Pupa, salms un ogle
Reiz pupa, salms un ogle nolēma ceļot pa pasauli. Ceļodami tie nonāca pie upītes. Kā tikt pāri? Salms pārgūlās upei pāri un teica, lai nu ogle ejot kā pa laipu. Ogle arī gāja, bet tikko tā tika līdz vidum, salms sāka degt, pārlūza pušu, un ogle iekrita ūdenī.
Pupa stāvēja krastmalā un, to redzēdama, tā smējās, ka aiz lieliem smiekliem tai pārplīsa vēders. Par laimi, pretim nāca skroderis. Pupa lūdza, lai sašuj viņai vēderu. Bet skroderim līdzi bija tikai melns diegs. Ar to pašu tad arī sašuva.
No tā laika pupai vienā galā ir melna svītriņa.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Zvejnieks un viņa sieva
Dzeivuoja vactāvs un vacmuote; jīm nabeja bārnu, bet vacmuote vys dūmuoja par tū, kai byutu labi, jo byutu jīm dāls. Vactāvs dabuoja nu vīna kaimiņa pupu, kuru vajadzēja pasādynuot zam gultas. „Kod pupa izaugs, tod iztais trepes un lein leidz pašam galam,” teice jam kaimiņš, „tad tu īraudzēsi lelu malnu suni, kurs pasacīs, kū tev tuoļuok darīt.” Vactāvs atnese tū pupu uz sātu un pasādynuoja zam gultys. Pupa auga lela. Vactāvs atjēme gultu. Pupa auga un izauga leidz grīstim. Tad otkon auga un izauga leidz jumtam; atjēme vactāvs ari jumtu. Tod sataisēja trepes un suok kuopt leidz golam. Tur jis īraudzīja lelu malnu suni. Suns vaicuoja vactāvam: „Kuo tu gribi?”
„Dāla," atbildēja vactāvs.
„Labi,” pasacīja suns, „ej un soki sīvai, lai viņa cierš gaļu un cap uz plītas.”
Vactāvs, atnuocis pi sovas buobas, izstuostīja jai, kū vajag darīt. Vacmuote tyuleņ suoka struoduot, un, kai cierta gaļu, tai nūgrīze sev pierstu un izsvīde uz cepļa, un suoka otkon grīzt galu. Uz reizes izdzierda vactāvs, ka uz cepļa runuoja bolss: „Māmiņ, nūjem mani nu korstuo cepļa!”
Vacmuote atskrējuse nūjēme nu plītas smuku puiku. Nu prīcas vactāvs sadūmuoja otkon leist pa trepem leidz pupas golam un pascīt suņam paļdīs, un nūduot tū izcaptū gaļu. Tod padarīja. Suns gaļas napajēme, bet prosa, lai jis dūd padzert. Kad vactāvs īdeve suņam dzert, pupa suoka augt vēl. Suns prasa vactāvam, kū jis vēl grib. Vactāvs soka: „Gribu, lai lobuok aug muna maizīte!”
„Labi,” atbildēja suņs, „ej un struodoj vīnu nakti, tad byus maizes tik daudz, ka nivīnam boguotam nav tik!”
Vactāvs pastuostīja sovai buobai un aizguoja uz teirumu. Buoba dūmuoja, dūmuoja un sadūmuoja, ka na labi pasacīja vactāvs suņam. „Dēļ kam tei maize? Lobuok byutu naudas pylnas ustobas!” soka buoba.
Kai sadūmuoja, ta uz reizes aizskrēja uz teirumu pi vactāva un suoka jū lomuot un dzeit uz sātu un prasīt nu suņa naudas. Vactāvs paklausīja sovas sīvas un uotruok atskrēja uz muojom. Sataisīja augstuokus trepes un suoka kuopt pi suņa. Pupa pa tū laiku izauga jau leidz dabasim. Vactāvs naizkuope leidz pusei kai buoba suoka sovu dālu syutīt pēc montas. Tas kuope kūpā ar sovu cyuku, ar kuru jis pastuovīgi spēlēja. Naizkuopa dāls caturtas daļa, kai vacmuote sadūmuoja otkon kaut kuo paša prasīt nu suņa, un suoka kuopt paša. Tikkū izkuape vysi pa trepem leidz suņam, uz reizes trepes salyuza un vysi nūkrita nadzeivi.
[http://valoda.ailab.lv/]
Dažāda atmaksa
Dzīvoja reiz divi kaimiņi: viens krietni pārticis, bet skops; otrs ļoti nabags, bet devīgs. Skopais, bagātais nevīdās iedot nabadziņam ne maizes kumosa, bet nabadziņš ik reizes dalījās ar katru savā nabadzībā.
Vienā vakarā atnāk pie skopā saimnieka vecs sirms ubadziņš un lūdz naktsmājas un vakariņas. Skopais nedod: „Kas visus ceļa gājējus var pieguldīt un pieēdināt? Iesākšu tik vienu barot, tad nāks cits pakaļ citam un noēdīs man vai pat visus matus no galvas."
Nabadziņš aizgāja uz otrām mājām pie nabaga saimnieka. Šis tūliņ neprasījis ienes nabadziņam čubu maisu un aicina pie galda ēst sausi vārītas pupas. Nabadziņš paēd, izguļas un no rīta, projām iedams, iedod saimniekam vienu pupas graudu, lai to iestāda. Saimnieks arī tai pašā dienā to iestāda.
Otrā rītā pupa jau mājas augstumā un pilna raibiem ziediem. Trešā rītā pupas lielie žuburainie zari pilni melnām pākstēm kā piebērti. Pākstes sprāgst vaļam, un pupas birst zemē ka balts vien. Saimnieks nespēj pupas ne pievākt.
Otrā rītā pupai atkal raibi ziedi, un atkal otrā rītā melnas pākstes sprāgst vaļam un pupas birst kā krusa zemē. Pupu pircēji brauc no visām malām, tā ka nabaga saimnieks var tikko paspēt naudu vien saskaitīt. Tā tas iet līdz pat pirmajam sniegam. Nabaga saimnieks nu ir bagātāks nekā pats lielskungs.
Viņa skopais kaimiņš par to sāka skumdēt. „Kas tad nekait nabagam iedot vienreiz paēst, kad par to var palikt tik bagāts. Kurš to nedarītu?” tā skopais saimnieks vienmēr citu priekšā runā.
Nākošā rudenī ap to pašu laiku ienāk pie skopā saimnieka atkal kāds nabags un lūdz naktsmāju un paēst. Skopais saimnieks tūliņ uzprasa nabagam, vai viņam esot pupa, ko dot par naktsmājām. Nabadziņš atteic, ka viņam esot gan pupa.
„Dod šurp pupu, tad vari palikt pa nakti!”
Nabadziņš atdod saimniekam pupu un liekas gulēt. Otrā rītā saimnieks tā grib stādīt pupu, ka nevar ne sagaidīt, kamēr nabags aizies pats ar savu godu – sāk jau viņu dzīt projām. Nabadziņš aiziet, saimnieks steidzas pupu stādīt. Viņš stādot mana, ka pupā kas kustas. „Jāpasteidz,” viņš domā, „stādīt! Dīglis jau līdīs patlaban ārā.”
Otrā rītā jau pupa izaugusi mājās augstumā un izplatījusi zarus pār visām ēkām. Visi žuburainie zari pilni raibiem ziediem. Saimnieks saaicināja visus savus radus un piederīgos uz rītdienu pupas ievākt.
Nākošā rītā ar mazu gaismiņu jau saimnieks sētā un tik gaida, kad pupas melnās pākstes sāks sprāgt un pupas birs viņam virsū. Pākstes arī sāk sprāgt, bet nebirst vis pupas, kā viņš to gaidījis, birst lieli, zaļi tārpi un ēd, kur tik pietiek. Skopais saimnieks no tam tā pārbijās, ka turpat pakrita un nevarēja vairs nekur aizbēgt. Citi māju cilvēki gan aizmuka projām.
Kad tie otrā dienā atnāca atpakaļ uz mājām, tie neatrada ne pupas, ne saimnieka, ne cita kāda dzīva radījuma visā mājā. Tārpi visu bija saēduši, atstādami tikai kailas sienas, un tad paši pazuduši.
[http://valoda.ailab.lv/]
