plaušas, -u, vsk. plauša, -as, s.
1. Iekšējais elpošanas pāra orgāns (cilvēkam vai daļai dzīvnieku), kurā notiek gāzu apmaiņa starp organismu un ārējo vidi.
Plaušu dzīvības tilpums – izelpotā gaisa daudzums pēc visdziļākās ieelpas.
Plaušu emfizēma med. – plaušu paplašināšanās un ar to saistītā gaisa uzkrāšanās plaušās.
Atklātā plaušu tuberkuloze med. – tuberkulozes forma, kad krēpās atrodami tuberkulozes baciļi.
Plaušu mēra forma (arī plaušu mēris) med. – mēra forma, kas rodas, ja cilvēks inficējas ar pilieniem gaisā.
Aizcirtis ar sparu durvis, viņš vēja ātrumā izlec uz ceļa un aulekšiem skrej projām .. Ausīs džinkst, atvērtajā mutē jūtams neparasts sausums, rīklē un plaušās trūkst elpas. Birznieks-Upītis 6, 108.
2. dsk. Šis dzīvnieka orgāns kā pārtikas produkts.
Plaušām maza uzturvērtība, jo tajās ļoti daudz saistaudu, kas grūti sagremojami un slikti izmantojami. Mājturība 139.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
plaušas, apv. arī plauši, plaušņi, plaukšas, plaukši; lš. plaũčiai (dsk.) ‘t. p.’, pr. plauti ‘plauša’, bsl. pljušta, skr. плюча (nek. dsk.) ‘plaušas’, si. klómā (< *plóman-) ‘labā plauša’, gr. pléumon, lat. pulmō (ģen. pulmōnis) < *pelmōn ‘plauša’. Baltu un slāvu valodās vārds bijis nek. dzimtē; ide. *pleu-tiom, no kā la. apv. pļauša. No paralēlformas *plou-tiom > b. plautian dsk. *plautiā > la. plauša. Šī forma tātad sākotnēji bijusi dsk. nom. Izzūdot latviešu valodā nek. dzimtei, senākā dsk. forma uztverta par siev. dzimtes vsk. formu un no tās darināts jauns daudzskaitlis. Arī pr. plauti ir sekundārs siev. dzimtes vārds.
Ide. *pleu- no saknes *pel- ‘liet, tecēt, peldēt’, no kā arī peldēt (sk.). Vārda plauša sākotnējā noz. ‘tas, kas peld’. Šādu apzīmējumu plaušas ieguvušas tāpēc, ka, iemestas ūdenī, tās peld pa virsu. Par nozīmi sal. kr. лёгкое ‘plauša’: лёгкий ‘viegls’. Salīdzināšanai raksturīgs arī apv. plauša ‘tas, kas kļuvis ļoti slapjš’ (← ‘tas, kas peldējis, bijis ūdenī’).
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 62]