***
Ja tu
no savas patiesības bīsies,
kļūs pīšļos viss,
kas bija dzīvs un zaļš,
un kamoliņā
varavīksnes tīsies,
un tēvi nesīs zārkus atpakaļ. [Vācietis 1983 : 11]
Patiesība
Patiesība karājas pie debesīm
Un zied kā zāle pļavā
Šķūnītī rūs kā lemesis
Un aug kā parkā kļava
Patiesību visi redz
(Es arī bet pa vecam daru)
Un tādēļ vajag, kas augstu lec
Un nolauž no patiesības zaru
Patiesība ir nodzeltējušās grāmatās
(Bet atnāk pāvests sakrauj sārtu)
Un tādēļ atkal vajag, kas
Paraksta savu vārdu
Stāsta, ka patiesība kož
(Ai man ir bail es sviedros mirkstu)
Un tādēļ vajag, kas ir drošs
Un iebāž patiesībā pirkstu [Bērziņš 1980 : 40]
***
Cenzors svītro debesīs un lapās
kaijas, kuras skaļi kliedz.
Tā viņš velk pār spārniem, velk pār knābjiem,
kas tad viņam svītrot liedz?
Salti, balti nosnigs kaiju pūkas,
kam tās vaira vajadzēs?
Visa mana patiesība
izsvītrotās lappusēs. [Godiņš 2008 : 76]
Te, kas tas? Patiesība izcēlās no jūras dibena, viegla un skaista, kā putu dieviete Afrodīte, un dzīvoja tālāk.
Tad viņi jēma to un pienagloja tai rokas un kājas pie krusta, gribēdami to nonāvēt. Bet Patiesība nokāpa no krusta, un visa pasaule metās viņas priekšā ceļos un to pielūdza.
Pēc tam tie sagrāba to un uzlika sārtā un sadedzināja, un viņas pelnus izmētāja uz visām četrām debess pusēm.
Bet Patiesība atdzima no jauna, kā fenikss no saviem pelniem, un dzīvoja tālāk. [Plūdonis III 1978 : 169]
●
Sen aizmirstas pasakas par vilkačiem, sumpurņiem, asinszīdējiem, urgučiem un citiem neķītriem mošķiem nāca atkal ļaužu mutē. [..]
Kā kādu lielu pasaules gudrību vai mūžam neapgāžamu patiesību trīcoši aizrautā balsī viņi stāstīja šīs pasakas, jo nu bija laiki, kur ārpasaules notikumi fantastiski saskanēja ar pasakās ietverto jūtu un domu pasauli.
[Plūdonis 1956 : 372–373]
ALFS. Ja? Un tavs ģeniālais stāstiņš – bija trīs draugi, nekur viens bez otra negāja...
Jā. Tā varētu būt. Bet patiesība ir viena, un patiesība ir tāda, ka mēs abi bijām traki pēc viņas. Taču Aija izvēlējās mani!!! Mani. Un tā ir patiesība! [Ābele 2003 : 83]