Putna pīlādzītis
Tur, kur maziņa, silta ieliņa
kā peles ala
ietek pilsētas transporta
kanalizācijas caurulē,
aug mazs bārenis,
nevienam nepiederošs,
ne sēts un ne stādīts
pīlādzītis.
Kakts ir tik neparocīgs,
ka tajā neložņā
visložņīgākie
no šejienes puikām
un pīlādžu ogas lido
vien mūsu acīs
un tikai ar savu krāsu.
Pīlādzītis ir –
putna:
nesa – un izkrita.
Un tā nu viņš aug –
atradenis.
Un tā nu
pie atradeņa
es atradu tevi.
Mēs arī kļuvām
pilni ar sarkanām, karstām ogām
kā viņš –
līdz zemei,
kā viņš –
zari lūst.
Un sirds mums kļuva –
putna.
...kur maziņa, silta ieliņa
kā peles ala
ietek pilsētas transporta
kanalizācijas caurulē. [Vācietis 2012 : 568–569]
***
Visskaistākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari;
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.
Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīnam,
Un, cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.
Man ir tikai viena pati sirds,
Pilnu vīna to rudens mēro,
Un pilni sarkana spēka pīlādži
Visu ziemu manī deg un zvēro.
Bet, kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied
Ogu ķekariem smagiem.
Visskaistākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem šūpojas
Nenoplūktas.
Visskaistākās ogas pasaulē
Rudens naktīs man rādās miegā
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.
Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirds!
Tad noplēsiet visus pīlādžus,
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs!
Un visu ziemu sirds dziļumā
Gulēs saritinājies arkāns.
Liksies, pēkšņi tas atritināsies
Pāri zemei kā zibens sarkans.
Un būs redzams: vēl miljoniem pīlādžu stāv
Pilni klusa un sarkana spēka,
Un miljoniem ļaužu tiem garām iet
Pilni vienaldzības grēka.
Un, ja arī dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet:
– Man ir tikai viena sirds! –
Sauciet!
Un jūs dzirdēs. [Ziedonis 1983 : 60–62]
Pīlādžu gads
Krīt ilgu pilns un klusu smeldzošs būrums
un sirdij liek kā jāņtārpiņam degt,
kad oranžsārtais pīlādžogu sūrums
no manas zemes pīlādžogām tek.
Tiks zemei viņas pirmā rudens gaisma,
un izsalkušam putnam maize tiks,
un balsi atgūs cilvēks aizsmakušais,
un sasildīsies nosalis un pliks.
Pār oranžliesmu gāju putni aiztrauks,
un ticēsim, ka nomaldīsies rets,
zem oranžliesmām kāzinieki aizbrauks,
un ticēsim, ka ceļš uz laimi ved.
Mēs brauksim, kur tik ilgi nav būts ciemā,
un ļausim pāri oranžliesmām līt,
lai mums ir vieglāk katram savu ziemu
un katram savu sarmu sagaidīt.
Kūp miglas, un tur nav nekādu veļu,
caur palso gaismu oranžuguns zied –
deg pīlādži un visiem rāda ceļu,
un katram savs līdz galam jāiziet. [Vācietis 1983 : 165–166]
Pīlādžoga
Nokrīt lapa. Novīst roga.
Pīlādžoga spīd un spīd.
Pīlādžoga, pīlādžoga,
tevī zemes sūrā spīts.
Dēļ šīs vienas uguns ogas
gribas dzīvē vēlreiz dzimt.
Kas par to, ka lēnām zogas
klāt jau ziemas klusums rimts!
Krūtīs sirds vēl tā kā jūra
Pārgalvīga dun un dun,
deg kā pīlādžoga sūra,
Uzliesmo kā malduguns.
Pīlādžoga, pīlādžoga,
tevī arī mana spīts. [Krūklis 1996 : 78]
●
Vārds pīlādzis izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Cecīlijas Dineres lirikas un satīras krājumā Degošais pīlādzis (1957);
A. Gobas dzejoļu krājumā Pīlādžu gadskārtas (1979).