Saldā diena
Šodien mums ir diena salda –
laipni lūgtumis, pie galda!
Reku, pīrādziņi, braši,
kuri apēsties grib paši!
Reku, rausis brūns un kraukstošs,
saldējums kā sniedziņš čaukstošs!
Reku, uzputotas kūkas –
gaisīgas kā pieneņpūkas!
Vesels miljons konfektīšu –
ņemiet kaut ar tūti visu!
Kliņģerīši cukuroti,
kuri garšo jums pēc „ļoti”!
Marcipāns un marmelāde,
rozīnes un šokolāde
un vēl torte tāda,
ka var norīt mēlīti!
Ņemiet šo te šķēlīti
uz šķīvīša!
Un vēl vienu šķēlīti –
bez šķīvīša! [Briedis 1990 : 29]
Stūris, kas smaržo pēc pīrāgiem
Tāda stūra, kas smaržo pēc pīrāgiem,
otra dzīvē vairs nebūs nekad.
Tu būsi cīrulis, es būšu taurenis,
bet mūs mocīs vēl tās dzīves bads.
Mūsu balsis sen ceļos uz zvaigznēm
(arī tur kādam vajag Labrīt),
bet tev acīs un muskuļos uzpludos,
kāds uz pasaules dzima ik rīts,
kāds tu pats viņam dzimi līdzi
un cik diena bij pilna – kā maiss.
Vakars. Pīrāgus sajauc ar ceriņiem
dzīvais, neizprotamais gaiss.
Un es laužu kā maizi šo vakaru,
un, kaut biezs ir saulrieta sviests,
Ar šo pasauli nevar pieēsties.
Vismaz man vēl nav izdevies. [Čaklais 2000 : 89–90]
Mazā Ilze labi zināja, ka maizīte sākas ar zemē iesētu labības graudu. Viņa zināja arī to, ka rudenī labību nopļauj, savāc, izkuļ, ka graudus kaltē un dzirnavās samaļ miltos un ka no miltiem cep maizi. Lauku vecmāmiņa cepa maizi mājās īpašā maizes krāsnī. Un tad visa māja saldrūgteni smaržoja pēc gardās rudzumaizes. Sestdienās vecmāmiņa cepa baltmaizi vai pīrāgus. Meitenei likās, ka nav interesantākas nodarbošanās par maizes cepšanu. [Rinkule-Zemzare 1986 : 8–10]
●
Reiz sensenos laikos tālajā Dienvidjūrā valdīja mežonīgie Pīrāgi. Dažādos kuģos viņi klīda pa neaptveramajiem jūras plašumiem, apturēja katru burinieku, ko satika, izlaupīja visus dārgumus un pārdeva verdzībā sagūstītā kuģa ļaudis.
[..]
Garās, smagās dēļu laivās burāja bārdainie Pīrāgi no tālās Sibērijas. Tie bija ļoti nabadzīgi, mūždien izsalkuši un pildīti ar skābiem kāpostiem. Varbūt tieši šo nelāgi skābo kāpostu dēļ viņu raksturs bija īgns un nevaldāms. [..]
Šaurās, garās airu laivās, ar zobus atņirgušu pūķa galvu priekšgalā kuģoja ragainie Pīrāgi no tālās Ziemeļu zemes Stūles. Viņi bija pildīti sēnēm un vienādiņ netīri. Daža laba ļauna mēle gan apgalvoja, ka šie pīrāgi ir pildīti ar mušmirēm. Tas tā varēja būt, jo kaujoties Ziemeļu Pīrāgi vienmēr sajuka prātā un tad ar viņiem noslēgt mieru bija pilnīgi neiespējami.
Bija arī daudzi sīkāki kuģi. Tajos siroja gan Suņu Pīrāgi, kuriem piederēja neliela suņu barkentīna [trīsmastu burinieks], gan Zivju Pīrāgi, kurus neviens neņēma par pilnu, jo viņi pārsvarā nodarbojās ar zveju, gan arī pavisam neievērojamie biezpiena pīrāgi, kas ar garām kārtīm stūma savus baļķu plostus gar krastu un spēja aplaupīt tikai kādu neuzmanīgu makšķernieku.
Taču paši briesmīgākie bija Speķa Pīrāgi. Viņi burāja ar lielisku brigu, spīdēja no taukiem un bija pavisam nevaldāmi. Īpaši izcēlās viņu vadonis, vārdā Mordāns. Viņš nēsāja melnu trīsstūreni, pārsēju uz vienas acs – neredzīgās acs, kreisā kāja viņam bija no koka, un, pats galvenais, viņš bija pildīts ne tikai ar speķi, bet arī sīpoliem. Tieši tādēļ ap viņu vienmēr virmoja neganta sīpolu smaka un viņa daba bija īpaši kašķīga.
[Putniņš 2003 : 7–9]
●
Milce apstājas, un viņas rokas nošļūk gar sāniem. Babiņ, vēl tikko tu runāji tik gudri un skaisti, bet nu uzreiz atkal tā, kā nevajag. Čiku un grabu! [..] Tur ir braukšana ar sapušķotiem zirgiem. Tad baznīckungs šos divus tur baznīcā sasvētī kopā. Kad vargaņas ar visām stabulēm rauj vaļā, tad sirdi pasviež līdz pašiem griestiem. Tas vairs nav vis nekāds tāds ne čiku, ne grabu. Tad ir – tra-la-lā! Tā bija, kad mūsu Ļudi pagājušajā vasarā laulāja. Mājās ir vainagu vārti. Tad saldo pīrādziņu ēšana, cik gribi. Un, kad iet vaļā dziedāšana un dancošana, – ai, ai, ai!
[Klīdzējs 1992 : 55]
●
Kad es iegāju virtuvē, kur saimnieces sparīgi zibinājās nažiem un krāva uz šķīvjiem maizīšu kaudzes, Paparde man draudzīgi pamāja ar kafijas krūzi. Otrā rokā viņam bija tīstoklī saritinātas šķiņķa šķēles labas vāles apjomos, kurās viņš, acis pārbolījis, nikni koda.
Arī man tika krūze kafijas. Laipnās dāmas mani uzaicināja pašam griezt un ziest, bet, redzēdamas, ka es kautrējos, man piekrāva pilnu šķīvi maizīšu, speķa pīrāgu un cepumu. [Janovskis 1993 : 229]
●
Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās uz tiem. Lielā maizes abra gulēja nevajadzīga, bet godā nāca mazā, kurā jauca baltu maizi. Sevišķā bļodā iejauca mīklu cukura kriņģelīšiem, pie kuru sagatavošanas netaupīja ne sviestu, ne cukuru. [..] Ap vakara pusi skalu kurvji, skārda pannas un pār gultām noliktie dēļi bij pilni maizēm. Tur varēja redzēt pīrāgus, līkus kā augoši mēneši, kam no pušu pārplīsušiem sāniem līda ārā vēl čurkstoši speķa gabaliņi, kriņģelīšus, kas kusa mutē ātrāki nekā cukurs, apaļas karašas un četrkantainas baltmaizes brūniem virsiem. [Virza 1991 : 35–36]
Neizmirstami vēl arvien man ir Maskavas pīrādziņi Elizabetes ielā. Te tiešām bija brīnišķīgi. Blakus Splendid Palace kinoteātrim [..] bija pagrabiņš, un tur pārdeva Maskavas pīrādziņus. Krievu firmai piederēja šis pagrabiņš, pīrādziņi bija cepti eļļā pēc viņu gaumes – ar gaļu, kāpostiem, rīsiem, olām, brūklenēm un vēl visu ko.
Oi, cik garšīgi! Vēl nesen ar Griķīša kungu no Amerikas, kuram tikko nosvinējām 91 gadu, pārrunājām – ja šodien būtu tādi pīrādziņi! Pie viņa ciemos iedama, aiznesu pīrādziņus no mūsu Gustava Ādolfa kafejnīcas, kas ir Mežaparkā. Griķīša kungs ēda un teica: „Nekas, tīri labi, bet nav jau tas, kas bija Maskavas pīrādziņi!”
[Blaua 2009 : 235–236]
