Rudenī, pirmo reizi riju kurot, jānokauj gailis un rijas durvis jānotraipa ar gaiļa asinīm, tad neizcelsies ugunsgrēks.

Rudenī, kad labība jau ir rijā un kad pirmo reiz iet kurt krāsni, tad vajag ielikt veselu vistas olu krāsns bedrē. Tad būšot apaļi graudi.

Ja, rijā kuļot, dzird kādu troksni, tad papriekšu vajaga pārmest krustu un tad tikai iet apskatīties.

Rijā pie kurošās krāsns nedrīkst gulēt, jo tad velns iemet krāsnī.

Rijas krāsns nekad nevajagot pamest bez malkas. Vajagot ielikt vienmēr kādu pagalīti. Tad, kad nomirstot, būšot laipiņa, ar ko pār upi pāriet.

Rijā atstāja vienu labības kūli, lai laime nezustu.

Senāk, kad sēruši riju, katrreiz atstājuši vienu kūlīti.

Apkūlību ēšana un dzeršana uz rijas krāsns tikusi rīkota Rijas kungam par godu, kas vienmēr dzīvojot rijā. Tādas viesības varēja būt arī lielākas un no rijas pāriet uz istabu. Parasti vārījuši biezputru, lai nākošā gadā attiecīgā raža būtu biezāka.

Koka rumpis, akmeņa kājas, salmu cepure. – Rija.

Liels melns runcis ar deviņām acīm. – Rija.

Tupi, gūģi, sēdi, gūģi, visu vasaras peļņu apēdis. – Rija.

Māte silta, tēvs salts. – Rija un kuls.

Pilna elle melnu kluču. – Rijas krāsns.

Pa vienu sliedīti iet ziemu i vasaru. – Rijas lodziņš.

Elle, elle kungu (kunga) rija,

Otra elle dēlu māte:

Kungu rija sviedrus dzēra,

Dēlu māte asariņas. [LD 3991-2]

Elle, elle kunga rija,

Elles katla vien nevaid.

Junkuriņi, stārastiņi,

Izpirciet elles katlu. [LD 31411-1]

Elle, elle kunga rija,

Jaunu vīru mocītāja,

Nomocīja jaunus vīrus,

Jaunu vīru kumeliņus. [LD 31539-0]

Kāpēc sīkas, kāpēc mazas

Unguriešu dzeltainītes?

To darīja kungu rija,

Kārtā lieli toverīši. [LD 31642-7]

Rudens nāk, rudens nāk,

Rudens darbi nedarīti:

Kviešu rija neizkulta,

Līgaviņa neprecēta. [LD 13792-0]

Nedomā tu, tautieti,

Ka es tev rijā iešu:

Kad celies rijiņā,

Ietin mani kažokā. [LD 26069-7]

Uz lustītes es uzaugu

Baltajos bāliņos:

Rijā kokles, namā gīgas,

Maltuvēs stabulītes. [LD 23972-11]

Kuļat riju, kūlejiņi,

Gaiļu laiku negaidāt;

Gaidīsit gaiļu laiku,

Paliks rija neizkulta. [LD 28761-0]

Lai kuļ riju, kas kuļ riju,

Lai kuļ riju dziedādami;

Lai guļ miegu, kas guļ miegu,

Lai guļ miegu raudādami. [LD 624-6]

Laidiet mani riju kult,

Es mācēju riju kult:

Augstu cēlu, viegli situ,

Lai salmiņi nečaukstēja. [LD 28767-0]

Es neiešu rijas kult,

Es rijiņu aizmaksāju;

Lai kuļ riju dievertiņi,

Jaunākās māsīciņas. [LD 25584-0]

Kad es gāju riju kult,

Kur mazais sprigulīts?

Kad es gāju putras ēst,

Kur lielā karitiņa? [LD 28754-0]

Es pazinu kunga riju,

Pilli vadži sprigulišu;

Es pazinu brāļu māsu,

Zelta roze vainagā. [LD 24227-0]

Vidū jūras uz akmeņa

Melna odze rudzus mala;

Kungiem ēsti to maiziti,

Kas pa nakti riju kūla. [LD 31631-0]

Kas piesēja melnu zirgu

Pie to manu riju durvju?

Svēta Māra piesējusi,

Miežus, rudzus klētī vest. [LD 33267-1]

Darbinieks nabadziņš

Savu dienu noklausijis;

Rijas krāsnis, rijas mūris

Darbinieka mīksta guļa. [LD 31650-0]

Sprigulitis, grābeklitis

Kungu rijas kūlejiņi;

Sprigulitis smalki kūla,

Grābeklitis izkasija. [LD 28784-1]

Nāc ārā, rijas meiri,

Ko es tev parādišu:

Vidū gaisa karajās

Tava mīļa dvēselite;

Neņem Dievs, neņem velns,

Neņem rijas kūlajiņi. [LD 31585-0]

Pāri muižas rijas jumtu

Zila liesma lidinaja.

Vaj tas bija kunga pūķis,

Vaj vagares dvēselite? [LD 31591-0]

Duj vistiņas nobaroju

Rijas taka maliņā;

Vienu cepu, otru vāru

Apkūliņu vakariņu. [LD 28802-0]

Augat, oši, ozoliņi,

Rijas taka malināi

Lai vējinis pāri pūta,

Lai salminus negaisina. [LD 28788-1]

Gan pazinu kunga rijas,

Pie durvim pieiedams:

Lielas durvis piedarbami,

Pilni vadži sprigulišu. [LD 31548-0]

Nakti kūlu kunga rijas,

Tumsā gāju sētiņā,

Tumsā vērpu, tumsā audu,

Tumsā gauži noraudaju. [LD 31589-0]

Svētais rijā

Bijis ļoti nikns un negants saimnieks. Pie šā saimnieka saderējis rāms un godīgs puisis. Saimnieks puisi visādi spīdzinājis, tam uzlikdams darbus, ko viens nekā nevar padarīt. Kalps cieties un strādājis, ko un cik varējis, un panesis visus saimnieka nepelnītus bārienus. Rudenī saimnieks cēlis kalpu pusnaktī augšā, lai ejot kult, bet palīga neviena nedevis, tikai pieteicis, lai gādājot, ka šodien viss topot tīri izkults, izvētīts un nolikts savā vietā. Kalps aizgājis kult. Sācis dzīt seru piedarbā, bēdādamies, kā varēs viens šodien izkult un iztīrīt tik daudz labības. Te rijā ienācis mazs, sirms vecītis; tas prasījis kalpam, ko šis bēdājoties. Kalps izstāstījis savas raizes. Bet vecītis mierinājis, sacīdams: „Es nācu tev palīgā.”

Drīz, drīz izdzinuši visu seru piedarbā. Nu vecītis pielaidis metienam uguni pie viena stūra, gājis pats metienam riņķī un sacījis: „Lēnām, Laurīt! Lēnām, Laurīt!” Uguns gājusi, lēni degdama, vispāri klājienam, un tūliņ nošķīrušies salmi pa sevi, graudi pa sevi un pelavas pa sevi. Nu vecītis teicis uz kalpu, lai šis tāpat uz priekšu arī darot, ja šo dzenot vienu pašu kult, un aizgājis projām. Saimnieks no rīta ļoti brīnījies, kā kalps varējis tik ātri izkult un izvētīt. Otru reizi dzinis kalpu atkal vienu pašu kult, bet pats aizgāja slepeni uz riju un pa vārtu šķirbu noskatījies, kā kalps strādājis. Kalps izdzinis visu serus piedarbā, pielicis metienam uguni pie viena stūra, pats gājis riņķī, sacīdams: „Lēnām, Laurīt! Lēnām, Laurīt!”

Tūliņ visi salmi pelavas, graudi, atšķīrušies katrs savā bānī. Saimnieks ļoti izbrīnījies un otru, trešu, ceturtu reizi dzinis kalpu tāpat vienu kult. Pa tam aizvienam saimnieks nolīdis pie vārtu šķirbas un visu smalki jo smalki noskatījies. Bet kalps darījis visas reizes uz mata tāpat kā pirmo reizi. Saimnieks nodomājis: „Kad tā var izkult, tad jau man puiša vairs nevajaga!”

Nākošā dienā viņš aizdzinis puisi. Kuļamā rītā pats saimnieks aizgājis uz riju kult. Pielicis pie viena stūra uguni un gājis riņķī, sacīdams: „Lēnām, Laurīt, lēnām Laurīt!”

Bet acumirklī viss piedarbs stāvējis liesmās. Saimniekam nodegusi ne vien rija, bet arī citas ēkas.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr09/0903702.htm]

Dievs un velns

Reiz dzīvojis viens dievbijīgs kungs, ko visi viņa ļaudis mīlējuši. Tāpat arī šie ļaudis bijuši dievbijīgi, darbīgi un tikli cilvēki. Dievs par to arī svētījis pašu kungu un viņa ļaudis.

Vienā vakarā, labības kuļamā laikā, kungs pats aizgājis uz riju pie saviem kūlājiem un sacījis: „Tagad, mani bērni, ejiet mierīgi gulēt, bet rītā lūkojiet ar Dieva palīgu izkult šo pēdējo labības riju.”

Tad strādnieki aizgājuši uz salmu lieveni gulēt, bet rijnieks palicis rijā un apsolījies strādniekus rītā modināt. Pie rijnieka nu pienācis sirms vecītis un sacījis: „Ja jau kungs jums novēlēja Dieva palīgu, tad Dievs gan arī palīdzēs. Tādēļ ļaujiet strādniekiem ilgāki pagulēties.”

To teicis, vecītis izgājis no rijas piedarbā, bet rijnieks licies turpat uz klona zemē un gulējis. Šis vecītis bijis pats Dievs. Piedarbā iegājis, viņš pacēlis savu zizli un tūliņ viss rijas sers atradies piedarbā par lielu metienu. Pie metiena vecītis pielaidis uguni un tūliņ viss sers sācis degt. Ja kur liesma pacēlusies augstāku, tad tikai vecītis uzsaucis: „Rāmu, rāmu!” Uguns tai vietā palikusi uzreiz rāmāka.

Degot graudi sakrājušies vienā kaktā, pelavas otrā un salmi trešajā. Tad vecītis uzsaucis: „Diezgan, padarīts!” Uguns nu nodzisusi, un piedarbs piepeši palicis tumšs.

No rīta rijnieks jau agri pamodies un gājis saukt strādniekus uz kulšanu. Kad iegājuši piedarbā, tad redzējuši, ka visa labība jau izkulta un arī izvētīta. Nu tikai rijnieks sapratis, ka tas vecītis bijis Dievs, kas vakar pie viņa bija ieradies. Visi ļaudis nu bijuši priecīgi un, Dievam pateikdamies, gājuši uz māju.

Turpat kaimiņos dzīvojis viens bargs un nežēlīgs kungs, kas savus ļaudis visādi mocījis un bendējis. Ļaudis runājuši, ka šis kungs kalpojot velnam.

Vienā svētdienas vakarā, kad pagasta ļaudis sanākuši uz muižas riju, lai rītā agri varētu sākt kult, viņi redzējuši, ka viens melns kungs, kam bijusi viena zirga kāja un otra gaiļa kāja, ieiet slēpdamies pie viņu kunga. Ļaudis tikai aizmetuši krustu priekšā un sačukstējušies, bet neiedrošinājušies neko atklāti runāt.

Kunga viesis patiešām bijis velns. Viņš pastāstījis kungam, ka viņš esot noskatījies, cik Dievs esot viegli nokūlis kaimiņu kunga riju. Viņš arī tikpat viegli nokulšot šā riju, tādēļ lai tik sūtot savus ļaudis uz krogu. Kungs pats 1ai nākot skatīties, cik viegli varot tādu darbu padarīt.

Bargais kungs arī paklausījis ļaunā viesa padomam un sūtījis uz krogu savus kūlājus, kas arī visi tūliņ aizgājuši projām. Tikai rijnieks palicis turpat rijas tuvumā, lai noskatītos, ko tur velns darīs. Velns nu arī pielaidis seram uguni un, kad tas sācis ar lielām liesmām degt, tad kliedzis: „Rāmu, rāmu.”

Bet nekāda kliegšana vairs nepalīdzējusi, un uguns gājusi arvien ātrāki uz priekšu. Rijnieks, to redzēdams, aizslēdzis rijas un piedarba durvis cieti, lai velns ar kungu netiktu laukā. Drīz pēc tam ugunsgrēkā noticis briesmīgs rībiens un rijas jumts uzskrējis augstu gaisā. Tūliņ arī no ugunsgrēka puses izplatījusies riebīga smaka.

Bargo kungu, kas rijā sadedzis līdz ar velnu, neviens nenožēlojis.

 [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr09/0903703.htm]

Dievs ar Velnu kaitinās

Viņos tumšos un grūtos laikos, kad zemnieciņi pa ziemu dzīvojuši dūmainās rijās, un rudeņos, kad rijās žāvēta labība kulšanai, māju ļaudis dzīvojuši pa klētiņām un gulējuši vecākie siltā rijā uz klona un jaunākie uz ēku augšām sienā vai salmos, tādēļ ka toreiz vēl nebijuši ne ērbēģi, nedz silti kambari rijas galā, tajos laikos velns bijis ieviesies vienas zemnieku mājas rijā, kur tas mājniekiem daudzreiz parādījies un tos, kas iedrošinājušies pa nakti iet uz riju gulēt, vazājis pa rijas klonu un draudējis iemest kurošā krāsnī, ja tūliņ neatstāšot riju, kas esot viņa (velna) miteklis. Tādēļ gulētāji mukuši no rijas laukā, pateikdamies Dievam, ka no velna nagiem tikuši vaļā. Kad saimnieks ar saimi pusnaktī cēlušies riju kult un sagājuši visi reizē rijā, tad dzirdējuši, ka velns, par to lādēdamies, ka pa nakti traucējot viņa mieru, uzlēcis uz rijas krāsni un tur pazudis.

Kādas sestdienas vakarā, kurā visu dienu auksts lietus bija lijis, ļaudis no muižas gaitas bija pārnākuši, kuri visu dienu bija saluši, kartupeļus rokot. Minētās mājas iedzīvotāji karstā pirtī bija krietni izpērušies un nomazgājuši nedēļas putekļus, sēdējuši klētiņā pie skalu uguns gaismas ap galdu un ēduši vakariņās ceptus tupeņus ar sagrūstām kaņepēm. Visi ēduši klusu, būdami noguruši un vēlēdamies līsties cisās, lai varētu atpūsties no grūtiem nedēļas darbiem.

Pēc vakariņām saimnieks noskaitījis īsu vakara lūgšanu un tad visiem novēlējis mierīgu atdusu Dieva žēlīgā apsardzībā.

„Cik patīkami tagad būtu karstā rijā pagulēties,” viņš sacījis, „kad tikai tas nešķīstais gars tur nebūtu nometies. Tagad nevar iedrošināties nekurošu krāsni iet apraudzīt.”

„Dievs to zina, kas vēl ziemā būs, kad labība būs izkulta un aukstais laiks mūs visus piespiedīs salīsties rijā,” kalps piemetinājis. „Vai tikai tad arī ļaunais nepaliks rijā?”

„Var jau gan notikt, ka viņš tur gribēs palikt,” saimnieks atbildējis.

Tad viens vecs ubags ienācis klētiņā un mājniekiem, kas par tik vēlu viesi bijuši uztraukti, stāstījis, ka esot no tālienes un, šo apgabalu nepazīdams, esot apmaldījies, tā ka tagad pa tumsu nezinot, kurp griezties un iet. Viņš aukstā lietū esot salijis un gluži noguris, bet arī stipri izsalcis, tādēļ lūdzot labos ļautiņus, lai Dieva dēļ dodot viņam kaut ko ēst un atļaujot kādā siltā kaktiņā pārgulēt.

„Vakariņas tev varam dot,” saimnieks sacījis, „bet silta kaktiņa mums pašiem nav, jo mums jāguļ vēsā ēku augšā.”

„Bet gar riju nākdams, es pa durvju šķirbu redzēju, ka tur krāsns kurās. Tur būs siltums, un vai jūs man nabagam atļautu tur pārgulēt?”

„Mēs tev labprāt atļautum un arī mums pašiem ļoti patiktos gulēt rijā,” saimnieks sacījis, „bet tur neviens nevar gulēt, tādēļ ka mūsu rijā pats ļaunais iemidzinājies un nevienam nedod mieru, un draudē iemest krāsnī, ja neatstāšot riju.”

„Tā, tā. Bet tomēr man atļaujiet gulēt jūsu rijā,” svešais ubags sacījis, „jo man no ļaunā nav bailes un viņš man arī neko nevar padarīt.”

„Ja tu vēlies, tad manis dēļ vari iet rijā gulēt,” saimnieks sacījis. „Bet ja ļaunais tev pa nakti padara kādu kaiti, tad nesaki, ka es esmu vainīgs.”

Tad saimnieks sauca ubagu ēst. Svešais piesēdās un sācis ēst ceptus tupeņus un grūsli. Saimniece viņam kā svešam arī sviesta bļodiņu likusi priekšā. Ubags paēdis, pateicies par vakariņām un tad, saimnieka pavadīts, aizgājis uz riju gulēt.

Saimnieku puisis ar vienu draugu arī aizgājuši uz riju, kurā svešais ubags bija nolicies gulēt, piegājuši pie rijas āra durvīm un tās klusu drusku pavēruši, lai redzētu, kas rijā notiek. Uz rijas krāsns bijusi dzirdama dikta grabēšana, un tūliņ pēc tam pār rovi kāds liels stāvs nolēcis krāsns priekšas gaismā. Tas bijis sarkanā apģērbā, ar ļoti nejauku seju, diviem ragiem pierē, asti muguras galā un vienu gaiļa un otru zirga kāju.

„Ej!” velns izsaucies: „Kas tu tāds esi, ka iedrošinājies nākt še rijā gulēt?”

Gulētājs pamodies, mierīgi atbildējis: „Man še gulēt atļāva saimnieks. Bet kas tu tāds esi?”

Velnam par tādu mierīgu atbildi un pārdrošu jautājumu bijis brīnums.

„Es tagad esmu šās rijas saimnieks, un bez manas atļaujas še nevienam nav brīvu gulēt!” velns draudēdams sacījis.

„Tu esi še nelūgts saimnieks. No tāda man nemaz nav bailes.”

Velns piegājis gulētājam un tam bargi uzsaucis: „Ja tūliņ neiziesi no rijas, tad tevi paķeršu pie kājām un iemetīšu kurošā krāsnī.”

To teicis, velns piegājis pie gulētāja, sagrābis to pie kājām un gribējis vazāt uz krāsns pusi, bet nevarējis ne no vietas pakustināt. Bet vecītis nu velnu aizrāvis kurošās krāsns priekšā un, kaut gan tas lūdzies, lai viņu palaiž, iesviedis krāsnī. Vecītis pazudis, un no rijas krāsns izšāvušies melni, smirdošu dūmu mutuļi. Viss tas bija noticis tik ātri, ka abi aiz rijas durvīm stāvošie puiši nepaguvuši ne atjēgties.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13B1521.htm]

Teika par Dievu

Tas bijis tais laikos, kad vēl neceltas istabas ar stikla logiem un ļaudis pa lielākai daļai dzīvojuši pirtīs un rijās.

Viena saimnieka rijā apmeties velns. Ļaudis vairs tur nevarējuši gulēt. Velns tos raustījis pie kājām un solījies sviest rijas krāsnī. Tā nu bijis jāguļ ļaudīm uz kūtsaugšām un citur.

Bijis auksts rudens. Ļaudis patlaban ēduši kūtsaugšā vakariņas un runājuši, cik labi būtu bijis izgulēties pie siltas rijas krāsns. Te ienācis vecītis. Viņš bijis ar sirmu bārdu un matiem. Vecītis padevis labvakaru un prasījis vakariņas un naktsmājas. Saimnieks bijis labsirdīgs un sacījis, ka ēst jau gan varot dabūt, bet naktsmājas esot tikai šī aukstā kūtsaugša. Vecītis teicis, ka viņš esot redzējis rijā krāsni kuramies. Nu saimnieks izstāstījis, kas par vainu. Vecītis teicis, ka viņš tomēr iešot rijā gulēt, gan jau velns likšot mieru. Saimnieks negribējis ne par ko laist, bet, kad vecītis neklausījies, atļāvis. Vecais viens pats aizgājis uz riju.

Divi jauni puiši norunājuši noskatīties, ko īsti vecais velnam padarīs. Viņi aizgājuši pie rijas durvīm un caur šķirbu skatījušies. No sākuma viss bijis klusu. Tad uzreiz uz rijas krāsns kaut kas sakustējies. Rija kļuvusi sarkanā krāsā, un no krāsnaugšas nolēcis velns. Viņš piegājis pie gulētāja un to pamodinājis, sacīdams, lai vācoties prom, citādi iemetīšot rijas krāsnī. Vecais pasmējies un teicis, lai nelieloties, bet darot. Velns pārskaities un sagrābis veco aiz kājas, lai sviestu rijas krāsnī, bet nevarējis ne pakustināt.

Tad Dievs cēlies augšā un grābis velnu aiz astes. Tas redzējis, ka labi nebūs, un sācis lūgties. Bet vecītis, kas bijis pats Dievs, neklausījies un iesviedis velnu krāsnī. Atskanējis briesmīgs sprādziens. Biezi, melni dūmi piepildījuši riju. Kad tie izklīduši, tad Dievs stāvējis gaismā. Tad gaisma izdzisusi, un Dievs licies gulēt. Puiši nu tik nopratuši, kas vecais ir, un devušies uz māju ar bailēm sirdī.

Otrā rītā vecais saucis saimnieku viņu pavadīt. Viņam esot kas sakāms. Dievs saimniekam pastāstījis par notikušo un teicis, lai ejot uz riju, ko tur atradīšot, tas viņam piederēšot. Saimnieks, ceļos krizdams, pateicies un gājis uz riju. Tur viņš atradis maisiņu ar naudu. Par šo naudu viņš uzcēlis pirmo dzīvojamo māju ar aizbīdāmiem logiem.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13B1516.htm]

Rizgu rija

Rija celta 18. gadsimta 30. gados. Uz Brīvdabas muzeja tā tika pārvesta no Madonas apriņķa Vestienas pagasta ,,Rizgu” mājām un 1928./29. gadā uzstatīta kā pirmā muzeja celtne. Rija atrodas uz kalna (tāpat kā sākotnējā vietā) un ir vērsta pret vējiem, kas bija vajadzīgi un nepieciešami labības vētīšanai.

Ēkas centrā rija ar piedarbu. Abas šīs telpas ir vienādā augstumā, segtas ar kopēju jumtu. Rijas nojumēs pa kreisi no vaļējās rijas priekšas piebūvēta griestiem pārsegta telpa, aizmugurē – pūne, pa labi – otra pūne. Tā ir apaļkoku guļbūve ar pārlaistiem pakšu galiem, rijas un lieveņa sienas celtas bez zāģa palīdzības – tikai ar cirvi. Konstrukcija rāda, ka pirmām kārtām uz akmeņu paviļām uzcirstas rijas sienas, kurām pievienots piedarbs. Saduras vietā piedarba baļķu galos izveidota grope, kurā iesienas rijas pakšu gali.

Pamatnīcas pakšos iecirsti krusti un ielikti mazi sēra gabaliņi. Tas bija saistīts ar ticējumu par ugunsbriesmu novēršanu un pret ļauno garu darbību. Bija blietēts māla klons un cieši grodu griesti. Ēkas šķērsvirzienā divas resnas ārdu sijas, uz kurām divpadsmit pārbīdāmi ārdu koki. Trijās rijas sienās mazi ar dēlīti no iekšpuses aizšaujami dūmu lodziņi.

Rijas durvju stenderēs no iekšpuses redzamas gropes otrām, zemākām durvīm. Tas liecina, ka rijā senos laikos dzīvojuši. Jo tad, riju kurinot, pievēra tikai iekšējās pusdurvis. Parastām rijām ārdurvju nemaz nav. Rijas galā piebūvētai telpai ir grodu griesti. Tie liek domāt, ka šo telpu būs lietojuši gulēšanai rudeņos, pa kuļamo laiku, kad pašā rijas telpā nevarēja mitināties. Pa mazo lodziņu tad no rijas ,,guļamā” vai ,,vēsajā” kambarī ielaida siltumu. Vēlāk šī telpa izmantota kā ratnīca. Rijas kaktā pa kreisi no ieejas atrodas par trim pēdām iegremdētā māla krāsns. Piedarbā, rijā un rijas durvju priekšā māla klons. Piedarba pretējās sienās divas durvis uz āru – caurvējam, labību vētījot. Apaļas griestu kārtis vaļēji saliktas virs sijām. Kaktā iebūvēts mūra ceplītis – sena piedarba apgaismošanas ierīce, kur agros rītos kuļot dedzināja sveķainu malku. No piebūvēm vienīgi vāgūzim – ratnīcai – ir griesti. Rijai salmu jumts četrām slīpēm, jumta kārtis pietapotas spārēm ar koka tapām. Lieveņa spāru savienojumiem dažās vietās lietotas klūgas.

Rija ir somu un baltu tautām tipiska celtne, kas izveidojusies apgabalos, kur klimatisko apstākļu dēļ labība, lai to varētu labāk izkult, bija mākslīgi jāžāvē. Līdz ar to graudi dūmos tika kodināti un guva lielāku izturību. Rijas šeit cēla jau sen pirms vāciešu iebrukuma. Šejienes rijās kultai labībai jau senatnē bija ļoti laba slava Vakareiropā, kur zemkopji rijas nemaz nepazina.

Rijā uz ārdiem žāvē labību, piedarbā to nokuļ un vētī. Pēc kulšanas laika rijā saliek izgrieztos linus un turpat arī tos kulsta. Rijas priekšā saved no tīrumiem apžuvušo seru, dažreiz tur novieto braucamās lietas.  Pūnē glabā pelavas un salmus, uz rijas augšas – jēlkulu. Vidzemē, sevišķi tās ziemeļu daļā, kara un posta laikos kopš 17. gs. sākuma līdz 19. gs. vidum daudzās rijās arī dzīvojuši. Izveidojies pat īpašs dzīvojams riju būvveids.

 Kulšanas laikā izžāvēto labību nogrūž no ārdiem, pastumjot ar koka dakšu ārdu kokus. Tad labību sadzen piedarbā un izklāj uz klonu klājiena. Kulšanas veidi un paņēmieni visai dažādi. Rudzus – garkūļus – kuļ ar spriguļiem un bauzēm. Priekš kūļu sviešanas piedarbā tos izdauza pret rijas sienu. Citu labību min zirgiem vai izberž smagiem, lapotiem vai rievotiem veltņiem, kurus velk zirgs.

Par rijām paglabājušies tautas mutē daudz nostāstu un ticējumu. Tā ir vieta, kas velnam patīk: tur viņš slēpjas no pērkona un arī dzīvo. Sevišķi to redz pusnaktīs, tāpēc naktī rijā bīstas iet. Tāpat rijā dzīvo spoki, bet ir arī labie gari, sevišķi veļu laikā – tur nāk mirušo dvēseles, ko rijā ēdina. Ēdienu un dzērienu uz riju saimnieks nesa arī zemes dievam, kad pirmo reizi lopus ārā laiduši, lai pasargā lopus un zirgus no visādām nelaimēm.

 Labrenča dienā un apkūlībās ziedo melnu gaili. Rijā novieto pūķi, tur nāk arī Laima, tāpēc nedrīkst pie rijas durvīm gulēt. Jaunus rudzus pirmo reizi vedot rijā, to izpušķo ar meijām, jo papriekš nāk varenais ražas tēvs. Kad rudzi zied, jātur rijas durvis vaļā, lai svētība nāk iekšā. Rija noder arī nākotnes vērošanai. Ja stārķis stāv uz rijas jumta vai rijās vakaros brīkšķ sija, tad tajās mājās kāds mirs. Zirņus žāvējot, rijā jāmet uz ārdiem vecas bikses vai svārki, lai zirņi mīksti vārās, bet nedrīkst tos vilkt caur zārdiem un ēst, jo tad ir naglaini zirņi.

Ja kuļot rijā nav vēja, to aicina ar svilpošanu. Rijā nevarot nest izkapti, jo tad būšot agras salnas.

[Jaunzems 1941 : http://www.tournet.lv/page.php?id=2371]

             * * *

Še nu mazam ceļotājam

Gāja tā kā viņam lielam

Senam grieķu Odisejam:

– Gulošu to mājās ieved.

Mostas mazais: sveša sēta,

Durvju priekšā lielceļš staigā,

Aiz tā pļava, aiz tās rija,

Aiz tām kalni – viss kā sapnis!

Skrej pa labi – ābeļdārziņš;

Skrej pa kreisi – vientuļš krāsmats;

Skrej ap māju – ak tu, brīnums!

Elpa aizraujas no prieka! [..] [Rainis 1978 : 341–342]

Jaunas pasaules atradības

Puisīts paver āra durvis:

Jauna, plaša pasaulīte!

Skrēja pirmā ekskursijā

Atrast jaunas saules zemes:

– Durvju priekšā lielceļš staigā, –

Puisīts pāri skrien pār ceļu!

Ceļa priekšā pļava plešas –

Puisīts metas mīkstā pļavā.

Cik te ziedu! Cik te smilgu!

Caurām dienām zālē gulēt!

Sevim pāri sasiet smilgas:

Nu kā gultā segā sedzies!

Pļavā pūne, – skrej uz pūni:

Pilna saldas siena smaršas!

Pļavā rija: melni vārti,

Pilna baigu noslēpumu!

Dienas vidū visi guļ:

Tīkam-baigi, draudam-maigi!

Vienam pašam tumšā rijā

Mēmi trokšņi, melni rēgi!

Nu tie spēlē! nu tie danco! –

Ārā bēga; saule smejas;

„Saules birzē labāk tec!

Sudrablapas virinājas.”

Sudrabziedu pulkstenītes

Zālē smejas locīdamās,

Bēg pa pļavu ezerpusi, –

Ķerdams puisīts līdzi skrēja. [..] [Rainis 1978 : 343]        

Cita cilts

Citai ciltij vajga nākt,

Kas lai darbu izved galā;

Šī tik spēja darbu sākt;

Darbs ne viņas, meta malā.

Laiks gan sajūsmību kūra –

Nebij malka, salmi vien;

Ezers viļņojās, ne jūra –

Gluds nu ezers, kā arvien.

Citai ciltij dodat vielu

   Tai, kam darbs kā savējs rūp;

Lai no rokas drīzāk ietu,

Laiks ir sērt, jau rija kūp. [Rainis 1977 : 434]

Pēc dažām dienām, kad nopļautie rudzi bija labi pažuvuši, tos tāpat ņēma un nešus nesa sētā un lika rijā, lai, kravājot uz ragum vai ratiem, neizbirdinātu graudus. Rijas istabiņa jau dienu iepriekš bija visa izridāta tukša un izslaucīta tīra, kā arī visi kvēpi un plēki bija noslaucīti no krāsns virsus, ārdiem un griestiem. Ārdus sastūma pa divi blakus, un Ziemelis, stāvēdams uz garo laipu, kas bija uzlikta uz zemajiem dziedriem un sniedzās no rijas vienas malas līdz otrai, ņēma kūlīšus, ko Irbe tam pasniedza, un lika tad stāvus tos ciešā rindā uz ārdiem, citu pie cita, tā ka vārpu gali nāca uz augšu, taisni pie griestiem, bet Osis ar Miglu nesa un vilka kūlīšus no piedarba iekšā un deva Irbei klāt. Kad viens pārs ārdu jeb viena lāva bija piesērta, stūma divus citus ārdus klāt, laipu pabīdīja drusku uz priekšu, un nu sākās otru ārdu sēršana. Pavisam sasēra trīs lāvas jeb seši ārdi. Ziemelis vēroja, ka varētu sērt arī vēl ceturto lāvu, tādēļ ka divi ārdi vēl atlika svabadi, bet Irbe domāja, ka nevar iet ar seru krāsnij par tuvu, un tādēļ pēdējos divus ārdus atstāja labāk nesērtus. Nu nesa iekšā un bāza krāsnī sausus saskaldītus celmus un citu stipru malku, ko Ziemelis ar Osi bija pārveduši no meža. Bet Irbe ar slotu atslaucīja visus šapus no krāsns bedres nost. Vēl viņa vienā sienā aizšāva rijas lodziņam dēlīti priekšā, tik otras sienas lodziņu atstādama vaļām, lai vējš neskraidītu rijai cauri un netrenkātu uguni, ka kāda dzirkstele neiemetas serā. Tad Ziemelis ņēma šķiltavas un kramu, iešķīla uguni un iekūra krāsni. Irbe, paņēmusēs pilnu slauktuvi ūdens, iekāpa krāsns bedrē, kur nebija tik neganti daudz dūmu kā pašā rijā, solīdamās tur palikt un uzraudzīt krāsni, līdz nokurēsies pāri puškurā un liesmas un dzirksteles nenāks vairs no krāsns mutes ārā. [Janševskis 2000: 150–151]

•

Tiklīdz rudzu kāda ore bija ievesta, – jau sāka rija kūpēt. Vecā maize pelēja un vairs nevienam nesmeķēja. Un bija arī tā, ka šis brīdis sen jau bija gaidīts, jo klētī visi apcirkņi bij slaucīt izslaucīti. Kulšana – un pie tam vēl pirmais rīts. To arī man vajadzēja redzēt. [..]

       Plašais kuls bij vēss un pelējumu smakas pilns. Bet, galvu rijas durvīs iebāzis, es uzreiz atrados kā citā pasaulē. Te plūda pretim smaržīgs siltums. Lielie mani bīdīja pie malas, un es ierāvos pašā kaktiņā un tupēju kā zaķis. Man garām šļūca veseli kalni siltu rudzu. Steigšus un ne vārda nerunādami, ļaudis nāca iekšā un gāja ārā. Te klabēja vectēva koka stupeles, te Katres baso kāju papēži dimdēja, it kā zem rijas plāna būtu nauda ierakta, te saimnieks atstūma tukšu ārdi. [Jaunsudrabiņš 1981 : 276–277]

(Latviešu rija. Rijas krāsns. Rijas piederumi, spriguļi, zārdu kārtis, koka āži. Rija ir fantastiski pārpuškota velnu piederumiem par velnu vecā pili.)

(Liels pulks velnu, kas svin velnu svētkus. Ienāk Tots.)

TOTS.

Kas to velnu saskrējušu!

Biezs kā skudru, – pilns, ka čaukst.

(Uz velniem.)

Ļauns vakars! Velns palīdz!

VELNENES.

Kas tas tāds ir?

VELNI.                     

Ko šis tā brēc?

MIROŅI.

Trūdi vien put!

VELNS AR SLOTAS KĀJU.

Ko šis novēl? – Ļauns vakars! [Rainis 1981 : 343]

Rijas kalns

Rijas kalns Gulbenes novada Jaungulbenē kuplu apmeklētāju pulku sagaidīja 2016. gada novada svētkos, kad katra pagasta un pilsētas pārvalde tur izvietoja stilizētus senos latviešu darbarīkus. Senajā Rijas kalnā izvietoti 14 unikāli vides objekti, kas atspoguļo latviešu darba tikumu.

Godā celti tādi darbarīki kā bišu strops, vērpjamais ratiņš, tītavas, vējdzirnavas, karote, spīļarkls, maltuve, āmurs un naglas, zāģis, suseklis, sprigulis un grābeklis, vārpstiņa un maizes lize. Katrs pašu pārvalžu izgatavotais darbarīks ir kā pierādījums novada darba tikumam un pārvalžu meistarīgajai izdomai, kopā veidojot fantastisku ansambli, kas arī turpmāk papildinās Jaungulbenes tēlu.

 Rijas kalna labiekārtošanas darbi turpinājās arī 2017. gadā – tika veidots celiņu tīkls, bruģēta ugunskura vieta un gatavota augsne graudaugu sējumiem. Rijas kalns veidots kā vieta latviešu darba tikuma godināšanai.

2017. gada 5. augustā Rijas kalns tika atklāts apmeklētājiem.

[Sagatavots pēc: http://www.gulbene.lv/lv/projekti/aktivie-projekti/270-rijask17/3384-rj1707; https://www.visitgulbene.lv/objekts/goda-kalns-latviesu-darba-tikumam/]

Jānis Kalmīte Rija (1949).

Jānis Kalmīte Īkonografiskā rija (1964).

[http://jaunagaita.net/jg114/JG114_Kalmite.htm]

Jānis Kalmīte Rija. Teiksma (1973)

[http://www.delfi.lv/kultura/news/art/100-dargumu-makslas-muzeja-kalmites-rija-teiksma.d?id=43456433]

Jānis Lauva Rija ziemā.

[http://epadomi.lv/kulturasvestis/izstade/05122015-uz_liepajas_muzeju_pec_ziemas_sajutas]

Gatartas muižas krusta rija.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/994/1 / 1]

 V. Mašnovskis. Rija Ates dzirnavu muzejā.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/1171/]

V. Upītis. Latgale. Vecā rija.  

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/18914/]

Dzīvojamā rija no Vidzemes Jeru pagasta „Ārluikām” Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. [https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Old_Latvian_dwelling_threshing_barn_from_Vidzeme.jpg]

  Rija ar dzīvojamiem kambariem Beļavas pagasta „Burtniekos”, 1980.

Celta 19. gadsimtā. Guļkoku būve ar skaidu jumtu. Celtne samērā labi saglabājusies. Dzīvojamais kambaris apdzīvots, no ārpuses apšūts ar papi. Rijas ārdi, sijas, krāsns gandrīz nebojāta. Piedarbā izņemti griesti un izgrieztas dažas sijas un siena starp gubeni. Viena piedarba sānu siena balstās uz koka stutēm. Piedarbā pelavniekā iekārtota saimnieciska kūtiņa.

 [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/8789/]

Spēlfilma Puika (1977). Režisors Aivars Freimanis. Kinostudija „Rīgas kinostudija”.

Latviešu tautasdziesma Sudmaliņas.

Latviešu tautasdziesma Zaļa tautu miežu rija.

Latviešu tautasdziesma Kulies pati, kungu rija!