puķe, -es, dsk. ģen. -ķu, s.
1. Dekoratīvs, ziedošs (krāšņuma vai savvaļas) lakstaugs, arī puskrūms.
Stādīt puķes dobē. Aplaistīt puķes. Audzēt puķu dēstus.
Lauku puķes – savvaļas puķes, kas aug pļavās, laukos vai to tuvumā.
Salmu puķe – salmene.
Rudzu puķe – zilā rudzupuķe.
Saules puķe – saulgrieze.
Ziemas puķes sar. – ziemciešu puķes.
Baltā puķe apv. – pļavas pīpene.
„Jūnijs ir tukšs laiks. Gandrīz neviena puķe nezied, tikai pojenes, bet vēlāk nāks lilijas, neļķes, dālijas,” – Inga runāja, skatīdamās uz savu puķu dārzu. Dripe 2, 84.
// Dekoratīvs (ziedošs vai neziedošs) telpu augs.
Puķu galdiņš.
Telpu (arī istabas) puķes – augi, ko audzē telpu dekorēšanai.
Ģerānijai puķu podā nolauzta galotnīte. To jau droši vien tas suns. Ezera 2, 134.
// ģen.: puķu, adj. nozīmē Dekoratīvs (par augiem).
Puķu zirnīši! Nu, pieejiet šādai dobei atvasaras tveicē, noliecieties un ieelpojiet devīgo smaržu! Zigmonte 1, 202.
2. Zieds (parasti ar kātu).
Saplūkt puķes. Pasniegt puķes. Puķu veikals. Piespraust puķi pie cepures.
Uz galda ir zaļa krūzīte un tur samērktas puķes: ievas un smilgas, un gundegas. Akuraters 1, 24.
sal. Acis [meitenei] bij pilnas visa skatītā un smagas kā puķes no rīta rasas. Brigadere 2, 22.
// ģen.; puķu, adj. nozīmē. Tāds, ko gatavo, iegūst no ziediem. Tāds, kam ir ziedu smarža.
Puķu odekolons.
// Ziedu raksts, ornaments.
Servīze ar zelta puķēm.
.. pleciem [Laurai] uzmests bārkstains melns lakats ar neredzēti košām zaļām un sarkanām puķēm .. Upīts 4, 685.
Puķu kāposti – ziedu kāposti.
Laimes puķe – laimespuķe.
Puķu meldrs – puķumeldrs.
Ledus puķes – leduspuķes.
Zilā puķe – idealizēts ilgu, sapņu tēls.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
puķe – demin. kâ puķîte ‘ļoti skaists, glīts, izskatīgs’: es, meitîņa, kºâ puķîte;
demin. (darināt) kâ puķîti ‘grezni rotāt, padarīt košu, acīm tīkamu’: mºàte sovu meîtiņu kºâ puķîti darinàja; vaîgi kâ puķes – saka par sasarkušiem, sārtiem vaigiem: b*rni nºàce ìeškâ nùo oâra: vaîgi soxkani kºâ puķes; kâ puķe pìe krùtƒm‘ ļoti skaists, daiļš, acīm tīkams’: b*rnis, ka sapucâc, esùot tik·pot koâ puķe pìe krùtxm.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 181]
puķe, aizguvums no Baltijas somu valodām. Pamatā ir vārda sakne ar noz. ‘augs ar cauru stublāju’, no kuras atvasinātas citas nozīmes (līb. putk ‘stiebrs, stumbrs, maksts’, s. putki, ig. putk ‘stumbrs, caurule’). Dažādās somugru valodās ar attiecīgo vārdu apzīmē kādu atsevišķu augu, piem., vepsu put'k ‘zirgskābene, suņuburkšķis’ (> kr. nyткu ‘skābenes’). Iespējams, ka vispārinātā noz. ‘puķe’ pēc vārda aizgūšanas izveidojusies latviešu valodā un no šejienes savukārt ieviesusies arī lībiešu valodā, saistoties ar pārveidotu vārda formu, kas tuvāka latviešu vārda formai: put’k (əz), Salacas izloksnē put’t’, puk’k’ ‘puķe’.
Pēc cita uzskata (Endzelīns, Ketunens) puķe šajā nozīmē ir tiešs aizg. no lībiešu valodas.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 85]
