Pasaka par jūras braucienu
Visi ļaudis uz krastu trauca:
Tur tauriņš un pele pa jūru brauca!
Tauriņš spārnus kā buras pleta,
Pele asti kā stūri meta.
No vēja tauriņam uznāca šķava,
Pārplīsa kuģis, glābiņa nava.
Pele peldus metās – ak, bēdas! –
Tauriņš pelei uz galvas sēdas.
„Vai!” kliedz pele. „Tu man par smagu!
Noliec mazākais tauri un ragu!”
Teic tauriņš: „Noliec labāk tu ūsas!
Tā tu ašāk paglābsi mūsus.”
Tad abi laimīgi nokļuva malā,
Te nu arī mana pasaka galā. [Rainis 1978 : 133]
Pele lielībniece
Fabula
Pēc labām medībām un palaunaga tauka
Bij kaķis nogurumā iesnaudies uz lauka.
– Ā, – teica pele, redzot kaķi dusam,
– Nu reiz es tevi norīšu pa klusam. –
Tā ilgi gudroja un kaķim apkārt skrēja,
Bet izlemt nevarēja.
Kā sākt – no astes vai no galvas,
Vai visu ēst vai atstāt spalvas.
– Nu, – teica pele beidzot, – laiks nav zaķis,
Lai padzīvo un kļūst vēl treknāks kaķis.
Pa laiku šo man jāpamācās būs,
Kā viņš tik viegli aprij mūs. [Dimants 1957 : 3]
Peļu kāzas
Iet uz rudens pusi,
Laukos paliek klusi,
Vecā Pele piekususi.
Vecā Pele vedeklu ņems mājās,
Lai uz vecumdienām vieglāk klājas
To – no Putraimmiesta gala,
Kur tos baltos miltus mala.
Viss uz kāzām saposts jau,
Tikai Vedējtēva nav.
Peļu jauneklis pats lems:
– Vedējtēvs?
Runci ņems.
Vecenīte rokas plāta:
– Tak tas dēliņš ir bez prāta!
Līgava čiepst:
– Mīļais traks!
Kāzu vietā kapu raks! [Bārbale 1981 : 15]
Peļu vērotāji
Velta skatās lielām acīm,
Pele skatās lielām acīm.
Vitauts skatās lielām acīm,
Pele skatās lielām acīm.
Bet pa vidu ziņkārība
Tā kā liela pieneņpūka.
Neesam peļu medinieki,
Esam peļu vērotāji. [Ļūdēns 2002 : 12]
●
Vārds pele izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Pētera Brūvera pasaku krājumā dzejā Kā Lauku pele pie Pilsētas peles brauca (1986);
Jura Zvirgzdiņa bērnu stāstu krājumā Pele, punkts un Gūtenbergs (2009);
Māra Runguļa atskaņu mīklu grāmatā bērniem Pele un karamele (1999).
Tu (varbūt es? – tam nav sevišķas nozīmes, jo mēs jūtam un dzīvojam līdzīgi, bet, ja tā nav, tad labāk nelasi manu stāstu) – tu gaidi trolejbusu, kurš ilgi nenāk, un atkal atceries to nelaimīgo peli, peli lamatās. Sīkums, tomēr riebīgi – pele lamatās bija iekritusi naktī vai agri no rīta, peles nepatikšanas līdz ar to bija beigušās, bet tavas tikai sākās. [Neiburga 2004 : 97]
●
Viens lācis mīlēja pelīti un dzīvoja ar viņu sirsnīgā draudzībā. Lācis bija nekustīgs un slinks. Viņš gulēja un sapņoja vaļā acīm par medus kārēm, kurās karājās zeltainas bites. Bet pelīte čakli tekāja un čabinājās viņam apkārt cauru dienu. Lācis gulēja un klausījās viņas soļos. Tā savilka viņam cisas, un dažreiz viņš tai arī lūdza: „Pelīt, pakasi man te, zem kakla,” – vai: „Palūko man tur, aiz auss.” Lācis nevarēja vien nobrīnēties par pelītes čaklumu. Kamēr viņš reizi nožāvājās, tikmēr viņa trīsreiz aptecēja ap žagarblāķi, kurā viņš gulēja. [Skalbe 1998 : 316]
●
Vārds pele izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Daces Galēnas bērnu grāmatā Pele un pūķis (1989);
Nellijas Kovaļevskas literāro pasaku krājumā Divdesmit pirmā pele: pasakas (1995);
Miervalža Birzes eseju krājumā Kā pele pa graudam (1999).
