Bārenīte un mātesmeita akā
Ļaunai mātei bijusi sava īsta meita un pameita. Reiz pamāte likusi nabaga sērdienītei iet uz aku ar sietiņu ūdeni smelt.
Kā nu pameita aizgājusi un noliekusies pēc ūdens, tā pamāte iegrūdusi viņu akā. Akas dibenā bijis caurums, sērdienīte ielīdusi tai caurumā un gājusi arvien dziļāki un dziļāki. Tā viņa nonākusi vienā laukā, kur ieraudzījusi ābelīti. Ābelīte lūgusi, lai nopurinot viņai ābolus, un tā sērdienīte nopurinājusi arī.
Tālāk iedama, viņa sastapusi vienu govi, kas bijusi ķēdē satinusies, Govs lūgusi: „Mīļā meitī, atsitini mani!”
Sērdienīte atsitinājusi, tad gājusi atkal tālāk un ieraudzījusi vienu maizes cepli. Tas ceplis lūdzis: „Mīļā meitī, sašau to maizi krāsnī!”
Sērdienīte ātri vien sašāvusi maizi krāsnī, gājusi tālāk un ieraudzījusi vienu pili. Tai pilī dzīvojis viens apburts pilskungs, un sērdienīte nu palikusi pie tā pilskunga par kalponi. Reiz pilskungs taisījies iet kur tālu uz medībām un aiziedams teicis sērdienītei: „Visos kambaros tu vari iet, bet tai vienā kambarī tu neej!”
Meitene nu palikusi viena pati pilī. Ilgi viņa nevarējusi nociesties un pēdīgi tomēr iegājusi arī aizliegtā kambarī. Viņa tur atradusi trīs bukus, viens bijis dimanta, otrs zelta, trešais sudraba.
Sērdienīte nu uzsēdusies sudraba bukam mugurā un sākusi jāt atpakaļ uz māju. Kad viņa piejājusi pie maizes cepļa, tas teicis: „Meitī, izvalkā manu maizi!”
Meitene ātri izvalkājusi maizi un steigusies atkal projām un nonākusi pie govs. Govs teikusi: „Meitī, izslauc mani!”
Viņa nu ātri izslaukusi govi, jājusi tālāk un atjājusi pie ābelītes. Ābelīte atkal teikusi: „Meitī, nopurini man ābolus!” Meitene arī ātri vien nopurinājusi ābolus un steigusies projām. Par to laiku kungs pārnācis mājās un tūliņ redzējis, ka nav vairs ne sudraba buka, ne meitenes. Viņš dzinies bēgļiem pakaļ, pienācis pie cepļa un prasījis: „Vai tu te neredzēji meiteni ar sudraba buku garām jājam?”
Ceplis atbild: „Nē, nē, nē! Neesmu ne viena redzējis garām jājam.”
Tad kungs pieskrien pie govs un prasa: „Vai tu te neredzēji meiteni ar sudraba buku garām jājam?”
Govs arī atbild: ,,Nē, nē, nē! Neesmu neviena redzējusi garām jājam.”
Nu kungs piesteidzas arī pie ābelītes un prasa: „Vai tu te neesi redzējusi meiteni ar sudraba buku garām jājam?”
Tāpat arī ābelīte atbild: „Nē, nē, nē! Neesmu neviena redzējusi garām jājam.”
Tikmēr sērdienīte jau bijusi laimīgi piejājusi pie tā cauruma un iznākusi ar visu buku akā ūdens virsū. Buks nu izlēcis ar visu sērdienīti no akas laukā.
Pamātei palicis žēl, ka sērdienīte dabūjusi tādu sudraba buku. Viņa nu raida arī savu meitu uz aku ar sietiņu ūdeni smelt. Kā meita smeļ ūdeni, tā pamāte pagrūž un meita iekrīt akā. Šī nu iziet tāpat pa caurumu uz kādu lauku kā sērdienīte. Pie ābeles nonākot, tā lūgusi: „Mīļā meitī, nopurini man ābolus!”
Meita atteikusi: „Man ir jāsteidzas, nav vaļas!”
Nonākusi pie govs, tā atkal lūgusi: „Mīļā meitī, attin mani!” Meita tik atteikusi: „Man ir jāsteidzas, nav vaļas!”
Tāpat piegājusi pie cepļa, kas lūdzis: „Mīļā meitī, sašau maizi krāsnī!”
Meita tāpat atteikusi: „Man ir jāsteidzas, nav vaļas!”
Tā nu meitene gājusi tālāk, kamēr nonākusi pie pils. Viņa tāpat sākusi kalpot tam pilskungam. Reiz tam kungam atkal bijis jāiet uz medībām, un tas pieteicis meitai, ka visur viņa var staigāt, bet lai tik neiet tai un tai kambarī. Meita nevarējusi nociest un tūliņ iegājusi aizliegtā kambarī, kā tik kungs aizgājis projām. Tagad tai kambarī bijuši tikai divi buki: viens dimanta, otrs zelta. Meita steigšus paņēmusi dimanta buku un jājusi uz mājām. Meitai garām jājot, ceplis to lūdzis: „Meitī, izvalkā manu maizi!”
Meita atteikusi: „Nav vaļas, nav vaļas, man jāsteidzas!” Govs lūgusi: „Meitī, izslauc mani!”
Meita atteikusi: „Nav vaļas, nav vaļas, man jāsteidzas!” Ābelīte lūgusi: „Meitī, nopurini man ābolus!”
Meita atkal atbildējusi: „Nav vaļas, nav vaļas, man jāsteidzas!”
Kungs drīz pārnācis mājā un arī redzējis, ka nav vairs ne dimanta buka, ne meitas. Viņš tūliņ dzinies pakaļ, nonācis līdz ceplim un prasījis: „Vai tu neredzēji meitu ar dimanta buku garām pajājam?”
Ceplis atbildējis: „Ja, ja, ja, tagadīt kā pajāja!”
Tāpat stāstījusi arī govs un ābelīte. Kungs nu viegli noķēris meitu, pārplēsis to uz pusēm un ielaidis pa to caurumu akā. Nākošā rītā pamāte gājusi uz aku ūdens smelt un atradusi tur savu meitu beigtu.
[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas]
Bārenīte un mātes meita pirtī
Vienai mātei divas meitas: viena īstā meita un otra pameita. Īsto meitu māte ļoti mīl un lutina, bet pameitai liek darīt visus grūtos darbus. Reiz pamāte nodomā pameitu nogalināt un sūta to uz riju gulēt, ticēdama, ka viņu tur velni nomocīs.
Pameita vakarā paņēma gaili, aizgāja rijā un likās uz cepļa gulēt. Ap pusnakti rijā sanāca velni. Viens velns aizgāja pameitu lūgt uz balli, bet pameita teica: „Kur es lai iemu ar melnu muti?”
Velns aizgāja pēc ūdens ar sietu, ilgu laiku viņš smēla ūdeni, bet nevarēja piesmelt. Tad viņš atnāca uz riju un pastāstīja meitai, ka šis nevarot sietā ūdens piesmelt. Pameita sacīja, lai ņemot spaini. Drīz ūdens bija atnests un pameita nomazgājusies. Velns lūdza, lai ejot nu uz balli, bet pameita atbildēja: „Kur lai iemu, ka man zābaku nav?”
Velns atnes zābakus un lūdz uz balli, bet pameita saka, ka šai kleitas neesot. Velns atnes kleitu un lūdz uz balli, bet pameita saka: „Kas es par brūti bez gredzena?”
Velns atnes gredzenu un lūdz uz balli, bet pameita saka: „Kur lai iemu bez naudas?”
Velns atnes veselu sieku zelta naudas un lūdz uz balli, bet pameita paņem gaili, un tas sāk dziedāt. Velni visi aizbēg projām un visu pamet pameitai.
Pameita rītā atnāk uz māju. Pamāte viņai prasa, kur viņa ņēmusi drēbes un naudu? Pameita arī visu pastāsta, bet pamāte nu nākamā naktī sūta savu meitu uz riju. Vakarā pamātes meita aiziet un liekas tūliņ uz cepļa gulēt. Naktī sanāk velni un lūdz pamātes meitu uz balli. Šī ir arī ar mieru. Velni nu sāk viņu mocīt, kamēr nomoka beigtu un tad pašu iebāž lodziņā.
No rīta pamāte, nevarēdama sagaidīt savas meitas, iet viņai pakaļ. Viņa redz, ka meita pa logu skatās, un priecīga skrien turpu. Piegājusi tuvāk, viņa redz, ka meita ir nedzīva, un sāk gauži raudāt. No tā laika pamāte vēl vairāk spieda savu pameitu pie grūta darba. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]
Bārenis pie niknās pamātes
Kādam puisēnam bij grūtas dienas: nikna pamāte to nevar ieraudzīt ne acu galā. Reiz puisēns aizbrauc tēvam uz tirgu līdz. Tēvs tirgū grib puisēnam zirgu nopirkt; bet puisēns saka: „Tēt, tie zirgi man par dārgu, brauksim labāk mājā!”
Labi. Ceļā tie satiek vecu sirmgalvi, kam tāds zirdziņš, kā ne paiet. Puisēnam vājais krabiņš iekrīt acīs. Viņš lūdz tēvu, lai to viņam pērkot. Tēvs gan pretojas, kur tādu likšot; bet, kad nu lūdzās, lai notiek arī. Puisēns pārved savu krabiņu mājā un sāk to kopt. Un skaties tik, par vienu nedēļu kakls kā ritenis, mugura kā lāva. Tas pamātei vēl jo vairāk rieba. Zirgs ar puisēnu esot pilni velna! Kādu dienu pamāte nevar vairs savas dusmas savaldīt, viņa apņemas puisēnu ar velna rutku nonāvēt. Bet labais zirgs puisītim izlīdz. Un kā tas gadījās? Zirgs, pamātes nodomu izzinājis, stāv bēdīgs, nodūris galvu pie siles: ne ēd, ne ir. Puisēns, to redzēdams, prasa: „Diezin, zirdziņ, kas tev noticis?”
Zirgs tūlīt sāk runāt un atbildēt: „Kā nenoskumt? Pamāte tevi grib nolietāt. Viņa iedrupinājusi piena maizē velna rutku. Neēd vis, dēliņ, pienamaizi, citādi būsi pagalam!”
Puisēns paklausa un paliek dzīvs. Otrā dienā zirgs atkal bēdīgs.
„Kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis?”
„Jā, pamāte izvārījusi tev velna rutka putru. Neēd!”
Puisēns paklausa un neēd. Bet nu pamāte nevar vairs izbrīnēties, kas puisēnam padomu piedod. Viņa aiziet pie raganas, lai tā pasacītu, kas puisēna padomu devējs. Ragana atbild: „Treknais zirgs stallī. Kauj zirgu nost, tad puisēnu nonāvēsi!”
Labi. Kaušot nost.
Trešā dienā zirgs atkal bēdīgs. „Kas nu tev, labo zirdziņ, uzgājis?”
„Jā, pamāte mani nokaus. Bet nekas; tik paklausi mani, tad būs labi. Ja nu pamāte mani kaus, tad pienāc labi tuvu, lai manas asinis varētu tev uz cepuri uzsprāgt! Cepuri aproc dārzā. Tai vietā izaugs zelta bumbiere zelta augļiem. Tu vari augļus ēst, cik gribi; bet, ja pamāte ēdīs, tad tik paskaties, kas notiks.”
Puisēns tā dara. Zirgu kaujot, tam uzsprāgst viena asins pile uz cepures. Cepuri tas aprok dārzā. Tur izaug zelta bumbiere zelta augļiem. Puisēnam augļi ļoti smeķ. Pamāte to ieskatās, tai arī kārums uznāk. Bet līdz ko vecene vienu augli apēd, tā atkrīt augšpēdu un izdziest.
[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]
