Tradicionālā transkripcija

[pavasaris]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pɑvɑsɑrĭs]

[p] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[r] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Četrzilbju vārds.

pa- – priedēklis

-vasar- – sakne

-is – galotne

pavasar- – vārda celms

priekš+pa-vasar-is

pavasaris – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Pavasaris ir daļa – Priecīgākais gadalaiks ir pavasaris.

3) galvenais loceklis – Pavasaris dārzā.

4) papildinātājs – Mēs gaidām pavasari.

5) vietas apstāklis – Pavasarī viss zied un zaļo.

6) apzīmētājs – Pavasara plūdi nodara lielu postu cilvēkiem.

pavasara aršana, pavasara arums, pavasara atkusnis, pavasara atmoda, pavasara brīvdienas, pavasara cirpums, pavasara darbi, pavasara lietus, pavasara nemiers, pavasara pali, pavasara plaukums, pavasara plūdi, pavasara salna, pavasara sasilums, pavasara sēja, pavasara siltumnīca, pavasara sivēni, pavasara svētki, pavasara ūdeņi, pavasara vējš, pavasara ziedi, pavasara ziedonis
 

pavasaris iestājas, pavasaris nāk, pavasaris pienācis
 

dzīves pavasaris, Latvijas pavasaris
 

agrs pavasaris, auksts pavasaris, īss pavasaris, lietains pavasaris, saulains pavasaris, sauss pavasaris, vēls pavasaris, vēss pavasaris
 

ilgstošs pavasaris

pavasaris, -ra, v.

Gadalaiks, klimatiska sezona (starp ziemu un vasaru), kam raksturīga gaisa temperatūras paaugstināšanās un kas ziemeļu puslodē astronomiski ilgst no 21. marta līdz 21. jūnijam.

Marta saule spīdēja jau silti. No jumtiem pilēja. Ielu notekās krājās brūns, netīrs ūdens. Tuvojās pavasaris. Kurcijs 3, 38.

// ģen.: pavasara, adj. nozīmē Tāds, kas pastāv, norisinās šajā gadalaikā, klimatiskajā sezonā, ir raksturīgs šim gadalaikam, klimatiskajai sezonai. Tāds, ko izmanto šajā gadalaikā, klimatiskajā sezonā.

Pavasara mēteļi, tie tomēr ir vēl diezgan biezi .. Zigmonte 6, 186.

.. pavasara nogurums, kurā agrāk vainoja vienīgi vitamīnu samazināšanos uzturā, izskaidrojams arī ar hormonu izdalīšanos lielā daudzumā. Veselība 82, 5, 32.

// pārn. Veidošanās un attīstības, arī uzplaukuma sākuma posms (piemēram, kādai parādībai).

Apjomā tā [J. Alunāna „Dziesmiņas”] bija gluži pieticīga burtnīciņa, bet liela tā kļuva nozīmībā – ar to īsti sākās latviešu mākslas dzejas pavasaris. Literatūra un Māksla 56, 12, 2.

Un Mare atcerējās sevi un Juri dzīves pavasarī – jaunībā. Dorbe 3, 111.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

pavasaris – pavasars; pavasarī – pavasar; iz pavasara; pavasarī atlido strazdi – pavasar atskrīn strodi
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

pavasaris – pavasara novec., ziedonis poēt., ziedu laiks

Botānikā – pavasara drojenīte, pavasara melnbaltene, pavasara pacelmene, pavasara samtmicīte, pavasara sārtlapīte, pavasara spīgulīte, pavasara vērdiņsēne.
 

Lauksaimniecībā – mazgabarīta izjaucamā pavasara siltumnīca, pavasara apstrādāšana, pavasara aršana, pavasara arums, pavasara dzinumi, pavasara dzinums, pavasara krustaine, pavasara papuve, pavasara sēja, pavasara un vasaras nezāles, pavasara un vasaras periods.
 

Lopkopībā – pavasara cirpšana, pavasara cirpums, pavasara vilna.
 

Agronomijā – agra pavasara nezāles, pavasara adoniss, pavasara kultūra, pavasara mežmagone, pavasara siltumnīca.
 

Medicīnā – pavasara katars.

Uzvārdi – Pavasaris, Pavasare.
 

Vietvārdi – Pavasaris, ciema daļa Olaines pagastā; Pavasaris, vasarnīcu ciems Daugavpils novadā; Pavasaris, vasarnīcu ciems Aronas pagastā.

Vārda pavasaris sākotnējā nozīme cēlusies laikam no ‘gaišais laiks (pēc tumsas)’, no kā gan ‘rīts (diena)’, gan ‘pavasaris (vasara)’. Sākotnēji pavasaris un vasara uzskatīti par vienu gadalaiku. Kad sīkāk diferencēti gadalaiki, dažās valodās senais nosaukums paturēts pavasarim, citās tas attiecināts uz vasaru. 
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 494]

angļu – spring

baltkrievu – вясна

franču – printemps

grieķu – άνοιξη

igauņu – kevad

ivritā –פרילינג

krievu – bеснa

latīņu – vēr

lietuviešu – pavasaris

poļu – wiosna

somu – kevät

ukraiņu – навесні

vācu – der Frühling

zviedru – våren

Ziemā der vecs kažoks un pavasarī vecs zirgs.
 

Ziema var trakot kā gribēdama, tomēr pavasaris atnāks. 

Ja pavasara pirmā puse ir slapja, tad otra puse ir sausa, un otrādi.
 

Kad lietains pavasaris, tad būs laba raža.
 

Ja pavasarī meža putni lasās pie druvām un mājām, tad gaidāma laba raža.
 

Pavasarī, kad jau sēja plika no sniega, nav vairs brīv uguni istabā nest, jo tad kukaiņi noēd sēju. Arī pēc Mārijas dienas nav brīv vakaros uguni nest istabā, nedz pie uguns vērpt, jo tad ar vērpšanu traucē Māri un tā tādēļ nedod labus linus.
 

Ja vēls pavasaris, tad sējējam jābūt agram.
 

Agrs pavasaris nesola labu vasaru.
 

Pavasari, arājam nemanot, vajag nozagt pirmo velēnu, pārnest mājās, sviest griestos, tad vasaru nebūs istabā mušu.
 

Ja pavasara dienā nededzina uguni, tad vasaru nav mušu.
 

Ja pavasarī plūdu laikā nav plūdu, tad tie būs visu nākošu vasaru.
 

Kad pavasarī ūdens pa ledus virsu noskrien, tad siena laikā būs lieli plūdi.
 

Ja pavasara dienā skaists laiks, tad būs visu pavasari skaists, ja slikts, tad visu pavasari slikts.
 

Ja pavasaros nakts salnas, tad sagaidāms lietus.
 

Kāds vējš pūš, pavasarim iestājoties, tāds pūš visu vasaru.
 

Kad pirmā pavasara diena nejauka, tad viss pavasaris nejauks.
 

Ja pavasarī ir lieli plūdi, tad vasarā lietus daudz nelīst.
 

Ja pavasarī zeme nežūst, tad būs sausa vasara.

Pavasarī priecina, vasarā apēno, rudenī baro, ziemā silda. – Ābele. 

Ziemā silda, pavasarī nīkst, vasarā zūd, rudenī atdzīvojas. – Sniegs. 

Pavasari atskrien, rudeni aizskrien. – Putns. 

Atskrēja putns, atsēdās uz koka, izlaida spārnus – viss zaļot sāka. – Pavasaris. 

Nāk rudenis, pavasaris,
Nāk meitām bēdu laiks:
Rudens jēma vaiņadziņu,
Pavasaris gredzentiņu. [LD 13773-0]

Padziedam mēs, māsiņas,
Nu vienā vietiņā (pulciņā);
Nāks rudens, pavasaris,
Cita citu vadīsim. [LD 269-4]

Paldies saku māmiņai,
Ka Ieviņu vārdu lika:
Kad atnāca pavasaris,
Visi līči balti zied. [LD 1403-0]

Putra, putra, karašinas
Badu dara sētiņā:
Kad atnāca pavasaris,
Balta kule mugurā. [LD 34288-0]

Vīrs guļ ziemas miegu

Bija rudens, un rijā jau kūla labību. Saimniece brokastim izvārījusi biezu putru, sūtīja puisi uz riju, lai saucot kūlējus ēst. Puisis iet un ierauga, ka pie rijas uz aploka liels pulks bezdelīgu nolaidies. Visas bezdelīgas sūc rasu no rasu podiņiem. Puisis brīnās, ka bezdelīgas sūc rasu, un domā: „Paga, paga, raudzīšu es arī.”

Viņš nometās ceļos un sāka arī dzert rasu. Uzcēlies viņš sajuta uzreizi tādu gurdenumu, ka nevarēja vairs ne līdz piedarbam nokļūt, bet nolikās turpat uz garkūļiem un aizmiga. Pēc viņš aizvēlās pavisam aiz garkūļiem un nogulēja visu ziemu.

Pa tam bija atkal pavasaris atnācis un arī bezdelīgas sāka atpakaļ nākt. Viņas nolaidās atkal uz tā paša aploka, kur rudenī bija rasu dzērušas, un sāka čivināt. No tā arī puisis uzmodās, devās atkal uz istabu un prasīja tikai saimniecei: „E, saimniece, kur tā biezputra, kuru šorīt izvārījāt?”
[http://valoda.ailab.lv/]

Osis

Osis ir akls un klibs vīrs. Pavasarī, kad visi citi koki jau zaļo un priecājas, viņš vēl stāv savā ziemas kažokā savilcies, it kā vēl sniegs būtu uz laukiem. Vēlāku, kad viņš jau ir pamanījis pavasara dzīvību, upīšu burbuļošanu, vēju žūžošanu, kukainīšu dūkšanu, viņš sāk arī kustēties un prasa liepai un bērzam kaimiņos: „Mīļie kaimiņi, ko gan nozīmē tā priecāšanās un dziedāšana?” Kad nu viņš dabū zināt, ka jau pavasaris ir atnācis, tad arī viņš steigšus izstiepj savas lapas. Rudenī osis ir atkal pirmais, kas sāk baidīties no aukstākajiem rudens vējiem. Viņš pasteidzas atkal pirmais nomest savas lapas un ievelkas savā kailajā mizā kā gliemezis savā vākā. Sava akluma dēļ osis nedabū priecāties ne par agro pavasari, ne arī par skaisto rudeni. 
[http://valoda.ailab.lv/]

Meteņi

Laikā, kad īsās ziemas dienas sāk stiepties garākas, kad laiks sāk griezties uz pavasara pusi, latvieši svin Meteņus. Meteņi tiek saukti arī par Vastlāvi, Lastavāgu, Miesmeti, Miezmežu dienu un citādi. Vārdu Meteņi K. Karulis saista ar vārdu mest (laikmeti, laika meti ‘svētku laiks, svētku dienas; gavēnis’). Meteņdienu svin 7 nedēļas pirms Lieldienām, laikā, kad sākas katoļu gavēnis. Pavasara iestāšanās laikā ir nozīmīgi ar maģiskiem, auglību veicinošiem rituāliem veicināt nākamā gada ražas labu iznākumu. Meteņos kā labas ražas priekšnoteikums ir laišanās ar ragaviņām. 
[http://www.liis.lv/]

Lieldienas

Lieldienas ir pavasara saulgrieži, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, kuros ar rituālām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību, un veicināt tās svētību. Kristīgo Lieldienu tradīcijas mūsdienās ir savijušās ar latviskajām. Kristiešiem šis ir Kristus augšāmcelšanās laiks. Latvieši pārņēmuši tādas kristiešu tradīcijas kā klusā nedēļa pirms Lieldienām, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena, kas tiek saukta arī par Lielo piektu. Tomēr šo tradīciju ievirze latviešiem nav aizgūta no kristiešiem, bet gan mantota: tā ir tautas maģisko priekšstatu izpausme, kas galvenokārt saistīta ar dažādiem ticējumiem par laika pareģošanu, auglības nodrošināšanu, veselību u.c. 
[http://www.liis.lv/]

Ziedoņa feja

Sniega uzsedziņš,

Lapu lindraciņš,

Vizbulīts –

Kamzalīts –

Ziedoņa feja pa kailajiem laukiem staigā.

Vēja žūžoņa

Svārciņus plivina,

Mati kā bišu spārni saulītē zaigā.

Saknītes irdina,

Asniņus kustina, –

Aiz aruma paslēpies zirnītis,

Uz acīm cepuri viltīgi uzmaucis,

Noskatās: kāda šī, kas tur tā spīd?

Sīciņas rociņas –

Narcisu lapiņas,

Maza sirsniņa –

Rasas tulzniņa:

Gribētu visu pasauli apzeltīt! [Aspazija 1986 : 138]

Priekšpavasaris

Pilns nebēdības aprīlis

Iet lejā uz zemes ciemu,

Iet saules dēla padēlis,

Lai raudzītu māti ziemu.

Viņš elsdams pūzdams sauc un trauc:

„Šurp, gaidiet pavasari!”

Kam gudrības nava pārāk daudz,

Tas klausa viņam arī.

Kā pirmais strautiņš projām sviež

Savu ledus kažociņu,

Un aši pakaļ urdziņas riež,

Lai panāktu vēl viņu.

Kāds krūmiņš, stipri uztraucies,

Visus pumpurus vaļā pogā,

Un pārdzeltens, ziediem uzposies,

Ar elkoņiem balstās žogā.

Un, atstājot kriju gultiņas

Aiz mizu apsedziņiem,

Arī lapiņas plaši aptērpjas

Ar zaļiem lindraciņiem.

Vienu otru zilu pulksteni

Šur tur var arī manīt,

Ar apledotu mēlīti

Tie pavasari steidz zvanīt.

Bet niknais marts jau bargi rāj:

„Kur es savu sniegu lai lieku?

Kam gan tas man bij jāsakrāj

Ar gubām ciku cieku?”

Un māte ziema savu ties’

Ķeras pēc puteņu slotas,

Tad aprīlis, mākonī satinies,

Ar sauli projām protas. [Aspazija 1985 : 189]

Pirmpavasara dziesmiņa bērniem

Gaiss zilēt zil,

Un dūjas dūc,

Un jumti pil, –

Tik viegla krūts!

Daiļpavasars

Jau nāk, jau nāk!

Sāk saules stars

Glaust mīlīgāk.

Drīz sniega auti

Ruks rukumā

Un jautri strauti

Dies ielejā.

Un skaļš taps lauks,

Un mirdzēs tāle,

Un koki plauks,

Un zaļos zāle.

Tad, bērni, mēs steigsim

Uz ziedošām pļavām

Un gavilēm savām

Ziedoni sveiksim! [Plūdonis 1981 : 5]

Ziedoņdziesma

Atvērušies ziedoņvārti.

Ābeļziedi, balti, sārti,

Dārzu dārzos pretī smaida,

Zelta bites ciemā gaida.

Zālē pieneņzvaigznes laistās,

Gaisā mākoņsalas skaistas;

Liekas: ziedoņtīksmi justu

Un, uz vietas stāvot, kustu.

Saule jaunās lapas glāsta

Un ko mīļu viņām stāsta;

Un tās klusi klausās viņu –

Balto saules māmuliņu.

Arī tu ar visu būti

Ziedoņsaules glāstu jūti.

Un tev dabā krāšņā, zaļā

Dvēsele kā zieds plaukst vaļā. [Plūdonis 1981 : 8]

***

Krīt manā pavasarī sarma,

sirds lēni sāp un mirst bez steigas,

bet mīlai pēdējai un pirmai

nav beigu. [Skujiņa 1978 : 152]

Tik piepeši viņš bija atnācis, ka es aiz brīnumiem vai apžilbu. Vēl vakar pūta smags ziemelis un vēlā tumsā lija ledains lietus; bet šorīt viņš jau bija klāt. Es pusmiegā pa gultu vāļājos, kad māte, no āra ienākusi, nosvieda uz krēsla savu īso kažoķeli un teica:

„Nu reiz tikpat pavasaris ir kājās!” [..]

Es noliecos sētsvidū un pētīju. – Jā, tur spraucās jauni asni cauri pelēkajai, sniega sagulētai garozai.

Ak, tad jau dārziņā vajadzēja būt vēl lielākiem brīnumiem. Tur taču stāvēja liels dievazāļu krūms. – Kā tad! Tās nāca no zemes baltas, satinušās mazos ripulīšos kā resni tārpi. [Jaunsudrabiņš III 1981 : 83–84]

●

Pa-va-sa-ris! Ak tu velns! Nemaz neizskatījās, ka iestāsies un ka vispār atnāks. Un tomēr, un tomēr, un tomēr! Klusītēm pielavījies – un, lūdzu, ņemiet par labu! Viņš pārāk skaidri zina, ka neviens, kaut zaudējis veselo saprātu, viņam pretim nespēj noturēties. Viņš ir kā Liktenis, tikai, atšķirībā no Likteņa, ātri pārejošs. Bet tā ir viņa paša darīšana. [Ezera 1994 : 22]

Daudzi latviešu mākslinieki gleznojuši pavasara ainas, piemēram, L. Kupcis, M. Ķemers, J. Pauļuks, V. Purvītis, J. Pūpols, J. Rozentāls, L. Svemps, K. Sūniņš, Ž. Sūniņš, K. Ubāns, K. Veitners u. c.

Vilhelms Purvītis Agrais pavasaris.

Janis Rozentāls Pavasaris Siguldā.

Janis Rozentāls Pavasaris.

Jānis Pūpols Pavasara ainava.

Liena Baklāne Pavasaris I.

Ģederts Eliass Agrs pavasaris Zīlēnos.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

Ģederts Eliass Pavasaris Zīlēnos.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

Ģederts Eliass Pavasaris bišu dravā.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

Kārlis Cīrulis Pavasaris parkā.

Autore M. Purviņa.

Autore M. Purviņa.

Autore M. Purviņa.

Autore M. Purviņa.

Autore A. Otomere.

Mākslas filma Salna pavasarī. Režisori Pāvels Armands un Leonīds Leimanis, uzņemta 1955. g. pēc R. Blaumaņa noveļu „Salna pavasarī”, „Laimes klēpī” un „Raudupiete” motīviem.

Dziesma Pamosties. Ingas Gailes vārdi, Lindas Leen mūzika, izpilda Renārs Kaupers un Linda Leen.
 

Dziesma Riesta dziesmiņa. Mārtiņa Freimaņa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Tumsa”.
 

Dziesma Plaukstas lieluma pavasaris. Vārdu un mūzikas autors grupa „Prāta vētra”, izpilda grupa „Prāta vētra”.

Rakstā „Pavasara sēnes” Dr. biol. emer. Edgars Vimba stāsta par pavasara sēnēm: „Pirmās sēnes pavasarī parādās jau tad, kad sāk kust sniegi un rodas pirmie no sniega brīvie zemes laukumiņi. Tad alkšņu un lazdu tuvumā uz šo augu iepriekšējā gada vīrišķo ziedu spurdzēm atrodami spurdžu ciborijas (Ciboria amentacea) augļķermeņi. Tie ir kausveidīgi, 3–7 mm plati, gaišbrūni, ārpusē balti tūbaini ar 3–10 mm garu un 0,5–0,8 mm resnu kātiņu. Šajos kausveidīgajos augļķermeņos alkšņu un lazdu ziedēšanas laikā nogatavojas sporas. Ar gaisa plūsmām sporas nonāk vīrišķo ziedu spurdzēs. Tur sporas dīgst un inficē spurdzes, kuru audus ātri caurauž smalki sēnes pavedieni – hifas. Inficētās spurdzes ātri vīst, bet vēlāk mumificējas – visas to daļas piepildās ar sēnes hifām. Šādas spurdzes nobirst un saglabājas līdz nākošā gada pavasarim, kad uz tām izaug jauni kausveidīgi augļķermeņi. Saprotams, augļķermeņi var veidoties tikai uz tām spurdzēm, kuras sēne iepriekšējā gadā inficējusi. Mūsu apstākļos spurdžu ciborija, šķiet, ir pirmā pavasara sēne, jo spēj augt un attīstīties zemā temperatūrā. Dažreiz to var atrast uz spurdzēm no sniega nokusušā laukumiņā, kad apkārt vēl viss ir klāts ar biezu sniega kārtu.”
[http://latvijas.daba.lv/]