nākotne
Laika posms, kas seko tagadējam laikam.
Šķirkļa autore: Solvita Pošeiko
Laika posms, kas seko tagadējam laikam.
Laika posms, kas seko tagadējam laikam.
Cilvēks 2020 jeb TOP10 pieprasītākās prasmes nākotnē
2016. gada sākumā Pasaules ekonomikas forumā tika nopietni runāts par TOP10 prasmēm, kas cilvēkiem būs nepieciešamas 2020. gadā un ļaus būt konkurētspējīgiem ceturtās industriālās revolūcijas priekšvakarā, kad virkni cilvēku veikto darbu aizstās roboti, pa ielām pārvietosies bezpilotu auto, bet mākslīgais intelekts un biotehnoloģijas iegūs plašu pielietojumu.
Būtiskākie secinājumi īsumā:
· Pēc pieciem gadiem vairs nebūs aktuālas vismaz trešdaļa prasmju, kas bija svarīgas 2016. gadā.
· Tieši iemaņas redzēt visus jautājuma aspektus un dimensijas ir svarīgas, meklējot risinājumus sarežģītām problēmām.
· Lai neiekristu „paštaisnuma slazdos”, jau no mazotnes un visā dzīves laikā ir svarīgi apzināti iepazīties ar atšķirīgiem viedokļiem, īpaši svarīgi ir izzināt tos, kas ir pretēji mūsu uzskatiem.
· Kreativitāte nav nekas cits kā spēja nemitīgi pilnveidot jebkuru procesu.
· Neapstrīdamu autoritāšu laiks ir pagājis.
· Sadarbība ideālā formā ir „win win situācija”, nevis kompromiss. Tas nozīmē maksimizēt ieguvumus visām pusēm jeb meklēt izdevīgumu cita cilvēka vietā.
· Trenēt emocionālo inteliģenci palīdzēs visi uztveres noturības un vērības treniņi, kas pielīdzināmi fiziskajiem treniņam sporta zālē, tikai šajās nodarbībās tiek trenēts mūsu prāts.
· 1. janvāra apņemšanos sarakstu vajadzētu aizstāt ar ikgadēja prioritāšu saraksta veidošanu, kam secīgi būtu jāatspoguļojas katrā tālākā lēmumā un rīcībā.
· Ja gribat spēlēt jebkuras nozares „augstākajā līgā”, ir jāapgūst sarunu vešanas stratēģijas un taktika.
· Viena no nākotnē pieprasītām prasmēm būs tieši spēja ja ne mainīt savu viedokli, tad vismaz apzināt tā vienpusību.
Tiek prognozēts, ka straujā tehnoloģiju attīstība strauji mainīs veidu, kā mēs dzīvojam un strādājam. Virkni profesiju pazudīs, bet to vietā strauji radīsies tādas, kas vēl pašlaik neeksistē. Tiek lēsts, ka pēc pieciem gadiem vairs nebūs aktuālas vismaz trešdaļa prasmju, kas bija svarīgas 2016. gadā.
TOP10 prasmes 2020.
1. Kompleksa problēmu risināšana – spēja saprast cēloņsakarības un kopsakarības un izmantot tās sarežģītu jautājumu risināšanā.
2. Kritiskā domāšana – spēja nošķirt faktus no viedokļiem, analizēt argumentus un izdarīt secinājumus.
3. Kreativitāte – spēja pilnveidot.
4. Cilvēku vadīšana – spēja noteikt mērķus, aizraut un motivēt darbam, sasniegt rezultātus.
5. Sadarbība ar citiem – spēja mijiedarboties un veidot pozitīvu sadarbības pieredzi ar citiem cilvēkiem.
6. Emocionālā inteliģence – spēja nodalīt cilvēku no viņa viedokļa un rīcības, cieņpilna attieksme pret atšķirīgo.
7. Spriedumi un lēmumu pieņemšana – prioritāšu un vērtību apzināšana.
8. Klientu jeb servisa orientācija – spēja iejusties otra ādā, saprast citu vērtības un argumentus.
9. Sarunu vešanas prasmes – mērķtiecīga un apzināta komunikācijas veidošana.
10. Kognitīvā fleksibilitāte – spēja uzklausīt atšķirīgu viedokli un mainīt savējo.
[Sagatavots pēc: https://lvportals.lv/viedokli/282497-cilveks-2020-jeb-top10-pieprasitakas-prasmes-nakotne-2016]
Tradicionālā transkripcija
[nãkuȏtne]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[nɑːku͜otne]
[n] – skanenis
[ã] – garais patskanis
[k] – nebalsīgais troksnenis
[uo] – divskanis
[t] – nebalsīgais troksnenis
[n] – skanenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
Trīszilbju vārds.
Ortogramma – ā.
nāk- – sakne
-otn- – piedēklis
-e – galotne
nākotn- – vārda celms
nākotne – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija
| vsk. | dsk. |
N. | nākotn-e | (nākotn-es) |
Ģ. | nākotn-es | (nākotņ-u) |
D. | nākotn-ei | (nākotn-ēm) |
A. | nākotn-i | (nākotn-es) |
I. | ar nākotn-i | (ar nākotn-ēm) |
L. | nākotn-ē | (nākotn-ēs) |
V. | nākotn-e! | (nākotn-es!) |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Nākotne ir nezināma.
2) izteicēja daļa – Tā ir mūsu nākotne.
3) galvenais loceklis – Neparedzamā nākotne.
4) apzīmētājs – Studenti runā par nākotnes perspektīvām.
6) papildinātājs – Daudzi grib zināt savu nākotni.
7) vietas apstāklis – Nākotnē būs daudz jaunu profesiju.
nākotnes arhitektūra, nākotnes automašīna, nākotnes bibliotēka, nākotnes cilvēks, nākotnes darījumi, nākotnes enerģija, nākotnes ēdieni, nākotnes formas, nākotnes ģimene, nākotnes horoskops, nākotnes izredzes, nākotnes laiki, nākotnes māja, nākotnes medicīna, nākotnes nodomi, nākotnes profesijas, nākotnes pareģojumi, nākotnes redzējums, nākotnes sabiedrība, nākotnes sapņi, nākotnes tehnoloģijas, nākotnes transports, nākotnes uzņēmējs, nākotnes vīzija, nākotnes zīlēšana
banku nākotne, bērnu nākotne, cilvēces nākotne, Eiropas nākotne, jauniešu nākotne, Latvijas nākotne, mediju nākotne, pasaules nākotne, pilsētas nākotne, rūpnīcas nākotne, transporta nākotne, uzņēmuma nākotne, valsts nākotne, zemes nākotne
gaišā nākotne, tālākā nākotne, tuvākā nākotne, vienkāršā nākotne
pareģot nākotni, sapņot par nākotni, zīlēt nākotni
nākotne nāk, nākotne tuvojas
nākotne, s. lietv.
1. Laiks un notikumi, kas sekos pašreizējam laikam, pašreizējiem notikumiem.
Tālāka nākotne. Tuvākajā nākotnē. Nākotnē iecerētais.
2. Turpmākā dzīve, izredzes, veiksme; turpmākā (kā) attīstība.
Sapņot par kopīgu nākotni. Domāt par bērnu nākotni. Paredzēt spožu nākotni.
3. val. Darbības vārda laika forma, kas norāda uz darbības norises laiku pēc runas momenta.
Vienkāršā nākotne. Saliktā nākotne. Darbības vārdu nākotnes formas.
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]
nākotne, -es, s.; parasti vsk.
1. Laiks, laikposms, kas seko tagadējam laikam, laikposmam. Šāda laika, laikposma apstākļu kopums.
Nākotnes sabiedrība. Tuvākajā nākotnē. Tālākā nākotne. Nākotnes izredzes.
2. Turpmākā (kā) attīstība. Turpmākās (kā) izmantošanas iespējas.
Rūpnīcas nākotne. Pilsētas nākotne. Polimēru nākotne. Reliģijai nav nākotnes.
// Tāds, kas turpmāk pastāvēs, attīstīsies, būs nepieciešams.
Meži ir mūsu nākotne.
3. Turpmākā dzīve, arī turpmākais liktenis. Turpmākā darbības sfēra.
// Tas (cilvēks, cilvēku grupa), kas būs, darbosies pēc tagadējā laikaposma.
// Veiksme, panākumi turpmākajā darbībā (kādā nozarē).
4. val. Gramatiskais laiks, kas izsaka darbības vai stāvokļa sākšanos, pastāvēšanu pēc runas momenta.
Vienkāršā nākotne. Saliktā nākotne.
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]
nãkuotne,
1) die Zukunft;
2) das Futurum
[Sagatavots pēc: ME II : 700]
nākotne – laiki iz prīšku (dsk.), atīmūšī laiki (dsk.), jaunī laiki (dsk.), (liter.) nuokūtne
[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]
nākotne – nākamība (poēt.); priekšdiena, rītdiena, turpmākā dzīve
Valodniecībā – saliktā nākotne, vienkāršā nākotne.
Vietvārdi – Nākotne, lielciems; Nākotne, mājvārds; Nākotnes, mājvārds; Nākotnes Baloži, mājvārds; Nākotnes iela, ielas nosaukums daudzās Latvijas pilsētās; Nākotnes iela 15, mājvārds; Nākotnes dīķis, dīķis Talsu novadā; Nākotne-Skulte, vasarnīcu ciems; Nākotne, lidlauks Jelgavas novadā.
Ergonīmi – Nākotne, biedrība Līvānos; individuālais uzņēmums Cēsīs, Liepājā; kooperatīvā sabiedrība Rīgā; zemnieku saimniecība Rēzeknes novadā, Riebiņu novadā, arī Talsu novadā; SIA Valmierā, Rīgā; Nākotne pagātnei, biedrība Cēsīs; Nākotne Eiropā, biedrība Rīgā; Nākotne 13, biedrība Liepājā; Nākotne bērnam, biedrība Daugavpils novadā; Kopīgā nākotne, biedrība Mārupes novadā; Attīstība nākotnē, biedrība Jelgavas novadā; Laimīga nākotne, biedrība Rīgā; Lizdēnu nākotne, biedrība Burtnieku novadā; Jūrmalas nākotne, biedrība Rīgā; Ieguldījums nākotnē, biedrība Daugavpilī; Mēs un nākotne, biedrība Rīgā; Nākotne, SIA, gaļas pārstrādes uzņēmums Jelgavas novadā; Ielūkojies nākotnē, sabiedriska organizācija Jelgavā; Laba nākotne, biedrība Stopiņu novadā; Drošais pamats nākotnē, biedrība Jūrmalā.
nākotne, A. Kronvalda jaunvārds nākote, tad nākatne, ko K. Valdemārs un F. Brīvzemnieks ieviesa mūsdienu formā – nākotne.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 616]
angļu future
baltkrievu будучыню
čehu budoucnost
franču avenir
grieķu μελλοντικός
igauņu tulevik
krievu будущее
lietuviešu ateitis
poļu przyszłość
somu tulevaisuus
ukraiņu майбутнє
vācu die Zukunft
zviedru framtida
Mūsu bērns, mūsu nākotne.
Lai cilvēka nākotne būtu vai kāda, tā jāsaņem ar jūsmām.
Kad pavasarī pirmo tauriņu redz dzeltenu jeb baltu, tad tā cilvēka nākotne būs gaiša. Kad pavasarī pirmo tauriņu redz raibu, tad būs arī tā cilvēka nākotne raiba.
Ja sapnī staigā pa vecu māju, tad būs grūta nākotne.
Ja divi veci paziņas satiekas un nevar viens otru pazīt, tad tas, kuru nevar pazīt, būs nākotnē bagātnieks.
Brūtei priekš laulībām māte aizbāž naudu aiz zeķes, lai bagāta nākotne.
Kūmām jāņem līdz, uz baznīcu pie kristības braucot, katram maizes klincis, tad bērniņam būs bagāta nākotne.
Jaunpiedzimušam bērnam šūpulī jāieliek nauda, maize un grāmata kā zieds, lai bērns būtu nākotnē bagāts ar naudu, maizi un gudrību.
Ja pirkstu gali rūsot vai nagi ziedot, tad nākotnē dāvanas saņemšot.
Kad sapnī ar puķēm pušķojas, tad nākotnē paredzamas sāpes un ciešanas.
Ja grib ko nākotnē uzzināt, tad pilnā mēnesī, pie skaidras
debess, priekš gulēt iešanas jāiziet ārā, ilgi un nopietni jāskatās mēnesī un jādomā: ja tas būs tā, tad lai es to lietu redzu sapnī. Tad paņem neredzot kaut ko no zemes, ieliek pagalvī un bez vārda runas apgulstas, tad pareizais
sapnī rādīsies.
Kad bērniņu pirmo reiz mazgā, tad jāmet nauda ūdenī, lai mazajam bagāta nākotne.
Ja Lielajā Piektdienā salasa sīkus žagariņus un ienes istabā, tad nākotnē nesājs daudz ko pacels.
Ja nosistai čūskai ir asinis redzamas galvā, tad gaidāms tuvākā nākotnē lietus.
Baltā čūska
Baltā čūska vecos laikos pareģoņiem pakalpojusi. Vajadzējis tikai balto čūsku apēst un tūliņ varējis visu pareģot. Reiz šādu čūsku viens kungs noķēris. Viņš iemetis to katliņā, uzlicis vāku un atdevis pavāram, lai izvāra azaidu, cieši piekodinādams iekšā neskatīties katliņā. Labi. Pavārs izvārījis azaidu. Kungs paēdis un domājis lielas lietas pareģot. Viņš pavēlējis zirgus aizjūgt un aizbraucis ar kučieri. Braucis, braucis – piepeši ieraudzījis vienā kokā žagatu tupam un žadzinām. Kungs pavaicājis žagatai: „Ko tu teici?”
Žagata atbildējusi: „Teicu, ka kungs pārbrauks mājā bez kučiera.”
Pabraucis atkal tālāk, redzējis citā kokā vārnu tupam un ķērcam. Kungs vaicājis vārnai: „Ko tu teici?”
Vārna saka: „Teicu, ka zem tās priedes nauda guļ.”
Nu kungs izvaicājis vēl vairāk vārnai un ievācis itin skaidras ziņas. Bet tad kungs pārdomājis: „Es taču apēdu balto čūsku, bet pareģot tomēr nespēju.”
Bet viņa kučieris visu bija nopratis. Tas apturējis zirgu un parunājis, lai palaižot viņu mežā sevis pēc. Labi. Kungs gaida, gaida, bet kučieris nenāk nekā atpakaļ. Bija aizgājis prom, ka ne pēdas vairs saost. Kungs tikai vēlāk dabūjis zināt, ka viņam iepriekš pasludināto naudu jau kučieris no priedes apakšas izracis un nozudis. Kungs gan aplam dusmojies, bet nekā darīt.
P i e z ī m e. Baltā čūska esot ļoti reti atrodama. Viņa izskatoties kā balta bante, un, līdz ko cilvēks ieraugot, tūliņ pazūdot zemē. Ja šo čūsku varot noķert, tad viņa jāapēd; tad varot visu paredzēt un zināt, kas nākotnē būs. Viens kungs reiz noķēris balto čūsku un iedevis pavāram, lai iztaisa, bet aizliedzis ēst. Pavārs drusciņ vien pasmeķējis un visu zinājis; bet kungs apēdis visu un nav varējis neko paredzēt.
[Sagatavots pēc:
http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr09/0900801.htm]
Novaktētā ragana
Kādā mazā mājiņā dzīvoja māte ar meitu un arī kāds kalps. Māte ar meitu gāja ik vakarus savā īpašā istabā un no turienes, nevienam nemanot, pazuda. Kalps vairāk reizes gan redzēja, ka viņas tur iegāja, bet, kad viņš gāja meklēt, tad nekā neatrada. Tas par to ļoti brīnījās, nevarēdams saprast, kur viņas varēja palikt, jo istabā bez durvīm bija tikai mazs lodziņš, pa kuru pat krietns putns nevarēja izlīst.
Kādu reizi kalps, gribēdams to brīnumu apskatīt, iegāja nemanot tanī istabiņā un kādā kaktā noslēpās. Tikko to bija padarījis, tad ienāca māte ar meitu, attaisīja mazo lodziņu, sita katra trīsreiz pa krūtīm un sacīja: „Pa mazo lodziņu uz Zaļo muižiņu!” Kad tā bija izsacījušas, tad uz reizi abas palika par žagatām un ātri izskrēja pa lodziņu laukā. Kalps mēģināja tāpat darīt, sita trīsreiz pa krūtīm, sacīdams: „Pa mazo lodziņu uz Zaļo muižiņu!”
Te uz reizi arī viņš palika par žagatu un izskrēja pa lodziņu laukā. Tikko pa mazo lodziņu bija izskrējis, te skrēja viņam garām viena linu kulstava un sacīja: „Meties virsū!”
Viņš arī uzsēdās un nu skrēja ļoti ātri. Par ceļa rādītāju pa priekšu skrēja pūķis, kurš izskatījās pēc degoša skala.
Pēc neilga laika viņš iekļuva Zaļās muižas lielkunga kūtī. Apskatījies tur ieraudzīja arī māti ar meitu, kuras slauca govis. Arī šās ieraudzīja kalpu un prasīja, kā šis te ticis. Kalps gan negribēja stāstīt, bet, kad šās biedināja, ka no šejienes projām netikšot, ja nestāstīšot, kā te atticis, tad kalpam ticis bail un tas izstāstījis, ka šis tāpat ticis kā šās. Nu vecene prasīja, kur tad šis to redzējis, kā šās darījušas. Arī to viņš izstāstījis. Par to vecene ļoti nodusmojusies, jo viņa bija aizliegusi kalpam tai istabā ieiet, bet meita, kalpu mīlēdama, lūgusi, lai māte viņam piedotu. Māte, meitu paklausīdama, puišam piedeva, un nu visi trīs slauca lielkunga govis. Kad jau diezgan ilgi bija slaukuši, tad visi trīs palika par žagatām, paņēma izslaukto pienu, uzsēdās visi trīs uz kulstavas un jāja mājās.
Mājās pienu izdalīja pa citām zināmām mājām, kur tās pienu jau mēdza pienest. Nākotnē gāja visi trīs raganās, bet kalpam drīzi sāka apnikt tāda lieta, jo viņš bija kristīgs cilvēks, tādēļ viņš atstājās raganās iet. Pēc viņš arī meitu pierunāja un arī tā atstājās. Par to vecene dikti noskaitās un abus no sevis aizdzina. Puisis ar meitu salaulājās un palika par tuvējās baznīcas zvaniķi.
Pēc kāda laika vecene nomira un to ienesa ar zārku baznīcā. Un nu gadījās, ka zvaniķa vietā gāja viņa sieva baznīcu tīrīt. Te uz reizi zārks atvēries un mironis skrējis laukā. Meita to pazinusi par savu māti un tāpat māte meitu pazinusi un sākusi to dzenāt, gribēdama viņu apēst, jo viņa vēlējusies par to atriebties, ka šī bija atstājusies raganās iet.
Meita bēgusi, cik spējusi, un uzkāpusi ērģelēs, un tur stabulēs palikusi karājoties. Nomirusī vecene nevarējusi tur klāt tikt, tādēļ palikusi par meitas suni un, pie durvīm smilkstēdama, kaukusi, lai meita nāktu zemē un laistu suni laukā. Bet meita nenāca. Tad vecene palika par meitas vīru un lūdza meitu, lai nākot uz māju. Tā viņa daždažādi izpūlējās, gribēdama meitu zemē novilināt, bet tas viss neko nelīdzēja. Pēc tam vecene izgāja laukā un ar daudz citām raganām ienāca baznīcā atpakaļ, katra sev klēpī nesdama žagarus, jo ar tiem domāja kurt uguni apakšā un laist meitai dūmus virsū, gribēdamas viņu tā zemē dabūt, bet ir tas neizdevās, jo meita, to pamanīdama, satina galvu lakatā un jo stiprāki stabulēs ieķērās. Tā viņa tur aizmiga un atmodās tikai tad, kad jau visas raganas bija aizgājušas, tā kā baznīca no tām bija tīra. Viņas mātes līķis bija uz mutes apgulies.
Meita mudīgi nokāpa zemē, izstāstīja visu notikumu savam vīram un vēl daudz citiem cilvēkiem. Šie veceni nošāvuši ar sudraba lodi, kurai bijuši iegriezti deviņi krusti, un aprakuši bez kāda mācītāja kā suni. Bet zvaniķis un viņa sieva dzīvojuši ilgi laimīgi.
[Sagatavots pēc:
Ezeri
Ilūkstes apriņķī atrodas ezers. Uz ezera krasta baznīca. Šīs baznīcas vietā senos laikos bijusi cita baznīca, kas nogrimusi ezerā. Senāk, baznīcas ceļot, bijis kaut kas jānovēl, it kā jānosaka jaunceļamās baznīcas nākotne. Tā arī tai baznīcai ticis novēlēts: kad viņā laulāšot trīspadsmit pārus, viņa nogrimšot ar visiem ļaudīm ezerā. Tā arī esot noticis. Nogrimušās baznīcas vietā sākuši celt jaunu. Bet tas nekādi neizdevies: ko pa dienu uzcēluši, tas pa nakti atkal sabrucis. Beidzot tomēr izdevies baznīcu uzcelt. Altāris ticis izgreznots dažādiem tēliem, starp kuriem bijis no koka izgriezts cilvēks ar lielu bumbu rokā. Šinī bumbā esot ielējuši ūdeni un nolēmuši: kad ūdens izsīkšot, baznīcai jānogrimstot tanī vietā, kur senā baznīca gaidot. Vasarā klusos vakaros un pa dienvidus laiku ezerā bieži dzirdot zvanu skaņas. Viens zvans ātri, droši, spēcīgi zvanot – tas esot vecās nogrimušās baznīcas zvans. Viņam pretī atskanot lēnām, nedroši, klusi tagadējās baznīcas zvans, kas nevarot sagaidīt, kad tikšot pie nogrimušā biedra.
[Sagatavots pēc:
http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0145.htm]
Mājas – kungs
Jurģī gani, pirmo reizi laukā dzīdami, bogiem (dieviņiem) nesuši upurus, lai tie palīdzot lopiņiem izdoties, mierīgi ganīties, lai pasargājot tos no nelaimes.
Reiz kāda ganu meita, laukā dzīdama, zināmā vietā devusi bogiem (dieviņiem) strazda iekšas, teikdama: „Dieviņi, palīdziet man šovasar lopiņus noganīt, pasargāt tos no briesmām un nelaimes! Par gadu ap šo pašu laiku pasniegšu jums tādu pašu dāvanu.”
Otrā gadā meita aizmirsusi savu solījumu un tai klājies visu vasaru arvienu slikti: pati slimojusi, sirgusi un gluži izkaltusi. Gan gājusi pie visādiem ārstiem, bet neko nelīdzējis. Pēdīgi kāds burvis tai sacījis: vai šī neesot kādu solījumu aizmirsusi. Ja esot, lai izpildot un lai atsakoties, ka nākotnē vairs nevarot pildīt, ko solījusies. Tā gads bijis atkal pagājis un atkal pienākusi trešā ganu diena – Jurģis. Ganu meita šoreiz steigusies savu solījumu pildīt un tāpat ziedojusi kā pirmo reizi, tikai šoreiz, ziedot beigdama, sacījusi: „Nākotnē vairs nevaru še nākt upurēt!”
No tā brīža ganu meita sākusi laboties un nekad vairs arī nav solījusies kaut ko darīt.
[Sagatvots pēc:
Trīsdesmitgadnieki ir tā paaudze, kas mazbērniem kādā atklāsmes brīdī nākotnē varēs uzspridzināt smadzenes ar tekstu: es esmu vecāks par internetu.
●
– Dakter, es saldējumu varēšu ēst?
– Kādu vēl saldējumu?
– Nu… nākotnē…
– Kādā vēl nākotnē?
***
Pa laukiem jau ziedonis dvašo,
Lai rūpes un skumjas nu zūd!
Prieks valda pa pasauli plašo,
Laiks bēdāties, miesas kad trūd.
Kad krūmus rotāt sāk ziedi,
Kad kāzas radība svin,
Tad paliec par bērnu un dziedi,
Un skaistākos vaiņagus pin.
Dažs gadiem uz priekšu mēdz zīlēt,
Viņš rūpes redz, citu neko.
Tas laimīgs, kas tagad spēj mīlēt,
Un nākotne nepievils to! [Veidenbaums 1995 : 40]
Dzīvības sardze
Tā nava nāve, bet atdusa:
Gultā no ledus kristāla
Zem balta sniega apsega
Guļ ziema uz pārsliņu spilvena:
Zem galvas rudizaļš pagalvis,
Palikts nākošais ziedonis,
Bet tumšā sēra lakatā
Sēd kājgalā bijušā vasara.
Tā nava nāve, bet cerība:
Kaut zemei puķes atņemtas,
Pie debesīm zvaigznes paliekas,
Tās ne nozied, ne piekūst, ne guļ!
Tur spožiem spriguļiem Kūlēji kuļ,
Tur debesu Lauva krata krēpes,
Pie Greizajiem Ratiem vizuļo rēpes,
Kas aizripo tālu mūžībā.
Tā nava nāve, bet dzīvība:
Kādi spēki briest dziļumā –
Kāda laime mīt tālumā –
Ko nākotne auž,
Viņa neizpauž –
Lielās zvaigžņu acis atpletusi,
Ledus pirkstu pie lūpām pielikusi,
Ziema cieš klusi – [Aspazija 1986 : 110]
***
Kā karstas bailes mani grābj –
Asinis aumaļām kāpj un slābj.
Jauna, paša vadīta dzīve lai jūk,
Divkārša, sakalta šo pašu roku,
Ilgstošu, tvīkstošu moku.
Nākotne pāri mums kopā lai brūk?
Tev vienai rokas, kas glāstot glābj,
Kad karstas bailes alpām grābj. [Rainis 1949 : 92]
Dīgsts
Pret pašu laiku – nebaidies cīņā iet,
Tad vien tu spēsi – pāri pār mēru augt,
Un lielā augsmē tava būtne
Robežas stigos sev laiku galos.
Kad dienu burzma – vienatnē tevi met,
Ar saknēm koku – izrauj no zemes krūts, –
Tad mirsi tu tik savam laikam,
Vienbūtnē dīgdams uz citu dzīvi.
Viss pasauls tapums – tevi vēl reizi taps,
Par viņu ātrāk – nākotne tevī plauks,
Kas bij, kas būs: tu atspulgosi. –
Spoguls un veidols; un ceļa zvaigzne. [Rainis 1977 : 366]
Ķeipene–Līgatne, 42 km
Eju es. Viens un dzīvs.
Eju savā nākotnē.
Ko tu dves, Melnais mežs?
Ko tu saki, azote?
Kur tas ir. Kur tas būs.
Soļi, kilometri.
Kur tas ir. Kur tas būs.
Kopā nebūt vieno mūs.
Nedzirdu. Neredzu. Nejūtu neko.
Kā lai zinu, kur tu dzīvo,
Vai tu vispār mani gribi?
Dzīve nemāca neko.
Nāku es. Nāku es.
Viens uz visas pasaules.
Nedzen vis. Nedzen prom.
Jo no prom jau nāku es.
Cik var cilvēks. Ilgi iet.
Cik var muti. Turēt ciet.
Tas ir viss.
Tā man šķiet. [Elsbergs 1997 : 30]
Valtroka kundze apklusa.
„Es nezinu,” noteica beidzot drūmi. „Kādu senu naidu pret vāciešiem tagad pūlas izmantot mums kā attaisnojumu, bet tā ir zemsirdība. Šie cilvēki – un starp viņiem ir daudz cienījamu latviešu vārdu – ar to mums, veselai tautai, uzspiež kailu atriebības cīņu, nezinādami paši ko dara. Bez šaubām, naids kaujai ļoti piedien; bet ja nu Krievijai būtu iepaticies kaŗot ar turkiem vai nēģeŗiem? Ko tad? Protams, tad pirmā stundā visi ieraudzītu, ka attaisnojumu nav, ka galu galā mēs taču cīnāmies uz svešas zemes pret svešu zemi, par svešu zemi. Attaisnojuma nav. Bet viņš ir jārod! Saprotat, viņš ir j ā r o d, ja šī cīņa ieilgst kaut uz pusgadu – jeb mēs esam pazuduši no zemes virsus! Kaŗš mūs tā samaitās, kā nevienu tautu. Un ja mīļais Mūrs saka, ka es palikusi patriote, tad tas man jāpārlabo tā, ka es patiešām gribētu, lai nākotne visdrīzākā laikā man dotu iespēju tādai tapt, t. i., lai arī mums, latvjiem, būtu savs attaisnojums.”
„Un to tu vari runāt?”
„Draugs, šais nežēlīgās dienās es drīkstu runāt tikai to, ko runātu visa mūsu mazā tauta. Viņa vēl nevar, bet es to jau varu. Tik tās starpības!”
[Ezeriņš 1955 : 142–143]
●
Silarājs saprata, ka viņam te nav vairs tālāk ko runāt. Viņš bija domājis vest to uz zemēm un padarīt tur ar šo skaisto zeltenīti savu dzīvi tik jauku, tīkamu un laimīgu, cik vien iespējams; bet nu viņš pārliecinājās, ka tai domas stāvēja pavisam uz citu pusi, kas viņā modināja riebumu, sašutumu. Bet reizē ar to viņš sajutās bezgalīgi nelaimīgs. Visi viņa jaukie nodomi, ko garā bija jau tik sīki iztēlojies, visa viņa lolotā jaukā nākotne kopā ar šo burvīgi skaisto, iemīlēto meiteni sabruka nu viņa paša acu priekšā kā ziepju burbulis, un viņš stāvēja tagad ar nolaistām rokām, satriekts un nezinādams, ko teikt, ko būt. To viņš saprata, ka gudrākais būtu ņemt tūliņ cepuri, iet projām un par visu to, ko domājis un kas noticis, vairs nedomāt. Tomēr vēl viņš kā slīcējs gribēja ķerties pie salma – gribēja vēl kaut ko teikt, mēģināt tai aplinkus ceļā ierunāt citādas domas, locīt tai prātu uz savu pusi.
[Janševskis 1983: 40]
●
Pašu pēdīgo svētdienu priekš Jurģiem jaukā, siltā laiciņā, kad ievas jau taisījās uz ziedēšanu, Jonis ar Līzi pa dienvidus laiku dūdoja uz klētiņas uzraktnes. Dūdoja un gudroja, kā visa vēl viņiem vajadzētu iegādāties, ja tikai lieks grasis būtu pie rokas. Viņi bēdājās, bet bēdājās ar iekšķīgu prieku, iepriekš izbaudīdami nākamo laimi, ka drīz viņi būs paši par sevi un kungi savā sētā.
„Neko darīt, neko būt, Jonīt, manu saimnieciņ, tev viena roka tukša, man otrā nekā!” bēdām par nākotni skanēja līdz prieks par iegūto, sasniegto.
„Nav tukša mana roka, redzi, muks aunelis, Līzīt!” Jonis rādīja viņai rotaļu auniņu, mākslīgi darinātu bērnu spēles lietiņu, kuru kāds muižas puskunga bērns bija aizmirsis, nosviedis uz klēts priekšas grīdiņas. Rotaļu mantiņu grozot, aptaustot, netīšām paspaidot, aunelis izdeva žēlas skaņas, itin kā zīdainis vēkštu: kuvē! kuvē! [Zeiboltu Jēkabs 1985 : 251]
●
Tiklīdz viņš dzirdēs firstu Sapegu atbraukušu šai pilī, viņš to apmeklēs. Vai atkal viņš aizjās Pluņģē, kur dzīvo savā lielajā muižā bagātais, daudz iespaidīgais firsts Oginskis. Viena vai otra tie tvers viņam zem elkoņa un palīdzēs tikt uz priekšu un iet uz augšu...
No šādām jaukām nākotnes domām viņu iztraucē žagata, ieblakus eglienā vairākreiz skarbi ieķērkdamās, it kā brīnīdamās par tādām viņa domām un it kā neticīgi vaicādama:
– Was, was, was?
– Ē, tu, žagatas kurva! – iesaucās Franks pa latviski, negribēdams ar žagatu, šo blēdību un nelaimes putnu, vāciski sarunāties un langādams to tādā pat vārdā, kādā šo neieredzēto garasti iesaukājuši latviešu gani un ceļagājēji, šķizdami viņas ķērcienos bieži sadzirdam skaudīgas raganas vai ļaunas pareģes sludinājumus. Drīzi aizmirsdams žagatu ar viņas nejauko ieķērkšanos, Franks soļos jāj atpakaļ mājup, atkal domādams tīkamās domas par savu jauko nākotni. Varbūt jau rītu viņš sēdēs savā dūkanajā, turēdams sev priekšā uz zirga skaustuves, mētelī ietītu, savu Agnesi, un laidīs auļos prom uz Krustakalnes muiželi! Šodien ir norunātā trešā diena, šis dienas vakarā, nākošnakt vai rītu no rīta Agnesei jābūt še.
[Janševskis 1951 : 318]
Nolaistā priekškara priekšā Līga saka:
Vai tava jaunība vēl tevī dzīva,
Ar zaļām sajūsmām un maldībām,
Ar acīm smejošām, tik jautrin-spīva,
Ar puķēm, dziesmām, raibām pasakām?
Tā pļavās rotājās, no rūpēm brīva,
Pa dzimtās sētas šaurām robežām,
Tad projām aizlidoja jaunin-skaista;
No tāles varavīksnēs starus laista.
Tā tumši juta, ka še cieš zem spaida,
Bet drīz aiz rotaļām to aizmirsa;
Tās mērķis miglā klīda... Nāc bez naida.
Bez dusmām: – lūk, te tava jaunība!
Lai tavas lūpas, viņu minot, smaida,
Lai saprot, piedod, bargi nesoda:
Tā smaidot meties jaunā, karstā cīņā,
Kur pērkons dārd, kur mākons īgni līņā.
Bet jums ar’ nebūs viņas gaust un žēlot,
Pēc vakardienas saules sēroties
Un mūžam senos sapņus mīļi tēlot:
Jūs līdz ar laiku esat vērtušies,
Un laiks jums jauno sauli sevim tēlot.
Še spoguls: „Tāds tu biji!” – lūkojies,
Vai ir tavs bērna sejs tev nepazīstams?
Un tava nākotne – vai šķiet kas bīstams? [Rainis 1980 : 7]
●
CETURTAIS.
Vai tas tiesa,
Ka jūsu zīlniecei tāds burvju šķidrauts,
Caur kuru visu redzot?
OTRAIS.
Vai tāds svešnieks esi,
Ka nepazīsti viņas brīnumvaru?
Caur sidrabšķidrautu tai viss ir redzams,
Kas pagājis, kas notiks nākotnē;
Tā dzird, kā zāle aug, kā putni runā,
Tās katram vārdam piemīt savāds spēks,
Ka tā ikkatra sirdi gluži pārvērš,
Un viņas smaidi it kā dzīvu dara.
CETURTAIS.
Bet kur tā ņēma tādu šķidrautu?
OTRAIS.
Teic, kāda dieve ielikusi viņai
To šūpulī kā kūmu dāvanu. [Aspazija 1986 : 410]
●
IRAIDS.
Ko jūs atceraties?
KĀDS.
Neatceros… nekā. Atkal uzlikdams brilles, pagriežas pret Zīru. Nekā. –
Klusums. Ko jūs manī tā skatāties? Es laikam uzvedos ļoti muļķīgi?
Neņemiet dzērājam ļaunā… Tas bija vakarējais. Tagad te atkal esmu es…
kura nav.
IRAIDS.
Bet krusts – ?
KĀDS.
Tas jūs glābs. Par to jūs dabūsit tik daudz, lai divus mēnešus vilktu
dzīvību… Ņemiet to… atpakaļ!... – Un tagad uzdzersim dzīvei! Tukšosim
katrs savu biķeri līdz galam… savu biķeri, kurā tikai etiķis un žults….
Mums ir tikai pagātne, kas zudusi, un nākotne, kuras nav. Bet mēs nāksim ārā no kapa… kad būsim kļuvuši savas nākotnes cienīgi… mēs, kuru nav… Viņš paliek sabrucis savā vietā. Ilgs klusums.
[Zīverts 1965 : 55]
Aiste – lietuviete, kas studē baltu filoloģiju, runā latviski un būs Dziesmu svētkos
Pavasara izskaņā radio NABA raidījumā „Studentu pietura” viesojās Aiste Emilija Brusokaite (Aistė Emilija Brusokaitė), Viļņas Universitātes studente, kas šogad – 2018. gadā – nolēmusi apmaiņas programmā apgūt baltu filoloģiju Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē un šobrīd tekoši runā latviešu valodā. Paralēli studijām meitene strādā un pasniedz lietuviešu valodu, kā arī dzied Latvijas Universitātes korī „Dziesmu vara” un gatavojas Deju un Dziesmu svētkiem. Par to, ko meitenei nozīmē latviešu valoda, mūsu tradīcijas un kādi ir viņas nākotnes plāni, stāsta pati Aiste. [..]
„Man patīk, kā latvieši ciena savu kultūru – dejas, tautasdziesmas. Tas ir brīnišķīgi, kā latvieši ciena savu kultūru. Lietuviešiem ir kauns dziedāt tautasdziesmas, sēdēt tautas tērpos. Šeit es redzu jaunus cilvēkus, kas dzied tautasdziesmas, un tas ir tik skaisti, ka gribas raudāt.”
Aiste vēl nespēj pateikt, vai savu nākotni plāno saistīt ar Latviju, jo jāpabeidz bakalaura studijas Viļņas Universitātē. „Pēc tam es būšu brīvs cilvēks un varēšu darīt, ko gribu,” smejas studente.
[Sagatavots pēc: http://naba.lsm.lv/lv/raksts/studentu-pietura/aist--lietuviete-kas-stude-baltu-filologiju-runa-latviski-un-bus.a105219/]
Darbības vārda izteiksmes laikrakstu un žurnālu intervijās
Darbības vārda izteiksmes lietojumam intervijā var būt cieša saikne ar intervijas virsrakstā lietoto darbības vārda izteiksmi. Ja intervijas virsrakstā ir īstenības izteiksmes nākotnes forma, tas liecina, ka intervijas mērķis ir informēt lasītājus par gaidāmajām pārmaiņām, notikumiem, piemēram, intervijas virsraksts „Saglabās unikālo un meklēs jaunus vaibstus” norāda, ka intervijā dominēs īstenības izteiksmes nākotnes formas. Savukārt, ja intervijas virsrakstā tiek lietota pagātnes forma, tas liecina, ka lasītāji tiks informēti par kādu jau notikušu darbību, piemēram, intervijas virsraksts „Atvainojiet, ja nebijām džentlmeņi!” norāda, ka intervijā galvenokārt tiks lietotas darbības vārda pagātnes formas.
[Sagatavots pēc: Svetiņina 2012 : 46]
Izstāde Nākotnes valsts izstāžu zālē „Arsenāls” (2018).
Izstāde Bērni – mūsu nākotne Mūkusala mākslas salonā (2015).
Dokumentālā filma Nākotne ir pagātnes tagadne (2011). Režisore Krista Burāne, studija „Nomadi”, Latvijas Kultūras akadēmija.
Dokumentālā filma 9 km no nākotnes (2005). Režisors Olafs Okonovs, filmu studija „Hansa Media”.
Dokumentālā filma Nākotnes zemnieki (1984). Režisors Laimons Gaigals, Rīgas kinostudija.
Pasūtījuma filma Bērnu veselība – nākotnes bagātība (1984). Režisore Biruta Veldre, Rīgas kinostudija.
Pasūtījuma filma Veseli bērni – valsts nākotne (1979). Režisore Irina Mass, Rīgas kinostudija.
Dziesma Atpakaļ nākotnē. Vārdu un mūzikas autors Ralfs Rubenis, izpilda grupa „Tranzīts”.
Dziesma Nākotne. Santas Strelecas mūzika, Veronikas Senilas Derones vārdi, izpilda Ērika Streimane.