Tradicionālā transkripcija

[rakstni¡ks]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[rɑkstni͜eːks]

[r] – skanenis

[a] – īsais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[n] – skanenis

[ie] – divskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

rakst- – sakne

-niek- – piedēklis

-s – galotne

rakstniek- – vārda celms

-nieks – izskaņa

rakst-niek+meistar-s

rakstnieks – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Rakstnieks prot izteikties tēlaini un interesanti.

2) izteicēja daļa – Sirmais kungs ir ievērojams rakstnieks.

3) galvenais loceklis – Tautā mīlēts rakstnieks.

4) papildinātājs – Rakstniekam lielākā dienas daļa pagāja, rakstot romāna uzmetumu.

5) apzīmētājs – Rakstnieka muzejā satiku savu literatūras skolotāju.

6) apstāklis – Rakstniekā pamodās sižeta mednieka instinkts.

7) pielikums – Es pazīstu rakstnieku Zigmundu Skujiņu.

rakstnieka daiļrade, Rakstnieku savienība, rakstnieka talants, rakstnieka leksika

ārzemju rakstnieks, bērnu rakstnieks, latviešu rakstnieki, pašmāju rakstnieks

jaunais rakstnieks, populārs rakstnieks, slavens rakstnieks, talantīgs rakstnieks

citēt rakstnieku, iemīļots rakstnieks, nenovērtēts rakstnieks, zināms rakstnieks

rakstnieks, v.

Cilvēks, kas raksta daiļdarbus. 

Liels, pazīstams rakstnieks.  Rakstnieka talants. Rakstnieku savienība.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 902]

rakstnieks, -a, v.; rakstniece, -es, dsk. ģen -ču, s.

Cilvēks, kas profesionāli nodarbojas ar daiļliteratūras darbu sacerēšanu.

Rakstnieka valoda. Tautas rakstnieks.

Desmit, piecpadsmit gadi – tas bieži vien ir laika posms, kāds vajadzīgs, lai iesācējs rakstnieks izaugtu par vārda mākslas meistaru un spētu savas ieceres ietvert patiesā, pārliecinošā mākslas tēlu valodā. J. Kalniņš 1, 41.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

rakstnieks, rakstniece – rakstinīks, rakstineica 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]

rakstnieks – daiļradis, literāts, spalvas tecinātājs hum., skribents niev. 
[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 329]

Vietvārdi – Rakstnieki, viensēta.

Ergonīmi – Latvijas Rakstnieku savienība.

rakstnieks, atvasinājums no vārda rakstīt. Rakstnieks ir 19. gs. 50. gadu jaunvārds pēc J. Alunāna mudinājuma plašāk lietot izskaņu -nieks.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 736]

angļu – writer

baltkrievu – пісьменнік

čigānu – čhinipnaskīro

grieķu – συγγραφέας

igauņu – kirjanik

itāļu – scrittore

krievu – писатель

latīņu – auctor

lietuviešu – rašytojas

lībiešu – kēranikā

poļu – pisarz

somu – kirjailija

ukraiņu – письменник

vācu – der Schriftsteller

zviedru – författare

Slavenu rakstnieku uzaicināja medībās. Saimnieks, zinādams, ka slavenība ir tuvredzīgs, pārējiem medniekiem izdalīja plakātiņus ar uzrakstu: „Es neesmu alnis.” Taču rakstnieks tik un tā gandrīz savainoja kādu no medniekiem. Kad saimnieks jautāja, vai patiešām viņš nav ievērojis plakātu, kas medniekiem bija rokās, rakstnieks atbildēja: „Man likās, ka tur rakstīts: „Es esmu alnis.””

Dzejnieks un rakstnieks

Var rakstnieks iztēloties, ko vien vēlas,

Var drāmas, komēdijas sacerēt

Un garus romānus no mīlas kvēlas,

Var sevi pārvarēt un daudz ko spēt.

Bet dzejnieks, liriķis, kas patiess jūtās,

Tam tikai sirdij jāklausa arvien;

Ne prieks tam noslēpjams, ne stundas grūtas,

No sirds tam jūtas tieši rindās skrien.

Pilns pretruņu kā bērns, viņš izlīst dzejā,

Un, ko vien izjutis tas būs jel kad,

Viss pantos spoguļosies tam kā sejā,

Lai viņu slavē, nīst vai tiesā tad. [Eglītis 2004 : 72]

Ir atkal klases audzinātājas Mežītes stunda, ko visi un vienmēr gaida ar patikšanu.

„Redzat nu, kā skanēdams un kūpēdams ir pienācis pavasaris un arī šī gada pēdējā nedēļa skolā. Šodien tās divas stundas nerunāsim vis ne par darbības vārdiem, ne apzīmētājiem, ne par rakstniekiem, viņu dzejoļiem vai stāstiem. Arī par vēsturi nē. Runāšana šodien būs par jums kā par cilvēkiem. Arī kā par meitenēm un par puikām.” [Klīdzējs 1992 : 263]

●

Lai darbu sāktu, vajadzētu sameklēt veco aptieķeri un dabūt no viņa atļauju un piekrišanu, aizto par sodību un nelaimi Jānis Vridriķis bija vēl dzīvs, – es runāju par 1930. gada dzegužu mēnesi. Viņam palika septiņdesmit – bet kas varēja galvot, ka tas nenodzīvos vēl gadus desmit divdesmit un neiesūdzēs mani tiesā par autora tiesību aiztikšanu, viltēšanu un plaģiātismu? Taču es nevarēju gaidīt, kamēr tas nomirst, tāpat nepratu arī nekādi iekārtot, lai viņš nomirst, atrodas briesmīgi sarežģītā obažā. Bet miera nebija – aizto iegailējusies galvā traka doma: P. P. P. būs mans mūža darbs, mana garīgā atvieglināšanās. Kas par to, ka saturā šo to būšu aizguvis! Kurš īsts rakstnieks nezog sižetus? Vai Pumpura „Lāčplēsis”, vai Geja un Pepuša „Nabagu opera” nav radījuši jaunus mākslas darbus, kas iepriekšējos tālu pārspējuši? [Zariņš 2003 : 10]

●

Es iepazīstināju Valbriķa kundzi ar maniem saimniekiem un pārējiem mūsu pulciņa dalībniekiem, tika sameklēts krēsls, un mēs apsēdāmies.

– Vai tu jau sen Lestonā? – es prasīju, nezinādams, kā pārvarēt zināmu neērtības sajūtu. Arī pārējie galda biedri klusēja.

– Būs mēneši trīs četri. Visu laiku mitinājos Londonā pie radiem, bet beidzot viens otram tā apnikām, ka nolēmu dzīvot uz savu roku. Nopirku Lestonā māju, un jūtos lieliski. Bet ar laiku sāka kļūt vientuļi. Es vairs neatceros, kurš rakstnieks to saka, laikam Eglītis, ka ar latviešiem ir grūti, bet bez latviešiem ir neiespējami.
[Janovskis 1993 : 234]

●

Mirdza Ķempe ar neparasti jaudīgu starojumu vairākus gadu desmitus stāvēja Latvijas Rakstnieku savienības telts vidū kā balsta stabs. Sekretāri nāca un gāja, mainījās tehniskie darbinieki, pie sienām kāra gan šādas, gan tādas svētgleznas – nemainīgi savā vietā atradās viņa.

1955. gadā mani [Zigmundu Skujiņu] uzņēma Rakstnieku savienībā un es sāku iestaigāt K. Barona ielas lepnajā namā. Neievērot Ķempi – tas nozīmētu būt kurlam un aklam. Kaut arī tolaik dzejniece ne tuvu nebija tik prominenta un titulēta kā mūža pēcgalā, piecdesmito gadu rakstnieku pulkā viņa izcēlās kā faraona ratu ķēve prastu aizjūga mūļu barā. [..]

Laikā, kad veco bez žēlastības un kautrības nopulgoja, Ķempe latviešu literatūras jēdzienā ietilpināja brīvvalsts rakstniecības pieredzi. Šī pieredze viņai bija, un viņa to izprata. Jo pati nāca no trīsdesmito gadu rakstnieku aprindām, kuru kritērijus balstīja Eiropas un pasaules klasikas dziļa pazīšana.
[Skujiņš 1992 : 133–134]

ĢIRTS (pārsteigts viņā skatās). Jums patīk Poruks?

SELGA. Jā.

ĢIRTS. Man ne. Jūs zināt, ka viņš sajuka prātā? Viņa paša bērni – sirdsšķīstie, bālie zēni, mūžīgie cietēji... ķirzakas bez mugurkaula, bez asinīm viņu noveda trako namā. [..]

TEKLA. Mans vīrs, Selgas jaunkundz, ir liels dzejas mīļotājs. Viņam ļoti patīk tas viens, kas raksta cēli un patriotiski... nu, tu zini, kā viņu sauc?...

ĢIRTS (nocērt kā ar nazi). Nē.

TEKLA. Nu kā tad ne? Vienalga. Es neesmu grāmatniece. Man pagāja 4 gadi, kamēr es izlasīju „Mērnieku laikus”. Kad tiku pie beigām, sākumu jau biju aizmirsusi. Es nekad nevaru atcerēties dzejnieku un rakstnieku vārdus. Vispār – cilvēku vārdus. Ja man kāds jāiepazīstina, tad tā ir Sibīrija. [Siliņš 1995 : 256]

Ievas Ķīses saruna ar Gundegu Repši

I. Ķ. Vai par Latvijas valsts mērķi jūs esat domājusi? Varbūt rakstniekiem, literātiem vajadzētu izvirzīt kādus mērķus nācijas attīstībai?

G. R. Tādā lozungu nozīmē es domāju, ka nē. Manuprāt, rakstnieku literārajai darbībai būtu jākļūst aktīvākai, bet īstenībā nav jau, kur to darīt. Pat literāra žurnāla vairs nav, nedz arī kultūras izdevumu, kur viņi varētu izteikties, ja gribētu ko sacīt. Būtu muļķīgi skriet uz kaut kādām politiskām partijām: rakstniekiem tur pilnīgi noteikti nav vietas. Bet lozungi... es nevaru uztiept otram cilvēkam to veidu, kā viņam jādzīvo.

[..]

I. Ķ. Vai jūs esat laimīga, un kā jūs izjūtat rakstnieka laimi?

G. R. Rakstnieka laime – lūk, tā jau atkal ir cita laime! Tie ir ļoti mazi gandarījuma brīži, kad tu paturi grāmatu rokās. Es pat nezinu, vai tā ir stunda, un punkta pielikšanas brīdis – ir vēl īsāks. Neteikšu, ka tie ir laimes brīži, drīzāk – gandarījuma mirkļi. Es vienkārši sev uzstādīju programmu, ka esmu laimīgs cilvēks no šā gada, nē, no pagājušā gada 31. decembra, kad iestājās šī brīnišķā ziema, kas man liekas kā kaut kāds Dieva pieskāriens. Izmocītajai, novārdzinātajai latviešu tautai nāca pāri šī baltā ziema kā tāds mierinājums. [Un es tieši gāju vārdu meklēt 2012 : 20; 23]

●

1951. gada 5. jūlijā Rakstnieku savienībā notika A. Upīša sastādītās Latviešu literatūras vēstures 2. daļas apspriešana. A. Upīts saņem bargu kritiku, ka nav bijis pietiekoši partejisks un principiāls, un arī attiecīgus norādījumus [..]. Šajā sanāksmē A. Grigulis rakstniekus K. Ieviņu, Ā. Ersu, K. Rudzīti, K. Skalbi, J. Jaunsudrabiņu, J. Pētersonu, A. Gulbi un citus nosauc par tautas ienaidniekiem, kuriem latviešu literatūrā nav vietas. [Zālīte 1997 : 100]

Janis Rozentāls Rakstnieka R. Blaumaņa portrets (1908). 

J. Bīne Rakstnieka A. Saulieša portrets. [Latviešu glezniecība1980 : 191]

Teodors Zaļkalns Kapu piemineklis J. Porukam (1930). [http://valoda.ailab.lv/]

Emīls Melderis Rakstnieka Pāvila Rozīša portrets (1921). [Latviešu tēlniecības vecmeistari 1982]

Emīls Melderis Rakstnieka Antona Austriņa portrets (1921). [Latviešu tēlniecības vecmeistari 1982]

Kārlis Jansons Rakstnieka Augusta Deglava kapa piemineklis. [Latviešu tēlniecības vecmeistari 1982]

Burkards Dzenis Rakstnieka Antona Austriņa portrets (1930–1935). [http://www.lnmm.lv/]

Dziesma Brauciet lēnām pār tiltu, draugi. Ā. Alunāna vārdi, R. Paula mūzika.

2010. gadā Latviešu valodas aģentūra organizēja sarunas ar rakstniekiem: ar Gundegu Repši, Ingu Ābeli, Edvīnu Raupu, Ludmilu Azarovu, Noru Iksetnu un Levanu Beridzi, Roaldu Dobrovenski, Valdi Ķikānu, Māri Salēju, Knutu Skujenieku, Laimu Muktupāvelu, Imantu Auziņu, Ēriku Hānbergu, Uldi Bērziņu, Māru Zālīti, Amandu Aizpurieti, Guntaru Godiņu, Leldi Stumbri, Māru Svīri un Vladimiru Kaijaku, Liānu Langu, Kārli Vērdiņu, Leonu Briedi, Inesi Zanderi, Annu Žīguri, Juku Rislaki un Andri Kolbergu.

2012. gadā Latviešu valodas aģentūra izdeva grāmatu, nosaukumā izmantojot Ojāra Vācieša dzejas vārdus „Un es tieši gāju vārdu meklēt”, kurā publicētas 24 sarunas ar iepriekš minētajiem rakstniekiem. 
[Sagatavots pēc: http://www.valoda.lv]

●

Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs atrodas Rīgā, Pils laukumā 2. Tā pirmsākumi rodami 1925. gadā, kad skolotājs J. Greste Latvijas Skolotāju savienības Rakstniecības un pedagoģijas muzejam nodeva R. Blaumaņa arhīvu un šis muzejs sāka apkopot materiālus arī par citiem rakstniekiem, mūziķiem un māksliniekiem. Apvienojot šā muzeja savāktos materiālus (54 „rakstnieku stūrīšus”) ar H. Kaupiņa veidotā teātra muzeja materiāliem, 1937. gadā tika nodibināts Rakstniecības un teātra muzejs.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija IV 2007 : 891]

●

Latvijas Rakstnieku savienība ir profesionāla sabiedriska organizācija. Tā dibināta 1940. gadā. Pēc 2012. gada datiem, organizācijā ir aptuveni 280 biedri, tās priekšsēdētājs ir Jānis Jurkāns. Latvijas Rakstnieku savienībā apvienoti Latvijā un ārzemēs dzīvojoši latviešu literatūras darbinieki – dzejnieki, prozaiķi, dramaturgi, literatūrzinātnieki, literatūrkritiķi un daiļliteratūras tulkotāji, kā arī Latvijā dzīvojošie cittautu literāti. Organizācijas galvenais mērķis ir veicināt latviešu rakstniecības attīstību, aizstāvēt vārda brīvību un savu biedru profesionālās, ekonomiskās, sociālās intereses un tiesības. Latvijas Rakstnieku savienība rīko sanāksmes, konferences un kongresus par rakstniecības jautājumiem, literārās tikšanās u. c. sarīkojumus, uztur kontaktus ar rakstniekiem un rakstnieku organizācijām citās valstīs, rūpējas par rakstnieku autortiesību ievērošanu. Rakstnieku savienība piesaista un izglīto jaunus, talantīgus literātus un atbalsta literāro jaunradi. Kopš 1965. gada Rakstnieku savienība rīko Dzejas dienas, bet kopš 2001. gada par izcilu devumu literatūrā, literatūrkritikā un literatūrzinātnē, kā arī mūža ieguldījumu literatūrā un tulkošanā piešķir Literatūras gada balvu.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija IV 2007 : 891]