Tradicionālā transkripcija

[priẽde]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pri͜eːde] 

[p] – nebalsīgais troksnenis

[r] – skanenis

[ie] – divskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais patskanis

Divzilbju vārds.

pried- – sakne, vārda celms

-e – galotne

priede – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija   

N. Jānis Priede – D. Jānim Priedem

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Sila priede smaržoja pēc sveķiem.

2) izteicēja daļa – Latvijas mežos visvairāk izplatītais koks ir priede.

3) galvenais loceklis – Vientuļa priede.

4) papildinātājs – Bāru kalna kapsētā viesulis izgāzis lielu priedi.

5) vietas apstāklis – Abi draugi lēnām rāpās priedē.

6) apzīmētājs – Svaigi iztecējuši priedes sveķi vidēji satur 18 % terpentīna.

priežu darva, priežu kaitēkļi, priedes malka, priežu mežs, priežu sils, priežu skuju eļļa, priežu sveķi, priežu sviestbeka

priede šalc

kalnu priede, meža priede, sila priede

melnā priede, parastā priede, slaidā priede, sveķaina priede, žuburaina priede

apsūnojusi priede, nokaltusi priede

priede, dsk. ģen. -žu, s.

Skujkoks ar sveķainu koksni, pagarām skujām un nelieliem, konusveidīgiem čiekuriem.

Jūrmalas priedes. Priežu audze. Priežu malka.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 876]

priede, -es, dsk. ģen. -žu, s.

1. Priežu dzimtas mūžzaļš skuju koks (retāk krūms) ar plaši izplestu vainagu (pieaugušiem kokiem) un taisniem vai izliektiem čiekuriem.

Meža (arī parastā) priede. Melnā priede. Kalnu priede. Slaida priede. Žuburaina priede. Sveķaina priede. Priežu mežs. Priežu sils. Priedes koksne. Priežu sveķi. Priežu darva. Priežu skuju eļļa. Priežu sviestbeka. Priežu krustknābis. Priežu smecernieks. Priežu kaitēkļi.

Dzintara priede – dzintarpriede.

Priežu mētrājs – priežu tīraudze vai priežu un egļu mistrota audze.

Cūku priede – neliela, kropla priede.

Priedes lapas, respektīvi, skujas, parasti ir zilganzaļas, līdz 7 cm garas un dažus milimetrus platas, pa divām kopā uz zaru īsvasām. Birkmane 1, 10.

.. salts vējš dzina pa zemi irdeno smilti un nikni purināja galotnes kroplajiem kokiem, kuri auga tūliņ aiz kāpām un kurus zvejnieki dēvēja par cūku priedēm. Lācis 11, 113.

// parasti vsk. Šī koka koksne.

Pulēta priede. Ēvelēta priede. Priežu malka.

2. dsk.; bot. Kailsēkļu skuju koku vai krūmu dzimta, pie kuras pieder, piemēram, egles, lapegles, dižegles.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

priede – prīds 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]

prìede – prìä. Priede. smo`kùońiś prìä erìe èļ skolu i èļ drùońeîcu. 
[Sagatavots pēc: Reķēna II 1998 : 262]

●

priẽde – priẽde. meži gàn agrâk bi liẽli, tâdas liẽlas, liẽlas priẽdes aûga, liẽli kùoki. 
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 129]

Apmaldīties trijās priedēs (starp trim priedēm) – nespēt izprast, atrisināt ko ļoti vienkāršu.

Pūš kā sila priede – saka, ja kāds smagi nopūšas, ir nomākts, bēdīgs, neapmierināts, žēlojas par kaut ko. 
[Sagatavots pēc: LFV 1996 : II 185–186]

Botānikā un mežsaimniecībā – brūnais priežu īssmeceris, brūnā priežu laputs, četrzobu priežu mizgrauzis, divzobu priežu mizgrauzis, lielais priežu ūsainis, lielais priežu dārznieks, lielais priežu lūksngrauzis, melnā priežu ragaste, priedes mizas rūsa, priežu atsveķošana, priežu darva, priežu īskāju pangodiņš, priežu kūdra, priežu kaitēkļi, priežu mežu ķērpji, priežu mizasblakts, priežu pūcīte, priežu sfings, priežu sveķi, zilais priežu smecernieks, Banksa priede, dzeltenā priede, kalnu priede, Krimas priede, melnā priede, parastā priede, Veimuta priede.

Ornitoloģijā – priežu krustknābis.

Kā varbūtējs priekšvārds Priedīte pierakstīts Zemgalē (Zasā) 20. gs. sākumā.

Uzvārdi – Priede; Priedītis, Priedīte; Priednieks, Priedniece.

Vietvārdi – Āgenskalna priedes, Rīgas pilsētas daļa; Buku priedes, mežs Gaiķos; Caurās priedes purvs, purvs Lizumā; Dancenes priede, sala Zvārdē; Dūru priedes, mežs Ziemerī; Ezerpriedes, viensēta Engurē; Jaunpriedītes, viensēta Skultē, Jaunsabiles priedes, mežs Sabilē; Kāķu priede, koks Remtē; Mazpriedes, viensēta Padurē; Pauku priedes, parks Valmierā; Pitriķu priedes, mežs Kandavā; Plepja priedes, mežs Mārsnēnos; Priedes, viensēta Remtē, Sakā u. c.; Priedes dīķis, dīķis Novadniekos; Priedes kalniņš, kalns Beļavā, Liezērē u. c.; Priedes kapi, kapsēta Zalvē; Priedes mežs, mežs Kalncempjos; Priedes pļava, pļava Matkulē; Priedes purvs, purvs Vānē; Priedkalni, viensēta Tirzā; Priedeskroga kapi, kapsēta Vecumniekos; Priediņpurs, purvs Lībagos; Priedīšu kapi, kapsēta Usmā; Priedītes, viensēta Slampē, Limbažos u. c., Priednieki, viensēta Zirās, Kurmālē u. c.; Priedoli, viensēta Dunikā un Vērgalē; Priedulāji, viensēta Zaļeniekos, Mārkalnē u. c.; Randu priedes, mežs Mālupē; Sila priedes, mežs Īvē; Soda priede, koks Matkulē; Struņķpriedes, mežs Sabilē; Stūru priedes, mežs Zvārdē; Tarvu priede, koks Mālupē; Uniķu priedes, mežs Vārmē; Priedaine, dzelzceļa stacija Jūrmalā; Priedaine, viensēta Cērē, Raiskumā u. c.; Priedaines, viensēta Launkalnē, Žīguros u. c.; Priedaiņi, viensēta Lestenē, Bikstos u. c.

Ergonīmi – Priede, dzīvokļu īpašnieku biedrība; Priede, kooperatīvā sabiedrība; Priede, garāžu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība, Priede, SIA; Ciedru priede, SIA; Sila priede, SIA; Kurzemes priede, Latvijas un Vācijas kopuzņēmums; Priede-R, IK; Jūras priede, SIA; Rīgas priede, SIA; Zaļā priede, SIA; Latgales priede M, SIA; Sarkanā un baltā priede, SIA; Priedes, dārzkopības biedrība; Priedes, Skujenes pagasta zemnieku saimniecība; Priežu taka, SIA; Priežu zars, SIA; Priežu leja, SIA; Priežukalni, Lūznavas pagasta zemnieku saimniecība.

priede, mantots vārds; apv. prieds, arh. prieda. Pamatā laikam ide. *per- ‘pār, pāri (prom no kā)’, no kā arī la. par, pār. Atv. *prei- > austrumbaltu *prie-, no kā la. priede. Ar baltu *prei- prūšu vietvārdi Preydazare, Predekaim, Preden, tātad arī prūšu valodā bijis attiecīgais priedes apzīmējums *priede (Gerulis).

Subst. priede (pr. *priede) var būt darināts no kāda verba *preiti ‘būt pāri, būt izcilam’, vai arī pie pamatvārda pievienota forma no verba *dēti ‘likt’ (la. dēt) kā vārdā arods u. c.

Vārda sākotnējā nozīme varēja būt ‘pāri esošais, augstais, izcilais (koks)’.

Pēc Endzelīna uzskatiem, la. priede varētu saistīt ar latīņu pīnus ‘egle, priede’, ja la. -ie- < -en-; taču prūšu vietvārdi rāda, ka šeit -ie- < -ei-. Dažu valodnieku (Benvenists, Mairhofers u. c.) pētījumi parāda, ka grūti atrast kopēju cilmi seno tautu priedes nosaukumiem.

Latviešu valodā nav bijis vai arī ir izzudis cits baltu valodu priedes nosaukums *pusis (lš. pušis, pr. peuse : gr. peúkē ‘egle, priede’) no ide. *peu- ‘durt’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 80]

angļu – pine; pine-tree

baltkrievu – сасна

čigānu – priéda

franču – le pin

grieķu – πεύκο

igauņu – mänd; pedajas

ivritā – אורן

krievu – сосна

latīņu – pinus

lietuviešu – pušis

lībiešu – piedāg

poļu – sosna

somu – mänty

ukraiņu – сосна

vācu – die Föhre; die Kiefer

zviedru – tall; fura; pinje

Liels kā priede.

Pūš kā sila priede.

Slaiks kā priede.

Priedes jācērt ap Ziemassvētkiem tukšā laikā ar ziemeļa vēju.

Ja priedei aug līdzās resns zars, tad priedei ir divas serdes, un tādu koku sauc par uguns koku. Ja uguns koku iebūvē ēkā, tad tādu ēku nosper pērkons.

Ja būs lietus, tad priedēm miza paliek sarkanāka; ja drīz būs labs laiks, tad miza priedēm paliek dabiska.

Ja rudenī priedēm skujas birst jaunā mēnesī, tad nākošā jaunā mēnesī kritīs sniegs.

Ja priedes ziemā smagi šņāc, tad būs atkusnis.

Slaika, gara mamzele brūnu kreklu, zaļiem vamžiem. – Priede.

Brūns vīrs, zaļa cepure. – Priede.

Gara kārts, pušķis galā. – Priede.

Liela, gara māmiņa,

Simtu adatu mugurā. – Priede.

Liela, zaļa cūka,

Simts pelēku sivēniņu. – Priede un čiekuri.

Zaļš ziemu, zaļš vasaru. – Priede.

Divi kungi vienādi ģērbušies: ziema vai vasara, zaļi svārki mugurā. – Priede un egle.

Vai bij ziema vai vasara,

Zaļi svārki mugurā. – Priede un egle.

Visi rudeņos dod nodevas, tik trīs kungi ne. – Priede, egle un paeglis.

Priede, priede, egle, egle,

Tavu garu augumiņu!

Māmiņ’ manim ēstu deva,

Es tik gara neuzaugu. [LD 2809-5]

Cirvi, cirvi, ekur priedes

Smalkajām skujiņām;

Puiši, puiši, ekur meitas

Smalkiem zīļu vaiņagiem. [LD 12474-2]

Kura priede siliņā

Bez zariem izauguse?

Kura meita tautiņās

Bez paļām izgājuse? [LD 8570-1]

Priede

Iesākumā bija visi koki bez lapām, bet Dievam tas nepatika. Viņš apņēmās kokus ar lapām izpušķot un atļāva tiem izvēlēties, kādas katrs gribēja. Koki nu izvēlējās katrs pēc savas patikšanas, cits lielas platas, cits robainas, cits gludenas lapas, kā nu katram patika.

Beidzot kārta nāca pie priedes. „Nu, kādas lapas tu vēlēsies?” Dievs jautāja.

„Varenais Radītāj!” lepnā priede lūdza, „dod man zelta lapas.”

„Lai notiek tava griba!” Dievs teica un lika priedei uzaugt zelta lapas.

Priede bija nu par visiem kokiem daiļāka. Ar nicināšanu vien tā skatījās uz citiem kokiem, bet ilgi tā nelepojās. Spožās zelta lapas pievilka garām gājējus, un pēc maz dienām priede bija kaila. Visi koki to apsmēja.

Gauži raudādama, priede lūdza Dievu, lai tai dāvinātu glāžu lapas. Un redzi! pirms jauna diena ausa, bija priedei glāžu lapas rokā. No jauna tā lepni galvu pacēla, bet ne uz ilgu laiku. Sacēlās liela vētra, un skaistās glāžu lapas saplīsa drupu drupās. Citi koki sāka atkal par priedi smieties.

No kauna tā nodūra acis uz zemi un vēlējās, kaut tiktu viņai dotas tādas pašas lapas kā citiem kokiem. Viņas vēlēšanās atkal tika paklausīta. Priede jau sāka asaras žāvēt, bet atkal jauna nelaime: nejauši piestājās kaza ar vairāk kazlēniem pie priedes, un pēc maza brīža bija priede atkal tikpat kaila kā agrāk.

Tas taču bija par daudz. Visi koki par priedi pilnā kaklā smējās. Nabadzīte aiz kauna un žēlabām iesāka rūgti raudāt. Asaras bira kā zirņi gar priedes sāniem uz leju. Raudādama tā lūdza Dievu, lai šās neatstājot bešā, bet dodot kaut kādas adatas. Dievs to paklausīja. Priede dabūja asas adatas, skujas. Citi gan par to smējās, bet ko priede par to bēdāja: tai labas bija ir skujas.

Taču pirmējos laikus atminoties, tai vēl dažureiz izspiežas asaru lāses, sveķu piles. 
[http://valoda.ailab.lv/]

Mājas kungs

Gaujenē pie Kaģemciema bijusi agrākos laikos ļoti liela priede, un to priedi nevarējuši astoņi cilvēki riņķī apņemt. Šo priedi veci cilvēki saukuši par Vella priedi, jo tur rādījušies gari, melni kungi un baidījuši cilvēkus. Bet reiz Gaujenes mācītājs Ērvāģens (Heerwagen) no kanceles aicinājis visu draudzi, iešot un nocirtīšot priedi. Cilvēki gājuši gan līdz, bet neviens pirmais nedrīkstējis cirst, jo visiem bijušas bailes, ka nepiemetas kāds nelabums. Tad nu mācītājs pats pirmais trīs reiz ir cirtis priedē un tad tik citi vēl cirtuši. Nu sastrādājuši simtu cilvēku pusdienas, kamēr priedi dabūjuši zemē, tik resna tā bijusi. Kad nu priedi nocirtuši, tad uz celma varējuši astoņi cilvēki dancot.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

[..] egle un priede, līdzīgi apsei, ābelei, alksnim, ir izteikti ambivalentas un ietver kā ar dzimšanu un atdzimšanu, tā ar nomiršanu saistītus priekšstatus. Varbūt šīs īpaši akcentētās otrās puses dēļ cilvēks senatnē baidījās kā no apses, tā no alkšņa un priedes, egles, cenšoties tos nestādīt pie mājām, ar tiem nepušķot istabas svētkos u. tml. Tas gan nenozīmē, ka šie koki netika pielūgti un pie tiem netika ziedots. Iespējams, ka pie tiem ziedoja vēl bagātīgāk nekā pie ozola vai liepas, jo bija jācenšas novērst un mazināt htonisko dievību agresīvo dabu. Teikās ir saglabājies ļoti daudz liecību par ziedojumiem un upurējumiem pie priedēm un eglēm. Piemēram, Zvārtavas pagastā pie trim priedēm mielojuši zemes dievus. Teikās gan pārsvarā sacīts, ka teicējs neatceras, kā sauca dievus, kuriem upurēja, bet, spriežot pēc vairākām norādēm, tās bija htoniskās un jo īpaši htoniskās sieviešu dievības. Tā teikā no Bilskas pagasta stāstīts, ka senatnē tur pielūguši četrstarainu priedi, kurā bijis pakārts kokā cirsts sievietes tēls. Katru gadu pie priedes ticis sadedzināts upurim viens cilvēks. Visos svētkos meitas priedi pušķojušas ar ziediem. Par to, ka šīs priedes un egles bija gan pielūdzamas, bet arī cilvēkiem bīstamas, liecina daudzie nostāsti par spokošanos pie šiem kokiem. Spokojas parasti sievietes baltā un darbojas kā vadātājas, panākot, ka maldinātais uzkaras tanī priedē vai eglē.
[Kursīte 1999 : 195–196]

Raiņa priedes. Marts

Sarkanoti kārkli aust

Te, tepat aiz Raiņa priedēm.

Sniegam nav ne silts, ne auksts,

Kam šīs priedes tagad pieder.

Pieder tautai, sacīs gids,

Slaikais Daugavas idalgo.

Arī Rainis – priedēm līdz.

Tā – visaugstākā no algām.

Tavi graši ieripo

Tajā augstākajā algā.

Galvasnaudu mūžīgo

Maksā Dundaga un Valka.

Sarkanoti kārkli stāv

Te, tepat aiz Raiņa priedēm...

Savas pieres kabatā

Meklē galvasnaudas viedo. [Rokpelnis 2004 : 150]

Lauztās priedes

Vējš augstākās priedes nolauza,

Kas kāpās pie jūras stāvēja.

Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,

Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt.

„Kam lauzi mūs, naidīgā pretvara,

Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta!”

Vēl ilgās pēc tālēm dveš pēdējais vaids,

Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids.

Un augstākās priedes pēc lauzuma

Par kuģiem iz ūdeņiem iznira.

Pret vētru lepni cilājās krūts,

Pret vētru cīņa no jauna dūc.

„Brāz bangas tu, naidīgā pretvara,

Mēs sniegsim tāles, kur laimība.

Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt,

Mēs tāles sniegsim, kur saule aust!” [Rainis 1977 : 137]

Dzimtenes priede

Tu izslej sārti liesmojošo stāvu,

Kad zibens pāri deg un dziest,

Un nebīsties, ka uguns āvu

Tas spētu tavos zaros sviest.

Tu sausās smiltīs neiznīksti,

Bet stipra celies pāri tām,

Tver dzīvību ar saknēm sīksti,

Cērt vētru skuju adatām.

Man dvēsele dzird tavas šalkas –

Tik smagas, stipras, dziļas tās

Kā nebeidzamas dzīves alkas,

Kā cīņas dusmas mūžīgās. [Ķempe 2002 : 120]

Sila priede

Smagi pūta sila priede,

Smalka lietus pielijusi;

Gauži raud tie bērniņi,

Kam nav tēva, māmuliņas.

Smagi pūta sila priede –

Vai tā bija sila priede?

Tā bij pati latvju tauta.

Es ticu tautas brīvībai

Kā saulei debess jumtā augstu –

Mums jāiet pretī saulei, saulei vien

ar tautas sapņiem dvēsele tur skrien! [Eglītis 2005 : 7]

Sausā priede

Doma iet un atkal

Atnāk atpakaļ:

Sausā priedē dzenis

Vienmēr kaļ un kaļ.

Doma netiek tāļāk,

Vienās sāpēs gauž:

Sausā priedē ķirmis

Vienmēr grauž un grauž.

Domas smalkie audi

Apraujoties irst:

Sausā priedē skujas

Vienmēr birst un birst. [Rainis 1977 : 294]

Priede

Tā sirmā priede

Allaž sagaida kā māte,

Kā prieka asaras

Tai sveķu lāses līst.

Var visu pasauli

Ar spožiem vižņiem rotāt,

Kas zaļo skuju ēnā

Kā viršu vainags vīst.

Kad tālu izstaigāts

Un mājup ceļš nav rasts,

Tad rētas dziļākās

Pie priedes saknēm dzīst.

Kad naida ugunskuros

No dzimtās zemes meža

Mēs priedes šķilu metam –

Viens otru beidzam nīst.

Tā priede vientuļā

Ar gadu apsūnošām kārtām

Joprojām pazudušos gaida,

Kas prom no mājām klīst. [Saulājs 1999 : 19]

Priedes

Kad debesis un zeme klusē,

vien tikai jūra vārdu teic,

šai krasta pusē, smilšu pusē

uz zvaigznēm kāpu priedes steidz.

Steidz sekundēm un gadiem cauri,

vai zvaigznes sasniedz, kas lai zin,

kad vētra paceļ vara tauri,

varbūt tās savus svētkus svin.

Dzims rītu atkal jaunas krāsas

un jaunas varavīksnes līs,

bet kāpu priedes – jūras māsas

kā zaļi viļņi debesīs. [Ļūdēns 1994 : 3 ]

Vēl viena vēstule Solveigai

Solveig –

lepnā un vientuļā piekrastes priede!

Kā Tev neapnīk klejonim-vējam vien ziedēt,

Zelta putekšņus izkaisot jūrā?

Sūrā

vilnī

        kā nelaika pārslas tie birst,

Fjorda dzelmeņu dzedrajos ūdeņos mirst,

Tikai rūsganas švīkas uz akmeņiem paliek,

Šķīstot putaino uzviļņu galiem...

Solveig! –

Priede visdižākā tomēr reiz lūst,

Zaļu skuju un čiekuru viesulis grūst,

Viņai krītot, pār virsāju zilu.

Priedes atvadu vaids pāršalc silu...

Bet šo silu –

staltos un raženos kokus,

Jaunu dzīvību,

valgu, smaržīgu skujotņu lokus –

Viņa atstāj aiz sevis.

Solveig,

saki –

        kas paliks pēc Tevis? [..] [Belševica 1999 : 45]

Priede ar kailām saknēm

Vai tā priedes vaina vai kāpas,

Ka pamati sairst un aiztek?

Galva pāragri debesīs kāpa,

Kamēr saknes vēl nebija laistas

Īstā dziļumā?

Kalstam un sāpam

Jūti sakņu kailuma kaunu.

Tu vairs nevari noturēt zemi.

Tu vairs nevari atsākt par jaunu.

Vai vēl briesmīgāk – ja nu nemirst

No šī tukšuma?

Pirkstos slieties

Pāri zemei, kur ieaugt tvīksti

Līdz pat stumbram...

Vien neilgiem rietiem,

Mēmi sūdzoties, pavērt drīksti

Sava kailuma sarkstošās plaukstas.

Ko es piesienos, priede? Pietiek.

Tu jau esi stalta un augsta. [Belševica 1999 : 185]

●

Vārds priede izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Olgas Lisovskas dzejas krājumā Priede kalnā (1959);

Skaidrītes Kaldupes dzejoļu grāmatā Saules priede (1990).

Sestdienā no vakara vēl nebija ne vēsts, kad jau es nostaigāju mežā. Es aplūkoju lielo priedi, aplūkoju lielo akmeni un domāju, ka no lielās priedes iznāk diezgan dēļu diviem zārkiem, no lielā akmeņa pārlieku daudz materiāla priekš diviem kapa akmeņiem un no brūklenājiem pulka sēru vaiņagu. Aiz gara laika es iegriezu divus krustus lielajā, sirmajā priedē – dziļi, tā ka baltā miza nāca redzama. Tad es apsēdos pie priedes un sāku vērties uz otru pusi, pāri upītei, rentes kunga tiesā. [Poruks 2001 : 155–156]

●

Sev pašai par brīnumu, Bille kokos kāpa tikpat veikli kā Anita. Vienu vienīgu reizi Anita viņu pārspēja. Pie izgāztās priedes.

Tā bija dižena priede izcirtuma malā. Kā vējš to izgāzis, grūti saprast. Priedes vējā lokās. Bille ar Anitu reiz, jau labi sen, piedzīvoja viesuļvētru mežā, pareizāk, izcirtumā, kur viņas ganīja, ar vienu aci skatīdamās, lai mežsargs neuznāk. Mežsargs neuznāca, uznāca viesulis – pēkšņi un briesmīgi.

Debesis satumsa, ierēcās, vaidēja un brīkšķēja mežs ap izcirtumu. Bille ar Anitu nokrita zemē, pieķērās pie liela celma. Govis atspērās uz ieplestām kājām, galvas pret vēju, tad nogūlās, bet aitas sabēga mežā, taisni apsēs, kas pirmās lūst un krīt.

– Aitas pagalam, – ievaidējās Anita, bet vējš tūlīt aizsita viņai muti.

Apses šņakstēja un krita kā zem milzīga cirvja. Viesulis plucināja aitu pārbīļa blējienus, cirta acīs smiltis no jaunstādīto priedīšu dobuļiem, bet lielās priedes – to Bille vēl paspēja saskatīt – lēni liecās vai līdz pašai zemei. Ja kāds būtu Billei sacījis, ka resna priede var tā noliekties, viņa neticētu. [Belševica 1996 : 4]

Mūžzaļo skuju dēļ Ķīnā un Japānā priede simbolizē nemirstību. Japānā šis koks, kas turas pretī vējam un vētrām, simbolizē dzīvības spēku un personību, kas pārvar dzīves sagādātās grūtības. Divas priedes simbolizē mīlestību un laulības dzīves uzticību.   
[Sagatavots pēc: Becker 1996 : 205]

Ansis Artums Ragaciema priedes. [Nodieva 1986 : 62]

V. Kalnroze Vētras priedes (1969). [Kačalova 1985 : 65]

Ģederts Eliass Jūrmalas priedes. 

Roberts Scunks Lielā priede. 

Aleksandrs Cīrulis Kāpu priedes. 

Silvija Mežkone Ainava ar priedēm (1977). 

Jānis Kuga Priedes. 

Leonīds Āriņš Priedes (1962). 

Māris Platais Priedes (Pinus strobus) (iespiedgrafika). 

Vanda Zēvalde Ainava ar priedēm (grafika). 

Zelma Pļavniece Priede (iespiedgrafika).

Rihards Zariņš Priede (oriģinālgrafika).

Arvīds Voitkāns Priede un ābele (skulptūra).

Ļevs Bukovskis Lauztās priedes (skulptūra).

Lidija Beklešova Priedes ziedi (spilvens). 

Kinohronika Latvijas hronika Nr. 3. Reiz mežā auga... (1993). Režisors Imants Brils.

Īsmetrāžas spēlfilma Priežu bērni (2005). Režisore Ilze Kunga.

Dokumentālā filma Rīts priežu mežā (1998). Režisori Jānis Kalējs un Māra Rāviņa.

Dziesma Priežu čiekuri. Hardija Lediņa un Jura Boiko vārdi, grupas „NSRD” mūzika.

Dziesma Lauztās priedes. Raiņa vārdi, Emīla Dārziņa mūzika.

Dziesma Āgenskalna priedes. Ģirta Lūša, Andra Freidenfelda, Normunda Jakušonoka vārdi un mūzika.

Dziesma Priedes mežā aug. Jura Pempera vārdi un mūzika.

Dziesma Še kur līgo priežu meži. Rietekļa vārdi, nez. aut. mūzika.

Latvijā lielākā priede (Pinus sylvestris) – Tiltiņu priede.

Atrašanās vieta: Ventspils novads, Usmas pag. Stendes kreisajā pamatkrastā 200 m augšpus Usmas – Ameļu ceļa tilta, 250 m A no Tiltiņiem, krūmājā.

Apkārtmērs: 4,35 m, augstums: 24,0 m.

Vainaga projekcija: 150 m², zaru garums: līdz 8,0 m.
[Sagatavots pēc: http://www.dabasretumi.lv/]

●

Latvijā garākā priede (Pinus sylvestris) – Kalnmuižas 9. priede.

Atrašanās vieta: Dobeles novads, Tērvetes pag. Kalnmuižas silā starp Lutauša skulptūru un Tērvetes jauno sanatoriju, 160 m A no Lutauša.

Apkārtmērs: 2,95 m, augstums: 41,5 m.

Vainaga projekcija: 90 m², zaru garums: līdz 8,9 m.
[Sagatavots pēc: http://www.dabasretumi.lv/]

●

Latvijā resnākā priede – Strenču novada Jērcēnu pagastā, bij. Kannenieku māju robežās, apkārtmērs 7 m. Pēc kāda līguma starp Jērcēnu muižas īpašnieku un māju saimnieku pēdējam nav atļauts priedi nekad nocirst. Saimnieks savukārt saņēmis no muižas īpašnieka 1 zelta rubli gadā – samaksu par zemi, kuru priede aizņem. Kara gados priede diemžēl sazāģēta malkā.
[Sagatavots pēc: http://www.dabasretumi.lv/]

●

Priede ir dzīvības, miera un gara koks, kurš ļoti labvēlīgi ietekmē cilvēku. Priežu skujas satur ļoti daudz aromātisko vielu, tādēļ ļoti labi izmantojamas kā gaisa aromatizētājs pirtī. Ieelpojot priežu aromātu, tiek veicināti organisma attīrīšanās procesi, var atbrīvoties no negatīvajām enerģijām un emocijām. 1 cm² priežu skuju izdala līdz 6000 negatīvi lādētu jonu, tādēļ gaiss gan priežu mežā, gan pirtī ir ļoti tīrs. Ar savu enerģiju priede ļoti labi papildina cilvēka enerģētiskos resursus. Nevajadzētu pirtī baidīties no lielajām priežu skujām, pareizi sagatavotas, tās ir ļoti maigas. Nav ieteicams izmantot sirds slimniekiem, alerģiskiem cilvēkiem.

Priede pirts dziedniecībā:

jebkuru dziedniecības procesu veicināšanai,

vispārējai organisma pretošanās spēju paaugstināšanai,

locītavu un kaulu sāpju dziedināšanai,

spēku atjaunošanai pēc smagām garīgām vai fiziskām pārslodzēm, pēc slimībām,

urīnceļu infekcijas ārstēšanai,

vielmaiņas procesu veicināšanai,

elpošanas ceļu slimību dziedināšanai,

lai atbrīvotos no stresa,

neirožu dziedināšanai,

lai atbrīvotos no negatīvo enerģiju iedarbības,

pret ādas slimībām, kas radušās uz nervu pamata.
[Sagatavots pēc: http://www.ziedonis.lv/]

●

Gunārs Priede – latviešu dramaturgs. Rakstījis liriskas drāmas un komēdijas, vielu ņemot no sava laika Latvijas sociālās realitātes.

Dzimis 1928. gadā. Gunāra Priedes debijas luga „Jaunākā brāļa vasara” 1955. gadā ir viena no pirmajām latviešu literatūrā, kas iezīmē pagriezienu demokrātijas virzienā, jo nekļūdīgo, kristālskaidro sociālistiskā reālisma varoņu vietā tēlo reālus sava laika cilvēkus. Pēc pirmās lugas veiksmīgā iestudējuma Dailes teātrī Pētera Pētersona režijā 1956. gadā Priede strauji iegūst popularitāti un turpina intensīvi rakstīt. 50.–60. gados top galvenokārt lugas par jauniešu vidi un paaudžu attiecībām („Lai arī rudens” (1956), „Normunda meitene” (1958), „Vikas pirmā balle” (1960) u. c.), kas, pateicoties režisoram Pēterim Pētersonam, tūdaļ pēc uzrakstīšanas nonāk uz skatuves un dod dramaturgam tik būtisko ticību savām spējām. Izšķirīgs Gunāram Priedem ir 1967. gads, kad tiek aizliegta viņa luga „Smaržo sēnes” – sociāla drāma par pagātnes ideālu un padomju realitātes neatbilstību – un Rolanda Kalniņa spēlfilma „Elpojiet dziļi” ar Gunāra Priedes scenāriju pēc lugas „Trīspadsmitā”. „Smaržo sēnes” kļūst par vienīgo oficiāli aizliegto latviešu lugu un turpmākos gadus būtiski apgrūtina Priedes darbu ceļu uz skatuvēm. 70.–80. gadu lugās dramaturgs arvien vairāk pievēršas tautas pagātnes pieredzes aktualizācijai un individuāla cilvēka atbildības un izvēles motivācijai („Zilā” (1972), „Centrifūga” (1985), „Sniegotie kalni” (1986)).

80.–90. gadu mijā dramaturgs piedzīvo reabilitāciju – tiek pirmiestudēta luga „Smaržo sēnes” (1986. gadā Jaunatnes teātrī) un oficiāli pirmizrādīta filma „Elpojiet dziļi”. Tomēr jaunajā ekonomiskajā sistēmā, kur arī kultūras jomā piedāvājumu nosaka pieprasījums, dramaturgs savu vietu vairs neatrod, 90. gados lugas raksta maz un mūža beigās gatavo publikācijai dienasgrāmatu „Mans 1984. gads”.

Gunārs Priede miris 2000. gadā.
[Sagatavots pēc: http://www.literature.lv/]

●

Priede ir visizplatītākais skuju koks Latvijā, tās koksne ir ļoti vērtīga: svešzemju tirgotāji to atzinuši jau pirms vairākiem gadu simteņiem un pazīst kā Rīgas priedi. Priedes koksni izmanto būvniecībā, mēbeļrūpniecībā un celulozes ražošanā. Priedi parasti cērt, kad tā sasniegusi 100 gadu vecumu.

[Sagatavots pēc: http://www.mezaavize.lv/]