvijas Biškopības biedrība, Latvijas Dabas fonds, SIA „Vinnis”, Latvijas Maiznieku biedrība, piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība „Straupe”.

Pilsētu dravniecība („jumtu biškopība”, urbānā dravniecība) kopš 2012. gada ir strauji plaukstoša kultūrtendence daudzās galvaspilsētās ne vien Eiropas, bet arī globālā mērogā. Eiropā par bišu galvaspilsētām tiek uzskatītas Berlīne, Minhene, Hamburga, Londona, Parīze, Cīrihe, Vīne, Kopenhāgena u. c. [Sagatavots pēc: https://www.lu.lv/zinas/t/43295/]

●

Saime (ls. šeima, šeimyna, prūšu seimīna, kr. семья) – ide. tautu kopvārds lielģimenei. Saimē ietilpst vismaz trīs (vectēva, tēva un dēla) ģimenes, ko apvieno asinis, senču kults, viena sēta un novads, un gados vecāko bāliņu autoritāte. Līdzīgi romiešu familijai saime bij personu un lietu kopība, pie kam starp pēdējām visvērtīgākā bija verg. Verdzībai beidzoties, vergu vietā stājās kalpi un gājēji, kāpēc 17. un 18. gs. rakstnieki par saimi sauc galvenokārt svešos saimnieka vai kunga kalpotājus: muižas saime, pils saime, Dieva saime, Velna saime. Tomēr blakus šai modernai saimes vārda nozīmei minētos literatūras pieminekļos sastopam arī saimi šī vārda agrākā izpratnē. Piem., 1752. gada Dziesmu grāmatā: „Kas dzīvoja bez saimes, Tā bērnu māte top”. 14.–16. gs. latīņu un lejasvācu dokumentos lietotie termini familia rustica un gesinde nozīmē kā zemnieku mājas, tā visus mājiniekus – saimi ar saimnieku priekšgalā. Parasti pusarkla lielā sētā dzīvoja 30 dvēseles liela saime. 

[Švābe, Būmanis, Dišlērs 1939 : 37182–37183]

Dziesma Rūķu saime. Vārdu un mūzikas autors Uldis Šteinbergs, izpilda grupa „Brenča muzikanti”.