– Ak, es nelaimīgā! Ak, es nelaimīgā!
– Iesim pie Pūces, – ierosina Zaķis. – Viņa tomēr gudrāka. Dos tev kādu padomu.
– Varbūt tev taisnība, – nopūšas Vāvere. [..]
Ar priekšķepām Zaķis bungo pie koka.
– Pū-ce! Klausies, Pū-ce! – sīkā balstiņā viņš klaigā. – Tie esam mēs. Tavi draugi... Vai tu esi mājās?
– Kādēļ piebrēc visu mežu? Kā negudrs! Mani draugi zina, ka dienu pavadu mājās, atpūšos no nakts darbiem un guļu, – dobumā parādās Pūces galva ar miega pilnām acīm. – Cik reižu esmu sacījusi, lai dienā, atpūtas brīžos, mani netraucē. Bet mani draugi pat to neievēro... Ko jums vajag? [Plotnieks 1984 : 88]
Viņai mežs vārdā
[..] Ja cilvēkam ir vēlēšanās un mazumiņš zināšanu, viņam nebūs nekādu grūtību meža pūci ieraudzīt arī ārpus meža, jo putns itin labprāt uzturas parkos, alejās, kapsētās un apdzīvotās vietās, jā, un pat lielās pilsētās. Īpaši šī suga iecienījusi lauksaimniecībā izmantotas teritorijas un mozaīkveida ainavu. Viņa – kur mājo, tur mājo; bez nopietna iemesla tā tālu no reiz izraudzītas mājvietas neaizklīst, vārdu sakot, ir nometniece. Ja pieminētajās vietās cilvēkam neizdodas piepildīt vēlmi ieraudzīt kādu pūci, izdzirdēt viņu jau nu noteikti var, vien pienācīgi jāgrib un jāsadūšojas ārpus mājokļa atrasties krēslā un nakts tumsā. [..]
Baisie riesta saucieni
Jo kaismīgāk meža pūce skandina ziemas nogalē – pavasarī (no februāra līdz maijam), lai gan tūlīt jāteic, ka balss saites šis lidonis netaupa visu gadu. Meža pūces kliedzieni ir ļoti raksturīgi [..].
Ūu-huhuhu-hūu – nakts klusumu pārplēš skaļš, melodisks sauciens, kam beigas ir mazliet drebelīgas un it kā aprautas. Pauze. Un atkal: ūu-huhuhu-hūu. Pauze. Un atkal... Tā dzied meža pūces tēviņš. Nereti viņš arī bubina: bububububu. [..] Meža pūces mātīte gan neūjina; viņa sasaucas ar partneri, izkliegdama spalgu kiu-vīt, kiu-vīt, tulkojumā: esmu te! Un nedrīkstu nepiebilst, ka šis pats kiu-vīt ir arī abu dzimumu (!) meža pūču uztraukuma un brīdinājuma brēciens. [..]
Ligzdo dobumā vai īpašā būrī
Ik gadu ziemas nogalē, pavasarī, pēc daudzu mēnešu atšķirtības pūču tēviņš un mātīte atkal sastopas abiem ierastajā ligzdošanas iecirknī, lai to klusos vakaros un naktīs pieūjinātu un piekiuvītinātu, un atsāktu patīkamo, bet sarežģīto sugas turpināšanas procesu.
Ligzdošanas jeb olu dēšanas, perēšanas un mazuļu audzēšanas vieta (tīši nerakstu "ligzda", jo meža pūces ligzdu nedarina) var būt un visbiežāk arī ir prāvs dobums lielā kokā vai atbilstoša izmēra putnu būris, retāk – kāda dienas plēsīgā putna ligzda, kādas ēkas pažobele, bēniņi, mūra sprauga vai niša. [..]
Dēj un perē
Visām pūcēm (un arī dienas plēsīgajiem putniem) tas raksturīgi: sākt perēt uzreiz, līdzko izdēta pirmā ola, un vienlaikus turpināt dēt. Šīs īpatnības dēļ pūču (un arī dienas plēsīgo putnu) mazuļi neizšķiļas visi reizē, bet cits pēc cita ar dažu dienu starplaiku, tāpēc dobumā allaž vienlaicīgi tup dažāda vecuma (tātad arī dažāda izmēra un attīstības pakāpes) pūčulēni: visvecākais, kurš jau klāts ar pagarām, mīkstām, gaišpelēkām mezoptilajām spalvām, vicinot itin brangos spārnus, stabili tupot, platām, melnām acīm veras šaurajā dobuma pasaulē, kamēr visjaunākais – joprojām dūnu tērpā, acis un ausis viņam vēl nav pilnīgi atvērušās, spārniņi pavisam kusli, kājas vēl netur ļumīgo rumpīti. [..]
Pūces peļo, varžo, slieko
Pūcēni agri – pāris nedēļu pirms tam, kad iegūst lidspēju, – iztraušas no dobuma, atstāj ligzdvietu (attīstītākie, tātad vecākie, protams, agrāk par jaunākiem brāļiem un māsām). Viņi grīļodamies izklīst netālā apkārtnē, klunkurējot pa zemi vai kāpelējot pa koku zariem. Noslēpjas. Tup. Dienās parasti klusē. Bet vakaros un naktīs ik pa laikam zemos toņos aprauti iesvilpjas: ksīp! – vēstot vecākiem: gribu ēst! Nu un vecāki gādā. Tēvs un māte ar konkrētajam mazulim piedāvājamo barību vispirms pieskaras viņa knābja kaktiņiem, kuros aug īpašas sarveidīgas taustes spalvas. Un pūcēns tikai tad, aptaustījis ēdienu, reaģē, tverot un rijot piedāvāto.
Kas tiek mazuļiem vai jaunuļiem piedāvāts? Viss, ko meža pūces sadzird vai ierauga un pēc tam nomedī. Ko meža pūces medī? Viņas ķer dažādu sugu visāda lieluma peļveidīgos grauzējus. Mazus, nelielus, retāk vidēja izmēra putnus un putnēnus. Dažkārt kukaiņēdājus: kurmjus, ciršļus. Ķirzakas. Abiniekus, pārsvarā parastās vardes un purva vardes. Arī lielākas vaboles un citus prāvus kukaiņus. Pat sliekas.
Nedz pūcēns, nedz pieaugusi pūce vienā ēdienreizē daudz nevar notiesāt, tāpēc, ja ir labi ķēries, barības pārpalikums tiek noslēpts glabātavā, kas lielākoties ir kāds dobums.
Pa labi pār kreiso plecu
Lai tiktu pie medījuma, pūces liek lietā divas šiem putniem ļoti labi attīstītas maņas – dzirdi un redzi (nevis tikai dzirdi – kā dažs labs cilvēks uzskata). Dzirde pūcei nudien ir smalka. Viņas dzirdes orgāns ir desmitiem reižu jutīgāks nekā akustiski veselam cilvēkam. Bet interesanti, ka šis naktsputns labāk saklausa tās skaņas, kas nāk no aizmugures, nekā tās, kas no priekšas. Kāpēc tā? Tāpēc, ka pūcei ir (dažai sugai izteiktāks, citai – mazāk izteikts) sejas plīvurs. Tas ir izliekts vēdekļveidīgs spalvu izkārtojums, kas atrodas ausu atveru priekšā ap putna acīm; pret to no muguras nākošā skaņa atduras, atsitas un trāpa jeb iekļūst ausīs, kas visapkārt apņemtas ar īpašiem ādas izciļņiem. Uz šiem izciļņiem aug cietas spalviņas. [..] Uz sāniem pūce galvu groza (nez kāpēc – kā esmu ievērojis – allaž pa labi ap ķermeņa garenasi) gandrīz par 270 grādiem! Var sacīt: pūce spēj paraudzīties pa labi pār kreiso plecu. [..]
Medījumu nodur un apēd ar galvu pa priekšu
Pūces redzes orgāns acs ir ļoti savdabīgs veidojums: garens, cauruļveidīgs tālskatis ar platu redzes leņķi! Diemžēl tādēļ pūce vārda tiešā nozīmē ir tālredzīga – viņa neko nespēj saskatīt sava knābja galā. Tāpēc pūces acs negrozās (toties, kā tikko lasījāt, grozās galva) – nav taču apaļa! Bet tieši tādēļ pūce teicami redz un veiksmīgi medī pavisam niecīgā apgaismojumā, un vienlaikus – pretēji daudzu cilvēku pārliecībai – viņa labi redz arī gaišā laikā. [..]
[Tīrmanis 2002 : 28–31; pieejams arī: http://www.videsvestis.lv/]
